Nozagtā laulība. Diāna Čemberlena

nozagta-laulibaApgāds “Kontinents” 2018. gads, 480 lpp.

Vēsturiski romantiskos romānus lasu reti, bet varbūt vajadzētu biežāk, jo šī bija patīkama izklaide, turklāt uzzināju šo to jaunu. Diānai Čemberlenai romāna ideja radusies, uzzinot, ka 1944. gadā nelielā ASV pilsētiņā Hikorijā 48 stundu laikā brīvprātīgie uzcēla un iekārtoja slimnīcu poliomielīta epidēmijas skarto ārstēšanai. Tomēr šie notikumi ir tikai daļa no attiecību drāmas, ko veido liktenīgi lēmumi, klusēšana un sabiedrības diktētie uzvedības modeļi.

Romāns sarakstīts no jaunas sievietes Tesas skatupunkta. Viņa mācās par medmāsu, ir saderinājusies ar savu bērnības draugu – topošo ārstu, un turpmākā dzīve šķiet pilnīgi skaidra. Tad pāris kļūmīgu lēmumu un dzīve sagriežas ar kājām gaisā.

Lai gan stāstījums veidots pirmajā personā, tomēr Tesas pārdomas un iedziļināšanās emocijās ir mazāk kā varētu gaidīt. Tas ļauj izvairīties no pārlieku sakāpinātas emocionalitātes sižetā. Tesa vispār ir saprātīga sieviete, sakarīgi domājoša, un tas ļoti palīdz iztikt bez sejas pļaukāšanas lasīšanas laikā. Protams, viņa pieņem vairākus kļūdainus lēmumus, bet dzīvē ne tādi vien brīnumi notiek. Man patika, ka autore ne brīdi neaizmirsa, par kādu vēsturisko periodu viņa raksta. Lasot nācās sev atgādināt, ka ir 1944. gads un tāpēc ir normāli, ka sievietes uzvedas tā un vīrieši šitā.

Intriģējošs ir Tesas vīrs Henrijs, kura dzīve izrādās vēl sarežģītāka par Tesas problēmām. Man bija teorija par viņa “skeletu skapī”, kas labi izskaidrotu divas vienīgās īsās seksa ainas, tomēr autore mani pārsteidza ar citādāku pavērsienu. Tā dēļ apšaubīju loģiskumu liktenīgajai ainai Vašingtonā, tomēr kopumā tieši Henrija noslēpums un sižeta atrisinājums lika man romānu novērtēt augstāk par 3 zvaigznēm. Vēl otrā dienā pēc izlasīšanas domāju, kā viss izvērtās Henrijam un pārējiem, un cik necilvēcīgi tolaik bija uzskati un noteikumi.

“Nozagtā laulība” lasās raiti un viegli, bez izteiktas spriedzes, kas ļauj atslābināti baudīt sižeta virzību un varoņu pārdzīvojumus bez asaru birdināšanas. Tēli varēja būt drusku dziļāk izstrādāti, jo manā iztēlē tie nekādi nespēja ieņemt stingras formas. Kāds traģisks notikums man šķita pilnīgi lieks, jo tam nebija nekāda loma tālākajos notikumos, tikai  papildus drāmas elements. Teikums uz grāmatas vāka, manuprāt, ir drusku pārspīlēts, jo Tesa nav bezpalīdzīga pienenīte. Savu iespēju robežās viņa panāk daudz. Sliecos domāt, ka romānus par medmāsām vispār var droši lasīt, jo tās ir saprātīgas, patstāvīgas un apķērīgas sievietes.

Kopumā bija interesanti lasīt gan par varoņu romantisko attiecību līkločiem, gan uz vēsturiskiem faktiem balstītiem notikumiem. Starp to mazumiņu šī žanra darbu, ko esmu lasījusi, šis man patika.

Vērtējums: 3,5/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi. 

Īsās atsauksmes #14

Atkal sakrājušās dažas grāmatas par kurām izteikties īsumā.

jauniešu romānsHere Lies Daniel Tate. Cristin Terrill

Simon & Schuster 2017, 400 lpp.

