No teksta par bildi #1

Iespējams, ka esat pamanījuši mana bloga sadaļu “Ekranizācijas”. Ik pa laikam šo sadaļu papildinu ar īsiem komentāriem par tām skatītajām filmām, kuras balstītas uz kādu literāro darbu. Nesen sanāca noskatīties divas viduvējas ekranizācijas, par kurām gribējās plašāk izteikties. Tāpēc nolēmu aizsākt jaunu rakstu sēriju “No teksta par bildi” un neregulāri izteikšos tikai par tām filmām, kurām pamatā ir grāmata (romāns, luga, stāsts, memuāri utt.). Aiziet!

peregrine

Miss Peregrine’s Home for Peculiar Children (2016)

Kad lasīju grāmatu un pētīju tur ievietotās fotogrāfijas, domāju, ka no šī materiāla gan sanāktu vizuāli iespaidīga filma. Stāsts jau no sākuma šķita rakstīts kino vajadzībām. Režisora Tima Bērtona izvēle solīja tumšu, dīvainu un fantastiski psihadēlisku vizuālo baudījumu. Diemžēl, pa ceļam kaut kas nogājis greizi un sanākusi amatieriska garlaicība, kur vienīgais spilgtais un bērtoniskais brīdis ir aina, kurā visi bērni stāv gāzmaskās dārzā pie mājas un gaida, kad kritīs vāciešu mestās bumbas un Mis Peregrīne pagriezīs laiku atpakaļ.

Filmas sākumu veido ļoti iestiepts un vāji nospēlēts stāstījums par to, kā Džeiks (Asa Butterfield) nonāk līdz salai un brīnumbērniem. Kad beidzot parādās brīnumbērni, nodomāju “nu tad beidzot sāksies”. Nekā. Mis Peregrīne (Eva Green) kā tāda gide skaidro kas ir kas, uzreiz tiek uzspiesta neveikla pusaudžu mīlas līnija un viss turpinās tikpat štruntīgi kā sācies. Izturēju tikai pusi filmas, tāpēc atvainojiet, ja mans spriedums ir kļūdains un filmas otra puse ir super aizraujoša un profesionāla.

Cik tuvu filmā pieturējušies pie grāmatas sižeta? Diezgan tuvu, bet ar dažām izmainītām un papildus ainām “iespaidīgumam”. No savdabīga, mazliet baisa stāsta, kas dveš no grāmatas lapām, sanākusi vāja kopija. Droši saku – lai arī grāmata nekāds šedevrs nebija, tā ir daudz labāka par filmu.

bfg

The BFG (2016)

Treileris radīja iespaidu, ka šī būs ļoti jauka, vizuāli krāšņa filma labāko pasaku tradīcijās. Sākums tāds tiešām ir. Milzis nolaupa mazo bāreni Sofiju un aiznes uz savu alu milžu zemē. Viņš izrādās labsirdīgs veģetārietis, ko gan nevar teikt par citiem milžiem. Tiktāl viss smuki un interesanti. Aina ar milžiem, kuri baidās no lietus, bija smieklīga, lai gan šeit jau sāku nojaust, ka īsti labi nebūs. Ar katru epizodi sāka spraukties laukā mazu bērnu humors. Pamazām paliek garlaicīgi un aizvien muļķīgāk. Brīžiem gan uzplaiksnī cilvēcīgs siltums un skumjas par vientuļajiem un atstumtajiem cilvēkiem. Tad tas nogrimst dīvainās darbībās, bet filma mani galīgi pazaudēja karalienes brokastu ainā ar zaļo pirdiengāzi. Paldies, bet nē. Līdz beigām tomēr noskatījos un nebeidzu brīnīties, kā tik jauka un pat saturīga pasaku filma pārvērtās par ko tik muļķīgu. Aktieri – Sofija (Ruby Barnhill) un BFG (Mark Rylance) spēlēja labi un ticami. Milži bija labi sagrimēti. Par pārējiem tēliem nav vērts neko teikt. Izskatās, ka Stīvens Spīlbergs (šīs filmas režisors) izšāvis pulveri tāpat kā Bērtons.

