Viss mūžs. Roberts Zētālers

Viss mūžs. Roberts Zētālers

Zvaigzne ABC, 2017. gads, 112 lpp.

Kā gan var iebāzt visu mūžu plānā grāmatiņā?! Bet var, pie tam pavisam klusām un spēcīgi. Dažās ainās visa dzīve. Pēc tam sēdi un domā, ko, nez, varētu beigās uzrakstīt par tevi.

“Viss mūžs” ir kā “Stounera” mazais brālis. Arī šī ir vienkārša cilvēka vienkārša dzīve, tomēr ar zināmu atšķirību. Kamēr Stounera mūžs vairāk atspoguļoja pats sevi, caur Egera dzīvi ieraugām progresa nestās pārmaiņas mazā Alpu ciematā un procesus, kas pārmaina Eiropu. Kalnos tiek sabūvēti funikulieri, pa noasfaltētajiem ceļiem ripo spožas mašīnas un ciematnieki no zemkopjiem pārtop par tūristu uzņēmējiem. Domāju, ka klusumu mīlošais Egers nespēs pielāgoties, bet viņš ir pragmatisks un, pēc pārciestajiem gadiem Krievijā, atrod sev patīkamu nodarbi kalnu pavadoņa lomā. Egers ir vienkāršs, kluss, strādīgs, vientuļš un pieticīgs, un uzreiz raisīja manas simpātijas.

Autors izvēlējies Egera mūžu parādīt dažās ainās, kas pastāsta gan par Egeru pašu, gan ieleju un ciematu, gan mēģina atbildēt, cik vērta ir dzīve, kas ir nāve un vai cilvēks joprojām ir viņš pats bez rokām un kājām. Nāve šeit ir dzīves sastāvdaļa. Zētālers raksta skopi, neizskaistināti un tas sader ar Andreasa Egera raksturu. Teksts  ir kā veltījums pieticīgam un godīgam strādniekam, vienam no miljona.

Mums stāsta, ka svarīgi panākumi, tik uz priekšu, tik uz augšu, visu laiku kaut kur jādzenas, jātiek kaut kur augstāk un tālāk, jākļūst par ko lielu un ievērojamu, bet Andreass Egers dzīvo tieši pretēji šim spiedienam (varbūt 20. gs. tas vēl nebija tik izteikts) un ir ārkārtīgi atsvaidzinoši lasīt par dzīvi bez ambīcijām. Ar visiem sāpīgajiem mirkļiem, tā tomēr izrādās nemaz ne tik slikta dzīve. Galu galā, beigās tāpat visus gaida nāve.

Vērtējums: 3,5/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.

Brīnišķīgā draudzene. Elena Ferrante

Neapoles cikls. ģimenes sāga, grāmata par Itāliju

Zvaigzne ABC 2016. gads, 336 lpp. L`amica geniale #1, The Neapolitan Novels #1

Noslēpumainās Elenas Ferrantes “Neapoles cikls” iemantojis lielu popularitāti gan Itālijā, gan citur pasaulē un nonācis arī līdz latviešu lasītājiem. Šo romānu slavu kaldina autores talantīgais stāstījums par divām meitenēm, pagātnes sāpju, tradīciju, klusas agresijas un atklātas vardarbības caurstrāvotā 1950. gadu Neapolē. Kritiķi un tie, kuri centās noskaidrot (un varbūt noskaidroja) Elenas Ferrantes īsto personu, apgalvo, ka romānu cikls ir autobiogrāfisks. Iespējams, jo tas, kā viņa raksta,  – tas nav romāns, tā ir dzīve, atkailināta līdz nervu galiem, pretrunīgām emocijām un dzīviem cilvēkiem pilna.

