Rīgas raganas. Linda Nemiera

Zvaigzne ABC 2021. gads, 416 lpp.

Teikšu godīgi, ka nebūtu šo grāmatu ņēmusi, ja vien māsa nepiedāvātu, jo, neskaitot retus izņēmumus, no latviešu fantāzijas un fantastikas lauciņa vairos. Citu lasītāju atsauksmes vedinājušas domāt, ka mani tur gaida tikai vilšanās. Bet “Rīgas raganas” ir pilnīgi kas cits. Neskatoties uz dažiem trūkumiem, esmu gatava šo grāmatu ieteikt arī citiem lasītājiem.

Linda Nemiera ir veiksmīgi izmantojusi iespaidīgo Rīgas arhitektūru un vēsturi, lai to plūstoši savītu kopā ar paranormālo un citiem fantāzijas elementiem, turklāt sazemējot ar mūsu realitātes elementiem tā, ka romānā notiekošais kļūst ārkārtīgi reālistisks. Es mierīgi varēju iedomāties galveno varoni Ievu Mellupi pieklibojot steidzamies pa Rīgas ielām aprunāties ar kārtējo mirušo vai kopā ar bezpajumtnieku Laimoni pētām namu fasādes. Ieva, Laimonis un Ievas ģimene ir labi izdevušies tēli, manuprāt. Kolorīti, bet ticami par spīti dažu īpašajām spējām. Ievas raksturs un humors ir brīnišķīgs, es labprāt uzcienātu viņu ar kafiju un parunātos. Cepums autorei par to, ka Ieva nav kārtējā tievā, veiksmīgā skaistule. Otrs cepums autorei par bezpajumtnieku Laimoni, ko viņa attēlo sirsnīgi un ar iejūtību. Dzīvs cilvēks. Trešais cepums par to ka autore ir strādājusi ar to vidi, kas mums apkārt. Nekādas nereālās Bārbijas, kuras satiek tikpat nereālos bagātos un satriecošos Kenus. Tēliem ir normāli latviešu vārdi, Ieva dzīvo mazā dzīvoklītī ar pustukšu ledusskapi, Laimonis guļ aiz atkritumu tvertnēm, Ievas radiem ir parastas profesijas un Ģertrūdes ielā iebrūk bruģis (atcerieties, bija tāds gadījums). Sākumā nosmaidīju par bērnišķīgo Zvaigznītes uzvārdu un sabijos, ka nekas labs mani negaida, bet tas tāds sīkums, ko ātri pārmāca aizraujošie notikumi.

Tomēr 5 zvaigznes ielikt nevaru un ne tāpēc, ka vienā epizodē Ieva potītes dēļ nevar lavīties uz pirkstgaliem, bet tad cik tur lapas tālāk to mierīgi dara, lai nepamodinātu tēvu. Atkal tāds sīkums. Problēma ir citur. 2/3 grāmatas bija tik laba, ka manas gaidas bija paceltas tiešām augstu un biju gatava dot visas zvaigznes, bet tad nāca beigas, kuras prasījās izvērstākas. Tās šķita sasteigtas un tādas, ka autorei pietrūcis fantāzijas lidojuma kā to visu sakarīgi nobeigt. Vai arī viņa domāja, ka romāns par biezu un laiks beigt, bet šoreiz vēl kādas 50 – 100 lapas nebūtu kaitējušas. Teiksim, gara saruna starp Ievu un viņas māti, kurā māte pastāsta par Rīgas raganām, būtu ļoti noderīga un dotu lielāku pamatojumu un skaidrojumu abu galveno raganu kašķim. Sarunas aizmetnis bija, nesaprotu, kāpēc šī saruna nenotika pilnībā. Līdz galam neizmantots arī Eižena Finka tēls. Veltīt viņam vairākas spilgtas epizodes, lai beigās viņš iedotu tikai pāris mistiskas norādes šķiet par maz. Atkal jau jautājums – kas notika? Pietrūka ideju, laika vai kāda cita problēma?

Tagad, kad esmu paburkšķējusi par romāna beigām, gribu teikt, ka kopumā šis ir ļoti jauks, aizraujošs romāns un man ļoti patika. Pieļauju, ka es tā nepiesietos beigām, ja romāns man patiktu mazāk. Gribēju, lai tas ir maksimāli labs. Ja “Rīgas raganas” nav lasītas, tad dariet to tagad tumšajos rudens un ziemas vakaros. Iespējams, ka pēc tam gribēsies paklaiņot pa Rīgas ielām tur, kur staigāja Ieva. Tumsa, migla un lietus būs tieši laikā noskaņas radīšanai.

