Klejojumi Igaunijas rietumkrastā. 2. daļa

igaunijas rietumkrasts

Pirmās dienas iespaidi šeit.

Otrās dienas rīts pienāca saulains, ar kūpošu miglu. Piestātnē viss bija klusu, izņemot to pašu večuku, kas sarkanā žigulī atkal atbrauca un aizīrās līcī.

piestatne

Osterby piestātnes mols, pāri - Hāpsalu

Tur pāri ir Hāpsalu.

Pabrokastojām un devāmies uz Saare, kur kartē tika solīta dabas taka, muiža un putnu vērošanas torņi. Taka Silmas dabas rezervātā pie Sāres ir īsa, ar diviem skatu torņiem (skats uz niedrāju un ūdeņiem), bet putnu migrēšanas laikā noteikti ārkārtīgi aizraujoša vieta.

sares torni

Vispār, cik sapratu, Igaunijas piekrastē ir daudz putnu vērošanas vietu – piekraste pārsvarā zema, līdzena, daudz purvainu vietu. Savukārt Sāres muiža ir smuka un sakopta. Ja mēs jau nebūtu pabrokastojuši, tad muižas kafijas istabā iedzertu kafiju.

Sāres muiža

Pēc Sāres aizbraucām uz Puise ragu (Matsalu nacionālajā parkā) pa rallija cienīgiem ceļiem. Vietas tur ainaviski skaistas.

Puise rags

Kīdeva muiža

Kīdevas muiža. Pašreizējā muižas ēka celta 19. gs. beigās no koka. Unikāla ar to, ka sienas izliktas ar zivju zvīņu veidā sakārtotām lubiņām.

Kiideva nespējām atrast kārtējo apskates torni jūras krastā – visur “ķieģeļi” un laikam tikai vietējie zina ceļu. Noskumuši nolēmām doties mājās. Pērnavā piestājām Subway iestiprināties un pēc Pērnavas izlocījām kājās pie Rannametsa-Tolkuse dabas takas. Izrādās, ka, piestājot ceļa pusē virzienā uz Rīgu un uzkāpjot pa taku uzkalnā aiz pieminekļa, ir piknika vietas, labierīcības un var uzkāpt augstā kāpā no kuras caur priedēm redzama jūra.

Tootusemae takas atpūtas vieta

Tipiska Igaunijas atpūtas vieta.

Tootusemae takas atpūtas vieta

Viss tā klusi noslēpies, bez norādēm. Rannametsa-Tolkuse taku (2,2 km gara) bijām staigājuši divreiz, bet par ceļa otru pusi līdz šim neinteresējāmies. Taku, starp citu, iesaku. Pēcpusdienā saguruši, bet apmierināti atgriezāmies mājās.

Ko ņēmām līdzi road-trip diviem cilvēkiem ar suni:

– pases (arī sunim), nauda
– maiņas veļa, zeķes
– vējjakas
– pārtika un ūdens (nopirkām pa ceļam)
– aptieciņa (citramons, plāksteri, ogle)
– nazis, krūzes, tējkarote
– elektriskā tējkanna (domāta mašīnai, tehnikas brīnums, ko mums uzdāvināja)
– sausā barība un bļoda sunim
– mīksta sega uz kuras gulēt mašīnā
– 2 guļammaisi
– telefoni, planšete ar navigāciju HERE, vads lādēšanai
– papīra salvetes
– pretkukaiņu līdzeklis
– neliels dvielis, higiēnas līdzekļi (ķemme, zobubirstes utml)

Esam sapratuši, ka mums pilnīgi pietiek ar minimumu. Noteikti šādi brauksim vēl. Ja varat ieteikt interesantas apskates vietas Igaunijā, labprāt par tām uzzinātu.

Šis nebija iespaidīgu tūrisma objektu brauciens, tomēr mums patika. Kadiķu audzēs, akmeņainajā jūrmalā un sarkanajās koka mājās ir patiess un kluss ziemeļniecisks šarms, ko mēs pratām novērtēt. Mums jau ir plāns citai reizei – apskatīt Hāpsalu, aizbraukt līdz Paldisku klinšainajam krastam un sameklēt kādu garāku dabas taku.

