Dzīvespriecīgais vakarēdiens. Nora Ikstena

Dzīvespriecīgais vakarēdiens

Dienas grāmata 2012., 152 lpp.

Siltās vasaras novakarēs Nora Ikstena ciemojas pie 12 sev pazīstamiem un vairāk vai mazāk tuviem cilvēkiem, kuri mīl dzīvi un ēdienu. Gatavojot mielastu, tiek runāts par dzīvi, par ēdiena baudīšanu, atstāstīti piedzīvojumi un nozīmīgas atmiņas. Nepārstāstot visu dzīvi, Ikstena pamanās ar ēst gatavotājiem tā simpātiski iepazīstināt. Tā starp citu tiek īsumā pieminēts kas un kā tiek gatavots. Precīzu recepšu te nav. Kā saka Gundars Āboliņš: “nekādu noteiktu proporciju, viss tikai uz čuteni”. Viņš gatavo asarus un tiem vēderā ieberzē apelsīna mizu, ko afgāņu tirgotājs kļūdaini nodēvējis par apelsīna skaņu. Pasaules apceļotāja un māksliniece Alise Šica tieši tāpat uz čuteni un ožu gatavo kariju, savukārt Gundega Repše cep torti.

Caur visām sarunām un receptēm dvesmo vēlme dzīvot viegli. Mums tik ļoti gribas kaut uz pāris mēnešiem iedomāties, ka dzīvojam kādā saulainā Vidusjūras zemē. Vai tas nozīmē, ka mēs paši nemākam svinēt un baudīt? Tik traki jau nav, tomēr ar skābputru, zirņu pikām, karbonādēm un rasolu nekāda vieglā svinēšana laikam nesanāk. Režisorei Antrai Cilinskai ir atbilde:

“Pie Vidusjūras ēdiena baudīšana ir komunikācija. Dzīves svinēšana. Process dienas garumā ar visu gatavošanu, galda klāšanu. Ne kā pie mums – saimniece satraukusies, sarkaniem vaigiem, viesi klāt, bet kartupeļi vēl vārās, un viss nav uz galda.”

Ja jau ir šis uzstādījums par dzīvesprieku, svinēšanu un baudīšanu, tad man jāsaka, ka daži varoņi neiederējās grāmatas kopainā, savukārt daži šķita uzspēlēti. Tomēr tā vairāk ir tīri mana subjektīva nepatika pret šo cilvēku pateikto vai nepateikto, ēst gatavošanas manieri un sevis pasniegšanu. Kas attiecas uz gatavotajiem ēdieniem, tad, ja neskaita dažas nianses (par lupstāju kātiem katla dibenā zem liellopa ir vērts atcerēties), neko jaunu priekš sevis neatradu. Kāda kundze vāra ugunskura zupu. Es tādu zupu diezgan regulāri gatavoju mājās uz plīts.

Domāju, ka ne jau pagatavotajos ēdienos slēpjas dzīves baudīšana. Svarīgāks ir pats process, kopā būšana. Ar dažiem grāmatas varoņiem tas jauki izdodas. Ikstena vispār māk rakstīt par cilvēkiem. Antra Cilinska stāsta par savu vecmāmiņu, ar grozu rokā pēc brokastīm dodas uz dārzu un gatavo pusdienas, ko pēc tam visa lielā ģimene bauda zem dārza kokiem. Bernātu “Chill Inn” saimniece Smaida Rubeze kolorīti stāsta savus piedzīvojumus ar viesu mājas iemītniekiem un pirmos kuslos mēģinājumus ēst gatavošanā, bet Leonardai Ķesterei zināmi daži Anglijas augstākās sabiedrības virtuves knifi. Gundars Āboliņš dod zelta padomu:

Galvenais ir nesamudrīt. Ne ar zivīm, ne uz skatuves, ne dzīvē vispār.