“Brīnišķīgā draudzene” ir Elenas (galvenās varones vai grāmatas autores) absolūti nesentimentālās atmiņas par kluso iepazīšanos ar kaimiņmājas meiteni Lilu un ciešo draudzību, kas izaug no kopējām spēlēm. Pirmajā grāmatā viņām ir 5 līdz 16 gadi. Šī ir neparasta draudzība, jo reizēm meitenes nedēļām nesarunājas, reizēm šķiet, ka viņas nevis draudzējas, bet sacenšas mācībās. Šķiet, ka Lilai Elenu nemaz nevajag, kamēr gandrīz viss, ko dara Elena ir tā vai citādi saistīts ar Lilas ietekmi. Elena ir blonda, apaļīga, cītīgi mācās, klausa vecākus un ir vispārēji laba un smuka. Lila turpretim sīka, kalsna, tumsnēja, stūraina, asa, stūrgalvīga un neparasti gudra. Viņa patstāvīgi apgūst grieķu valodu un citus mācību priekšmetus, ko Elena mācās skolā. Un tikai beigās nav īsti skaidrs, vai tas ir ārkārtīgi talantīga bērna ziņkārais prāts vai arī meitenes izmisīgā vēlēšanās neatpalikt izglītībā no draudzenes. Elena domā, ka Lila ir krietni pārāka par viņu, bet varbūt Lila domā tāpat par Elenu. Lila ir lepna, mērķtiecīga un dramatiska, pārāk pieaugusi saviem gadiem. Kopā viņas aug, cenšas saprast pasauli un sevi, cer, mīl un atbalsta viena otru. Pieaugšana ir sarežģīta padarīšana.

Stāsts nav tikai par meitenēm. Caur Elenas bērnības atmiņām ieraugām nabadzīgu Neapoles kvartālu, kur vardarbība ir katrā elpas vilcienā. Strīdi un kautiņi mājās, ģimeņu naids vēl no kara gadiem, goda diktētas atriebības, kaislības un trakojoši hormoni ir tā vide, kurā Elena un Lila dzīvo, mācās un sāk iet uz dejām. Meitenei apprecēties 16 gados skaitījās ļoti labi un, ja teikšana būtu tikai Elenas vecākiem, nekādās augstākās skolās tērēt naudu viņa neietu. Elena par vecākiem stāsta tā, it kā viņi būtu veci, bet īstenībā viņiem ir tikai drusku pāri par 30 gadiem. Dzīve ir skarba tiem, kas mazāk turīgi. Sižetā ir daudzi svarīgi brīži par dažādu dzīves līmeņu un uzskatu, sapņu un realitātes sadursmi: kad pusaudži ieiet bagāto kvartālā, izglītības radīta plaisa, vēlme būt ar kādu/jebkuru kopā, un pati nozīmīgākā – kāzu beigu aina.

Elena Ferrante raksta bagātīgi un ļoti detalizēti. Viņa ir ļoti rūpīgi izpētījusi cilvēku dabu, jo tādu pretrunīgu, bet patiesu emociju gammu tēlos sen nebija nācies lasīt. Viss šķita ļoti reāli, izņemot epizodi ar dzejnieku uz salas. Tā šķita izdomāta, jo bija tik paredzami klišejiska. Lai gan man romāns patika, līdz galam tomēr nespēju iejusties tēlos un vidē. Domāju, ka cikla nākamās daļas man patiks labāk, jo meitenēm sāksies pieaugušo dzīve. Man vispār bija sajūta, ka šo ciklu vislabāk lasīt visas četras grāmatas pēc kārtas – līdzīgi kā klausīties garu dzīvesstāstu. Ceru, ka nākamo daļu izdos drīz.

Vērtējums: 4,5/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.

Stouners. Džons Viljamss

Džona Viljamsa "Stouners"

Zvaigzne ABC 2016. gads, 256 lpp.