Klejojumi Igaunijas rietumkrastā. 1. daļa

igaunijas rietumkrasts

Ja tikai nosprauž virzienu un par mērķi izvēlas Hāpsalu, neko vairāk nepētot, tad sanāk tā, ka pilsētā ierodies tieši uz džeza festivālu. Tieši tā mums gadījās divu dienu klejojumā pa Igaunijas rietumu piekrasti ar moto “braucam, kur acis rāda”. Igaunijas akmeņainajam rietumkrastam ar kadiķu audzēm un diezgan regulāri sastopamo tradicionālo apbūvi piemīt īpatnējs, neuzbāzīgs šarms.

Mums vispār Igaunija ļoti patīk. Ceļi tik labi, ka taisni riebjas, tualetes tīras, satiksme mierīga, iepirkties nav problēmu. Arī dažus vārdus zinām, lai gan būs jāpamācās vēl, jo noteikti vairākām interesantām vietām pabraucām garām, tāpēc ka nebijām pirms tam internetā izpētījuši potenciālās apskates vietas un nezinājām, ko nozīmē tas vai cits vārds uz brūnās norādes plāksnes. Ar kirik (baznīca) un mōis (muiža) ir par maz. Bija arī apskates vietas, ko redzējām Hāpsalu dabūtajā tūristu kartē, bet dabā nevarējām atrast – vai nu trūka norāžu, vai taciņa uz objektu sen aizaugusi. Tā nu mēs apskatījām, ko pa ceļam spējām atrast un kas ieinteresēja. Savā ziņā tas sniedza lielu brīvības sajūtu, bet nākamreiz pirms braukšanas drusku tomēr papētīsim visitestonia.com.

kafijas pauze pie Pērnavas

Rīta kafija un maizītes. Lēti un gardi.

Piektdienas vakarā nolēmām, ka brauksim par spīti tam, kādus laika apstākļus sola un katram gadījumam paredzējām, ka varētu gulēt mašīnā. Tas bija ļoti pareizs lēmums, bet par to vēlāk. Kā navigāciju izvēlējāmies HERE, kuru planšetē var lietot bez interneta. Salikām somā visu nepieciešamo un sestdien pēc pieciem startējām Ainažu virzienā un tad pa veco šoseju caur Iklu Igaunijā. Pa ceļam var apskatīt fifīgas mājiņas un burinieku. Braucot no Valmieras tik agri, pirmo kafiju atradām pirms pašas iebraukšanas Pērnavā nelielā mājiņā, kas strādā 24h režīmā. Turpat arī tikām pie siļķmaizītēm brokastīs. Tā neierasti, bet patiesībā gardi.

Iestiprinājušies, apbraucām Pērnavu pa apvedceļu. Pērnavas centrs ir smuks, vietām atgādina Vecrīgas un Jūrmalas sajaukumu, bet esam tur jau bijuši. Tālāk sākās klejojumi pa piekrastes mazajiem ceļiem un ciematiem. Pie Lindi purva uzkāpām skatu tornī.

lindi purva kolāža
Lindi purvs

Nobraucām lejā aiz Lao līdz zemesraga galam, tad uz Tōstamaa un tālāk pa piekrasti.

Selistes baznīca

Selistes baznīca. Rīts patumšs un vēl līst, bet ēkas kā sarkanas ogas spīd.

Ārkārtīgi skaistā piekrastē starp kadiķiem atradām skatu torni un Sōmeri bāku.

Someri skatu tornis
kadiķos
bāka

Pēc tam braucām gar Komsi augšā uz Saastna. Pēc norādēm šķita, ka tur kaut kam ir jābūt, beigās atradām tikai muižas drupas. Krastā bija jābūt milzu akmeņiem Näärikivid, bet aizaugušai takai, kas pāri pļavai, iespējams, veda uz akmeni, priekšā bija elektriskais “gans”. Nolēmām necīnīties ar govju ganībām. Aiz Lihulas nogriezāmies uz 31. šoseju un devāmies uz Hāpsalu.

