Īsās atsauksmes #12

Ar šausmām pamanīju, ka man par pēdējiem gadiem ir sakrājušās daudzas neuzrakstītas grāmatu atsauksmes. Tas nozīmē tikai vienu – laiks atkal ķerties pie īsajām atsauksmēm.

fantāzijas romāns, vēstules, maģija

Apburtā šokolādes krūze. Patrīsija S. Rīda, Kerolaina Stīvermēra

Zvaigzne ABC 2009. gads, 279 lpp. Cecelia and Cate #1

Šī ir jauka, neliela grāmatiņa ar divu jaunu lēdiju saraksti par skandāliem, kas saistīti ar burvestībām 19. gs. sākuma Anglijā. Galvenās varones ir māsīcas Sesīlija un Keita. Sesīlija paliek lauku muižā, kamēr Keita tiek ievesta Londonas augstākajā sabiedrībā. Meitenes apmainās aizraujošām vēstulēm, kas no augstākās sabiedrības garlaikotās ikdienas sīkumiem ātri pievēršas aizdomīgām personām un savādiem notikumiem. Neiztikt bez noslēpumaina un suģestējoša svešinieka un pāris ļaundariem. Viss, protams, beidzas laimīgi un ārkārtīgi romantiski.

Šis romāns radies neparasti – autores uzsākušas literāru vēstuļu spēli un tā nejauši radījušas “Apburto šokolādes krūzi”. Cik tur leģendas, cik patiesības, bet iznākums ir viegls, varbūt mazliet naivs izklaides romāns, kas man gāja pie sirds stipri vairāk nekā gaidīju. Daļēji Ostinisko noskaņu dēļ (reizēm gan varones runā un uzvedas diezgan mūsdienīgi), daļēji tāpēc, ka galvenās varones ir tik dzīvelīgas un darbīgas. Daļēji arī tāpēc, ka reizēm man gribas romantiskas muļķības vēsturisku romānu izpildījumā. Esot arī turpinājums, bet latviski nav. Tā nav liela bēda, jo romānu var uztvert kā noslēgtu.

Vērtējums: 3,5/5

Giver, jauniešu romāns, distopija, filma

Devējs. Luisa Lorija

Zvaigzne ABC 2012. gads, 192 lpp. The Giver Quartet #1

Kurš gan nezina “Devēju”? Īpaši pēc tam, kad iznāca filma. Man sanāca vispirms noskatīties filmu un jāsaka, ka šī ir viena no retajām reizēm, kad varu teikt – filma ir gandrīz labāka par grāmatu.

Tātad, stāsts par ideālu, kontrolētu pasauli bez emocijām un izvēlēm. Katram cilvēkam kopienā uz mūžu iedalīta loma. Jona 12 gadu vecumā tiek izraudzīts saņemt īpašu apmācību pie Devēja. Devējs vienīgais glabā atmiņas par patiesām emocijām, ko var sniegt dzīve. Vai tiešām labāk dzīvot, katru dienu iedzerot tableti, kas notrulina jūtas un visas alkas? Tāda mierīga, bezkrāsaina dzīve sākumā var izskatīties ideāla – ne stresa, ne agresijas, – tomēr Jona grib just un seko tas, kas parasti seko šādos distopiju stāstos.

Vienkārši uzrakstīts stāsts ar spēcīgu vēstījumu par cilvēka izvēles brīvību. “Devējs” tiek uzskatīts par vienu no visu laiku ietekmīgākajiem bērnu un jauniešu literatūras darbiem. Man bija doma lasīt arī turpinājumus, bet laikam to nedarīšu, jo Jona stāsts ir pabeigts.

Vērtējums: 4/5

spāņu literatūra, romantisks romāns, Barselona

Vēja ēna. Karloss Ruiss Safons

Zvaigzne ABC 2010. gads, 526 lpp. The Cemetery of Forgotten Books #1

Romāns, ko var dēvēt par grāmatmīļu saldo ēdienu, jo tajā ir slepena bibliotēka, daudzas grāmatas, rakstnieks ar traģisku dzīvesstāstu un grāmatnīca. Stāsts sākas 1945. gada agrā rītā Barselonā, kad Daniels Sempere dodas tēvam līdzi uz Aizmirsto grāmatu kapsētu. Tur viņš atrod savādu grāmatu “Vēja ēna”, kas viņam turpmāk jāsargā. Gadiem ejot ap šo grāmatu savijas satraucoši notikumi, pamazām atklājas skumji noslēpumi un pat tiek apdraudētas dzīvības.