Apbrīnojami, kā dažkārt literārs darbs var neievērots “nodzīvot” daudzus gadus un tad pēkšņi iemirdzēties kā spoža zvaigzne. Tā ir noticis ar neticami lielisko Džona Viljamsa romānu “Stouners”. Pirmo reizi izdots 1965. gadā, tas ilgu laiku palika mazpazīstams, lai gan kritiķu labi novērtēts darbs. Tagad tas beidzot pelnīti ieguvis slavu un atzinību.

Es pirmo reizi par šo romānu uzzināju no Spīganas, vēlāk viņa to iedāvināja man Ziemassvētkos. Atceros, ka tolaik domāju, vai tik nebūs garlaicīgi un pārāk intelektuāli, bet nāca gada beigas, vajadzēja ko īsu lasāmu, dāvanas nospieda sirdsapziņu un ķēros pie lasīšanas angliski. Ak, kungs! “Stouners” ir viena no labākajām pēdējā laikā lasītajām grāmatām. Un viena no tām, ko ar baudu pārlasīšu. Tāpēc priecājos, ka romāns tikko iznācis latviski, esmu tikusi pie sava eksemplāra, varu šķirstīt un tīksmināties.

“Stouners” ir smalka un spēcīga parasta cilvēka parastas dzīves studija. Bez liekām detaļām, tomēr precīzi un dziļi Viljamss portretē Stounera personību un dzīvi tik brīnišķā veidā, ka varoņa klusās bēdas un prieki kļūst par daļu no lasītāja. Romānā nav lielu emocionālu satricinājumu vai pārspīlētas emociju drāmas. Stāstījums plūst lēni, pat rezignēti, tomēr es nespēju atrauties no lasīšanas. Dažkārt vieglāk nolikt malā spriedzes pilnu krimiķi. Man ārkārtīgi patika, cik autors precīzi “noķēris” cilvēka dabu un kā viņš raksta, un ievelk lasītāju stāstā. Bija tāda sajūta, ka lasu reālas personas biogrāfiju.

Stouners varētu būt mans vai tavs radinieks, kaimiņš, cilvēks, ko katru dienu satiec pa ceļam uz darbu. Tik parasts un reāls. Kluss trūcīga zemnieka dēls, kurš lauksaimniecības studiju laikā literatūras kursā sajūtas tā “it kā redzētu visu pirmo reizi”. Šoks ir tik dziļš, ka viņš maina studiju virzienu un sāk studēt literatūru, pat nedomājot, ko darīs pēc tam. Viņā nav ambīciju, viņš ir “pasīvs kā zeme”, vienkārši grib mācīties un būt starp grāmatām. Tāda iespēja viņam rodas, kad tiek piedāvāts turpināt studijas universitātē un paralēli pasniegt studentiem ievadkursus literatūrā. Dzīves laikā viņš kļūst par profesoru, apprecas, saraksta grāmatu, bet pie tā visa viņš vairāk nonāk apstākļu pamudināts, nevis tāpēc, ka viņš pēc kaut kā aktīvi tiektos. Šķiet, ka viņu var dēvēt par gļēvu, bet viņš ir arī taisnprātīgs un atsevišķās situācijās apbrīnojami izlēmīgs. Īsāk sakot, Viljamss ir radījis daudzšķautņainu personību, kas nav obligāti jāmīl, bet tā ir saprotama, īsta un tāpēc simpātiska.

Ar sievietēm Stouneram briesmīgi neveicas. Daļēji tāpēc, ka viņa sievai ir psiholoģiskas dabas problēmas, bet, kā vēsta tautas gudrība, viena pagale nedeg. Iespējams, viņu laulība izvērstos savādāk, ja viņš nebūtu tik kluss un piekāpīgs. Tomēr viņš ir pelnījis ko labāku. Arī pusmūžā sastaptā laime ir īsa. Nabaga Stouners.

