Looking for Alaska. John Green

Looking for AlaskaSpeak 2006, 231 lpp.

Pirms: Mailza līdzšinējā dzīve raksturojama kā “nekāda”,  tāpēc pārceļoties uz jaunu skolu viņš alkst pēc “lielās iespējamības”. Jaunā skola ar tās savādajiem likumiem un jaunie draugi viņam to piedāvā. Dzīve kļūst aizraujoša blakus skaistajai, gudrajai, trakulīgajai Aļaskai. Pēc: Nekas vairs nav kā agrāk.

Dažkārt man aprakstu publicēšana ievelkas tāpēc, ka par grāmatu neko īsti negribas teikt, vai arī ir pārāk daudz ko teikt un nespēju savākties. “Looking for Alaska” ir pirmais variants un tas ir ļoti savādi, jo par šī paša autora “The Fault in Our Stars” biju sajūsmā un dziļi aizkustināta tāpat kā daudzi citi.

“Looking for Alaska” ir Grīna pirmais romāns. Tas būtībā ir labs un viņa īpatnējais stils, spēja ļoti labi iejusties jauniešu ādā ir skaidri jūtami, tomēr kaut kas pietrūka. Man pārsvarā bija vienalga,  kas un kāpēc notiek ar šiem internātskolā (ja tā to skolu var saukt) mītošajiem pusaudžiem. Galvenais varonis Mailzs, kurš tiek iesaukts par Resnuli, ir malā stāvētājs, pat lūzeris un jauno skolu redz kā iespēju sākt jaunu, aizraujošu dzīvi. Kolekcionē slavenu cilvēku pēdējos vārdus. (Par to man Grīns patīk. Viņš liek varoņiem būt oriģināliem, darīt kaut ko atšķirīgu.) Sākumā vispār domāju, ka tā ir meitene. Savādi. Viņa istabas biedrs Pulkvedis ar savu dzīvīgumu un šeptīgumu būtībā bija interesantākais tēls. Meiteni Aļasku, ap kuru grozās viss stāsts, īsti līdz galam nesapratu. Viņai ir smaga bērnības trauma, vainas apziņa, īpatnēji uzskati par dzīvi un nāvi, viņa cenšas dzīvot impulsīvi. Aļaska man atgādināja muļķīgu naktstauriņu, kurš metas uz sveces liesmu. Pārējie pusaudži kā jau pusaudži. Dara visādas nerātnības tā, lai skolas pārvaldnieks Ērglis viņus nepieķer. Skolas galvenais likums – neesi žurka, nestukačo. Tendēti uz galējībām, ideāliem, vēlmi, lai viss notiek tūlīt un tagad, dzīvo ar sajūtu, ka tūlīt, tūlīt notiks kaut kas liels un tai pašā laikā – vai vispār kaut kam ir jēga?

How will I ever get out of this labyrinth?

Straight & fast.

Romāna pirmā puse aptver 136 dienas līdz traģēdijai, savukārt otrā daļa – 136 dienas pēc tam, kurās tiek mēģināts saprast notikušo, samierināties un tiek izstrādāts lielākais skolas joks (tas bija labs!). Notikušajā draugi vaino sevi. Ja es būtu pievērsis vairāk uzmanības, ja es nebūtu ļāvis iet, ja es būtu…..Paiet laiks, kamēr top skaidrs – viņi neko nebūtu varējuši mainīt. Neviens nevar glābt to, kurš negrib tapt glābts. Vainas apziņa ir riktīga sterva (brīvā tulkojumā no angļu valodas 🙂 ). Tā sagandē dzīvi, ja cilvēks nespēj piedot. Tieši tā notiek ar Aļasku.

Tas būtībā arī viss. Iespējams, ka romānā ir dziļa doma un kāds to arī saskata. Patiesībā to droši vien saskata daudzi, jo romāns tiek augstu vērtēts. Man tā paslīdēja garām, lai gan šķita – tūlīt, tūlīt pāršķiršu lappusi un būs. Ļoti gribēju, lai romāns man patīk un, ja pirmo būtu lasījusi šo darbu, nevis “The Fault in Our Stars”, tad varbūt tā arī būtu. Lai gan romāns mani neaizrāva, man tomēr joprojām patīk Grīna stils un droši vien lasīšu vēl kādu viņa darbu.

