Īsās atsauksmes #13

Pastāstīšu īsi par četrām ne pārāk sen lasītām grāmatām.

Nights ofNights of Rain and Stars. Maeve Binchy

Orion Books 2005, 400 lpp.

Vienu brīdi man bija uznākusi vēlme palasīt ko romantisku. Atcerējos, ka man patika viens cits Binčijas romāns, tāpēc diezgan drošu roku paņēmu šo. Patika arī anotācija – četri ārzemnieki satiekas Grieķijas salā un šī tikšanās izmaina viņu dzīvi. Apmēram pie 70. lappuses sapratu, ka tomēr nebūs. Kā teiktu Mirtas tante “Es tev saku, Dagnija – salta sirds, salta!”, bet sapratu, ka man pilnīgi vienaldzīgas tās varoņu sirdssāpes un tipiskās problēmas. Visi tik labiņi, visi tik laipni, sliktais džeks tāda klišeja, viņa draudzene tipiska zostiņa, vēl ir jauna, veiksmīga sieviete, kura bēg no savas mīlestības, tipisks nūģis brillēs, kurš nesaprotas ar saviem vecākiem un restorāna īpašnieks grieķis, kurš pirms 9 gadiem sastrīdējies ar savu dēlu un vairs ar viņu nav runājis. Skaidrs, ka īstie cilvēki atradīs viens otru, visas problēmas atrisināsies un viņi dzīvos ilgi un laimīgi Grieķijas salā. Ak, ļaujiet man elpot! Es gribēju romantiku un laimīgas beigas, bet ne šo dīvaino pasaku. “Sapņu sala” bija krietni reālistiskāka un dzīvāka, lai gan nebūt ne talantīgi uzrakstīta. Tur arī uzreiz bija jūtams vietas kolorīts.

Vērtējums: 1/5

So You`ve Been Publicly ShamedSo You`ve Been Publicly Shamed. Jon Ronson

Picador 2015, 306 lpp.

Kamēr lasīju šo grāmatu par publisko kaunināšanu, man bija interesanti, bet jo ilgāks laiks pagājis, jo mazāk vēlos vispār kaut ko teikt. Autors apskata vairākus gadījumus, kad cilvēks pieķerts melos, vai ne tā izteicies sociālajos tīklos un nokļūst virtuālā linča tiesā. Parasti šo cilvēku dzīves tiek nepatīkami apgrūtinātas uz īsāku vai ilgāku laika sprīdi. Ir viens kungs, kurš atsakās tikt kaunināts un iesūdz tiesā informācijas izplatītājus. Tie gadījumi ir dažādi, teksts pa lielam izglītojošs, bet autors tā arī netiek līdz problēmas saknei vai kādai formulai kā rīkoties, ja gadās nonākt līdzīgā situācijā. Sapratu, ka publiska kaunināšana cauri gadsimtiem līdz mūsdienām ir sabiedrības pašregulācijas veids, kas mēdz pieņemt grotesku formu. Īpaši tagad, kad par vienas jaunas sievietes neveiksmīgo tvītu par Āfriku puse pasaules vienojās kopējā aizvainotā bļāvienā. Liek padomāt gan ko publicējam, gan par ko metamies publiski bļaut un lamāt. Spīgana par šo grāmatu izteikusies plašāk.

Vērtējums: 3,5/5

The HelpThe Help. Kathryn Stockett

Amy Einhorn Books 2009, 444 lpp.

Iespējams, ka romāna sižets ir par lēnu, lai spētu noturēt manu uzmanību audiogrāmatas formātā, bet “Kalponi” klausījos ļoti ilgi un beigās jau sāku pārtīt, lai tikai vienreiz pabeigtu. Vispār man romāns patika un bija interesanti. 1960. gadi ASV dienvidos ir tāds īpatnējs laiks – rasisms vēl pilnā plaukumā, bet parādās brīvdomīgas vēsmas. Melnie kalpotāji, baltie kungi, visvarenas dāmu komitejas un tādā garā. Baltās dāmas dzīvo tādos smukos zelta būrīšos un varbūt pašas nemaz to neaptver. Būtu derējusi arī Hillijas vai kādas citas dāmas perspektīva, jo Skīterai nav gluži standarta domāšana, tāpēc viņa neskaitās. Izņemot Eibelinu un Skīteras māti, pārējās dāmas ir jaunas un īsti nesapratu, kur tad vecākā paaudze palikusi. Šī noteikti ir tikai viena versija par ASV dienvidiem, piegludināta autores vajadzībām. Bet ko nu es te tik daudz runāšu, gandrīz visi ir šo grāmatu lasījuši, vai redzējuši filmu un var spriest paši.