Romānā ir viss – noslēpumi, mīlestība, draudzība, naids, greizsirdība, spāniskas kaislības, politiskas briesmas, interesantas vēsturiskas detaļas, pakaļdzīšanās un visādi piedzīvojumi. Atmosfēra ir gotiski krāšņa, Barselonas ielas gandrīz ar kāju pēdām sataustāmas un notikumi liek asinīm satraukumā straujāk ritēt. Izlasīju dažās dienās ar lielu baudu. Man patika gan sižets (šo to uzminēju, bet ne viss bija paredzams), gan varoņi un autora stils. Tagad pat šķiet, ka varētu pārlasīt. Runā, ka turpinājumi neesot vairs tik labi.

Vērtējums: 5/5

klasika, obligātā literatūra, romantika

Džeina Eira. Šarlote Brontē

Liesma 1991. gads, 447 lpp.

Klasiskā klasika. Tik slavens romantiski vēsturiskais romāns, ka īsti vairs nav ko piebilst. Stāsts man šķita tik pazīstams, ka nākas secināt – agrā jaunībā pāris reizes jau būšu izlasījusi. Īsumā – bārene Džeina tiek izskolota labdarības skolā, pieņem guvernantes vietu Tornfīldā, iemīlas tās saimniekā misterā Ročesterā, kurš ir krietni vecāks par viņu un izrādās arī izmisīgi negodīgs. Seko traka melodrāma.

Vietām garlaikojos, bet kopumā, par spīti dažiem iebildumiem, “Džeina Eira” ir brīnišķīga lasāmviela, savam laikam drosmīga, pat feministiska, sliecas uz ārkārtēju melodramatismu, bet tas piedien gotikai. Džeina un Ročesters ir vieni no spilgtākajiem personāžiem, kādus literatūrā gadījies sastapt. Neteiktu gan, ka viņi vienmēr rīkojas saprātīgi, bet viņi ir sava laika tradīciju pārstāvji.

Vērtējums: 4/5

Advertisements

Riekstkodis zem Ziemassvētku egles

Šogad izlasīju vairākus ar Ziemassvētkiem saistītus darbus. Laikam pie vainas rudenīgi pavasarīgie laika apstākļi, bet svētku sajūtu īsti nekur nesajutu. Kad Spīgana uzdāvināja “Riekstkodi” padevos kārdinājumam izlasīt arī to. Dikenss paķērās līdzi uz tā paša viļņa.

NutcrackerThe Nutcracker by E.T.A. Hoffmann. 1816.gads

Ziemassvētkos mazai meitenītei no visām dāvanām visvairāk iepatīkas Riekstkodis, kurš pusnaktī atdzīvojas kopā ar pārējām rotaļlietām. Riekstkodis nav parasts Riekstkodis, bet tikai meitenīte ir gatava to saskatīt. Kā īstā pasakā, stāstā ir labie un ļaunie, mīlestība un nodevība, un visādas brīnumu lietas.

Skaisti sarakstīta un skaisti ilustrēta šī grāmatiņa ir ideāla lasīšanai kopā ar bērniem Ziemassvētkos. Stāstā ir mazliet vardabības, mazliet sāpju, bet vienlaicīgi arī daudz prieka, stāstot par sirds skaidrību, labsirdību un līdzjūtību. Ne velti “Riekstkodis” grāmatas, filmas vai baleta veidā gadiem ilgi daudziem ir neatņemama Ziemassvētku daļa. Vērtējums: 4,5/5

christmas treeA Christmas Tree by Charles Dickens. 1850. gads

Raugoties kā bērni apbrīno krāšņi izgreznoto eglīti, Dikenss atceras savus bērnības Ziemassvētkus. Viņam prātā nāk dažnedažādas rotaļlietas. Mazajam Dikensam ļoti patika leļļu māja un Noasa šķirsts ar dzīvniekiem.