Hāpsalu izrādījās aizslēgta. Nu labi, ne aizslēgta, bet pārpildīta. Centrs ciet, visur mašīnas un cilvēki. Atradām Jahtas hosteli un tur mums pastāstīja, ka pilsētā notiek slavenais džeza festivāls un nekur vietu nav. Hosteli paturēsim prātā citai reizei, jo vieta izskatījās laba. Nolēmām pa pilsētu nebakstīties, jo ne mašīnu kur nolikt, ne mierīgi pastaigāt. Kur tālāk? Laika vēl daudz, diena tikai pusē, braucam vēl pa piekrasti uz augšu. Pēc lielveikala apmeklējuma, aizbraucām līdz Österby, konstatējām, ka tur ir laba piestātne ar stāvlaukumu, kur varētu arī nakšņot. Aizbraucām augšā uz Ramsi ragu un Telise ragu un beigās līdz Dirhami, bet, jo tuvāk Tallinai, jo vairāk “ķieģeļu” uz mazajiem ceļiem, kas aizved līdz jūrai.

Ramsi rags
Ramsi rags

Izpriecējuši acis pie sakoptajiem privātīpašumiem ar mājām kā izkāpušām no pagājušiem gadsimtiem (igauņiem acīmredzot tik ļoti nevelk uz moderno arhitektūru kā mūsu bagātniekiem) un viegliem koka žogiem, atgriezāmies Österby piestātnē uz nakšņošanu.

Osterby piestātne

Šī piestātne ar bezmaksas stāvlaukumu ir labiekārtota – soli ar galdiem, ūdens krāns un pāris elektrības kontakti, tīra WC, atkritumu konteineri. Pāris vietējie makšķerēja, vakarā večuks laivā aizīrās līcī pārbaudīt tīklus, no mola redzama Hāpsalu un pat varējām mazliet paklausīties džezu. Bez mums šeit kemperī nakšņoja zviedru ģimene. Tējkannā uzvārījām ūdeni, paēdām vakariņas un iekārtojāmies mašīnā gulēt. Jāsaka, ka suns bija traki apmierināts par iespēju uzņemt mūs savos “apartamentos” mašīnas aizmugurē. Naktī mūs divas reizes pamodināja spēcīgs lietus gāziens un nopriecājos, ka neguļam teltī.

Turpinājums sekos.

Trīs vasarīgas grāmatas

Jūlija sākumā uztaisīju nelielu vasaras grāmatu sarakstu. Pienācis laiks pastāstīt par tām grāmatām, par kurām man ir vismazāk ko teikt.

Someone like youSomeone like you. Sarah Dessen

Heilija vienmēr paļāvusies uz pašapzinīgo Skārletu. Bet, kad Skārletas puisis iet bojā avārijā un Skārleta izrādās stāvoklī, tad Heilijai ir jākļūst par Skārletas balstu.

Šī pilnīgi noteikti nav labākā, bet arī ne sliktākā Sāras Desenas grāmata. Saturs ir vienkāršs un taisns kā lielceļš. Nekādu pārsteigumu, bet tajā pašā laikā viegli uztverams vēstījums tīnītēm par draudzību, pirmo grūtniecību, attiecībām ar vecākiem, nepareizajiem puišiem un pašcieņu. Man patika Heilijas un Skārletas draudzība. Desena raksta sirsnīgi un vienkārši. Viegli un ātri izlasāms darbs, kas tikpat viegli un ātri izlidos no jūsu prāta.

Vērtējums: 3/5

we were liarsWe Were Liars. E. Lockhart

Skaista ģimene.
Privāta sala.
Četri draugi.
Meli, meli, meli.
Kaislība.
Negadījums.