Vērtējums: 4/5

Harry PotterHarry Potter and the Sorcerer`s Stone. J.K. Rowling

Pottermore Limited 2012, 324 lpp. Harry Potter #1

Par šo ir vēl mazāk jēgas izteikties kā par “Kalponi”. 2016. gada augustā pirmo reizi mūžā izlasīju pirmo Harija Potera grāmatu un man ļoti patika. Esmu savaldzināta. Negaidīju, ka pieaugušam cilvēkam būs tik patīkami lasīt bērniem domātu stāstu. Man patika pilnīgi viss un nezinu kāpēc tik ilgi atlieku otrās daļas lasīšanu.

Mani mulsināja grāmatas nosaukuma divas versijas. Kā noskaidrojās, izdevums, ko lasīju, bija ASV tirgum un tāpēc ir “sorcerer`s stone” nevis “philosopher`s stone”. Dīvaiņi.

Vērtējums: 5/5

Advertisements

Pamestais bērns. Kamilla Lekberga

pamestais bērnsJumava 2014. gads, 448 lpp. Fjällbacka #5

Stāsts par pamesto bērnu aizsākas, Ērikai atrodot savas mātes lādē nacistu medaļu un senu zīdaiņa apģērbu. Tā kā māte ir mirusi un abu atrasto lietu izcelsme ir neskaidra, Ērika dodas pie vietējā vēstures skolotāja, lai uzzinātu ko vairāk vismaz par medaļu. Izrādās, šis skolotājs reiz pazinis Ērikas māti. Sākas nekontrolējamu un šausminošu notikumu virkne — tā aizved pie 70 gadu seniem noslēpumiem, kas radušies Otrā pasaules kara laikā…(no oficiālās anotācijas)

Rudeņos rodas vēlme lasīt kriminālromānus un šķiet, ka ne man vienai, jo liela daļa šī žanra romānu tiek izdoti tieši rudeņos (vismaz pie mums tāda sajūta rodas; statistiku, ja tāda ir, neesmu pētījusi). Tas liecina, ka arī citi rudeņos vēlas “pamieloties” ap kādu noziegumu, jo kāpēc lai savādāk izdevniecības nopūlētos. Kāda internetā pamanīta anotācija mani spontāni aizveda pie apgāda Jumava nesen izdotās Kamillas Lekbergas “Pamestā bērna”. Manu, tāpat kā galvenās varones Ērikas, ziņkāri ierosināja nacistu medaļa asiņainā zīdaiņa krekliņā. Ziņkāri apmierināju, tomēr romāns neizrādījās tāds kā cerēju. Arī nekā nekontrolējama un šausminoša tur nebija, tikai parastās cilvēku cūcības.

“Pamestais bērns” ir ļoti lēns kriminālromāns, kur vienā katlā samesti līķi, sens noslēpums, radikāls nacionālisms un bērnu audzināšana. Pa vidu sadzīviskām situācijām Ērika mēģina noskaidrot mātes Elsijas pagātnes noslēpumu, kamēr viņas vīrs Patriks ar meitu uz rokām piepalīdz kolēģiem izmeklēt pensionēta vēstures skolotāja Ērika slepkavību. Caur 1943. – 1945. gada ainām no Ērika brāļa Aksela un Elsijas skatupunkta pamazām atklājas sena traģēdija, kuru neatlaidīgi cenšas paturēt noslēpumā pat pēc 70 gadiem.

