Dzīve pēc dzīves. Keita Atkinsone

Dzīve pēc dzīves. Keita AtkinsoneZvaigzne ABC 2015. gads, 494 lpp.

Ieguvusi pasaules slavu, Keitas Atkinsones “Dzīve pēc dzīves” viennozīmīgi ir viena no labākajām šogad latviski izdotajām grāmatām. Inteliģents, uzmanīgs, dziļš un ļoti prasmīgs vēstījums par kādu dzīvi un veselu laikmetu.

Ursula piedzimst, nomirst, piedzimst atkal, lai mēģinātu dzīvot vēlreiz. Pēc daudziem mēģinājumiem viņai izdodas nodzīvot līdz pensijai, bet var pieņemt, ka šī dzīve tomēr nav bijusi perfekta un viņa sāk dzīvot vēlreiz. Vienā no dzīvēm Ursula atceras, kas bija iepriekšējā un mēģina izmainīt vēstures gaitu. Katra Ursulas dzīve ir gandrīz tāda pati, tomēr viņai atliek vien izšķirošā brīdī rīkoties savādāk un viss mainās. Visi šie brīži ir kā tādas dzīves krustceles. Iesi pa labi, izkritīsi pa logu, iesi pa kreisi – sabombardēs tavu māju. “Dzīve pēc dzīves” var nosaukt par autores eksperimentu – cik dažādas dzīves iespējamas noteikta rakstura cilvēkam noteiktos apstākļos.

Lasot Ursulas daudzās dzīves, nāk prātā domas par būšanu īstajā laikā un īstajā vietā (vai tieši pretēji), intuīciju un kāpšanu uz tiem pašiem grābekļiem. Domāju, ka mēs katrs savu reizi esam domājuši par to, kā būtu, ja mēs rīkotos citādi. Tomēr paši no sevis aizbēgt nevaram, tāpēc arī Ursulas dzīves ir atšķirīgas tikai līdz zināmai robežai.

Autore daudzas reizes spēlējas ar Ursulas dzīvi, bet tas nevienā brīdī nekļūst garlaicīgi. Katru reizi ir citas detaļas, citi uzsvari, atklājas jaunas nianses. Caur Ursulas dzīvi tiek pastāstīts par daudziem citiem likteņiem 20. gadsimtā. Kā tika laisti pasaulē bērni, kāds bija karš, sadzīve turīgā lauku mājā un Londonas daudzdzīvokļu namos, nacisma uzplaukums Vācijā, Londonas bombardēšana un daudzas citas lietas. Visi, pat fona varoņi, ir pilnasinīgas, dzīvas būtnes, kuru raksturi tiek uzburti caur viņu rīcību. Atkinsone ir ļoti, ļoti meistarīga stāstītāja. Romāns ir sarakstīts skaistā literārā valodā un viegli lasāms, kam savs nopelns ir arī burvīgajam Silvijas Brices tulkojumam.

Kopumā romāns ir dzīvi apliecinošs un tajā pašā laikā nomācošs. Bezgalīgs vāveres ritenis un tik daudz dažādu iespēju, kā dzīvot, bet beigas tik un tā vienas un tās pašas – nāve. Vai vērts dzīvot, ja mirsim? Ļoti labi uzrakstīts, bet visu to nāvju, līķu, kara vienā brīdī man personīgi palika par daudz un sajūsma sašļuka kā pārdurts balons. Vai iespējams nodzīvot pareizi? Atkinsone piedāvā scenārijus, bet atbildes jāatrod mums pašiem.

Vērtējums: 4,5/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.

Intervija ar vampīru. Anna Raisa

Intervija ar vampīruZvaigzne ABC 2013. gads, 432 lpp. The Vampire Chronicles #1

18. gs. – Luiziānā plantācijas īpašnieks Luijs nespēj samierināties ar brāļa nāvi. Kādu vakaru viņam uzbrūk vampīrs Lestats, kurš pēc tam piedāvā iespēju sākt jaunu dzīvi, kļūstot nemirstīgam. Luijs pieņem piedāvājumu, neaptverot, kāda ir nemirstības cena…. 20. gs. – kādas pilsētas namā vampīrs Luijs izstāsta žurnālistam savu neparasto dzīves stāstu.