Vērtējums: 3/5 (zemāk tomēr roka neceļas vērtēt)

The End of Everything. Megan Abbott

End of EverythingReagan Arthur Books 2011, 256 lpp.

Starp labākajām draudzenēm un kaimiņienēm nav noslēpumu. Viņas visu dara kopā un ar visu dalās. Vai vismaz tā domā Lizija. Kad Evie pazūd, visi vēršas pie Lizijas pēc palīdzības, jo viņa taču pazudušo meiteni pazīst vislabāk. Ziņkārīga un jaunā stāvokļa iedrošināta Lizija veic savu kluso izmeklēšanu, pamazām atklāj noslēpumus vienu pēc otra un sāk brīnīties vai viņa patiešām pazinusi savu labāko draudzeni.

Šo romānu izvēlējos no vasaras tumšākas noskaņas grāmatu plauktiņa un nevīlos. Nekļūstot tik nepatīkamam kā Flinnas “Sharp Objects”, šis jauniešiem domātais romāns tomēr pamanās atvēsināt un liek aizdomāties par slēptākajām vēlmēm, kurās bieži vien pašiem sev bail atzīties.

Satraucošie notikumi vasaras sākumā tiek skatīti un pētīti ar trīspadsmitgadīgās Lizijas acīm. Kā Evie labākā draudzene, viņa vislabāk saprot, kas varētu būt noticis. Vēl ir Evie māsa septiņpadsmitgadīgā Dusty, kura zina daudz vairāk nekā izpauž. Lizija savus intuitīvos atklājumus nevar atklāti pastāstīt pieaugušajiem, jo tas ir kas tāds, ko viņi nesapratās. Lizija nav pārliecināta vai pati visu pareizi saprot: It becomes hard to sunder the believing from the knowing. Nozieguma šķetināšana pamazām arī atklāj pašas Lizijas slēptās vēlmes.

Romānam ir divi slāņi. Pirmais, acīmredzamais ir Evie pazušana un mēģinājumi viņu atrast. Otrs, neredzamais, nepasakāmais slānis skar pusaudžu greizsirdību, alkas pēc uzmanības un mīlestības. Māsas savas vēlmes apzinās skaidrāk, savukārt Lizija ir kluso ūdeņu tips, labā meitene, kurā tomēr ir kaut kas tumšs un mazliet biedējošs.

Mani fascinēja ielīšana pusaudzes galvā. Tur vienlaikus valda naivitāte, sirsnīgums, bezrūpība un agresivitāte, apmulsums par savu ķermeni un jūtām, vēlme izrauties no bērna statusa. Teksts ir pilns ar niansēm ko nozīmē būt meitenēm pusaudzēm. Ir naksnīga sačukstēšanās klāstot noslēpumus, lielās māsas idealizēšana, pirmie krūšturi, ķiķināšana, pirmie mēģinājumi saprast pieaugušo pasaules noteikumus un iekļūt tur, sekss kā pateicība, vasaras kā “suņu dienas”, vēlme lai viss notiek tieši tagad…. Vecāki, izņemot misteru Ververu, paliek fonā. Abas māsas dievina tēvu, arī Līzija alkst sev daļu viņa uzmanības, savukārt tēvs balansē uz trauslās robežas starp mīļu tēvu un pievilcīgu vīrieti. Nekas TĀDS nenotiek, nekas TĀDS netiek pateikts vai darīts, bet tā ir šī romāna lielākā burvība. Par visu darbā ir aizplīvuroti un tik nemanāmi mājieni, ka tos var pamanīt tikai ar acu kaktiņu. Viss taču ir normāli, nav nekādu zemūdens akmeņu un tomēr jūti, ka kaut kas īsti nav kārtībā. Draud briesmas. Domāju, ja lasīsiet uzmanīgi, sapratīsiet, kas un kāpēc.

Mīlestība ne vienmēr ir skaista. Reizēm tā ir tumša, biedējoša, iznīcinoša apsēstība. Arī par to šeit ir, bet neko vairāk neteikšu, jo tad atklāsies pārāk daudz. Tik vien kā citāts:

She is everything and he would tear down his life for her.

