Zvaigzne ABC 2008. gads, 416 lpp.
Mārgareta Lī strādā grāmatu antikvariātā un kādu dienu saņem tālaika populārākās rakstnieces Vidas Vinteres uzaicinājumu kļūt par viņas biogrāfi. Mārgareta piekrīt, pat nenojaušot, ka šādi tiks ierauta kaislībās, kas virmo Eidželfīldu namā – Vidas Vinteres dzimtas mājā, kura glabā gadsimtiem senus noslēpumus, traģēdijas un likteņu līkločus. Vinteres kundze izstāsta viņai trīspadsmito stāstu.
Vai grāmattārpiņam var būt gardāks kumoss par romānu, kura autoram vai autorei ir īsts stāstnieka talants, kas uzbur stāstu iekš stāsta un stāsta stāstīšanas pēc? Laikam jau nē. Ir dažādi rakstnieki, tomēr īstenu stāstnieku ir maz un šķiet, ka Diāna Seterfīlda ir viena no šiem retajiem cilvēkiem. Pēc viena darba varētu būt pāragri spriest, bet es ļoti uz to ceru.
Ikvienam esot savs stāsts. Vidai Vinterei stāsti ir vairāki – viens īsts un daudzi neīsti. Katram, kurš to vēlējies, viņa ir izstāstījusi savu dzīvi. Katrreiz savādāku. Tagad viņa mirst un izvēlas amatieri biogrāfi Mārgaretu Lī, lai izstāstītu viņai savu patieso dzīvesstāstu. Mārgareta nav ar pliku roku ņemama, akli netic slavenajai rakstniecei un veic savu nelielo izmeklēšanu. Rezultāts būs pārsteidzošs un atbilstošs romāna romantiski gotiskajai noskaņai.
Arī Mārgaretai ir savs stāsts. Viņas tēvam pieder grāmatu antikvariāts un viņa burtiski uzaugusi starp grāmatām. Viņas dvīņumāsa mirusi pēc dzemdībām un Mārgareta asi izjūt gan viņas trūkumu, gan rēgaino klātbūtni spoguļu un logu atspīdumos. Interesanti, ka autore nesniedz praktiski nekādu Mārgaretas raksturojumu un lasītājam pašam jārada priekšstats par romāna protagonisti. Es Mārgaretu iedomājos kā klusu, gudru, pedantisku, skumju vecmeitas tipu, kuras vienīgā kaislība ir veci romantiskie romāni, nepublicētas vēstules un memuāri. Viņa ir pārāk (es pat teiktu slimīgi) aizrāvusies ar māsas rēgu un ārsts viņai kā zāles “Džeinas Eiras” vietā iesaka lasīt Šerloka Holmsa piedzīvojumus pa desmit lapaspusēm divreiz dienā. Man personīgi tā ņemšanās ar māsas rēgu likās pārāk melodramatiska un bez tā varēja iztikt.
“Trīspadsmito stāstu” mēdz dēvēt par moderno gotisko romānu. Tam es piekrītu. Romānā valda gotiski romantiska noskaņa. Ir noslēpumi, daudzas nāves, īsta vai iedomāta spokošanās, veca un drūma māja, pamestība, postaža, aizaudzis dārzs, migla, lietus, ļautiņi ar garīgām novirzēm, postoša mīlestība, greizsirdība, ekscentriskas personības. Diānas Seterfīldas stilu salīdzina ar Čārlzu Dikensu un Dafni di Morjē. Tiešām, noskaņā ir zināma līdzība ar Dafnes di Morjē “Rebeku” un Vinteres kundzes uzvārds rod atbalsi “Rebekas” galvenajos varoņos, bet līdzība ar Dikensu gan šķiet drusku aiz matiem pavilkta. Ir kaut kāda līdzība sarežģītajos un neparastajos varoņu likteņos, bet stils tomēr atšķiras.
Mani sajūsmināja stāsts iekš stāsta. Vinteres kundzes stāsti ir tik dzīvi un interesanti, šķietami radīti bez jebkādas piepūles. Taisni žēl, ka viņa nav īsta rakstniece, līdz ar to nekad nevarēšu izlasīt viņas grāmatu “Trīspadsmit pārmaiņu un izmisuma stāsti”. Atliek samierināties ar stāstiem no viņas pagātnes: par mežonīgajām dvīņumāsām, par Endželfīldu namu, par Izabellu un Čārliju, par vecajiem kalpotājiem Misus un Džondigu, un darbīgo guvernanti Hesteri. Stāsti apbur un uztrauc. Brīdī, kad šķiet – tagad viss skaidrs, – kaut kur dziļi pakausī tomēr kņud doma: vai tiešām viņa stāsta patiesību? Pat pēc beigām neesmu pārliecināta vai viss tiešām bija tā, kā Vinteres kundze izstāstīja un vai viņa tiešām ir tā persona, kurai vajadzētu būt. Te varētu izbrīnā saraukt uzacis un teikt: kāpēc par to jāsatraucas, tas taču ir tikai romāns, pēdējais vāks aizvērts un miers. Bet man nav miera; Vinteres kundzes (dzīves)stāsts ir atstājis pēdas manā apziņā.
Izrakstīju vairākus citātus:
Kā palīdzēt, kā mierināt var patiesība salīdzinājumā ar stāstu?
Lasīšana var būt bīstama.
Cilvēka dzīve nav auklas gabaliņš, ko var nošķirt no citu cilvēku dzīves mezgla un izstiept. Ģimenes ir tīmekļi. Nav iespējams pieskarties vienai tās daļai, neizraisot vibrāciju pārējā daļā. Nav iespējams saprast vienu daļu, neizprotot visu kopumu.
Vai zināt to sajūtu, kad sākat lasīt jaunu grāmatu, bet iepriekšējās grāmatas vāks vēl nav aiztaisīts? Tu aizver iepriekšējo grāmatu, bet idejas un motīvi – pat raksturi – ir ieķērušies tavu drēbju šķiedrās, un, kad attaisi jaunu grāmatu, tie aizvien ir vēl kopā ar tevi.
Vērtējums: 5/5 (lai gan tas Mārgaretas māsas spoks gandrīz novilka vērtējumu uz leju)
Pirmā no R.I.P. VIII izaicinājuma grāmatām. Pilnībā attaisnoja izvēli ar stāstu stāstīšanu vēlā rudenī pie kamīna, miglainu dārzu, lietu logā, noslēpumiem, mājas drupām un visādi citādi gotisku noskaņu. Sižets nebija biedējošs, tomēr pilnībā ierāva sevī. Perfekta grāmata tumšiem rudens vakariem uz dīvāna zem pleda ar siltu tējas krūzi.
Marii grāmatplaukts 