Palaist garām nelasītu romānu, no kura “aug kājas” lielai daļai mūsdienās radītiem vampīru tēliem, nevarēju, tāpēc ar izdevniecības laipnību tiku pie grāmatas eksemplāra. Lai gan romāns sarakstīts nemaz ne tik sen (1976. gadā), to jau var pieskaitīt klasikai.

Bez lieka ievada un brīdinājuma lasītājs tiek “iemests” istabā, kur pie galda sēž un trīcošām rokām magnetafona lenti maina jauns žurnālists, bet pretī viņam nekustīgi sēž vampīrs un lēnām stāsta savu dzīves stāstu. Vēlāk šis stāsts pārtaps grāmatā, kuru izlasīs Lestats, saniknosies un nolems pastāstīt savu stāstu, bet te jau es aizsteidzos notikumiem priekšā uz otro grāmatu “Vampīru hroniku” ciklā.

Lestata vārds man bija pazīstams un sākumā domāju, ka stāstošais vampīrs ir Lestats, bet izrādījās, ka tas ir Luijs. Tālāk lasot pamazām sapratu, kāpēc man nekāds Luijs nav zināms. Kāpēc lai es pazītu tādu gaudulīgu un gļēvu tipu? Jā, tieši tāds manās acīs ir Luijs. Lestats viņu pārvērš par vampīru un ir saprotami, ka sākumā viņš mokās ar jauno identitāti, nespējot pieņemt to, ka tagad viņš ir aukstasinīgs slepkava, kurš visu uztver atsvešināti. Tā sanāk, kad pārspīlētas vainas apziņas dēļ vēlas nomirt. Luijs kā vampīrs ir pārlieku jūtīgs un tai pašā laikā atsvešināts no visa, bailīgs un šīs īpašības viņam stipri bojā dzīvi. Paiet simts gadi un viņš joprojām sēž un čīkst, gļēvi pakļaujoties sākumā Lestata, vēlāk Klaudijas iegribām. Paiet divi simti gadi, viņš beidzot ir daudzmaz sapratis savu slepkavniecisko dabu un beidzot arī pats spēj pieņemt kādu lēmumu. Lai viņš saņemtos, ir jānotiek kam traģiskam, bet pēc tam atkal turpina klīst apkārt nokārtu galvu. Laikam jau daži piedzimst ar iedzimtu depresiju.

Neziņa, neizpratne par vampīru rašanos liek Luijam sevi uzskatīt par nolādētu, meklēt atbildi baznīcā un pie citiem vampīriem. Viņš tik ļoti vēlas atbildību par savu vampīrisko būtību novelt uz kāda cita pleciem, vienalga vai tas būtu Dievs vai Velns. Vampīri ir ļaunums un Luijs neparko nevēlas to uzskatīt par savu izvēli, viņam būtu ērtāk dzīvot, uzskatot, ka tas ir no augšas nolemts un viņam nav nekāda teikšana. Šeit vampīra iekšējā cīņa un meklējumi nekādi neatšķiras no cilvēka eksistences jēgas meklējumiem. Mēs meklējam savai dzīvei kādu augstāku jēgu, meklējam augstākas varas “pirkstu” dzīvē, lai varētu novelt atbildību no saviem pleciem.

Bez Luija, romānā liela loma vēl trim vampīriem: Lestatam, Klaudijai un Armandam. Lestats pārvērš Luiju, jo vēlas iegūt Luija plantāciju un naudu (vismaz tā domā Luijs). Viņiem ir sarežģītas pseido tēva – dēla attiecības. Lestatu tracina Luija jūtīgums, tai pašā laikā viņš Luijam neko nemāca, neskaidro un nepalīdz. Vēlāk Lestats pārvērš mazu meitenīti Klaudiju un viņi turpina dzīvot trijatā. Klaudija “izaug” par ļoti interesantu vampīru – mazas, skaistas meitenītes ķermenī ieslodzīts ass, gudrs un nežēlīgs prāts. Atšķirībā no Luija, viņa skaidri zina, ko vēlas, un nevilcinās rīkoties, lai savas vēlmes īstenotu. Armands ir viens no Parīzē sastaptajiem vampīriem, ap 400 gadus vecs, izsmalcināts un gudrs, kurš apbur Luiju un uz ilgu laiku kļūst par viņa kompanjonu.