Neko īsti no šī romāna negaidīju un tāpēc jūtos patīkami pārsteigta par psiholoģisko dziļumu. Mans vienīgais nelielais iebildums ir pret nobeigumu. Tas kā pamazām kāpa emocijas, vedināja gaidīt kaut ko savādāku nekā viss beidzās, tomēr man beigas patika. Un man ļoti patika autores stils: “…he’s the one always vibrating in my chest, under my fingernails, in all kinds of places. There’s much to say of him and my mouth can’t manage it, even now. He hums there still.” Vārdi atdzīvojās, tiem bija sava balss, tie bruka virsū, līda iekšā, nedeva mieru. Nu apmēram tā. Iespējams, ka lasīšu vēl kādu viņas grāmatu.

Vērtējums: 4,5/5

The Perks of Being a Wallflower. Stephen Chbosky

PerksMTV Books and Pocket Books 1999., 213 lpp. Latviski: “Čārlijs, malā stāvētājs”, Zvaigzne ABC 2013.g., 256 lpp.

Padsmitgadīgais Čārlijs raksta vēstules kādam anonīmam cilvēkam. Vēstulēs viņš stāsta par skolu, dažiem draugiem, kurus viņš tur beidzot iegūst, pirmo mīlestību, savu ģimeni, mirušo tanti, grāmatām, savu emocionāli sarežģīto stāvokli un mēģinājumus iesaistīties dzīvē, ne tikai vērot no malas.

Labu brīdi domāju, ko lai rakstu par šo jauniešu romānu. Tajā ir tik daudz sīku nianšu, kas, izrautas no konteksta, zaudē jēgu. Lai gan vietām romāns ir jautrs un sirsnīgs, tomēr man prātā ir palikusi milzīgā vientulības sajūta un „dzīvošana garām” – katrs ir tik ļoti aizņemts ar sevi, ka nemēģina iedziļināties, ko domā, kas sāp, par ko priecājas cilvēki viņiem blakus. Tas spilgti izpaudās Ziemassvētku apdāvināšanās laikā. Ģimenē Čārliju jau gadiem neviens nav apskāvis un teicis, ka viņu mīl. Tas man likās drausmīgi.

Vai šis romāns būtu par tipisku pusaudžu dzīvi? Varbūt. Ir skola, ir draugu bariņš, kas rīko ballītes, lieto narkotikas, pārguļ, runā par kino un mūziku, uzved lugu un gatavojas lielajai dzīvei koledžās. Ir dīvainis, lai visu stāstu padarītu emocionālāku un ir tipiski vecāki un pārējie radinieki, kuri viens otru ne īpaši mīl. Labi saprotu, kāpēc Dainim šī ir viena no mīļākajām grāmatām, tomēr uz mani tā neatstāja tik dziļu iespaidu kā „The Fault in Our Stars”. Nespēju tā īsti just līdzi Čārlijam un tā viņa ņuņošanās brīžam šķita pilnīgi nepamatota. Lai gan cilvēki ir dažādi un bērni īpaši jūtīgi… mēdz jau būt visādi un patiesībā skumji, ka ar Čārliju tā notika un neviens ģimenē to nepamanīja. Mani iebildumi pret Čārliju ir tīri subjektīvi, jo emocionāli nestabili čīkstuļi nav mani mīļākie personāži. Visādi citādi viņš ir ļoti jauks, gudrs puisis, tāds “kluso ūdeņu” tips, lai gan viņam derētu vairāk padomāt, ko vēlas viņš pats, nevis citi.

Man patika naivais un tiešais rakstīšanas stils (atgādināja „The Silver Linings Playbook”) vēstuļu veidā. Čārlijs domā dziļi un saskata lietas, ko daudzi nemaz neredz. To bija interesanti lasīt. Lasot biju atzīmējusi daudzas vietas, bet beigās izrakstīju vien dažus citātus:

It is now my favorite book of all time, but then again, I always think that until I read another book.

We accept the love we think we deserve.

I guess there could always be someone to blame.

Domāju, ka romāns patiks tīņiem, pusaudžiem, jauniešiem, jo viņi tur (vismaz daļēji) varētu saskatīt sevi un labāk saprast Čārliju. Starp citu, drīzumā Zvaigzne ABC šo romānu izdos latviski (ātrumā neatradu kāds būs latviskais nosaukums, bija kaut kas garš).

Vērtējums: 4/5