Īsās atsauksmes #5

Šoreiz gribu īsi pateikt par divām latviešu autoru grāmatām, kamēr galīgi nav izslīdējušas no atmiņas.

Rakstnieku pavārgrāmata. Gundega Repše

Gundega Repše “Rakstnieku pavārgrāmata”

Zvaigzne ABC 2012. gads, 128 lpp.

Vispār ļoti simpātisks salikums – rakstnieki un ēdiens. Diemžēl, Gundega Repše man nekad nav simpatizējusi un atļaušos būt pret rakstnieci tikpat augstprātīga, cik viņa pret potenciālo lasītāju šajā plānajā grāmatā. Repše izvēlējusies tos rakstniekus, kas par ēšanu domā līdzīgi viņai, un tas rada nelielu “propagandas” sajūtu kā būtu jādomā par ēdienu, jo skaidrs, ka grāmatas autores uzskati ir tie pareizie. Var gan piekrist autores uztraukumam, ka rūpes par ēšanu daudziem aizstāj rūpes par prātu un mēs paliekam aizvien resnāki un stulbāki. Grāmatā ir sarunas ar Ingu Ābeli, Ēriku Hānbergu, Andri Kolbergu, Noru Ikstenu un citiem, kā arī viņu piedāvātās receptes. Šis ir vairāk prāta baudījums, lai gan dažas receptes varētu noderēt. Daļā recepšu uzrādītas precīzas sastāvdaļas un gatavošanas process, līdzīgi kā pierasts parastās pavārgrāmatās, citas receptes ir aptuvenas, paļaujoties, ka lasītājs nestāv pirmo dienu pie plīts. Kolbergs, piemēram, stāsta kā pagatavot tatāru gaļu un viltotos nēģus, savukārt Inese Zandere “ieskrējusies” ar veselām 11 receptēm. Diez vai kādreiz gatavošu pieneņu medu, vai kādus eksotiskākus rakstnieku domu lidojumus, bet kādreiz varētu noderēt dzīvē pārbaudītu marinētu sēņu recepte.

Vērtējums: 3/5

Nāk gaismā pati lampa. Marts Pujāts

Nāk gaismā pati lampa. Marts Pujāts

Mansards 2013. gads, 38 lpp.

Reizēm tiešām vajag ņemt vērā to, ko raksta anotācijā: “Marts Pujāts tiek uzskatīts par visneparastāko un “nepieradināmāko” savas paaudzes dzejnieku”. Man viņa “poētiskās un nevaldāmās iztēles vēriens” paslīdēja garām nesaprasts. Uztvēru vien atsevišķus vārdus un tēlus. Žēl, ka nespēju uztvert to, ko viņš cenšas pateikt, jo Pujāta dzejā ir arī kaut kas īpatnēji skaists. Iespējams, ka nelietoju īsto brīnumlīdzekli, lai abstraktās dzejas gleznas, šie murgainiem sapņiem līdzīgie dzejoļi man atklātos visā pilnībā. Arī palasot Haralda Matuļa eseju, man skaidras kļuva vien divas lietas – 1) džeki kaut ko pīpē, 2) es noteikti nepīpēju to, ko pīpē viņi. Labi, jokus pie malas. Man vienkārši nav lemts saprast šo modernās dzejas augsto līmeni, labāk palikšu pie piezemētākiem variantiem.

Vērtējums: 2/5

The Old Magic of Christmas: Yuletide Traditions for the Darkest Days of the Year. Linda Raedisch

Old magicLlewellyn Publications 2013, 312 lpp.

Domāju, ka ir pēdējais brīdis pastāstīt par “The Old Magic of Christmas”. Varbūt kāds vēl svin vai svinēs…. Grāmatu izlasīju īsi pirms Ziemassvētkiem, bet nebija ne laika uzrakstīt apskatu, ne izmantot grāmatā dotos padomus.

Kā vedina domāt grāmatas nosaukums, saturs vēsta par to kā Ziemassvētki Eiropā tika svinēti senāk – no senseniem stāstiem par elfiem līdz ne pārāk senām kristiešu tradīcijām par svēto Nikolasu un Lūciju. Ja neskaita izgreznotos veikalu skatlogus un agresīvo iepirkšanās kultu, tad mūsdienās Ziemassvētku laiks ir sarāvies līdz dažām dienām. Vecos  labos laikos Ziemassvētku (vai ziemas saulgriežu) gaidīšana un svinēšana sākās oktobra beigās un turpinājās līdz februārim – būtībā visu tumšo laiku – kopā savijot vairākus svētkus. Grūti nošķirt pagānu un kristīgās tradīcijas, jo ar gadiem tās cieši savijušās. Tāpat reizēm grūti noteikt kādas tradīcijas pirmsākumus un iemeslus.