Annas Raisas vampīri tāpat kā Brema Stokera Drakula guļ zārkos un saules gaisma tiem ir nāvējoša. Atšķirībā no Drakulas, viņus nevar nogalināt ar mieta ieduršanu sirdī, tomēr viņi ir daudz vieglāk ievainojami nekā “Krēslas” vampīri. Atšķirībā no visādām “Vampīra dienasgrāmatas” māņticībām, Raisas vampīri mājās iekļūst bez īpaša uzaicinājuma, arī māžošanās ar ķiploku virtenēm vai kaut kādiem augiem ap kaklu nepalīdz. Izskatās, ka pārvēršanos vampīrā “Vampīra dienasgrāmatas” autore precīzi nokopējusi no Raisas. Interesanti, ka ar laiku nemirstīgā dzīve var galīgi apnikt un zaudēt jēgu, un tad vampīrs vienkārši nozūd kaut kur nomirt (kas var notikt, ja viņš ilgstoši atsakās no ēšanas).

Lai gan vampīri būtībā ir vientuļnieki, tomēr turēties kopā pāros ir drošāk un izdevīgāk. Anna Raisa savus vampīrus nekad nenoved līdz intīmām attiecībām, tomēr tas, kas risinās vīriešu starpā un Luija un Klaudijas starpā ir tuvu tam. Jau izsenis vampīra “skūpsts” tiek uztverts erotiski un autore neminstinās šo erotisko noskaņu izplest kā plīvuru pāri visiem personāžiem un notikumiem. Viņa raksta barokāli krāšņi un gotiski tumši. Tekstu caurstrāvo asiņu garša, sveču gaisma, ēnas, mežģīnes un grezni audumi, glicīniju un krizantēmu smarža.

Luija rakstura dēļ man romānu lasīt nebija tik patīkami kā cerēju. Viņa filozofiski reliģiskos spriedelējumus nespēju uztvert tik dziļi, cik autore droši vien bija iecerējusi. Tomēr man patika apcerīgā noskaņa un Raisas radītie vampīri kā tādi – ievainojami, savās darbībās ierobežoti un dziļākajā būtībā nelaimīgi par savu eksistenci. Šo romānu varētu salīdzināt ar stipru un aromātisku portvīnu, ko baudīt maziem malkiem.

Vērtējums: 4/5

Staļina govis. Sofija Oksanena

Staļina govisJumava 2013. gads, 384 lpp.

Vēstījums par triju paaudžu sievietēm – māti, meitu un mazmeitu Igaunijā un Somijā PSRS laikā,  kuras šķir laiks, politiskā vara, attālums un slimība. Kapitālistiskajā Somijā dzīve ir savādāka, bet nebūt ne rožaina, arī šeit igaunietēm jāturpina dzīvot ar bailēm un kauna sajūtu.

Šķiet, “Staļina govis” tikai vienreiz redzēju pieminētu internetā (tomēr nē, atradu vēl vienu nelielu atsauksmi), bet kaut kas tai atsauksmē bija tāds, kas aizķēra un lika bibliotēkā paņemt šo grāmatu. Varbūt tas bija jocīgais nosaukums, bet visdrīzāk manu interesi uzjundīja fakts, ka romāns ir par sieviešu ikdienu PSRS laikā.

Vēlāk noskaidrojās, ka par Staļina govīm tika sauktas kazas. Tas man bērnībā bija paslīdējis garām. Tāpat atklājās vēl bezgala daudz jau piemirstu vai iepriekš nezināmu faktu par tā laika ikdienu. Ziemassvētkus oficiāli nesvinēja, 1980-jos gados Igaunijā sievietes nenēsāja bikses, zeķubikses un banāni bija luksus un milzīgs deficīts, prostitūcija un bezdarbnieki oficiāli nepastāvēja, zilie kartupeļi, balināti džinsi par 300 rubļiem, raibās katūna kleitas un vēl un vēl…. Manu sava veida nostaļģiju gan sapratīs tikai tie, kas piedzima pirms 1990. gada. Jaunākiem romāna smalkākās nianses var palikt nesaprastas un romāns vairāk kalpos kā neoficiāla antropoloģijas grāmata. Arī man nācās diezgan iedziļināties, lai izprastu kas tieši kalpo par cēloni galvenās varones Annas slimībai.

