Īsās atsauksmes #5

Šoreiz gribu īsi pateikt par divām latviešu autoru grāmatām, kamēr galīgi nav izslīdējušas no atmiņas.

Gundega Repše “Rakstnieku pavārgrāmata”

Zvaigzne ABC 2012. gads, 128 lpp.

Vispār ļoti simpātisks salikums – rakstnieki un ēdiens. Diemžēl, Gundega Repše man nekad nav simpatizējusi un atļaušos būt pret rakstnieci tikpat augstprātīga, cik viņa pret potenciālo lasītāju šajā plānajā grāmatā. Repše izvēlējusies tos rakstniekus, kas par ēšanu domā līdzīgi viņai, un tas rada nelielu “propagandas” sajūtu kā būtu jādomā par ēdienu, jo skaidrs, ka grāmatas autores uzskati ir tie pareizie. Var gan piekrist autores uztraukumam, ka rūpes par ēšanu daudziem aizstāj rūpes par prātu un mēs paliekam aizvien resnāki un stulbāki. Grāmatā ir sarunas ar Ingu Ābeli, Ēriku Hānbergu, Andri Kolbergu, Noru Ikstenu un citiem, kā arī viņu piedāvātās receptes. Šis ir vairāk prāta baudījums, lai gan dažas receptes varētu noderēt. Daļā recepšu uzrādītas precīzas sastāvdaļas un gatavošanas process, līdzīgi kā pierasts parastās pavārgrāmatās, citas receptes ir aptuvenas, paļaujoties, ka lasītājs nestāv pirmo dienu pie plīts. Kolbergs, piemēram, stāsta kā pagatavot tatāru gaļu un viltotos nēģus, savukārt Inese Zandere “ieskrējusies” ar veselām 11 receptēm. Diez vai kādreiz gatavošu pieneņu medu, vai kādus eksotiskākus rakstnieku domu lidojumus, bet kādreiz varētu noderēt dzīvē pārbaudītu marinētu sēņu recepte.

Vērtējums: 3/5

Nāk gaismā pati lampa. Marts Pujāts

Mansards 2013. gads, 38 lpp.

Reizēm tiešām vajag ņemt vērā to, ko raksta anotācijā: “Marts Pujāts tiek uzskatīts par visneparastāko un “nepieradināmāko” savas paaudzes dzejnieku”. Man viņa “poētiskās un nevaldāmās iztēles vēriens” paslīdēja garām nesaprasts. Uztvēru vien atsevišķus vārdus un tēlus. Žēl, ka nespēju uztvert to, ko viņš cenšas pateikt, jo Pujāta dzejā ir arī kaut kas īpatnēji skaists. Iespējams, ka nelietoju īsto brīnumlīdzekli, lai abstraktās dzejas gleznas, šie murgainiem sapņiem līdzīgie dzejoļi man atklātos visā pilnībā. Arī palasot Haralda Matuļa eseju, man skaidras kļuva vien divas lietas – 1) džeki kaut ko pīpē, 2) es noteikti nepīpēju to, ko pīpē viņi. Labi, jokus pie malas. Man vienkārši nav lemts saprast šo modernās dzejas augsto līmeni, labāk palikšu pie piezemētākiem variantiem.

Vērtējums: 2/5

The Old Magic of Christmas: Yuletide Traditions for the Darkest Days of the Year. Linda Raedisch

Llewellyn Publications 2013, 312 lpp.

Domāju, ka ir pēdējais brīdis pastāstīt par “The Old Magic of Christmas”. Varbūt kāds vēl svin vai svinēs…. Grāmatu izlasīju īsi pirms Ziemassvētkiem, bet nebija ne laika uzrakstīt apskatu, ne izmantot grāmatā dotos padomus.

Kā vedina domāt grāmatas nosaukums, saturs vēsta par to kā Ziemassvētki Eiropā tika svinēti senāk – no senseniem stāstiem par elfiem līdz ne pārāk senām kristiešu tradīcijām par svēto Nikolasu un Lūciju. Ja neskaita izgreznotos veikalu skatlogus un agresīvo iepirkšanās kultu, tad mūsdienās Ziemassvētku laiks ir sarāvies līdz dažām dienām. Vecos  labos laikos Ziemassvētku (vai ziemas saulgriežu) gaidīšana un svinēšana sākās oktobra beigās un turpinājās līdz februārim – būtībā visu tumšo laiku – kopā savijot vairākus svētkus. Grūti nošķirt pagānu un kristīgās tradīcijas, jo ar gadiem tās cieši savijušās. Tāpat reizēm grūti noteikt kādas tradīcijas pirmsākumus un iemeslus.