Tas ir tik skumji, ka visu slikto izraisa akls naids – sākumā pret vāciešiem, ebrejiem, pēc tam – Zviedrijā sabraukušajiem imigrantiem un radikālu nacionālistisku ideju pretiniekiem. Tieši kara laika zviedru – vāciešu attiecības un rasisms mūsdienu Zviedrijā ir romāna interesantākie aspekti. Saindēt savu mūžu ar naidu… tas ir nejēdzīgi, bet večuku rīcība ir ticama. Savukārt Elsijas mātes liktenis ir oda gļēvulībai, stulbumam un ačgārnām iedomām.

Varoņi ir rīcībā cilvēcīgi, tomēr šabloniski un viendimensionāli. Uzkrītoši, ka visas jaunās sievietes vai nu auklē bērnus vai ir stāvoklī, izņemot policijas iecirkņa sekretāri, kurai nekādi nesanāk tikt pie bērna. Vecās ir pārlaimīgas omītes. Savukārt vīrieši vai nu auklē bērnus, gatavojas kļūt par tēviem vai arī ir agresīvi un naidpilni tipi neatkarīgi no vecuma. Sen nebija trāpījusies tāda vienveidība. Vienīgais patiesi interesantais tēls, kurā jūtamas gan labās, gan sliktās īpašības, ir policijas priekšnieks, vecais īgņa, bet pat viņš pamanās iepīties darīšanās ar bērniem. Kas attiecas uz policistiem, tie ir līdz komiskumam neprofesionāli. Sižets stiepjas un velkas pateicoties tam, ka viņi aizmirst laicīgi noskaidrot elementāras lietas. Skaidrs, ka mazā pilsētiņā nestrādā policijas spožākie prāti, tomēr viņi noteikti skatās policijas seriālus un vismaz no tiem varēja mācīties kā rīkoties. Kriminālintrigai nebūtu ne vainas, tikai autore tā aizraujas ar bērnu tēmu, ka lasītājam nesniedz nekādus pavedienus attiecībā uz noziegumu. Tajā pašā laikā diezgan ātri top skaidrs, ka nav daudz variantu, kurš varētu būt vainīgais.

Kamilla Lekberga šķiet apmaldījusies starp žanriem. Viņa vienlaikus grib būt dāmu romānu un kriminālromānu autore. Rezultāts ir viduvējs melodramatisks detektīvstāsts, kurš vairāk varētu iet pie sirds dāmām labākajos gados. Lai gan “Pamestais bērns” ir piektais romāns sērijā par Ēriku un Pīteru, to var lasīt arī kā atsevišķu detektīvromānu. Iepriekšējo darbu sižeta atbalsis nebija būtiski jūtamas atšķirībā no Jū Nesbē un Jusi Adlera-Olsena detektīviem, kuros katrā nākamajā darbā ir atsauces uz pagātnes notikumiem galveno varoņu dzīvēs.

Mani kaitināja autores nevēlēšanās fokusēties uz nozieguma risināšanu (kam būtu jābūt kriminālromāna mērķim, vai ne?), upura un galvenās varones vārdu līdzība (Ēriks un Ērika) un salkani melodramatiskās beigas. Es detektīvos meklēju interesantu noziegumu, kolorītus galvenos varoņus un spraigu darbību. “Pamesto bērnu” iesaku tikai tad, ja jums ir patikuši citi autores detektīvi vai meklējat mierīgi sadzīvisku romānu, kur pa vidu iepīts noziegums.

Vērtējums: 2,5/5

The Dry Grass of August. Anna Jean Mayhew

Dry grassKensington Books 2011, 289 lpp.

Ģimene dodas uz dienvidiem kopā ar melno kalponi, kur vēl ir spēkā rasu segregācija. Viņi piedzīvo aizvien sliktāku attieksmi pret kalponi, līdz notiek traģēdija.

Ja neskaita vasarai atbilstošu nosaukumu un grāmatas vāku, vairs neatceros kāpēc ieinteresējos par šo romānu. Varbūt tā bija 1950. gadu Amerika. Varbūt tāpēc, ka sižets izraisīja asociācijas ar “Kas nogalina lakstīgalu”. Lai nu kā, nesaprotu, kāpēc autorei vajadzēja vairāk kā desmit gadus, lai šo romānu uzrakstītu. Nav taču nekāds “Vējiem līdzi”.