Romāns aptver laika posmu no 1940-iem līdz 1990-iem gadiem Igaunijā un Somijā. Būvdarbu vadītāja, igauniete Katarīna 1971. gadā iepazīstas ar somu celtnieku, pēc dažiem gadiem apprecas un pārceļas uz Somiju. Katarīnas meitai Annai romānā atvēlēts visvairāk vietas. Tieši caur viņu tiek iznests padomju gadu apjukums un kauns, jo igaunietes Somijā tiek uzskatītas par krievu maukām, bet Igaunijā tikai gaida viņu atvestās importa preces. Anna ir bulīmiķe ar 14 gadu stāžu. Sākumā domāju, ka viņa ir pusjukusi, bet vēlāk sapratu, ka viņa vienkārši ir dzīves traumēta, bet, protams, kaut kam ir galvā jāsagriežas, lai sevi tā mocītu un nemīlētu (viņa gan domā savādāk). Viņa pārsvarā negausīgi rij, pēc tam vemj, izdomā visādas viltīgas taktikas, kā uzturēt savu atkarību, nespēj ne īsti draudzēties, ne mīlēt. Visu aptverošs kauns, bezspēcība un bailes viņu ir pilnīgi saindējušas: “Bailes, kas kļuva par kaunu, kad visu, kas man bija skaidrs un dabisks, vajadzēja noklusēt, īsti nesaprotot, kāpēc.” Vēl ir Sofija, Katarīnas māte, Annas vecmāmiņa igauniete, kas dzīvo laukos. Viņas atmiņas stāsta par kara un pirmajiem pēckara gadiem. Skarbs, atkailināts vēstījums par vienkāršo ļaužu dzīvi ne tik senā pagātnē.

Mani izbrīnīja salīdzinoši atvērtā robeža starp Somiju un Igauniju PSRS laikā. Protams, vajadzēja atļaujas un ielūgumus, bet šķiet, ka somi diezgan vienkārši tika uz Tallinu ar jaunām krosenēm kājās, kuras pārdeva spekulantiem, lai dabūtu rubļus dzeršanai. Izrādās, somu celtnieki bija ļoti pieprasīti PSRS. Šokēja somu attieksme pret igauņiem. Kā var savu kaimiņu tautu uzskatīt par krieviem un vispār zemākiem cilvēkiem, un igaunietes par maukām? Tā it kā nekādas vēstures un saskarsmes starp abām tautām pirms 1940. gada nebūtu bijis. Nu labi, kā radās mīts par igaunietēm maukām ir skaidrs, bet to pārējo tik viegli nevar saprast.

Īpatnēji, ka romānā nav neviena patīkama tēla, ar ko lasītājs varētu personificēties. Varbūt, ka citi spēj just līdzi Annai, es nespēju. Tai pašā laikā tas nemazina romāna pievilcību. “Staļina govis” ir psiholoģiski smags, faktiem bagāts romāns, interesanti uzbūvēts un lasīšanas vērts. Labi derēs tiem, kas interesējas par neseno vēsturi. Starp citu, somu rakstnieces Sofijas Oksanenas māte ir igauniete, tēvs soms, tāpēc romāns savā ziņā šķiet personisks. Viņas ģimenes saknes nenoliedzami ietekmējušas autores literāros darbus.

Vērtējums: 5/5

Sapņi, noslēpumi un piedzīvojumi no 2008. gada krājumiem

Pēc trim intensīvām brīvdienām pienācis laiks mazliet atpūsties no saules un aktivitātēm. Īsti nevaru savākties sakarīgiem aprakstiem par nesen izlasītajām grāmatām, bet atcerējos, ka man ir parāds vēl no 2008. gada. Tad nu pavisam īsi par dažām no tām grāmatām, kuras palikušas nepieminētas, jo šādi tādi pieraksti ir saglabājušies.