Senāk Ziemassvētku laiks bija maģisks, tumšs un draudīgs laiks, pat bīstams. Līdz ar tumsas iestāšanos labāk no mājas laukā neiet, lai netrāpītos pa ceļam Wild Hunt – mežonīgiem medniekiem, sen, sen mirušiem elfiem. Plaši izplatīti bija dažādi rituāli, lai pielabinātos dievībām un citām mītiskām būtnēm, un atbaidītu ļaunumu. Mājas gariņus Ziemassvētkos baroja ar rīsu putru, bet troļļiem mežā nolika gaļu. Skandināvijā (novembrī vai decembrī) svinēja Alfablot – svētki un ziedošanas rituāls elfiem. Savukārt Islandē Ziemassvētku nakts bija visbīstamākā no visām naktīm, neviens tad negribēja palikt mājās viens, jo varēja atnākt elfi un aizvest sev līdzi. Kamēr Skandināvijā baidījās no elfiem, Rumānijā lielākais bieds bija vampīri. It īpaši bīstama bija Sv. Andreja diena. Tad vakarā neviens negāja ārā, cieši aiztaisīja durvis un logus, un apmales ierīvēja ar ķiploku, jo šajā naktī vampīri cēlās no kapiem. Autore piemin, ka Latvijā un Lietuvā problēmas sagādāja vilkači, kuri sāka aktīvi uzdarboties pēc 12. decembra. Veļu laiks gan viņai paslīdējis garām.

Kad “teorija” apgūta, var ķerties pie praktiskām lietām. Autore piedāvā pamācības un skices kā pagatavot Baltās raganas loga zvaigzni, elfu loga ornamentus, Mārtiņdienas laternu un citus rotājumus. Kā gan bez ēšanas? Pēc receptēm varat pagatavot islandiešu sniegpārsliņu maizi, Mārtiņa radziņus un pareizo rīsu putru, lai pielabinātos savam mājas gariņam.

Taisnību sakot, praktiskie padomi bija negaidīti, lai gan interesanti un noderīgi, ja ir vēlme izmēģināt ko citu, nevis ierastās papīra sniegpārsliņas, speķa pīrādziņus un piparkūkas. Nez kāpēc biju gaidījusi akadēmiskāku pieeju, lai gan tādam pieņēmumam nebija nekāda pamata. Ja atmet manu muļķīgo alošanos, grāmata neliek vilties. Nekļūstot pārlieku nopietna un smagnēja, tā tomēr sniedz daudz informācijas. Diez vai bija viegli no lielās leģendu, mītu, senu nostāstu, pasaku un pierakstu jūras atlasīt materiālu vienai ne pārāk biezai grāmatai, pie tam tā, lai lasītājs nejustos pārgruzīts ar informāciju. Pat ja nav vēlme savā svinēšanas rituālā ieviest ko jaunu, grāmata ir patīkama un interesanta lasāmviela Ziemassvētku laikam, kas ļāva uzzināt no kurienes aug kājas dažām labām mūsdienu izdarībām.

The wearing of bells and other jangling things is a universal means of protecting the wearer from evil or simply opportunistic spirits.

Vērtējums: 4/5

Starp citu, autore līdzīgā garā ir sarakstījusi grāmatu par Valpurģu nakti “Night of the Witches: Folklore, Traditions & Recipes for Celebrating Walpurgis Night”.

Kulinārās kaislības. Andreas Staikos

Adria Books, 2006. gads, 120 lpp.

Atēnās, kāda nama septītajā stāvā dzīvo divi kaimiņi – Damoklis un Dimitris. Dimitrim patīk gatavot puskailam savai mīļotajai Nanai. Arī Damoklim ir draudzene vārdā Nana, kuras dēļ viņš divas reizes nedēļā brauc uz 30 km attālo piejūras pilsētiņu, lai iegādātos svaigus jūras ežus. Kādu dienu kaimiņi satiekas, sāk runāt par ēdieniem un pamazām apjauš, ka viņu Nanas īstenībā ir viena un tā pati persona. Ko darīs abi karstasinīgie grieķi? Protams, mocīsies greizsirdībā, zvērēs draudzību, uzticību, aiz muguras kals viltīgus uzvaras plānus un mēģinās pārspēt savu konkurentu, pagatavojot kārumniecei Nanai visizsmalcinātākos ēdienus.