Dikenss pļāpā līdz aizpļāpājas līdz spoku stāstiem, ko mēdza stāstīt ziemas vakaros pie kamīna. Tās acīmredzot ir ļoti jaukas atmiņas, jo viņš pamatīgi aizraujas un aizmirst par eglīti. Šīs viņa aizklīšanas dēļ stāsts diemžēl zaudē sākotnējo jēgu, tomēr man patika atmiņas par rotaļlietām un spoku stāstiem. Arī šis stāsts ir izdots grāmatiņā ar skaistām ilustrācijām, diemžēl manā eksemplārā tādu nebija. Vērtējums 2,5/5

Abiem stāstiem ir kopīga iezīme – tiem piemīt brīnišķa spēja uzburt bērna prieku par dāvanām un ticību brīnumiem. Stāsti ļāva man ar nostaļģiju atcerēties bērnību, kad mamma slepus zem eglītes lika dāvanas, mandarīni bija zelts, eglīte smaržoja reibinošāk un svecītes dega spožāk.

 

 

We Have Always Lived in the Castle. Shirley Jackson

We have alwaysPenguin Classics 2006, 146 lpp.

Romāns ieved dziļi tumšu neirožu labirintā iepazīstinot ar nemieru raisošu, noslēgtu un, iespējams, slepkavniecisku ģimeni, kuras ikdienas miers tiek izjaukts ar brālēna ierašanos.

Edgaru Alanu Po ar viņa šausmu stāstiņiem zina visi, bet ne mazāk talantīgā Širlija Džeksone šķiet palikusi ēnā. Rakstniece ar sarežģīto personību, savas mītnes pilsētas iedzīvotāju nemīlēta, izraisīja skandālu ASV, kad publicēja stāstu The Lottery (iesaku izlasīt!). Gan šai stāstā, kas aizskāra tik daudzus amerikāņus, gan citos savos darbos Džeksone rāda cilvēku pašu radītas šausmas, izmantojot cilvēku slēptākās dziņas, savas fobijas un piedzīvoto, izceļ gaismā dvēseles tumšākos stūrus, rāda dažādu apstākļu radītu ārprātu un vardarbību, kas slēpjas zem pieklājības maskas. Ļoti, ļoti maz viņas darbos ir pārdabiskā un mistiskā.

“We Have Always Lived in the Castle” ir maza šausmu literatūras pērle, kur zem virspusēji rotaļīgā un bērnišķīgā teksta slēpjas drūma Blekvudu ģimenes traģēdija. Tāda miniatūra Adamsu ģimenīte vecā, lielā mājā, kur gandrīz visās telpās laiks ir apstājies tai liktenīgajā vakarā pirms sešiem gadiem, kad gandrīz visi ģimenes locekļi tika noindēti ar arsēnu cukurā. Kopš tā laika māsas Meriketa un Konstance un tēvocis Džuliāns dzīvo noslēgti plašā īpašumā un pēc iespējas izvairās no vietējiem iedzīvotājiem. Tēvocis visus savus spēkus velta tās liktenīgās dienas rekonstrukcijai, bet lasītājam atliek pašam izlemt, vai var viņam ticēt.

garden plants more deadly than snakes and simple herbs that slash like knives through the lining on your belly

Autore dod mājienu, ka traģēdiju izraisīja neveselīgas attiecības ģimenē, kur viena no māsām tiek dievināta. Vai viņa noindē pārējos tāpēc, ka ir pārāk izlutināta, vai arī viņai prātiņš sagriezies citu iemeslu dēļ? Lai nu kā, Konstance ir sociāli traumēta pēc tiesas procesa un rod mierinājumu savā dārzā un ēdienu gatavošanā, savukārt Meriketa ir aizķērusies bērnišķīgā domāšanā un uzvedībā. Viņa sapņo par spārnotu zirgu un ievēro pirmajā brīdī šķietami savādus izdomātus noteikumus. Man patika abas māsas. Trauslo idilli iztraucē mantkārīgais brālēns Čārlzs, kura vēlme pēc naudas ir spēcīgāka par dzīvības briesmām. Domāju, ka viņam ļoti paveicās tikt laukā no Blekvudu mājas.

Man ļoti patika kā Džeksone raksta. Šajā romānā katrs vārds šķita pārdomāts un katrs teikums noslīpēts, ļaujot starp rindiņām lasīt to, kas netiek pateikts atklāti. Regulāri atkārtotās draudzīgās varoņu uzrunas, vēršoties vienam pie otra, lika noskurināties, jo zini, ka viena no māsām ir slepkava un tēvocis izdzīvojis vai nu nejauši vai tikai tāpēc, ka ir pilnīgi nekaitīgs. Tādējādi autore ar šo varoņu draudzīgumu un ikdienas rutīnu ar dažādiem noteikumiem rada īpatnēju iespaidu – gribas nepatikā novērsties, bet nespēj, jo tai visā ir kaut kas slimīgi skaists un vilinošs. Gan māsu ikdienas rituāli, noslēgtība un nojaušamā, bet līdz pat stāsta beigām nesniegtā atbilde kurš ir īstais slepkava, gan ciematnieku naidīgi agresīvā attieksme, kas vēlāk pārvēršas savādās baiļu un kauna jūtās, rada veiksmīgi savītu psiholoģisku noviržu un pūļa mentalitātes piemēru.