Senāk Ziemassvētku laiks bija maģisks, tumšs un draudīgs laiks, pat bīstams. Līdz ar tumsas iestāšanos labāk no mājas laukā neiet, lai netrāpītos pa ceļam Wild Hunt – mežonīgiem medniekiem, sen, sen mirušiem elfiem. Plaši izplatīti bija dažādi rituāli, lai pielabinātos dievībām un citām mītiskām būtnēm, un atbaidītu ļaunumu. Mājas gariņus Ziemassvētkos baroja ar rīsu putru, bet troļļiem mežā nolika gaļu. Skandināvijā (novembrī vai decembrī) svinēja Alfablot – svētki un ziedošanas rituāls elfiem. Savukārt Islandē Ziemassvētku nakts bija visbīstamākā no visām naktīm, neviens tad negribēja palikt mājās viens, jo varēja atnākt elfi un aizvest sev līdzi. Kamēr Skandināvijā baidījās no elfiem, Rumānijā lielākais bieds bija vampīri. It īpaši bīstama bija Sv. Andreja diena. Tad vakarā neviens negāja ārā, cieši aiztaisīja durvis un logus, un apmales ierīvēja ar ķiploku, jo šajā naktī vampīri cēlās no kapiem. Autore piemin, ka Latvijā un Lietuvā problēmas sagādāja vilkači, kuri sāka aktīvi uzdarboties pēc 12. decembra. Veļu laiks gan viņai paslīdējis garām.

Kad “teorija” apgūta, var ķerties pie praktiskām lietām. Autore piedāvā pamācības un skices kā pagatavot Baltās raganas loga zvaigzni, elfu loga ornamentus, Mārtiņdienas laternu un citus rotājumus. Kā gan bez ēšanas? Pēc receptēm varat pagatavot islandiešu sniegpārsliņu maizi, Mārtiņa radziņus un pareizo rīsu putru, lai pielabinātos savam mājas gariņam.

Taisnību sakot, praktiskie padomi bija negaidīti, lai gan interesanti un noderīgi, ja ir vēlme izmēģināt ko citu, nevis ierastās papīra sniegpārsliņas, speķa pīrādziņus un piparkūkas. Nez kāpēc biju gaidījusi akadēmiskāku pieeju, lai gan tādam pieņēmumam nebija nekāda pamata. Ja atmet manu muļķīgo alošanos, grāmata neliek vilties. Nekļūstot pārlieku nopietna un smagnēja, tā tomēr sniedz daudz informācijas. Diez vai bija viegli no lielās leģendu, mītu, senu nostāstu, pasaku un pierakstu jūras atlasīt materiālu vienai ne pārāk biezai grāmatai, pie tam tā, lai lasītājs nejustos pārgruzīts ar informāciju. Pat ja nav vēlme savā svinēšanas rituālā ieviest ko jaunu, grāmata ir patīkama un interesanta lasāmviela Ziemassvētku laikam, kas ļāva uzzināt no kurienes aug kājas dažām labām mūsdienu izdarībām.

The wearing of bells and other jangling things is a universal means of protecting the wearer from evil or simply opportunistic spirits.

Vērtējums: 4/5

Starp citu, autore līdzīgā garā ir sarakstījusi grāmatu par Valpurģu nakti “Night of the Witches: Folklore, Traditions & Recipes for Celebrating Walpurgis Night”.

Kulinārās kaislības. Andreas Staikos

Kulinārās kaislībasAdria Books, 2006. gads, 120 lpp.

Atēnās, kāda nama septītajā stāvā dzīvo divi kaimiņi – Damoklis un Dimitris. Dimitrim patīk gatavot puskailam savai mīļotajai Nanai. Arī Damoklim ir draudzene vārdā Nana, kuras dēļ viņš divas reizes nedēļā brauc uz 30 km attālo piejūras pilsētiņu, lai iegādātos svaigus jūras ežus. Kādu dienu kaimiņi satiekas, sāk runāt par ēdieniem un pamazām apjauš, ka viņu Nanas īstenībā ir viena un tā pati persona. Ko darīs abi karstasinīgie grieķi? Protams, mocīsies greizsirdībā, zvērēs draudzību, uzticību, aiz muguras kals viltīgus uzvaras plānus un mēģinās pārspēt savu konkurentu, pagatavojot kārumniecei Nanai visizsmalcinātākos ēdienus.