Uzjautrinoši, bet lasot šo plāno grāmatiņu par mīlas trijstūri un ēst gatavošanu, man prātā bija viena ķecerīga doma – nu tad beidzot ir skaidrs kā grieķi varēja savu valsti novest līdz kliņķim, vienlaikus sevi uzskatot par visstrādīgākajiem un tagad bez maz vai par svētajiem mocekļiem krīzes dēļ. Tie divi iedomīgie gailēni taču laikam vispār nestrādā, jo viņi to vien dara kā plāno vakariņas, skrien uz tirgu un veikaliem un gatavo vairāku stundu garumā. Neviena vārda par darbu. Iespējams, ka Nana ar kaut ko nodarbojas, jo ierodas pie šiem tikai pēcpusdienās vai vakaros. No kurienes šiem nauda? Gan jau būsiet dzirdējuši par viņu trekno gadu pabalstu sistēmu. Cita izskaidrojuma es puišu liderīgajai dzīvei neredzu.

Bet nu atpakaļ pie satura. Sižetu virza abu puišu centieni pēc iespējas garšīgāk pabarot un pārsteigt Nanu. Pēc lielā un sāpīgā atklājuma viņi gan sākumā džentlmeniski nolemj no Nanas norobežoties, lai taču viņa nāk pie prāta. Bet tie jau laikam nebūtu grieķi, ja viņi pie šīs vienošanās varētu turēties. Damoklis ir apķērīgāks un pirmais izdomā „Es iekarošu viņu ar savu pavārmākslu!” Savukārt uzskatos par Nanas krāpšanos, viņš ir diezgan pragmatisks:

„Tas būtu netaisnīgi, ja tāds sievišķīgs dārgums kā Nana paliktu tikai viena vienīga vīrieša īpašumā! Un, ja viņa nekrāptu mani ar Dimitri, tad jau arī vīru nekrāptu ar mani… un tad ardievu, laimes trīsas un tirpas, kas līdz dziļumiem saviļņojušas dvēseli un miesu!”

Tā nu viņi rosās pa virtuvi, gatavojot grieķu ēdienus. Ēdiens pārtop par erotisku baudījumu. Kopā grāmatā ir 35 vienkāršas ēdienu receptes: nodaļas beigās dotas receptes ēdieniem, kas pieminēti attiecīgajā nodaļā. Ir pētersīļu salāti (maindanosalata), ķidu zupa (pacas), musaka un truša sautējums (lagos stifado).  Pirms lasīšanas domāju, ka par grieķu ēdieniem neko nezinu, tomēr daži ēdieni izrādījās pazīstami vai vismaz tādi, kas tikpat labi derētu daudzās citās tautu virtuvēs. Protams, viņi gatavo dolmas un jēra gaļu, bet šie ēdieni asociējas arī ar gruzīniem, armēņiem u.c. Izrādās, ka grieķi gatavo arī galertu, pildītas paprikas un kāpostu tīteņus, kotletes un tefteļus. Kā vienkāršākais un garšīgākais grieķu virtuves ēdiens tiek minēta jēra gaļa ar krāsnī ceptiem kartupeļiem (arni me patates sto furno). Šos kartupeļus Damoklis izdomā pagatavot mazliet savādāk – no kartupeļiem izgrebjot nelielas bumbiņas. Nana, kura vispār ir ļoti daiļrunīga, par bumbiņām ir milzīgā sajūsmā: „Tie taču nav kartupeļi! Tās ir mazas bučiņas!” Savukārt jūras ežu pagatavošanu Nana apraksta šādi: „Desmit jūras ežu, divas brāzmas ziemeļaustrumu vēja un viena pilīte citrona.” Nu vai nav skaisti un jutekliski? Ko gan citu gaidīt no vieglprātīgiem dzīves baudītajiem?

„Kulinārās kaislības” var uzskatīt par izklaidējošu un vieglu ievadu grieķu virtuves mākslā un dzīves uzskatos. Nekādus vēsturiskus un izglītojošus faktus gan šeit neatrast.

Vērtējums: 3/5