Lai gan par šo romānu man būtu ko teikt, izteikšos īsi, jo šī ir no tām grāmatām, par kuru sižetu nedrīkst pļāpāt. Visa sāls ir noslēpumainībā. Antivaroņi, respektīvi – autore, smuki čakarē lasītāju prātus. Īsumā: hronisks melis izliekas par pazudušu puisi, lai tiktu laukā no ķezas un iekuļas bagātā ģimenē, kura ir laimīga par pazudušā radinieka atrašanos. Krāpniekam iepatīkas jaunā dzīve, bet viss nav tik rožaini. Viss, vairāk neko neteikšu. Sen nebiju lasījusi jauniešu romānu un šis man tiešām patika, sižets spraigs, lasījās raiti. Labi izklaidējos, aizdomās turēju visus un priecājos kā mani apčakarēja. Vienīgi beigās atrisinājums šķita pienākam pārāk strauji.

Romāna ideja par puisi, kurš izliekas par pazudušu cilvēku, atsauca man atmiņā dokumentālo filmu “The Imposter” (2012), kas stāsta par puisi no Spānijas, kurš apgalvo, ka ir kādas amerikāņu ģimenes pirms 3 gadiem pazudušais 16 gadus vecais dēls. Filma laba, iesaku, ja interesē tāds stāsts.

Vērtējums: 4/5

romantiskais romānsOne Christmas Kiss in Notting Hill. Mandy Baggot

Ebury Digital 2017, 384 lpp.

Būtisks grāmatas izvēles faktors bija darbības vide – Notinghila, Londona. Nekādas īpašās Londonas sajūtas nenoķēru un būvfirmas jaunā amerikāņu izpilddirektora ambiciozā ideja nonest Notinghilu, lai uzbūvētu tur mega izklaides/viesnīcu kompleksu šķita vienkārši smieklīga ideja. Autore varēja izdomāt kādu reālāku drāmas iemeslu. Amerikānis – šķirtenis ar divām meitām, ātri samīlas būvfirmas darbiniecē, kura piekomandēta par viņa asistenti. Miniet trīs reizes, kur tā sieviete dzīvo? Pareizi. Viņa ļoti mīl to rajonu, tāpēc amerikānis ir sprukās – vai nu sieviete vai būvprojekts Notinghilā. Romāna pluss – galvenā varone nav nevarīga, elsojoša būtne.

Neesmu atmetusi cerības atrast to īsto, maģiski skaisto Ziemassvētku stāstu. Šis nebūs īstais, romāns ir klasiski, romantiski naivs un klišejisks, tomēr bez pārliekām muļķībām, ja vien neskaita neticamo būvniecības ideju. Tomēr kaut kādu Ziemassvētku pasaku vajag un romāna beigas ir tipiskas laimīgo pasaku vai romantisku Holivudas filmu beigas, kas silda sirdi par spīti visam. Romānu var izlasīt ātri, pa kādai lapai mierīgi izlaižot, jo nekas svarīgs netiek rakstīts. Kārtīga smadzeņu košļene.

Vērtējums: 3/5

Kā būt parīzieteiHow To Be Parisian: Wherever You Are. Anne Berest, Audrey Diwan, Caroline de Maigret, Sophie Mas

Ebury Press 2014, 255 lpp.

Izklaidējoša kafijas galdiņa grāmata, ko pašķirstīt un palasīt pie vīna glāzes. Domāju, ka autores ir mazliet pārspīlējušas ar to, kādas ir parīzietes un ko viņas dara vai nedara, bet teksts un bildes nenoliedzami uzbur Francijas sajūtu, ļauj kā sievietei mazliet pasmaidīt par sevi un citām. Šī grāmata atgādina par sievišķīgumu, šarmu, eleganci, ļaušanos kaprīzēm un savām vēlmēm, par būšanu pašai. Man gan ir aizdomas, ka par parīzieti, vai francūzieti vispār, nevar kļūt, par parīzieti ir jāpiedzimst, bet to vieglumu man gribētos iemācīties. Jā, man gribētos būt parīzietei un ir lietas, pie kurām varu pievilkt ķeksīti. Matu krāsošanā gan izgāžos ar skaļu blīkšķi, jo īsta parīziete matus nekrāso, viņa lepojas ar savu dabīgo matu krāsu. Viegla, forša lasāmviela. Dažs labs padoms liekams aiz auss un izmantojams, bet vispār šī ir iedvesmas, nevis pašpalīdzības grāmata. Noteikti vēl pāršķirstīšu. Ja ar angļu valodu esat uz jūs, grāmatnīcās noteikti vēl var atrast latvisko izdevumu “Kā būt parīzietei vienmēr un visur”.