Uzjautrinoši, bet lasot šo plāno grāmatiņu par mīlas trijstūri un ēst gatavošanu, man prātā bija viena ķecerīga doma – nu tad beidzot ir skaidrs kā grieķi varēja savu valsti novest līdz kliņķim, vienlaikus sevi uzskatot par visstrādīgākajiem un tagad bez maz vai par svētajiem mocekļiem krīzes dēļ. Tie divi iedomīgie gailēni taču laikam vispār nestrādā, jo viņi to vien dara kā plāno vakariņas, skrien uz tirgu un veikaliem un gatavo vairāku stundu garumā. Neviena vārda par darbu. Iespējams, ka Nana ar kaut ko nodarbojas, jo ierodas pie šiem tikai pēcpusdienās vai vakaros. No kurienes šiem nauda? Gan jau būsiet dzirdējuši par viņu trekno gadu pabalstu sistēmu. Cita izskaidrojuma es puišu liderīgajai dzīvei neredzu.

Bet nu atpakaļ pie satura. Sižetu virza abu puišu centieni pēc iespējas garšīgāk pabarot un pārsteigt Nanu. Pēc lielā un sāpīgā atklājuma viņi gan sākumā džentlmeniski nolemj no Nanas norobežoties, lai taču viņa nāk pie prāta. Bet tie jau laikam nebūtu grieķi, ja viņi pie šīs vienošanās varētu turēties. Damoklis ir apķērīgāks un pirmais izdomā „Es iekarošu viņu ar savu pavārmākslu!” Savukārt uzskatos par Nanas krāpšanos, viņš ir diezgan pragmatisks:

„Tas būtu netaisnīgi, ja tāds sievišķīgs dārgums kā Nana paliktu tikai viena vienīga vīrieša īpašumā! Un, ja viņa nekrāptu mani ar Dimitri, tad jau arī vīru nekrāptu ar mani… un tad ardievu, laimes trīsas un tirpas, kas līdz dziļumiem saviļņojušas dvēseli un miesu!”

Tā nu viņi rosās pa virtuvi, gatavojot grieķu ēdienus. Ēdiens pārtop par erotisku baudījumu. Kopā grāmatā ir 35 vienkāršas ēdienu receptes: nodaļas beigās dotas receptes ēdieniem, kas pieminēti attiecīgajā nodaļā. Ir pētersīļu salāti (maindanosalata), ķidu zupa (pacas), musaka un truša sautējums (lagos stifado).  Pirms lasīšanas domāju, ka par grieķu ēdieniem neko nezinu, tomēr daži ēdieni izrādījās pazīstami vai vismaz tādi, kas tikpat labi derētu daudzās citās tautu virtuvēs. Protams, viņi gatavo dolmas un jēra gaļu, bet šie ēdieni asociējas arī ar gruzīniem, armēņiem u.c. Izrādās, ka grieķi gatavo arī galertu, pildītas paprikas un kāpostu tīteņus, kotletes un tefteļus. Kā vienkāršākais un garšīgākais grieķu virtuves ēdiens tiek minēta jēra gaļa ar krāsnī ceptiem kartupeļiem (arni me patates sto furno). Šos kartupeļus Damoklis izdomā pagatavot mazliet savādāk – no kartupeļiem izgrebjot nelielas bumbiņas. Nana, kura vispār ir ļoti daiļrunīga, par bumbiņām ir milzīgā sajūsmā: „Tie taču nav kartupeļi! Tās ir mazas bučiņas!” Savukārt jūras ežu pagatavošanu Nana apraksta šādi: „Desmit jūras ežu, divas brāzmas ziemeļaustrumu vēja un viena pilīte citrona.” Nu vai nav skaisti un jutekliski? Ko gan citu gaidīt no vieglprātīgiem dzīves baudītajiem?

„Kulinārās kaislības” var uzskatīt par izklaidējošu un vieglu ievadu grieķu virtuves mākslā un dzīves uzskatos. Nekādus vēsturiskus un izglītojošus faktus gan šeit neatrast.

Vērtējums: 3/5

Dzīvespriecīgais vakarēdiens. Nora Ikstena

Dzīvespriecīgais vakarēdiens

Dienas grāmata 2012., 152 lpp.