Filma ir Roalda Dāla grāmatas ar tādu pašu nosaukumu ekranizācija. “The BFG” neesmu lasījusi un nevaru pateikt, cik tuvu filmas scenārijs pieturas pie oriģinālā stāsta. Lasīju “Matildi” un “Čārliju un šokolādes fabriku”. Zinu, ka viņš sarakstījis krāšņus stāstus bērniem viņiem tuvā valodā un izpausmēs, kas varbūt pieaugušajiem ne vienmēr ir līdz galam saprotami vai pieņemami, jo bērnu domāšana ar gadiem aizmirsusies. Laikam esmu pārāk nopietns pieaugušais, bet Dāla iztēle un joki vairs nav domāti man. Pieļauju, ka bērniem šī filma patiktu krietni labāk. Viņiem noteikti patiktu arī grāmata.

Charlie and the Chocolate Factory. Roald Dahl

Charlie

Puffin 1998, 155 lpp. Charlie Bucket #1

Nabadzīgais Čārlijs Bukets un vēl četri bērni tiek ielaisti noslēpumainajā Vilija Vonkas Šokolādes rūpnīcā, kur top brīnumaini saldumi. Ekskursija uzņem negaidītu pavērsienu, kad nejaukie bērni saņem pēc nopelniem.

Nezinu, kura ir Roalda Dāla populārākā grāmata, bet iespējams, ka tā ir šī. Man patika “Matilda” un pēc nomācošā Nesbes “Phantom” vajadzēja kaut ko vieglu. Tā nu izvēle krita uz Čārlija piedzīvojumiem Šokolādes rūpnīcā. Tā ir vienkārša un jautra mazu bērnu grāmata ar Kventina Bleika ilustrācijām un zināmu morāles devu beigās.

Sākums ir ļoti sirsnīgs un gandrīz sirdi plosošs. Čārlija vecāki ir ļoti nabadzīgi, bet saticīgi ļaudis. Par visu vairāk Čārlijs vēlas šokolādi, bet vecāki un vecvecāki var atļauties viņam uzdāvināt nelielu šokolādes tāfelīti tikai uz dzimšanas dienu. Trakākais, ka Čārlijam uz skolu jāiet garām Vilija Vonkas milzīgās un visā pasaulē slavenās šokolādes rūpnīcas vienmēr slēgtajiem vārtiem. No rūpnīcas tik fantastiski smaržo! Neviens nezina, kas strādā Vonkas rūpnīcā un kā viņš ražo visādus brīnumainus saldumus. Tad kādu dienu misters Vonka izsludina nebijušu pasākumu – pa visu pasauli šokolādes iepakojumos ir ietītas piecas zelta biļetes. Bērni, kuri šīs biļetes atradīs, tiks ielaisti ekskursijā šokolādes rūpnīcā. Kā domājat, kurš dabū vienu no biļetēm?

Lai gan pati rūpnīca ir brīnumaina – cukura zāle, laizāmas tapetes, dīvains lifts un īpatnējie Ūmpa-lūmpa cilvēciņi, – ekskursija mani neaizrāva. Patiesībā notiekošais ar nejaukajiem bērniem un viņu vecākiem man šķita pārspīlēti muļķīgs, pat ļauns. Protams, katrs bērns saņem pēc nopelniem….. Te nu ir skaidrs, ka ierunājās mans pieaugušā cilvēka prāts, kurš vairs nespēj uzjautrināties par lietām, kas neapšaubāmi sajūsminātu mazo lasītāju. Bērni smietos un notiekošais viņiem šķistu loģisks, bet es ātrāk vēlējos sagaidīt beigas.

Roalds Dāls nenoliedzami prot rakstīt bērniem un, ja nesāk iedziļināties, viņa grāmatas ir prieks lasīt kaut vai tikai teksta dēļ. Man īpaši patika mazo cilvēciņu dziesma un vienu četrrindi izrakstīju:

So please, oh please, we beg, we pray,
Go throw your TV set away,
And in its place you can install
A lovely bookshelf on the wall.