Un nabaga es. Rakstot šo atsauksmi, man ir līdzīga sajūta kā mūsu galvenajam varonim sākot mācīt studentus, kad “brīnuma izjūta paliek apslēpta viņā”. Tāpēc vienkārši iesaku izlasīt šo brīnišķīgo un cilvēcīgo romānu. Silvijas Brices tulkojums garantē labas valodas baudījumu. Vismaz man, palasot šur un tur pa kādam gabalam, bija sajūta, ka lasu oriģinālu. Joprojām sajūsminos par autora spēju radīt tik interesantu un spēcīgu darbu par ikdienišķo un ielikt tik daudz tik nelielā lappušu skaitā. Šedevrs.

Vērtējums: 5/5

Oriģinālā lasīju angliski, bet paldies izdevniecībai par dāvāto latviskā tulkojuma eksemplāru. Paldies, Spīgana! Ja ne Tu, es nebūtu piedzīvojusi Stouneru.

Dzīve pēc dzīves. Keita Atkinsone

Dzīve pēc dzīves. Keita AtkinsoneZvaigzne ABC 2015. gads, 494 lpp.

Ieguvusi pasaules slavu, Keitas Atkinsones “Dzīve pēc dzīves” viennozīmīgi ir viena no labākajām šogad latviski izdotajām grāmatām. Inteliģents, uzmanīgs, dziļš un ļoti prasmīgs vēstījums par kādu dzīvi un veselu laikmetu.

Ursula piedzimst, nomirst, piedzimst atkal, lai mēģinātu dzīvot vēlreiz. Pēc daudziem mēģinājumiem viņai izdodas nodzīvot līdz pensijai, bet var pieņemt, ka šī dzīve tomēr nav bijusi perfekta un viņa sāk dzīvot vēlreiz. Vienā no dzīvēm Ursula atceras, kas bija iepriekšējā un mēģina izmainīt vēstures gaitu. Katra Ursulas dzīve ir gandrīz tāda pati, tomēr viņai atliek vien izšķirošā brīdī rīkoties savādāk un viss mainās. Visi šie brīži ir kā tādas dzīves krustceles. Iesi pa labi, izkritīsi pa logu, iesi pa kreisi – sabombardēs tavu māju. “Dzīve pēc dzīves” var nosaukt par autores eksperimentu – cik dažādas dzīves iespējamas noteikta rakstura cilvēkam noteiktos apstākļos.

Lasot Ursulas daudzās dzīves, nāk prātā domas par būšanu īstajā laikā un īstajā vietā (vai tieši pretēji), intuīciju un kāpšanu uz tiem pašiem grābekļiem. Domāju, ka mēs katrs savu reizi esam domājuši par to, kā būtu, ja mēs rīkotos citādi. Tomēr paši no sevis aizbēgt nevaram, tāpēc arī Ursulas dzīves ir atšķirīgas tikai līdz zināmai robežai.

Autore daudzas reizes spēlējas ar Ursulas dzīvi, bet tas nevienā brīdī nekļūst garlaicīgi. Katru reizi ir citas detaļas, citi uzsvari, atklājas jaunas nianses. Caur Ursulas dzīvi tiek pastāstīts par daudziem citiem likteņiem 20. gadsimtā. Kā tika laisti pasaulē bērni, kāds bija karš, sadzīve turīgā lauku mājā un Londonas daudzdzīvokļu namos, nacisma uzplaukums Vācijā, Londonas bombardēšana un daudzas citas lietas. Visi, pat fona varoņi, ir pilnasinīgas, dzīvas būtnes, kuru raksturi tiek uzburti caur viņu rīcību. Atkinsone ir ļoti, ļoti meistarīga stāstītāja. Romāns ir sarakstīts skaistā literārā valodā un viegli lasāms, kam savs nopelns ir arī burvīgajam Silvijas Brices tulkojumam.