Divdesmitā gs sapņu vēstureDivdesmitā gadsimta sapņu vēsture. Pēters Hēgs. Atēna 2005. gads, 370 lpp.

Hēga pirmais romāns, ar kuru viņš sevi spoži pieteica dāņu literatūrā. Tāds kā dāņu maģiskais reālisms.

Dāņu Sapņu Vēsture aizsākas kādā muižā un izseko vairāku savstarpēji saistītu varoņu dzīvei daudzu gadu garumā līdz mūsdienām. Realitāte sajaukusies ar ilūziju, cilvēku sapņiem, iedomām par to, kā būtu jādzīvo. Viena no grāmatas varonēm, Amālija kļūst par bagātu vīriešu izklaidētāju, jo vēlas turpināt dzīvot pārticībā. Vēl kāds cits maldīgi iedomājas, ka bez noteikta statusa vai lietas, viņa dzīvei nebūs jēga. Nu un tādā garā. “Turpmākajos mēnešos Adonīds pirmo reizi mūžā piedzīvoja plaši izplatītās dāņu ilgas atrasties nevis tur, kur esi, bet gan kaut kur citur.” Tikpat labi šos sapņus var attiecināt uz citām tautām, jo cilvēkam vienmēr kaut kā trūkst un citur zāle šķiet zaļāka. Neesmu liela skandināvu literatūras cienītāja, bet šis romāns savulaik ļoti patika. Vērtējums: 5/5

Lietu vēstureLietu vēsture. Keita Atkinsone. Zvaigzne ABC 2008.gads, 247 lpp. Jackson Brodie #1

Cik nojaušams, angliski lasošajā sabiedrības daļā par Atkinsoni zina un runā, viņa tiek vērtēta atzinīgi. Šķita, ka no viņas neko neesmu lasījusi, bet redz kā atmiņa mani pievīla. Domāju, ka vajadzētu palasīt vēl kādu viņas detektīvu.

Detektīva darbība pārsvarā risinās Kembridžā, kur privātdetektīvs Džeksons Broudijs cenšas atrast dažādos laikos pazudušas meitenes. Trīs dažādās lietas pamazām kļūst savstarpēji saistītas un apdraud Broudija dzīvību. Lai gan es te pieminu Broudiju kā galveno varoni, tomēr romāns uzbūvēts tik asprātīgi, ka nav īstas pārliecības, kurš tad īsti ir galvenais – privātdetektīvs vai meitenes. Atainotās traģēdijas ir nepanesami cilvēcīgas, cilvēki un notikumi ļoti reāli. Par cilvēku kaislībām Atkinsone raksta asprātīgi, godīgi un ironiski. “Mišela viņus mīlēja, kā nu ne. Tikai nespēja to sajust!” Acīmredzot romāns man paticies un atrisinājums nav bijis viegli uzminams, jo vērtēju 4,5/5

Uzburtā vietaUzburtā vieta. Tālis Tisenkopfs. Neputns 2007. gads, 267 lpp.

Tādi pusdokumentāli, pusfilozofiski stāstiņi, kas lavierē starp publicistiku un pilnīgu fantāziju laikam ir 21. gs. latviešu literatūras iezīme. Nesaku, ka slikti, bet diezgan vienveidīgi, ja tā nav pirmā tāda veida grāmata, ko lasāt.

“Uzburtā vieta” apkopotas esejas par dažādām vietām. Daļa spriedelējumu, sajūtu un asociāciju varētu būt tikai autoram pašam saprotami. Jēgu saskatīju “Ceļojums”, “Izraidīšana no supermārketa”, “Jocīgais kalns”, “Krievu pirts” un dažās citās esejās, kur bija vismaz kaut kādas sabiedrības, laika plūduma un kultūras pieturzīmes. Vēl labas bija esejas par Venēciju, kurās autors tiešām uztvēris turienes elpu, mūžīgo svētku sajūtu un iemeslus, kāpēc cilvēki dodas uz Venēciju. Vērtējums: 3,5/5

Sirsnīgie suņiSirsnīgie suņi. Elvita Ruka. Dienas grāmata 2006. gads, 192 lpp.

