Īsās atsauksmes #5

Šoreiz gribu īsi pateikt par divām latviešu autoru grāmatām, kamēr galīgi nav izslīdējušas no atmiņas.

Gundega Repše “Rakstnieku pavārgrāmata”

Zvaigzne ABC 2012. gads, 128 lpp.

Vispār ļoti simpātisks salikums – rakstnieki un ēdiens. Diemžēl, Gundega Repše man nekad nav simpatizējusi un atļaušos būt pret rakstnieci tikpat augstprātīga, cik viņa pret potenciālo lasītāju šajā plānajā grāmatā. Repše izvēlējusies tos rakstniekus, kas par ēšanu domā līdzīgi viņai, un tas rada nelielu “propagandas” sajūtu kā būtu jādomā par ēdienu, jo skaidrs, ka grāmatas autores uzskati ir tie pareizie. Var gan piekrist autores uztraukumam, ka rūpes par ēšanu daudziem aizstāj rūpes par prātu un mēs paliekam aizvien resnāki un stulbāki. Grāmatā ir sarunas ar Ingu Ābeli, Ēriku Hānbergu, Andri Kolbergu, Noru Ikstenu un citiem, kā arī viņu piedāvātās receptes. Šis ir vairāk prāta baudījums, lai gan dažas receptes varētu noderēt. Daļā recepšu uzrādītas precīzas sastāvdaļas un gatavošanas process, līdzīgi kā pierasts parastās pavārgrāmatās, citas receptes ir aptuvenas, paļaujoties, ka lasītājs nestāv pirmo dienu pie plīts. Kolbergs, piemēram, stāsta kā pagatavot tatāru gaļu un viltotos nēģus, savukārt Inese Zandere “ieskrējusies” ar veselām 11 receptēm. Diez vai kādreiz gatavošu pieneņu medu, vai kādus eksotiskākus rakstnieku domu lidojumus, bet kādreiz varētu noderēt dzīvē pārbaudītu marinētu sēņu recepte.

Vērtējums: 3/5

Nāk gaismā pati lampa. Marts Pujāts

Mansards 2013. gads, 38 lpp.

Reizēm tiešām vajag ņemt vērā to, ko raksta anotācijā: “Marts Pujāts tiek uzskatīts par visneparastāko un “nepieradināmāko” savas paaudzes dzejnieku”. Man viņa “poētiskās un nevaldāmās iztēles vēriens” paslīdēja garām nesaprasts. Uztvēru vien atsevišķus vārdus un tēlus. Žēl, ka nespēju uztvert to, ko viņš cenšas pateikt, jo Pujāta dzejā ir arī kaut kas īpatnēji skaists. Iespējams, ka nelietoju īsto brīnumlīdzekli, lai abstraktās dzejas gleznas, šie murgainiem sapņiem līdzīgie dzejoļi man atklātos visā pilnībā. Arī palasot Haralda Matuļa eseju, man skaidras kļuva vien divas lietas – 1) džeki kaut ko pīpē, 2) es noteikti nepīpēju to, ko pīpē viņi. Labi, jokus pie malas. Man vienkārši nav lemts saprast šo modernās dzejas augsto līmeni, labāk palikšu pie piezemētākiem variantiem.

Vērtējums: 2/5

Patiesība par Harija Kebēra lietu. Žoels Dikērs

Zvaigzne ABC 2014. gads, 672 lpp.

1975. gada 30. augusts – diena, kad piecpadsmitgadīgā Nola Kellergena pamanīta iebēgam mežā pirms pazušanas; diena, kas ļoti izmainīja mazu pilsētu Ņūhempšīrā. Trīsdesmit trīs gadus vēlāk. Markuss Goldmens, slavens un daudzsološs jaunais rakstnieks, ir nonācis strupceļā, jo nav spējīgs uzrakstīt romānu, kuru izdevējs gaida no viņa jau pēc dažiem mēnešiem. Viņš nolemj apciemot savu draugu un skolotāju Hariju Kebēru, šobrīd vienu no slavenākajiem amerikāņu rakstniekiem, lai meklētu palīdzību un atbalstu. Markusa plānus maina sensacionālā ziņa, ka Harijs Kebērs tiek apsūdzēts par Nolas Kellergenas slepkavību, ar kuru, kā zināms, Harijs bijis pazīstams. Markuss pamet visu un dodas pie drauga uz Ņūhempšīru, lai šajā lietā veiktu pats savu izmeklēšanu. (no oficiālās anotācijas)

Sasēdieties koka ēnā, iemērciet kājas ūdenī (jo ir ļoti karsts) un es jums pastāstīšu patiesību par Harija Kebēra lietu. Krimiķi man patīk, vairākas labas atsauksmes sakārdināja un tā es paņēmu lasīt šo biezo literāro kriminālromānu. Pirmā doma, sēžot pustumsā uz balkona un aizverot pēdējo lappusi, bija – nemaz nav slikts, vasarai piemērots romāns.