Raibi un kopumā tīri interesanti. Grāmata kvalitatīvi un skaisti noformēta. Tiem, kuri gatavo regulāri, diez vai būs kādi pārsteigumi. Savukārt iesācējiem varētu traucēt precīzu instrukciju neesamība, vai tieši otrādi – iedvesmot. “Dzīvespriecīgais vakarēdiens” vairāk ir garšīga izklaide, ko palasīt, pieskatot kādu ilgāk gatavojamu ēdienu. Galvenais – nesamudrīt 🙂

Vērtējums: 3/5

A Redbird Christmas. Fannie Flagg

Redbird Christmas

Fawcett, 2005. 224 lpp.

Drēgnajā Čikāgā dzīvojošais Osvalds T. Kempbels saņem šokējošu diagnozi – viņa dienas ir skaitītas un, ja viņš tūlīt pat nedosies uz kādu siltāku vietu, tad var nesagaidīt Ziemassvētkus. Vecais ārsts Osvaldam iedod Lost River ciematiņa viesnīcas brošūru un rekomendē to kā ideālu vietu plaušu slimniekam. Brošūra gan izrādās ļoti veca, viesnīca sen vairs nav, bet piedāvātā dzīvesvieta ir tik lēta, ka Osvalds daudz nedomājot dodas ceļā. Lost River izrādās gandrīz tāda kā brošūrā rakstīts. Liekas, ka laiks te ir apstājies – brīnišķi skaista un mierīga vieta ar draudzīgiem, bet neuzbāzīgiem nedaudzajiem iemītniekiem. Dāmas no Mystic Order of the Royal Polka Dots Secret Society klusām dara labus darbus, vienīgā veikala īpašnieks Rojs izglābj un rūpējas par sarkano putniņu vārdā Džeks un klusām dziedē savu salauzto sirdi, pastnieks pastu piegādā pa upi un ir apkārtnes labākais makšķernieks. Ziemassvētkos notiek kopīgas vakariņas un “egles” iedegšana. Dzīve šeit rit rāmi un nesteidzīgi. Osvalds sēž upes krastā, vēro putnus un gaida savu nenovēršamo nāvi.

Alabamas dienvidos, upes krastā, zaļos kokos paslēpies ciematiņš pirmajā brīdī absolūti nesaistās ar Ziemassvētkiem, tomēr romāns spilgti parāda, ka ne jau sniegs, bet gan kopīgā svinēšana un labie darbi ir tie, kas rada svētku sajūtu. Vispār Lost River ir tik maģiska vieta, ka atbraucēji no šejienes nevēlas aizbraukt, lai gan Osvaldam paiet kāds laiks līdz viņš, ka visus daudzos gadus viņš ir tikai vientulīgi eksistējis, bet šeit beidzot sācis dzīvot.

The Cardinal/ Redbird

Īsais, sarkanmatainais Osvalds man iepatikās uzreiz – piecdesmitgadīgs vientuļnieks, ne gluži neveiksminieks, bet dzīve viņam sagādājusi maz prieka brīžu. Ironisks, bet labsirdīgs. Anonīmais alkoholiķis, kuru ciematiņa dāmas uzreiz salīdzina ar elfu. Bija tik patīkami vērot, kā viņš mainās un kā viņu maina vieta un apkārtējie cilvēki.

Lai gan Osvalds ir galvenais varonis, tomēr vēl lielāka loma stāstā ir mazajam sarkanajam putniņam Džekam. (Ja kāds putnu speciālists man varētu precīzi pateikt putniņa latvisko nosaukumu, būtu priecīga. Baidos minēt, ka tas ir kardinālputns.) Džeks savainotā spārna dēļ nevar aizlidot, tāpēc dzīvo drošībā ciematiņa vienīgajā veikalā. Plēš vaļā cepumu iepakojumus, knābā tomātus, kaitina pastnieces kaķi un kļūst par labāko draugu mazai meitenītei Patsijai. Patsija, kura ir trešais nozīmīgais personāžs šai romānā, atstāta kādiem klaidoņiem, kas dzīvo mežā un dzemdībās ieguvusi nopietnas traumas. Visa ciematiņa un apkārtnes apvienošanās, lai palīdzētu mazajai meitenītei bija patiesi aizkustinoša un apbrīnojama.