Mani saista ceļojumu literatūra un mežonīgā un maz zināmā Sibīrija un Tālie Austrumi ir patiešām saistoša vieta lasītājam. Vispirms lasīju Lato Lapsas ceļojumu un tad nespēju atturēties nepalasījusi vēl, jo apgabals taču milzum plašs, vienā grāmatā var ietvert labi, ja desmito daļu.

“Sirsnīgie suņi” stāsta par Vides filmu studijas žurnālistu braucieniem uz Tofolāriju 2003. un 2004. gadā, Jakutiju 2005. gadā un Pievolgu 2005. un 2006. gadā. Kolorīta vide un kolorīti cilvēki, skarbs klimats, Sibīrijas plašumi, taiga, alkohols un vietējo iedzīvotāju vienkāršā sirsnība. “To mums bieži nāksies dzirdēt – tautība sibirjak. Būtībā tas ir daļēji mitoloģizēts cilvēka raksturojums – stiprs, izturīgs, plašu dvēseli, neuzticīgs pret svešiem un taisnīgs pret savējiem, bezbailīgs, tāds, kuram visu vajag lielu – zemi, darbu, piedzīvojumus un pārdzīvojumus, spītīgs un pašlepns.” Aizraujošs stāstījums ar īstiem piedzīvojumiem, bez liekiem izpušķojumiem. Cik atceros, tad grāmata šķita par īsu. Vērtējums: 5/5

Turpinājums sekos, klusiņām gaida vēl 7 grāmatas.

 

 

Par Kabulas grāmattirgotāju

Šķiet, būtu pareizāk šoreiz uzrakstīt par divām grāmatām uzreiz. Vēl jo vairāk tāpēc, ka abas ir cieši saistītas. Pirmā izraisīja plašu rezonansi Rietumu sabiedrībā. Otrā tapa pēc vairākiem gadiem, lai vismaz daļēji atspēkotu pirmajā grāmatā atainoto.

Patiesību var noskaidrot tikai strīdā, saliekot kopā medaļas abas puses.

Kabulas grāmattirgotājsKabulas grāmattirgotājs. Osne Seierstade

Zvaigzne ABC 2003. gads, 263 lpp. (atkārtots izdevums 2011. gadā)

Norvēģu žurnāliste vairākus mēnešus pavadīja kāda Kabulas grāmattirgotāja ģimenē, ko viņa dēvē par Sultānu Hānu un grāmatā apraksta piedzīvoto, par ko viņa diezgan bieži bija sašutusi. Netīrība, saspiestība, sieviešu tiesību ierobežošana, bērni neiet skolā, tradīcijas, kas var šķist pat barbariskas. No cilvēka tiesību cienošās un brīvību mīlošās Norvēģijas nākušai Osnei daudz kas šķita nepieņemams un viņa grāmatā nevairās to uzsvērt, lai gan pati grāmatā neparādās, ļaujot stāstīt Sultānam Hānam par dzīvi, sapņiem, priekiem un bēdām. Vērtējums: 4,5/5

Reiz dzīvoja...

Reiz pasaulē dzīvoja Kabulas grāmattirgotājs. Šāhs Muhameds Raīss

Zvaigzne ABC 2011.gads, 104 lpp.

Pie Kabulas grāmattirgotāja ierodas norvēģu troļļi un viņam tiek dota iespēja paskaidrot vairākas vietas no Osnes grāmatas, kas bija visvairāk satraukušas lasītāju prātus. Viņš ar lielu pieklājību un iecietību pret Osni skaidro kāpēc viņa bērni negāja skolā, kā klājas grāmatā minētajām sievietēm. Viņš necenšas pārāk attaisnot savu rīcību, tikai izskaidrot situāciju Afganistānā un savā ģimenē. Vērtējums: 3/5