Vērtējums: 4/5

Mūksalas brāļi. Rutku Tēvs

Zinātne 1994. gads, 208 lpp. (no ibook.lv ņemtajā attēlā grāmatas vāks no 1964. gada izdevuma, aizmirsu nobildēt savu eksemplāru)
Latviešu grāmatu gadsimts: 1934. gads

Aizraujošs vēstījums par dzīvi viduslaiku Rīgā. Uz spilgti iezīmēta laikmeta fona risinās romāna varoņu – Mūksalas zēnu – dēkas un piedzīvojumi. Izlasot šo grāmatu, jūs uzzināsit gan par briesmīgiem plūdiem Daugavā, gan par raganu prāvām un inkvizīcijas darbošanos, gan par ticības kariem un Sv. Madaļas klostera noslēpumiem. Protams, te netrūkst arī kvēlas un reizē traģiskas mīlestības. (no oficiālās anotācijas)

Rutku Tēvs (īstajā vārdā Arveds Mihelsons) nav nekāds Valters Skots, tomēr vēsturisko piedzīvojumu žanrā padarbojies tīri raženi, lai gan diezgan sekli. Sen sen lasīju viņa “Trīs vella kalpi” un laikam arī “Sumpurņu ciemu”. Gribēju ņemt “Bendes meitu” (kuru arī esmu lasījusi), bet tā izdota 1933. gadā un nederēja manam mērķim, tāpēc paliku pie “Mūksalas brāļiem”.

Jau pašā romāna sākumā autors iezīmē konfliktu – vienkāršie ļaudis pret valdošo eliti un katoļi pret luterāņiem. Galvenais varonis Toms aizstāv kroga meitu Ieviņu, kuru sit saimniece, jo Ieviņa ir lepna un neļauj kungiem ap sevi grābstīties. Svētās Madaļas klosteris ir pēdējā katolicisma saliņa Rīgā, kuru rātes kungi vēl visādi cenšas apspiest. Toms klosterī ir biežs viesis un klostera priorei Elizabetei izrādās liktenīga loma turpmākajos notikumos. Vēl ir Toma vadītā astoņu jauniešu grupiņa Mūksalas brāļi, kuri ar saukli “Par taisnību! Pret netaisnībām!” Mūksalā vingrinās ar veciem zobeniem. Naivās zēnu rotaļas pārvēršas pirmajos nopietnajos darbos, kad inkvizīcija savāc Toma audžumāti. Te nu sākas dēkas, kas, labiem nodomiem sāktas, pamazām aiziet pa sliktu ceļu. Neteikšu, ka biju pārsteigta, jo no tāda naivuma un iedomātas varonības neko citu negaidīju.

Sižets mētājas no Toma un pārējo brāļu piedzīvojumiem uz notikumiem klosterī, kur priore vij savu “zirnekļu tīklu”, lai atriebtos senai mīlai, rātes raganu tiesnesim Vilhelmam Rozenam. Uz beigām tas palika pliekani un īsti nevarēju noticēt Rozena pārvērtībām. Brāļu piedzīvojumi bija ticamāki, tomēr beigas gribētu nosaukt par neveiksmīgām un neticamām. Ieviņa rīkojas muļķīgi un nemaz nav tā apķērīgā meitene no grāmatas sākuma. Brāļi jau trīsdesmitgadīgi skarbi vīri, bet uzvedas kā bērni, bez jebkādas domāšanas un piesardzības. Nav runa par to, ka tāds notikumu iznākums nevarētu būt. Problēma ir tajā, ka autors nespēj ticami pamatot un iznest līdz galam grāmatā attēlotos notikumus, varoņi nepieaug un neattīstās.

Piedzīvojumu romāns jau pats par sevi norāda, ka galvenā loma te ir piedzīvojumiem un varoņi ir pakārtoti sižeta plūdumam. “Mūksalas brāļos” par daudzšķaitnainām varoņu personībām vispār nav runas. Toms ir labs, Ieviņa tipiska tautumeita, rātes kungi slikti un tā tālāk. Tās ir papīra lelles nevis dzīvi personāži, kurus ļauts saprast. Tāpēc nespēju just līdzi nevienam, piedzīvojumi bija tīri interesanti, bet galveno varoņu liktenis palika vienaldzīgs. “Mūksalas brāļi” ir raiti lasāms veco laiku dēku gabals, kur principā jau sākumā ir skaidrs kurp novedīs bērnišķīgās cīņas pret netaisnību un neko dziļu meklēt nevajag.

Vērtējums: 2,5/5

Interesanta piezīme – klostera priore Elizabete parādās arī “Vella kalpos”, vismaz filmā noteikti. Saskatīju arī zināmu līdzību starp filmas Andri un Rūtu un grāmatas Tomu un Ieviņu. Vēl dažas nianses šķiet pārceļojušas no “Mūksalas brāļiem”. Ievēroju to tāpēc, ka “Vella kalpu” filma ir viena no manām mīļākajām latviešu filmām.