Ko lai uzraksta par romānu, par ko neko daudz uzrakstīt nevar, citādi atklāsies romāna galvenā intriga? Runājot Hamleta vārdiem „Kaut kas ir sapuvis dāņu karaļvalstī” – kaut kas ir sapuvis ideālajā, bagātajā un skaistajā Sinklēru ģimenē, kur galvenais ir būt „normālam”, kontrolēt savas emocijas, nesagraut spožo tēlu. Var arī teikt, ka nauda laimi nenes. Noskaņas un stila ziņā šis romāns man atgādināja pagājušajā vasarā lasīto The End of Everything. Tāda vasaras tveices noskaņa, kad nekustas pat zāles stiebrs un gaisā virmo sajūta, ka tūlīt, tūlīt kaut kas (slikts) notiks. Man patika noskaņa, patika aprautais, apziņas plūsmas stils, bet līdz galam nespēju noticēt tam lielajam, briesmīgajam notikumam, par ko nedrīkst runāt. Cik stulbiem ir jābūt, lai ko tādu pastrādātu? Vai arī autore varēja atstāt to notikumu, bet atrisināt mazliet savādāk…. Nespēju just līdzi galvenajai varonei, bet tas šoreiz arī nav būtiski, lai romāns patiktu. Ja patīk jauniešu literatūra, tad „We Were Liars” var droši lasīt.

Vērtējums: 4/5

Ne gluži par tēmu, bet ja es gribētu tetovējumu, tad izvēlētos teikumu, kas mani aizķēra: „Be a little kinder than you have to”. Tetovējums būtu rokas iekšpusē kā atgādinājums sev.

Amy and Roger`s epic detourAmy and Roger`s Epic Detour. Morgan Matson

Emijas māte nolēmusi pārcelties uz otru Amerikas krastu un Emijai turp jānogādā mašīna. Vienīgā problēma – kopš autoavārijā gājis bojā tēvs, Emija nesēžas pie stūres. Izpalīdzēt piekrīt mātes draudzenes dēls un tā sākas viņu ceļojums pāri Amerikai.

Jaunieši nolemj pārvilkt strīpu Emijas mātes nospraustajam garlaicīgajam maršrutam un doties riktīgi episkā ceļojumā ar mašīnu pāri Amerikai. Emija vaino sevi tēva nāvē, Rodžers ieciklējies uz bijušo draudzeni un grib viņu satikt. Tātad katram savas problēmas un ceļojums noderēs domu sakārtošanai. Tiktāl viss skaisti un es priecīgi gaidīju, kad tad sāksies road-trip piedzīvojumi. Nekā nebija. Ja neskaita Yosemite Park un Elvisa muzeju, tad šis ir pilnīgi garlaicīgs brauciens no vienas burgeru ēstuves līdz nākamajai. Tāda sajūta, ka autore vienkārši vilkusi ar pirkstu pa karti, paķērusi pirmo internetā atrodamo tūrisma informāciju un tas arī viss. Labi, ka nebija „mīlestība no pirmā acu skatiena”. Toties Emijas pārprastā vainas apziņa un mocekles stāvoklis kādā brīdī jau kļuva par daudz. Daudzas problēmas ceļas no klusēšanas un šis romāns ir tam kārtējais pierādījums. Beigās varoņi piedzīvo emocionālo izaugsmi, tomēr tik garlaicīgu road-trip es nespēju autorei piedot. To neglābj par ceļojuma piezīmju grāmata, kurā Emija pieraksta pleilistes, līmē čekus, pieraksta īsus (un garlaicīgus) faktus par šķērsotajiem štatiem. Ak jā, un pusceļā Emijas māte uzzina par viņu plāniem un nobloķē kredītkarti. Atvainojiet, bet vai jūs atstātu savu bērnu (šķiet, Emijai bija 16 vai 17 gadi) Amerikas viducī mašīnā bez naudas? Es varu saprast labās atsauksmes, tomēr no road-trip romāniem gaidu mazliet ko citu. Varbūt problēma tajā, ka lasīju Bila Braisona ceļojumu pa ASV štatiem un lai cik vienmuļš tas nebūtu, tas tomēr bija interesantāks.

Vērtējums: 2/5

Beigās gribu piebilst par kādu šiem romāniem kopēju iezīmi – jauniešu konfliktu ar vecākiem. Arī pārējos šī žanra romānos, kurus šovasar izlasīju, dominē tā pati slikto vecāku tēma. Sāku nogurt no drausmīgiem (bezatbildīgiem, kontrolējošiem, atsvešinātiem, despotiskiem, nesaprotošiem utt.) vecākiem. Skaidrs, ka viegli uzbūvēt drāmu uz bērnu-vecāku nesaskaņu pamata, tomēr es gribētu redzēt kādu jaunu autoru domu lidojumu un mazliet vairāk izdomas jauniešu contemporary romānos. Varbūt es kļūdos un tā nav autoru vaina, varbūt tiešām problēmas ar vecākiem ir tik izplatītas, ka par tām jāraksta atkal un atkal? Droši vien katram pusaudzim ir bijuši gadījumi, kad „vecāki neko nesaprot” un „vecāki neko neatļauj”, paaudžu konflikts un tādā garā, tomēr, pēc romāniem spriežot, ASV ir īsta bēdu ieleja, kur normāli un mīloši vecāki ierakstāmi sarkanajā grāmatā.