Iesaku izlasīt šausmu literatūras interesentiem.

Vērtējums: 5/5

RIP8main400Otrā no R.I.P. VIII izaicinājuma grāmatām. Romāns, kur zem radinieku laipnības maskas slēpjas kas dīvains, amorāls, ļauns un draudīgs. Piemetam vēl klāt vecu māju un pusaizaugušu dārzu un mums ir lielisks kandidāts R.I.P.. Džeksone spēlējas ar psihi un tās novirzēm, slēpto agresiju un apstākļiem, kas var novest līdz traģēdijai. Briesmīgi un skaisti vienlaikus. Pārspēja manas cerības pēc kaut kā dīvaina un biedējoša mūsos pašos.

 

Wide Sargasso Sea. Jean Rhys

Wide Sargasso seaPenguin USA 1998, 151 lpp.

Bijušo plantatoru atvase kreoliete Antuanete Kosveja pēc traģēdiju pilnas bērnības un klostera skolā pavadītiem gadiem apprec jauno Ročesteru. Gaidītās laimes vietā Ročestera prātu saindē baumas par Kosveju dzimtā pārmantoto plānprātību.

“Wide Sargasso Sea” saņēmu dāvanā no Ineses Ziemassvētkos un gan pēc viņas teiktā, gan anotācijas radās iespaids, ka man varētu patikt. Pēc izlasīšanas man šķiet, ka romāna anotācija ir viena lieta, izlasītais teksts pilnīgi cita, un manas izjūtas un sapratne vēl kāda trešā lieta. Šo mulsinošo izjūtu pamudināta sameklēju romāna tapšanas “aizmugures” stāstu. Divi svarīgākie fakti – autore ir dzimusi Karību salās un viņas māte ir kreoliete; romāns ir autores versija par “Džeinas Eiras” Ročestera jukušās sievas Bertas pagātni.

Džīnas Raisas (mana interpretācija) bērnība noteikti ietekmējusi krāšņos Jamaikas aprakstus un vēstures atspoguļojumu, saspringtās, pat naidīgās attiecības starp kreoliem, baltajiem un nēģeriem. Galvenās varones Antuanetes māte (laikam arī tēvs) ir kreoliete un pēc vergu brīvlaišanas ģimene nokļūst krustugunīs – baltie viņus nicina, melnie ienīst kā bijušos vergturus. Konflikts sasniedz kulmināciju, kad melnie aizdedzina māju, mazais brālis nomirst un māte sajūk prātā. Mūžīgā nelaimes tuvuma, savas vietas neesamības, niecīguma un bezspēcības sajūta pavada Antuaneti visu viņas apzinīgo mūžu. Laulība nesniedz gaidīto miera un drošības sajūtu un romāna trešajā daļā lasītājs Antuaneti jau iepazīst kā jukušo Bertu Ročestera mājas augšstāvā.

“I am not used to happiness,” she said. “It makes me afraid.”

Romāna otrā daļa sarakstīta no jaunā Ročestera skatu punkta (viņš gan nekad netiek nosaukts vārdā). Autore liek saprast, ka Ročesters sievu nemīl un apprecējis tikai naudas dēļ. Viņš ir apjucis, Jamaika viņam ir pārāk koša, kalpotāji neuzticami, cilvēku attiecības un paražas nesaprotamas un viņam arī nav nekādas vēlmes iedziļināties ne vietējā kultūrā, ne sievas bailēs. Toties šis egoistiskais tips vieglu prātu pieķeras domai, ka viņa sievai ir nosliece uz vājprātu un būtībā to pat veicina, neuzklausot, turot aizdomās un sākot viņu saukt par Bertu. Nezinu, varbūt Raisas Ročesters ir Šarlotes Brontē Ročestera jaunības atspulgs (“Džeinu Eiru” lasīju pasen), tomēr man viņš šķita neloģisks, tukšs tēls, marionete autores rokās. Autore veikli izvairās sniegt konkrētu skaidrojumu viņa rīcībai.