Kad lasīju „Kabulas grāmattirgotāju” (tas gan bija pasen, 2008. gadā), arī mani satrauca tas, kā cilvēki dzīvo Afganistānā. Nebija īsti iemesla šaubīties par rakstīto. Cik tad mēs patiesībā zinām par dzīvi tur? Ziņās ir tikai ļaunie talibi, islāms un karš, karš, karš. Pārsvarā informācija ir vienpusīga un pavirša, pasniegta no rietumnieku puses, ne vienmēr iedziļinoties un izprotot vietējo afgāņu rīcības iemeslus un motīvus. Tāpēc informācija, kas iegūta 3 vai 4 mēnešus dzīvojot īstā afgāņu ģimenē, šķiet vērtīga un patiesa. Pie tam viss rakstītais tikai apstiprina mūsu priekšstatus un aizspriedumus par Afganistānu un musulmaņiem.

….cik viegli spriedumos ir kļūt netaisnam pret kādu tautu, ja nezini tās kultūru un paradumus.

Tad es Līvas Alksnes blogā uzzināju, ka Kabulas grāmattirgotājs Šāhs Muhameds Raīss (Sultāns Hāns) ir uzrakstījis atbildes grāmatu. Meklēt un lasīt gan nesteidzos, līdz nejauši atradu bibliotēkā. Ziņkārība is a bitch. Kāpēc gan šis vīrs rakstījis atbildi? Ko, kā un par ko viņš raksta? Ja tiekat apmelots, jūs apmelotāju iesūdzat tiesā. Šāhs tā arī sākumā esot darījis, bet sākušies visādi sarežģījumi un viņš nolēmis pasaulei atklāt patiesību uzrakstot grāmatu. Man simpatizēja viņa mēģinājums stāstu padarīt līdzīgu Austrumu pasakai, nevis vienkārši oponēt Osnei. Šāhs atklāti ar putām uz lūpām netaisnojas, tā vairāk ir cītīga iežēlināšana skaidrojot, kāpēc jaunākais dēls strādāja veikalā garas stundas un kā viņa māte tagad jūtas apkaunota. Man nav iebildumu pret viņa skaidrojumiem, jo bērnam tiešām varētu būt drošāk un varbūt patiesībā lietderīgāk strādāt tēva vadībā, nevis klīst pa bīstamām ielām. Tāpat diez vai no Osnes puses bija korekti sīkumos rakstīt par sieviešu mazgāšanās procesu, jo viņai noteikti bija zināms par musulmaņu uzskatiem attiecībā uz sievietēm un kailumu. Tomēr Šāha skaidrošanās viņu padara par bez maz vai eņģelim līdzīgu kristālskaidru un bezgala laipnu un labu būtni. Varbūt tā ir, tomēr es tam īsti neticu. Visu laiku kā tādi nejauki tārpi galvu laukā bāž divi sīkumi. Pirmkārt, Šāhs ar ģimeni ļoti grib pārcelties uz Norvēģiju. Otrkārt, Šāhs par interviju kādam žurnālistam prasīja palielu naudas summu, bet intervija nenotika un žurnālists tagad ir slikts. Ož pēc aprēķina.

Domāju, ka patiesība ir kaut kur pa vidu starp Osnes nosodījumu un paštaisnumu un Šāha bezgalīgas mīlestības pilno rūpēšanos par savu ģimeni, radiem un kalpotājiem. Šāhs visticamāk ir parasts afgānis – ne labāks, ne sliktāks par vairumu cilvēku. Viņam ir gan labās, gan sliktās īpašības kā mums visiem, tāpēc abas puses nav īsti godīgas mēģinot sabiezināt krāsas. Kas attiecas uz Osni, tad man nepatīk viņas neētiskā rīcība, atklājot faktus, kas varētu kaitēt ģimenei, kurā dzīvoja, un slikti nomaskējot šī Kabulas grāmattirgotāja un viņa ģimenes identitāti. Tas neliecina par iejūtību, vēlmi iedziļināties svešā kultūrā un žurnālista profesionalitāti.

Abas grāmatas lasījās viegli un ātri. „Kabulas grāmattirgotājs” nenoliedzami bija aizraujošāka lasāmviela par Šāha Muhameda Raīsa atbildi. Tomēr iesaku izlasīt, kas viņam sakāms un pašiem paanalizēt situāciju.