Īsumā – rakstnieks Markuss Goldmens raksta romānu par savu draugu un skolotāju slaveno rakstnieku Hariju Kebēru, kurš sarakstījis “Ļaunuma saknes”. Harija īpašumā atrod pirms 33 gadiem pazudušas meitenes Nolas līķi, kuram blakus “Ļaunuma sakņu” manuskripts. Protams, ka viss liecina pret Hariju. Trakākais, ka viņam bijusi dēka ar Nolu, kurai tad bija 15 gadi. Markuss netic Harija vainai un sāk izmeklēšanu, kas izceļ gaismā aizvien vairāk “skeletus no skapjiem”.

Jums taču arī patiktu stāsts par aizliegtu mīlestību un veciem noziegumiem? Kā papildus bonuss ir romāna rakstīšanas process – Harijs māca jauno Markusu kā uzrakstīt labu romānu. Kriminālintriga savīta tā, ka aizdomās turēsiet gandrīz katru Auroras iedzīvotāju un acīmredzamais ne vienmēr būs tāds, kā to iedomājaties. Autors veikli spēlējas ar mūsu vēlmi izdarīt ātrus spriedumus, balstoties uz vispārpieņemtām loģiskām shēmām un stereotipiem. Varat arī šo romānu uztvert kā vieglu ironiju par rakstniekiem, kriminālromānu klišejām un mātēm, kuras par visu varu cenšas apprecināt savus bērnus.

Re, jūs jau iedrošinoši smaidāt un mājat ar galvu, sak` “gribu izlasīt”. Bet vai tiešām viss ir tik labi? Kaut kas taču nepatika, vai ne? Un kā tad galu galā ir ar to Hariju Kebēru – vainīgs vai nē? Atspirdzinieties ar mohito un es centīšos atbildēt. Par vainīgo neko neteikšu, tad taču visa intriga zudīs. Ap grāmatas vidu man šķita, ka autors ir ļoti klaji to norādījis, tomēr viss nebija tik vienkārši. Lai gan vienā ziņā būtu labāk, ja Dikērs pie šī cilvēka būtu apstājies, nevis beigās savijis tādas intrigas, ka tas jau sāka līdzināties meksikāņu seriālam. Kas par daudz, tas par skādi. Taisni brīnums, cik visi labi atceras 33 gadus senus notikumus. Vai jūs atceraties, ko darījāt konkrētā dienā pirms 5 gadiem? Es nē. Nu labi, tas bija ārkārtējs notikums, un nekas cits miegainajā Aurorā kopš tā laika nav noticis. Bet nenoliedzami ērti autoram, turklāt rodas sajūta, ka daži fakti tiek speciāli aizmirsti, līdz noteiktam brīdim. Ja nesāk ļoti iedziļināties, izmeklēšana ir interesanta un mīlas stāsts skaists, lai gan vietām teksts kļūst salkans. Gribas gan teikt, ka Harijs ir pašiemīlējies idiots, kam Nola kalpo par pašapziņas cēlāju, bet tik daudz dzīvē redzēts, kā mīlestības dēļ cilvēkiem aizbrauc jumts….

Kas patiešām nav labi, ir tas, ka nespēju pieķerties nevienam personāžam. Tik vienaldzīgi varoņi sen nebija trāpījušies. Bet varbūt jums būs savādāk. Jums patiks Nola un simpātiski šķitīs abi rakstnieki. Lasīju, ka dažiem nepatīk rakstnieka valoda, tā šķiet pārāk plāna, teikumi īsi. Es to pieņēmu kā romānam nepieciešamo stilu, īsie pingponga stila dialogi man patiesībā patika. Tāpēc labāk atveriet grāmatu, palasiet mazliet un tad varēsiet spriest paši.

Mohito izdzerts un stāsts ir galā. Domāju, ka attiecīgā žanra cienītājiem romāns patiks. Tas ir pietiekami dinamisks un ātri lasāms, lai šajā tveicē neiemigtu. Tagad pāršķirstot domāju, ka vajadzēja piespiesties un izlasīt dažās dienās, tad sajūtas būtu citas.

Vērtējums: 3,5/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības.

Ko domā daži citi:

Asmodeus pozitīvā atsauksme

Spīganai tā kā patika, tā kā nē

Sibillai ne visai patika

Drood. Dan Simmons

Hachette Audio 2010. ~27 h, ierunājis Simon Prebble
Little Brown and Company 2009, 775 lpp.

1865. gadā Čārlzs Dikenss, būdams slavas zenītā, cieš vilciena katastrofā, kas izmaina viņa dzīvi uz visiem laikiem. Vai Dikenss sāk dzīvot tumšu dubultdzīvi? Kas īsti ir un kur slēpjas noslēpumainais Drūds? To cenšas noskaidrot Dikensa draugs Vilkijs Kolinss.

Man ļoti patika Dikensa nepabeigtais romāns “The Mystery of Edwin Drood” un tā iespaidā izvēlējos šo romānu. Nenožēloju. Vērtējums: 4,5/5

Paši uzprasījāties uz video formātu 🙂