Siltās vasaras novakarēs Nora Ikstena ciemojas pie 12 sev pazīstamiem un vairāk vai mazāk tuviem cilvēkiem, kuri mīl dzīvi un ēdienu. Gatavojot mielastu, tiek runāts par dzīvi, par ēdiena baudīšanu, atstāstīti piedzīvojumi un nozīmīgas atmiņas. Nepārstāstot visu dzīvi, Ikstena pamanās ar ēst gatavotājiem tā simpātiski iepazīstināt. Tā starp citu tiek īsumā pieminēts kas un kā tiek gatavots. Precīzu recepšu te nav. Kā saka Gundars Āboliņš: “nekādu noteiktu proporciju, viss tikai uz čuteni”. Viņš gatavo asarus un tiem vēderā ieberzē apelsīna mizu, ko afgāņu tirgotājs kļūdaini nodēvējis par apelsīna skaņu. Pasaules apceļotāja un māksliniece Alise Šica tieši tāpat uz čuteni un ožu gatavo kariju, savukārt Gundega Repše cep torti.

Caur visām sarunām un receptēm dvesmo vēlme dzīvot viegli. Mums tik ļoti gribas kaut uz pāris mēnešiem iedomāties, ka dzīvojam kādā saulainā Vidusjūras zemē. Vai tas nozīmē, ka mēs paši nemākam svinēt un baudīt? Tik traki jau nav, tomēr ar skābputru, zirņu pikām, karbonādēm un rasolu nekāda vieglā svinēšana laikam nesanāk. Režisorei Antrai Cilinskai ir atbilde:

“Pie Vidusjūras ēdiena baudīšana ir komunikācija. Dzīves svinēšana. Process dienas garumā ar visu gatavošanu, galda klāšanu. Ne kā pie mums – saimniece satraukusies, sarkaniem vaigiem, viesi klāt, bet kartupeļi vēl vārās, un viss nav uz galda.”

Ja jau ir šis uzstādījums par dzīvesprieku, svinēšanu un baudīšanu, tad man jāsaka, ka daži varoņi neiederējās grāmatas kopainā, savukārt daži šķita uzspēlēti. Tomēr tā vairāk ir tīri mana subjektīva nepatika pret šo cilvēku pateikto vai nepateikto, ēst gatavošanas manieri un sevis pasniegšanu. Kas attiecas uz gatavotajiem ēdieniem, tad, ja neskaita dažas nianses (par lupstāju kātiem katla dibenā zem liellopa ir vērts atcerēties), neko jaunu priekš sevis neatradu. Kāda kundze vāra ugunskura zupu. Es tādu zupu diezgan regulāri gatavoju mājās uz plīts.

Domāju, ka ne jau pagatavotajos ēdienos slēpjas dzīves baudīšana. Svarīgāks ir pats process, kopā būšana. Ar dažiem grāmatas varoņiem tas jauki izdodas. Ikstena vispār māk rakstīt par cilvēkiem. Antra Cilinska stāsta par savu vecmāmiņu, ar grozu rokā pēc brokastīm dodas uz dārzu un gatavo pusdienas, ko pēc tam visa lielā ģimene bauda zem dārza kokiem. Bernātu “Chill Inn” saimniece Smaida Rubeze kolorīti stāsta savus piedzīvojumus ar viesu mājas iemītniekiem un pirmos kuslos mēģinājumus ēst gatavošanā, bet Leonardai Ķesterei zināmi daži Anglijas augstākās sabiedrības virtuves knifi. Gundars Āboliņš dod zelta padomu:

Galvenais ir nesamudrīt. Ne ar zivīm, ne uz skatuves, ne dzīvē vispār.

Raibi un kopumā tīri interesanti. Grāmata kvalitatīvi un skaisti noformēta. Tiem, kuri gatavo regulāri, diez vai būs kādi pārsteigumi. Savukārt iesācējiem varētu traucēt precīzu instrukciju neesamība, vai tieši otrādi – iedvesmot. “Dzīvespriecīgais vakarēdiens” vairāk ir garšīga izklaide, ko palasīt, pieskatot kādu ilgāk gatavojamu ēdienu. Galvenais – nesamudrīt 🙂

Vērtējums: 3/5

A Redbird Christmas. Fannie Flagg

Redbird Christmas

Fawcett, 2005. 224 lpp.