Šo grāmatu par Čārliju, tāpat kā “Matildi” es labprāt lasītu bērniem.

Vērtējums: 3/5

Matilda. Roald Dahl

MatildaPuffin 2007., 240 lpp.

Matilda ir jauka, īpaša meitenīte, bet viņas vecāki viņu uzskata par traucēkli. Viņa cer, ka skolā būs savādāk, bet tur viņai jāstājas pretīm skolas direktorei Miss Trunchbull. Negaidīti Matilde atklāj sevī īpašu spēju un ar sava ģeniālā prāta palīdzību sadod visiem pāri darītājiem pēc nopelniem.

Laikam kaut kur biju lasījusi labus vārdus par “Matildi”, tāpēc no pilnīgi man nezināmā Roalda Dāla izvēlējos tieši šo grāmatiņu. Biju sagatavojusies, ka varētu nepatikt, bet sanāca otrādi. Šī, protams, ir (mazu) bērnu grāmata, līdz ar to viss ir novienkāršots līdz melns un balts stadijai, tēli kariķēti.

Matilde ir maza jauka meitenīte ar izcilām prāta spējām, bet vecāki viņu uzskata par dumju un vispār izturas nejauki. Tēvs pēc uzvedības un izskata atgādina žurku, bez tam viņš krāpj savus klientus. Mātei par visu svarīgāki ir seriāli un bingo spēle. Viņiem nepatīk, ka Matilde lasa grāmatas, obligāti jāēd vakariņas pie televizora un kad Matilde pareizi saskaita tēva peļņu auto tirgotavā, viņš viņu nosauc par meli. Par katru šādu netaisnīgu izturēšanos Matilde asprātīgi pārmāca tēvu. Piemēram, viņa matu losjonā ielej mātes matu balināšanas līdzekli.

Skolā Matilde beidzot sastop pieaugušo, kurš viņu nenorāj par Dikensa darbu lasīšanu un sarežģītu skaitļu sasummēšanu. Tā ir laipnā, bet skumjā skolotāja Miss Honey. Bērnus un skolotājus terorizē drausmīgā skolas direktore Miss Trunchbull. Viņa ienīst bērnus, it īpaši pavisam mazos un bez problēmām var meiteni paķert aiz bizēm un pārsviest pāri sētai, vai pacelt gaisā zēnu aiz ausīm. Nu un tamlīdzīgi. Viņa iet kā bullis pa skolu un nedodies kāds viņai runās pretim. Kad atklājas cik drausmīgi netaisna viņa ir bijusi pret visu mīļoto skolotāju Miss Honey, Matilde izstrādā atjautīgu plānu kā pārmācīt direktori.

The only sensible thing to do when you are attacked is, as Napoleon once said, to counter-attack.

Stāsts ir mazliet fantastisks, bet pasniegts jaukā manierē. Man patika kā Dāls raksta. Tāda sajūta, ka viņš ar bērniem runā kā ar pieaugušajiem, tikai ne tik nopietni. Šķiet, ka Dāls mazliet pasmējies par pieaugušajiem, sastādot sarakstu ar grāmatām (pārsvarā klasika), kuras četrgadīgā Matilda izlasa pusgada laikā. Teikšu godīgi, ka lielāko daļu no tur pieminētajiem darbiem neesmu lasījusi. Grāmatiņā bija arī karikatūrām līdzīgas ilustrācijas. Tai pašā laikā priekš manis stāsts bija par bērnišķīgu un vienkāršu. Ierunājās diezgan prātīga pieaugušā balss: direktore šķita drausmīgi pārspīlēta un daži pārmācīšanas darbi nemaz nelikās tik nevainīgi. Žēl, ka nedabūju “Matildi” izlasīt bērnībā. Šo grāmatu varu iedomāties lasām pirms gulētiešanas savam bērnam. (Ar klusu atvieglojuma nopūtu, ka matus nebalinu…..)

Vērtējums: 4/5 (pēc izlasīšanas ieliku 3/5, bet padomājot šķiet, ka pelnīts vairāk)

P.S. Ko vēl no Roalda Dāla darbiem vajadzētu izlasīt?