Vasaras grāmatu mini saraksts

Pagājušajā vasarā uztaisīju diezgan lielu sarakstu ar vasarai atbilstošu grāmatu tematiku. Tāda tematiskā lasīšana sagādāja lielu prieku un lielu daļu arī paspēju izlasīt. Šovasar īsti neesmu jutusi vajadzību pēc vasarīgām grāmatām. Varbūt tāpēc, ka jūnijs mums bija oktobris. Bet šodien pa radio solīja karstuma vilni un nolēmu, ka starp nopietnāku literatūru es varētu ielikt ko vieglu un romantisku. Tā tapa saraksts ar piecām grāmatām (gāmatu nosauku saites ved uz Goodreads), ko varētu izlasīt līdz septembra vidum, kad oficiāli sākas rudens.

summer ya contemporary

Anna and the French Kiss by Stephanie Perkins
We Were Liars by E. Lockhart
My Life Next Door by Huntley Fitzpatrick
Amy and Roger`s Epic Detour by Morgan Matson
Someone Like You by Sarah Dessen

Studēšana ārzemēs, kāds varbūtēji biedējošs noslēpums, simpātisks kaimiņš, road-trip un Sāras Desenas grāmata par labākajiem draugiem, ko iekļāvu jau pagājušās vasaras sarakstā. Šīs visas ir jauniešiem domātas contemporary grāmatas ar labām atsauksmēm, izdotas nesen un krāj putekļus manā lasāmo grāmatu sarakstā.

Vai plānojat lasīt ko vasarai atbilstošu? Varbūt tieši otrādi – domājat, ka vasaras atvaļinājums ir īstais laiks, lai “izgrauztos” cauri kādai biezai dokumentālās vai zinātniskās literatūras grāmatai?

The Lost Continent: Travels in Small Town America. Bill Bryson

Lost continentWilliam Morrow Paperbacks 2001., 314 lpp.

Uzjautrinoša viena cilvēka Amerikas atkal atklāšana un perfektās mazpilsētas meklējumi. Ceļojums pa ASV plašumiem divos piegājienos, izbraucot cauri lielākajai daļai štatu.

Ar Bilu Braisonu iepazinos, lasot viņa „Skarbās takas vilinājums” par pārgājienu pa Apalaču taku. Kad regulāri biju ķiķinājusi un smējusies līdz asarām, iedomājos, ka arī citi viņa ceļojumu apraksti varētu būt labi. Šoreiz izvēle krita uz Amerikas road-trip. Jāatceras, ka Braisons ceļoja 1987. – 1988. gadā, tāpēc daļēji situācija ASV mazajās pilsētās varētu būt mainījusies. Domāju gan, ka būtība un noskaņa varētu būt tā pati.

Braisons vēlas apskatīt tās vietas, kur viņš bērnībā ceļojis ar ģimeni, bet vēl vairāk viņš vēlas atrast to ideālo amerikāņu mazpilsētu, kuru rādīja vecās filmās pirms 1960. gada. Tas izrādās gandrīz neiespējami, jo 99% pilsētu izskatās vienādi: viena galvenā iela ap kuru satupuši veikali, degvielas uzpildes stacija, kāda ēstuve un dažas mājas, vienmuļa atmosfēra bez dzīvības un „odziņas”, vietējie, kuri samierinājušies ar dzīvi nekurienē. Nekā skaista, interesanta un iedvesmojoša. Braisons ir vīlies, pukst par tūristu pūļiem, neglītām mājām un dzīvīguma trūkumu.