1954. gada vasara un iepriekšējo gadu atmiņas tiek atspoguļotas no trīspadsmitgadīgās Džūnas skatu punkta. Šai vasarā māte ar bērniem un kalponi dodas uz rasistiskajiem dienvidiem apciemot brāli. Džūna ir augumā gara, stūraina un diezgan liela brīvdomātāja. Viņa ir ļoti pieķērusies ģimenes melnādainajai kalponei Mērijai. Ģimenē bez Džūnas aug sešpadsmitgadīgā smalkā Stella, kura kļuvusi reliģioza, septiņgadīgā māšele Puddin (kas to lai atceras kāds bija īstais vārds) un divgadīgais brālītis Deivijs. Tēvam pieder kaut kāda firma, viņš mīl iedzert, “laist pa kreisi” un par visādiem sīkumiem pērt Džūnu. Māte ir diezgan stresaina mājsaimniece ar smalkām manierēm, kura mūžīgi smēķē un nevar ciest vīramāti.

Vienu daļu romāna aizņem visādas atmiņas – par vecmāmiņas ciemošanos, par melnādaino reliģisko gājienu, par laiku pirms viņi ievācās lielajā privātmājā, par citiem radiniekiem. Dažas atmiņas sniedz interesantas informācijas druskas par tā laika sadzīvi un domāšanu, savukārt citām nekādu nozīmi nesaskatīju. Džūnu nodarbina arī trīspadsmitgadīgai meitenei ļoti svarīgas un intīmas domas, teiksim “How did boys walk with all that stuff hanging down?”.

Svarīgākais romānā ir ceļojums pie radiniekiem uz Pensakolu un pēc tam uz vasaras māju. Braucienam ir dramatisks iznākums. Floridā tai laikā vēl ir spēkā rasu segregācija un baltie pret melnajiem izturas ļoti nelabvēlīgi. Iebraucot vienā no pilsētām, ceļmalā ir brīdinošs uzraksts “NEGROES Observe Curfew! WHITES ONLY After Sundown”. Savukārt Pensakolā melnie nedrīkst iet ūdenī balto pludmalēs. Dažās nakšņošanas vietās ģimenei nākas Mēriju slepus izmitināt savā istabā, citur viņai tiek ierādīts kāds šķūnītis tālāk krūmos bez labierīcībām. Ziemeļkarolīnas štatā (kur dzīvo Džūnas ģimene) attieksme nav tik radikāla un meitenēm ir grūti pieņemt nievājošo attieksmi pret Mēriju. Tomēr viens ir neatbalstīt un spītēt rasistiskajiem uzskatiem, pilnīgi kas cits rīkoties bezatbildīgi. Man bija dusmas uz naivo Stellu, kura sagrib vakarā doties uz melnādaino reliģisko saietu ārpus pilsētas. Kāpēc ne vecāki, ne Stella, pat ne Mērija neiebilst, ka tas varētu būt bīstami?

Līdz notikumam ar Mēriju viss palēnām brieda un auga – attieksme pret melnajiem, vecāku saspīlētās attiecības, kāds gaismā nācis noslēpums, bet pēc tam….nezinu, varbūt autore nespēja rast šai kulminācijai pietiekoši emocionālu atrisinājumu un tāpēc sāka mētāties no viena notikuma pie cita. Pēc bērēm viss noplok, un tēva biznesa ķibeles, tēvoča pašnāvība un vecāku šķiršanās liekas neinteresanti fakti par kuriem gribas uzprasīt – nu un tad? Ja man būtu kašķīgs noskaņojums, par daudz ko romānā varētu uzprasīt šo “nu un tad?” Pietrūka motivācija, mērķis, “līme”, kas atmiņas, meitenes domas, Mēriju un ģimenes skandālus salīmētu kopā.  Vēl man jāsaka, ka personāži bija viendimensiju un tie divi garie dievkalpojuma iespraudumi nejēdzīgi un nevajadzīgi.

Interesantākais romānā ir 1950. gadu Amerikas ikdienas dzīves un rasistisko uzskatu atspoguļojums. Ja ir interese par šo tēmu, tad romānu var lasīt.

Vērtējums: 2,5/5 (liktu 3, bet beigas drusku pabojāja iespaidu)