Visi pārējie personāži izdevušies interesanti un dzīvelīgi. Šiverīgā Fransisa, viņas ekscentriskā māsa Mildreda, Osvalda namamāte – izbijusī armijas medmāsa Betija, Betijas trakā māte mis Alma, garais un tievais topošais privātdetektīvs Butčs jeb Stienis, pastnieks un zinošais makšķernieks Klods, skumjais veikalnieks Rojs, un kur nu vēl lepnais kreols Džulians upes otrā krastā. Tik īsti personāži, ka prieks. Svarīgākais, ka līdz romāna beigām viņi kaut kādā veidā auga un attīstījās, kāds sadziedēja rētas, kāds atrada jaunu mērķi dzīvē.

Pēdējā no mana Ziemassvētku plāna grāmatām izrādījās pati jaukākā, pie tam izvēlējos pilnīgi nejauši. Tāds patīkams pārsteigums, kurš sasildīja, iepriecināja un lika ticēt labajam cilvēkos. Ak jā, grāmatas beigās ir dāmu gatavoto ēdienu receptes. Vēl viens pārsteigums.

Vērtējums: 5/5

Kafkas zupa. Marks Kriks

Kafkas zupaZvaigzne ABC, 2009.g. 96 lpp.
Apakšvirsraksts: Izsmeļoša pasaules literatūras vēsture 14 recepšu formā.

Šausmīgi kārdinoša grāmatele, kuru drīkst lasīt tikai ēdot vai tūlīt pēc ēšanas. Autors dod precīzas receptes sastāvdaļas un tad seko kāda ievērojama rakstnieka manierē uzrakstīts ēdiena pagatavošanas process. Ir ilustrācijas atbilstoši katras receptes tēmai.

Pirmās trīs receptes izlasot, domāju, ka tie ir reāli fragmenti no literāriem darbiem. M.Kriks ir ļoti labi iemiesojies katra rakstnieka stilā. Pēc treknās šokolādes kūkas receptes metos meklēt, kas tad ir Ērvina Velša slavenākais darbs, no kura varētu būt ņemts fragments. Tik ļoti mani tas gabals sajūsmināja. Tad arī nejauši atklāju savu maldīšanos un gardi par to pasmējos. Izsmējos arī par marķīza de Sada prātojumiem:

 Lasītāj, jel aptver, ka visi tavi atturības gadi un naivā ticība beztauku jogurtam nav pasargājuši tevi no vēderiņa, resnas pakakles un nepiedienīgām seksuālām tieksmēm!

Ļoti patika arī Tiramisu Marsela Prusta gaumē, bet Grauzdētu maizi ar sieru Harolda Pintera gaumē noteikti pamēģināšu. Par Pleksti ar jūras veltēm Horhes Luisa Borhesa gaumē gan mani māc šaubas, jo stāsta varonis pēc vakariņām tiek atrasts miris un īsti netop skaidrs – vainīga plekste vai arī sers Henrijs pats sev darījis galu.

Kopumā jāsaka, ka grāmatiņa mani labi izklaidēja un vienlaicīgi arī pamācīja. Kauns atzīties, bet no 14 rakstniekiem esmu lasījusi tikai četrus. Līdz ar to, ieguvu gan kulināras iedvesmas, gan paplašināju literārās zināšanas (vismaz par autoru stilu). Lieku 5/5. Asprātīga un meistarīgi uzrakstīta. Savdabīga recepšu grāmata literatūras gardēžiem. Vai arī grāmattārpiem, kam patīk rosīties virtuvē….