Ceļojuma piezīmes mijas ar Braisona bērnības atmiņām un dažiem faktiem par apskates vietām. Viņš pamanās sarkastiski pasmieties par visu un visiem. Pieļauju, ka daļai amerikāņu, kuri nespēj par sevi pasmieties, šī grāmata varētu būt kā dadzis acī. Ceļojuma sākumā viņš tik neglaimojoši izsakās par Aiovas štata sievietēm (like elephants dressed in children`s clothes), ka nemaz nebrīnītos, ja, kādā citā reizē apciemojot māti, viņš dabūtu no kaimiņienes ar rokassomiņu pa galvu. Man gan patīk, ka viņš pasaka tieši kā ir ar to Ameriku – resni un aprobežoti cilvēki, kuri nespēj piecus soļus paspert prom no mašīnas un komforta, vēstures imitācija, nožēlojamas un neglītas pilsēteles. Protams, medaļai ir arī otra puse un ik pa brīdim Braisons pārsteigumā atklāj ko interesantu un vērtīgu. Pagadās arī ļoti laipni un gudri cilvēki. Man klusībā gribas cerēt, ka bilde nav tik drūma, kā to Braisons mālē. Šķiet, šoreiz viņam vienkārši bija mērķis pasmieties par savu dzimteni. Es gandrīz ļaunā priekā pasmaidīju, kad pēc 38 štatu apbraukāšanas, viņš atgriezās dzimtajā Des Moines, Aiovas štatā un pēkšņi dzimtā vieta viņam šķita tik skaista un mīļa. Ja sākumā viņš domā, ka „citur zāle zaļāka”, tad beigās saprot, ka mājās tomēr ir vislabāk.

Lai nu kā, grāmata sniedz interesantu ieskatu Amerikas mazpilsētu un lauku dzīvē. Dienvidos viņš pabrīnās, cik ļoti pa 25 gadiem ir mainījusies attieksme pret melnajiem. Viņš arī ievēro, ka ir pamatīga atšķirība starp melno trūcīgumu un balto trūcīgumu. Baltais ir trūcīgs, ja viņam ir māja, bet nav mašīna, melnais ir trūcīgs, ja viņš dzīvo pussabrukušā būdelē ceļa malā kā bomzis. Smoky Mountains Braisons sodās par milzu kemperiem ar visām ērtībām un smejas, ka šiem cilvēkiem ir līdzi pārvietojami tenisa korti, pretodu uguns metēji un izrullējami zālāji. Nedrīkst nobraukt no lielceļa, jo mazie ceļi pārsvarā nav kartē iezīmēti un viegli apmaldīties. Arī daudzi miesti nemaz nav kartē. Grūti bija tais laikos bez GPS. Savukārt Detroitā ir augstākais slepkavību skaita rādītājs valstī (pieļauju, ka statistika nav mainījusies….). Jau 1988. gadā tur viss gāja uz grunti. Interesanta ir Mackinac sala, uz kuras nav atļautas mašīnas, tikai zirgu pajūgi.

Tai pašā laikā grāmata ir diezgan vienmuļa, jo pats Braisona ceļojums ir vienmuļš: ceļš-pilsēta nekurienē-ceļš-nākamā pilsēta nekurienē.

It`s just flat and hot, and full of corn and soybeans and hogs. Every once in a while you come across a farm or some dead little town where the liveliest thing is the flies.

Milzīgi plašumi ar kukurūzas laukiem vai tuksnešaini un kalnaini apvidi, klusums, vienāda ainava, ko pārtrauc tikai retas fermas un graudu glabāšanas torņi. Beigās viss saplūst kopā un visas vietas šķiet vienādas. Reti izņēmumi ir Savanna, Detroitas nomale, neliels izbrauciens ar autobusu uz Ņujorku, Lasvegasa. Būtu daudz jautrāk, ja viņš ceļotu ar kādu kopā. Mani personīgi būtu ļoti priecējušas ceļojuma bildes tekstā vai grāmatas beigās, bet to nav. Kopumā es uzzināju daudz ko jaunu, jo Braisons paver skatu uz sapņu zemi ASV no sētas puses, un vietām arī pasmējos, tomēr gaidīju drusku vairāk vai savādāk.

Vērtējums: 4/5