Kopumā romāns ir dzīvi apliecinošs un tajā pašā laikā nomācošs. Bezgalīgs vāveres ritenis un tik daudz dažādu iespēju, kā dzīvot, bet beigas tik un tā vienas un tās pašas – nāve. Vai vērts dzīvot, ja mirsim? Ļoti labi uzrakstīts, bet visu to nāvju, līķu, kara vienā brīdī man personīgi palika par daudz un sajūsma sašļuka kā pārdurts balons. Vai iespējams nodzīvot pareizi? Atkinsone piedāvā scenārijus, bet atbildes jāatrod mums pašiem.

Vērtējums: 4,5/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.

Intervija ar vampīru. Anna Raisa

Intervija ar vampīruZvaigzne ABC 2013. gads, 432 lpp. The Vampire Chronicles #1

18. gs. – Luiziānā plantācijas īpašnieks Luijs nespēj samierināties ar brāļa nāvi. Kādu vakaru viņam uzbrūk vampīrs Lestats, kurš pēc tam piedāvā iespēju sākt jaunu dzīvi, kļūstot nemirstīgam. Luijs pieņem piedāvājumu, neaptverot, kāda ir nemirstības cena…. 20. gs. – kādas pilsētas namā vampīrs Luijs izstāsta žurnālistam savu neparasto dzīves stāstu.

Palaist garām nelasītu romānu, no kura “aug kājas” lielai daļai mūsdienās radītiem vampīru tēliem, nevarēju, tāpēc ar izdevniecības laipnību tiku pie grāmatas eksemplāra. Lai gan romāns sarakstīts nemaz ne tik sen (1976. gadā), to jau var pieskaitīt klasikai.

Bez lieka ievada un brīdinājuma lasītājs tiek “iemests” istabā, kur pie galda sēž un trīcošām rokām magnetafona lenti maina jauns žurnālists, bet pretī viņam nekustīgi sēž vampīrs un lēnām stāsta savu dzīves stāstu. Vēlāk šis stāsts pārtaps grāmatā, kuru izlasīs Lestats, saniknosies un nolems pastāstīt savu stāstu, bet te jau es aizsteidzos notikumiem priekšā uz otro grāmatu “Vampīru hroniku” ciklā.

Lestata vārds man bija pazīstams un sākumā domāju, ka stāstošais vampīrs ir Lestats, bet izrādījās, ka tas ir Luijs. Tālāk lasot pamazām sapratu, kāpēc man nekāds Luijs nav zināms. Kāpēc lai es pazītu tādu gaudulīgu un gļēvu tipu? Jā, tieši tāds manās acīs ir Luijs. Lestats viņu pārvērš par vampīru un ir saprotami, ka sākumā viņš mokās ar jauno identitāti, nespējot pieņemt to, ka tagad viņš ir aukstasinīgs slepkava, kurš visu uztver atsvešināti. Tā sanāk, kad pārspīlētas vainas apziņas dēļ vēlas nomirt. Luijs kā vampīrs ir pārlieku jūtīgs un tai pašā laikā atsvešināts no visa, bailīgs un šīs īpašības viņam stipri bojā dzīvi. Paiet simts gadi un viņš joprojām sēž un čīkst, gļēvi pakļaujoties sākumā Lestata, vēlāk Klaudijas iegribām. Paiet divi simti gadi, viņš beidzot ir daudzmaz sapratis savu slepkavniecisko dabu un beidzot arī pats spēj pieņemt kādu lēmumu. Lai viņš saņemtos, ir jānotiek kam traģiskam, bet pēc tam atkal turpina klīst apkārt nokārtu galvu. Laikam jau daži piedzimst ar iedzimtu depresiju.