Saraustīts sižets, ietiepīga vienpusēja viedokļa uzspiešana, nepieļaujot iztēles klejojumu, neļaujot lasītājam izdarīt secinājumus, vērtēt, priecāties un skumt. Savukārt par nepārliecinošajiem varoņiem atliek vien skumji nopūsties. Ko tādu varu piedot visādos pavieglos jauniešu romānos, bet negaidīju tādu amatierismu no romāna, kurš iekļauts “100 obligāti izlasāmo” sarakstā. Romāns varēja būt krietni labāk, dziļāk un pamatīgāk izstrādāts un tad tas būtu vienkārši lielisks. Daudzi lasītāji noteikti ir pateicīgi iegūt kaut kādu versiju par noslēpumaino Ročestera sievu. Raisa ir mēģinājusi viņu padarīt par dzīvu cilvēku ar skumju pagātni un sniegt iemeslu viņas vājprātam. Antuanetes/ Bertas vājprātu viņa cenšas “norakstīt” uz iedzimtību, traģisko pagātni un pat Ročestera izturēšanos. Tā jau varētu būt, bet mani tas viss nepārliecināja. Ne tāpēc, ka neiespējami, bet tāpēc, ka pamatojums tika vāji pasniegts.

Romāns varēja kļūt par vienu no romantiskās literatūras pērlēm – pilns ar traģiskiem likteņiem, mīlestību un naidu, ģimenes noslēpumiem, tomēr manās acīs tas ir palicis viduvējs, sasteigts un nepārliecinošs. Man patika romāna sākums, patika arī nelaimes tuvumu vēstošā atmosfēra, klusie, bet visu redzošie kalpotāji. Ja būtu labs tulkojums latviešu valodā, iespējams, ka pēc gadiem es šim romānam dotu otro iespēju. Visi taču izsakās tik labi, romāns tiek analizēts literatūras studijās… esmu apjukusi…. Iespējams, ka mēs ar autori vienkārši “runājam dažādās valodās”.

Vērtējums: 2,5/5

Trīspadsmitais stāsts. Diāna Seterfīlda

Trīspadsmitais stāstsZvaigzne ABC 2008. gads, 416 lpp.

Mārgareta Lī strādā grāmatu antikvariātā un kādu dienu saņem tālaika populārākās rakstnieces Vidas Vinteres uzaicinājumu kļūt par viņas biogrāfi. Mārgareta piekrīt, pat nenojaušot, ka šādi tiks ierauta kaislībās, kas virmo Eidželfīldu namā – Vidas Vinteres dzimtas mājā, kura glabā gadsimtiem senus noslēpumus, traģēdijas un likteņu līkločus. Vinteres kundze izstāsta viņai trīspadsmito stāstu.

Vai grāmattārpiņam var būt gardāks kumoss par romānu, kura autoram vai autorei ir īsts stāstnieka talants, kas uzbur stāstu iekš stāsta un stāsta stāstīšanas pēc? Laikam jau nē. Ir dažādi rakstnieki, tomēr īstenu stāstnieku ir maz un šķiet, ka Diāna Seterfīlda ir viena no šiem retajiem cilvēkiem. Pēc viena darba varētu būt pāragri spriest, bet es ļoti uz to ceru.

Ikvienam esot savs stāsts. Vidai Vinterei stāsti ir vairāki – viens īsts un daudzi neīsti. Katram, kurš to vēlējies, viņa ir izstāstījusi savu dzīvi. Katrreiz savādāku. Tagad viņa mirst un izvēlas amatieri biogrāfi Mārgaretu Lī, lai izstāstītu viņai savu patieso dzīvesstāstu. Mārgareta nav ar pliku roku ņemama, akli netic slavenajai rakstniecei un veic savu nelielo izmeklēšanu. Rezultāts būs pārsteidzošs un atbilstošs romāna romantiski gotiskajai noskaņai.