Drēgnajā Čikāgā dzīvojošais Osvalds T. Kempbels saņem šokējošu diagnozi – viņa dienas ir skaitītas un, ja viņš tūlīt pat nedosies uz kādu siltāku vietu, tad var nesagaidīt Ziemassvētkus. Vecais ārsts Osvaldam iedod Lost River ciematiņa viesnīcas brošūru un rekomendē to kā ideālu vietu plaušu slimniekam. Brošūra gan izrādās ļoti veca, viesnīca sen vairs nav, bet piedāvātā dzīvesvieta ir tik lēta, ka Osvalds daudz nedomājot dodas ceļā. Lost River izrādās gandrīz tāda kā brošūrā rakstīts. Liekas, ka laiks te ir apstājies – brīnišķi skaista un mierīga vieta ar draudzīgiem, bet neuzbāzīgiem nedaudzajiem iemītniekiem. Dāmas no Mystic Order of the Royal Polka Dots Secret Society klusām dara labus darbus, vienīgā veikala īpašnieks Rojs izglābj un rūpējas par sarkano putniņu vārdā Džeks un klusām dziedē savu salauzto sirdi, pastnieks pastu piegādā pa upi un ir apkārtnes labākais makšķernieks. Ziemassvētkos notiek kopīgas vakariņas un “egles” iedegšana. Dzīve šeit rit rāmi un nesteidzīgi. Osvalds sēž upes krastā, vēro putnus un gaida savu nenovēršamo nāvi.

Alabamas dienvidos, upes krastā, zaļos kokos paslēpies ciematiņš pirmajā brīdī absolūti nesaistās ar Ziemassvētkiem, tomēr romāns spilgti parāda, ka ne jau sniegs, bet gan kopīgā svinēšana un labie darbi ir tie, kas rada svētku sajūtu. Vispār Lost River ir tik maģiska vieta, ka atbraucēji no šejienes nevēlas aizbraukt, lai gan Osvaldam paiet kāds laiks līdz viņš, ka visus daudzos gadus viņš ir tikai vientulīgi eksistējis, bet šeit beidzot sācis dzīvot.

The Cardinal/ Redbird

Īsais, sarkanmatainais Osvalds man iepatikās uzreiz – piecdesmitgadīgs vientuļnieks, ne gluži neveiksminieks, bet dzīve viņam sagādājusi maz prieka brīžu. Ironisks, bet labsirdīgs. Anonīmais alkoholiķis, kuru ciematiņa dāmas uzreiz salīdzina ar elfu. Bija tik patīkami vērot, kā viņš mainās un kā viņu maina vieta un apkārtējie cilvēki.

Lai gan Osvalds ir galvenais varonis, tomēr vēl lielāka loma stāstā ir mazajam sarkanajam putniņam Džekam. (Ja kāds putnu speciālists man varētu precīzi pateikt putniņa latvisko nosaukumu, būtu priecīga. Baidos minēt, ka tas ir kardinālputns.) Džeks savainotā spārna dēļ nevar aizlidot, tāpēc dzīvo drošībā ciematiņa vienīgajā veikalā. Plēš vaļā cepumu iepakojumus, knābā tomātus, kaitina pastnieces kaķi un kļūst par labāko draugu mazai meitenītei Patsijai. Patsija, kura ir trešais nozīmīgais personāžs šai romānā, atstāta kādiem klaidoņiem, kas dzīvo mežā un dzemdībās ieguvusi nopietnas traumas. Visa ciematiņa un apkārtnes apvienošanās, lai palīdzētu mazajai meitenītei bija patiesi aizkustinoša un apbrīnojama.

Visi pārējie personāži izdevušies interesanti un dzīvelīgi. Šiverīgā Fransisa, viņas ekscentriskā māsa Mildreda, Osvalda namamāte – izbijusī armijas medmāsa Betija, Betijas trakā māte mis Alma, garais un tievais topošais privātdetektīvs Butčs jeb Stienis, pastnieks un zinošais makšķernieks Klods, skumjais veikalnieks Rojs, un kur nu vēl lepnais kreols Džulians upes otrā krastā. Tik īsti personāži, ka prieks. Svarīgākais, ka līdz romāna beigām viņi kaut kādā veidā auga un attīstījās, kāds sadziedēja rētas, kāds atrada jaunu mērķi dzīvē.

Pēdējā no mana Ziemassvētku plāna grāmatām izrādījās pati jaukākā, pie tam izvēlējos pilnīgi nejauši. Tāds patīkams pārsteigums, kurš sasildīja, iepriecināja un lika ticēt labajam cilvēkos. Ak jā, grāmatas beigās ir dāmu gatavoto ēdienu receptes. Vēl viens pārsteigums.

Vērtējums: 5/5