Neziņa, neizpratne par vampīru rašanos liek Luijam sevi uzskatīt par nolādētu, meklēt atbildi baznīcā un pie citiem vampīriem. Viņš tik ļoti vēlas atbildību par savu vampīrisko būtību novelt uz kāda cita pleciem, vienalga vai tas būtu Dievs vai Velns. Vampīri ir ļaunums un Luijs neparko nevēlas to uzskatīt par savu izvēli, viņam būtu ērtāk dzīvot, uzskatot, ka tas ir no augšas nolemts un viņam nav nekāda teikšana. Šeit vampīra iekšējā cīņa un meklējumi nekādi neatšķiras no cilvēka eksistences jēgas meklējumiem. Mēs meklējam savai dzīvei kādu augstāku jēgu, meklējam augstākas varas “pirkstu” dzīvē, lai varētu novelt atbildību no saviem pleciem.

Bez Luija, romānā liela loma vēl trim vampīriem: Lestatam, Klaudijai un Armandam. Lestats pārvērš Luiju, jo vēlas iegūt Luija plantāciju un naudu (vismaz tā domā Luijs). Viņiem ir sarežģītas pseido tēva – dēla attiecības. Lestatu tracina Luija jūtīgums, tai pašā laikā viņš Luijam neko nemāca, neskaidro un nepalīdz. Vēlāk Lestats pārvērš mazu meitenīti Klaudiju un viņi turpina dzīvot trijatā. Klaudija “izaug” par ļoti interesantu vampīru – mazas, skaistas meitenītes ķermenī ieslodzīts ass, gudrs un nežēlīgs prāts. Atšķirībā no Luija, viņa skaidri zina, ko vēlas, un nevilcinās rīkoties, lai savas vēlmes īstenotu. Armands ir viens no Parīzē sastaptajiem vampīriem, ap 400 gadus vecs, izsmalcināts un gudrs, kurš apbur Luiju un uz ilgu laiku kļūst par viņa kompanjonu.

Annas Raisas vampīri tāpat kā Brema Stokera Drakula guļ zārkos un saules gaisma tiem ir nāvējoša. Atšķirībā no Drakulas, viņus nevar nogalināt ar mieta ieduršanu sirdī, tomēr viņi ir daudz vieglāk ievainojami nekā “Krēslas” vampīri. Atšķirībā no visādām “Vampīra dienasgrāmatas” māņticībām, Raisas vampīri mājās iekļūst bez īpaša uzaicinājuma, arī māžošanās ar ķiploku virtenēm vai kaut kādiem augiem ap kaklu nepalīdz. Izskatās, ka pārvēršanos vampīrā “Vampīra dienasgrāmatas” autore precīzi nokopējusi no Raisas. Interesanti, ka ar laiku nemirstīgā dzīve var galīgi apnikt un zaudēt jēgu, un tad vampīrs vienkārši nozūd kaut kur nomirt (kas var notikt, ja viņš ilgstoši atsakās no ēšanas).

Lai gan vampīri būtībā ir vientuļnieki, tomēr turēties kopā pāros ir drošāk un izdevīgāk. Anna Raisa savus vampīrus nekad nenoved līdz intīmām attiecībām, tomēr tas, kas risinās vīriešu starpā un Luija un Klaudijas starpā ir tuvu tam. Jau izsenis vampīra “skūpsts” tiek uztverts erotiski un autore neminstinās šo erotisko noskaņu izplest kā plīvuru pāri visiem personāžiem un notikumiem. Viņa raksta barokāli krāšņi un gotiski tumši. Tekstu caurstrāvo asiņu garša, sveču gaisma, ēnas, mežģīnes un grezni audumi, glicīniju un krizantēmu smarža.

Luija rakstura dēļ man romānu lasīt nebija tik patīkami kā cerēju. Viņa filozofiski reliģiskos spriedelējumus nespēju uztvert tik dziļi, cik autore droši vien bija iecerējusi. Tomēr man patika apcerīgā noskaņa un Raisas radītie vampīri kā tādi – ievainojami, savās darbībās ierobežoti un dziļākajā būtībā nelaimīgi par savu eksistenci. Šo romānu varētu salīdzināt ar stipru un aromātisku portvīnu, ko baudīt maziem malkiem.

Vērtējums: 4/5