Arī Mārgaretai ir savs stāsts. Viņas tēvam pieder grāmatu antikvariāts un viņa burtiski uzaugusi starp grāmatām. Viņas dvīņumāsa mirusi pēc dzemdībām un Mārgareta asi izjūt gan viņas trūkumu, gan rēgaino klātbūtni spoguļu un logu atspīdumos. Interesanti, ka autore nesniedz praktiski nekādu Mārgaretas raksturojumu un lasītājam pašam jārada priekšstats par romāna protagonisti. Es Mārgaretu iedomājos kā klusu, gudru, pedantisku, skumju vecmeitas tipu, kuras vienīgā kaislība ir veci romantiskie romāni, nepublicētas vēstules un memuāri. Viņa ir pārāk (es pat teiktu slimīgi) aizrāvusies ar māsas rēgu un ārsts viņai kā zāles “Džeinas Eiras” vietā iesaka lasīt Šerloka Holmsa piedzīvojumus pa desmit lapaspusēm divreiz dienā. Man personīgi tā ņemšanās ar māsas rēgu likās pārāk melodramatiska un bez tā varēja iztikt.

“Trīspadsmito stāstu” mēdz dēvēt par moderno gotisko romānu. Tam es piekrītu. Romānā valda gotiski romantiska noskaņa. Ir noslēpumi, daudzas nāves, īsta vai iedomāta spokošanās, veca un drūma māja, pamestība, postaža, aizaudzis dārzs, migla, lietus, ļautiņi ar garīgām novirzēm, postoša mīlestība, greizsirdība, ekscentriskas personības. Diānas Seterfīldas stilu salīdzina ar Čārlzu Dikensu un Dafni di Morjē. Tiešām, noskaņā ir zināma līdzība ar Dafnes di Morjē “Rebeku” un Vinteres kundzes uzvārds rod atbalsi “Rebekas” galvenajos varoņos, bet līdzība ar Dikensu gan šķiet drusku aiz matiem pavilkta. Ir kaut kāda līdzība sarežģītajos un neparastajos varoņu likteņos, bet stils tomēr atšķiras.

Mani sajūsmināja stāsts iekš stāsta. Vinteres kundzes stāsti ir tik dzīvi un interesanti, šķietami radīti bez jebkādas piepūles. Taisni žēl, ka viņa nav īsta rakstniece, līdz ar to nekad nevarēšu izlasīt viņas grāmatu “Trīspadsmit pārmaiņu un izmisuma stāsti”. Atliek samierināties ar stāstiem no viņas pagātnes: par mežonīgajām dvīņumāsām, par Endželfīldu namu, par Izabellu un Čārliju, par vecajiem kalpotājiem Misus un Džondigu, un darbīgo guvernanti Hesteri. Stāsti apbur un uztrauc. Brīdī, kad šķiet – tagad viss skaidrs, – kaut kur dziļi pakausī tomēr kņud doma: vai tiešām viņa stāsta patiesību? Pat pēc beigām neesmu pārliecināta vai viss tiešām bija tā, kā Vinteres kundze izstāstīja un vai viņa tiešām ir tā persona, kurai vajadzētu būt. Te varētu izbrīnā saraukt uzacis un teikt: kāpēc par to jāsatraucas, tas taču ir tikai romāns, pēdējais vāks aizvērts un miers. Bet man nav miera; Vinteres kundzes (dzīves)stāsts ir atstājis pēdas manā apziņā.

Izrakstīju vairākus citātus:

Kā palīdzēt, kā mierināt var patiesība salīdzinājumā ar stāstu?

Lasīšana var būt bīstama.

Cilvēka dzīve nav auklas gabaliņš, ko var nošķirt no citu cilvēku dzīves mezgla un izstiept. Ģimenes ir tīmekļi. Nav iespējams pieskarties vienai tās daļai, neizraisot vibrāciju pārējā daļā. Nav iespējams saprast vienu daļu, neizprotot visu kopumu. 

Vai zināt to sajūtu, kad sākat lasīt jaunu grāmatu, bet iepriekšējās grāmatas vāks vēl nav aiztaisīts? Tu aizver iepriekšējo grāmatu, bet idejas un motīvi – pat raksturi – ir ieķērušies tavu drēbju šķiedrās, un, kad attaisi jaunu grāmatu, tie aizvien ir vēl kopā ar tevi.

Vērtējums: 5/5 (lai gan tas Mārgaretas māsas spoks gandrīz novilka vērtējumu uz leju)

RIP8main400Pirmā no R.I.P. VIII izaicinājuma grāmatām. Pilnībā attaisnoja izvēli ar stāstu stāstīšanu vēlā rudenī pie kamīna, miglainu dārzu, lietu logā, noslēpumiem, mājas drupām un visādi citādi gotisku noskaņu. Sižets nebija biedējošs, tomēr pilnībā ierāva sevī. Perfekta grāmata tumšiem rudens vakariem uz dīvāna zem pleda ar siltu tējas krūzi.