Vērtējums: 3,5/5

Romantika un sentiments

Nesen mani tā bija nomocījusi visa nopietnā literatūra, ka uz ātru roku veikalā paķēru grāmatu, kurai uz vāka rakstīts, ka tas ir sentimentālais franču romāns. Lai kas tas būtu, bet sižeta anotācija šķita pieņemama. Jau vēlāk, izmantojot brīvas 20 minūtes Alūksnē, ieskrēju grāmatnīcā un paķēru mīlas romānu, kas bija stipri nocenots. Abas grāmatas izrādījās katra savā veidā jaukas un izklaidējošas. Tieši tas, kas man bija vajadzīgs.

romantisks romāns, franču romānsMistera Daldrija neparastais ceļojums. Marks Levī

Kontinents 2013. gads, 370 lpp.

Grāmata – pārsteigums. Uzreiz teikšu, ka šo Marka Levī romānu izlasīju ar baudu un esmu nopirkusi vēl vienu nākamās nopietnās literatūras krīzes brīdim. Sentimentāls nozīmē sakāpinātu emocionalitāti, bet neko īsti pārmērīgu nemanīju. Nebija arī nekādu pārlieku dramatisku sižeta pavērsienu, kas bieži raksturīgi tādai vieglajai literatūrai. Ir daudz atmiņu, sevis meklējumu, bet viss viegli sagremojamās devās.

Man ļoti patika galvenie romāna tēli – smaržu izgudrotāja Alise un gleznotājs misters Daldrijs. Neuzbāzīgi, vienkārši, reāli cilvēki, katrs ar savu skumju pagātni. Bija patīkami vērot kā viņi sadraudzējas un pamazām atrod savu vietu dzīvē. Liela sižeta daļa risinās Turcijā, sniedzot ieskatu dramatiskos notikumos ap 1. pasaules kara sākuma laiku un armēņu genocīdu. Tādu īstu Turcijas smaržu, garšu un skaņu sajūtu gan autoram nav izdevies uzburt, bet fons tik un tā ir gana kolorīts.

Ar laiku nojautu, kā viss varētu atrisināties, bet tas romāna beigas man nesabojāja. Tiešām patīkami izklaidējos un atpūtos. Viss tā pa mierīgo, kas rūdītiem romantiskās literatūras lasītājiem varētu arī nepatikt, bet man bija tieši laikā. Varbūt tas ir franču šarms, kas iespiedies starp teksta rindām un mani apbūra.

Vērtējums: 3,5/5

mīlas romāns, romantisks romānsIk dienu, ik stundu. Nataša Dragniča

Zvaigzne ABC 2013. gads, 299 lpp.

Šī romāna izvēlei par labu spēlēja ne tikai cena, bet arī tas, ka autore dzimusi un augusi Horvātijā un arī romāna darbība pa daļai risinās šajā valstī. Tas, ka arī šajā romānā viens no varoņiem ir gleznotājs, ir patīkama sagadīšanās. Anotācija sola, ka šis ir neparasts mīlasstāsts, poētisks un pārlaicīgs. Tā tiešām ir. Šķiet, ka autorei ir dzejnieces dotības, jo teksts plūst un vijas skaisti, bet ne pārmērīgi, izcakināts īsos teikumos. Situācijas un pat varoņu teiktais atkārtojas cikliski. Savu odziņu piedod gan dzīve Horvātijas piekrastes pilsētiņā, gan Parīzes elpa. Nu gandrīz kā tāds skaisti dekorēts un gards eklērs. Bauda lasīt un neko nedomāt.

Diemžēl drusku par saldu un nereālu manai gaumei. Pasaka, kurā pie mazākā satricinājuma ģībstošu princi ar skūpstu modina skaista princese, kura būtu pelnījusi krietni labāku puisi pie sāniem. Mani kaitina, ka viss romāna sižets ir balstīts uz Lukas gļēvumu. Vienīgā un īstā mīlestība atrasta jau 5 gadu vecumā (šajā vietā es nemaz nebolu acis….mhm…), bet viņš to pakāš atkal un atkal, vienlaicīgi lienot zem brunčiem citām. Gan jau dzīvē tā notiek.

Tā kā tik reti lasu šāda veida literatūru, tad man ir maz piemēru ar ko salīdzināt. Ņemot vērā, ka teksts kā tāds ir baudāms un liela mīla pati par sevi skaista, kopumā es tīri labi izklaidējos un atpūtos.

Vērtējums: 3,5/5