Wide Sargasso Sea. Jean Rhys

Penguin USA 1998, 151 lpp.

Bijušo plantatoru atvase kreoliete Antuanete Kosveja pēc traģēdiju pilnas bērnības un klostera skolā pavadītiem gadiem apprec jauno Ročesteru. Gaidītās laimes vietā Ročestera prātu saindē baumas par Kosveju dzimtā pārmantoto plānprātību.

“Wide Sargasso Sea” saņēmu dāvanā no Ineses Ziemassvētkos un gan pēc viņas teiktā, gan anotācijas radās iespaids, ka man varētu patikt. Pēc izlasīšanas man šķiet, ka romāna anotācija ir viena lieta, izlasītais teksts pilnīgi cita, un manas izjūtas un sapratne vēl kāda trešā lieta. Šo mulsinošo izjūtu pamudināta sameklēju romāna tapšanas “aizmugures” stāstu. Divi svarīgākie fakti – autore ir dzimusi Karību salās un viņas māte ir kreoliete; romāns ir autores versija par “Džeinas Eiras” Ročestera jukušās sievas Bertas pagātni.

Džīnas Raisas (mana interpretācija) bērnība noteikti ietekmējusi krāšņos Jamaikas aprakstus un vēstures atspoguļojumu, saspringtās, pat naidīgās attiecības starp kreoliem, baltajiem un nēģeriem. Galvenās varones Antuanetes māte (laikam arī tēvs) ir kreoliete un pēc vergu brīvlaišanas ģimene nokļūst krustugunīs – baltie viņus nicina, melnie ienīst kā bijušos vergturus. Konflikts sasniedz kulmināciju, kad melnie aizdedzina māju, mazais brālis nomirst un māte sajūk prātā. Mūžīgā nelaimes tuvuma, savas vietas neesamības, niecīguma un bezspēcības sajūta pavada Antuaneti visu viņas apzinīgo mūžu. Laulība nesniedz gaidīto miera un drošības sajūtu un romāna trešajā daļā lasītājs Antuaneti jau iepazīst kā jukušo Bertu Ročestera mājas augšstāvā.

“I am not used to happiness,” she said. “It makes me afraid.”

Romāna otrā daļa sarakstīta no jaunā Ročestera skatu punkta (viņš gan nekad netiek nosaukts vārdā). Autore liek saprast, ka Ročesters sievu nemīl un apprecējis tikai naudas dēļ. Viņš ir apjucis, Jamaika viņam ir pārāk koša, kalpotāji neuzticami, cilvēku attiecības un paražas nesaprotamas un viņam arī nav nekādas vēlmes iedziļināties ne vietējā kultūrā, ne sievas bailēs. Toties šis egoistiskais tips vieglu prātu pieķeras domai, ka viņa sievai ir nosliece uz vājprātu un būtībā to pat veicina, neuzklausot, turot aizdomās un sākot viņu saukt par Bertu. Nezinu, varbūt Raisas Ročesters ir Šarlotes Brontē Ročestera jaunības atspulgs (“Džeinu Eiru” lasīju pasen), tomēr man viņš šķita neloģisks, tukšs tēls, marionete autores rokās. Autore veikli izvairās sniegt konkrētu skaidrojumu viņa rīcībai.

Saraustīts sižets, ietiepīga vienpusēja viedokļa uzspiešana, nepieļaujot iztēles klejojumu, neļaujot lasītājam izdarīt secinājumus, vērtēt, priecāties un skumt. Savukārt par nepārliecinošajiem varoņiem atliek vien skumji nopūsties. Ko tādu varu piedot visādos pavieglos jauniešu romānos, bet negaidīju tādu amatierismu no romāna, kurš iekļauts “100 obligāti izlasāmo” sarakstā. Romāns varēja būt krietni labāk, dziļāk un pamatīgāk izstrādāts un tad tas būtu vienkārši lielisks. Daudzi lasītāji noteikti ir pateicīgi iegūt kaut kādu versiju par noslēpumaino Ročestera sievu. Raisa ir mēģinājusi viņu padarīt par dzīvu cilvēku ar skumju pagātni un sniegt iemeslu viņas vājprātam. Antuanetes/ Bertas vājprātu viņa cenšas “norakstīt” uz iedzimtību, traģisko pagātni un pat Ročestera izturēšanos. Tā jau varētu būt, bet mani tas viss nepārliecināja. Ne tāpēc, ka neiespējami, bet tāpēc, ka pamatojums tika vāji pasniegts.

Romāns varēja kļūt par vienu no romantiskās literatūras pērlēm – pilns ar traģiskiem likteņiem, mīlestību un naidu, ģimenes noslēpumiem, tomēr manās acīs tas ir palicis viduvējs, sasteigts un nepārliecinošs. Man patika romāna sākums, patika arī nelaimes tuvumu vēstošā atmosfēra, klusie, bet visu redzošie kalpotāji. Ja būtu labs tulkojums latviešu valodā, iespējams, ka pēc gadiem es šim romānam dotu otro iespēju. Visi taču izsakās tik labi, romāns tiek analizēts literatūras studijās… esmu apjukusi…. Iespējams, ka mēs ar autori vienkārši “runājam dažādās valodās”.

Vērtējums: 2,5/5

Trīspadsmitais stāsts. Diāna Seterfīlda

Zvaigzne ABC 2008. gads, 416 lpp.

Mārgareta Lī strādā grāmatu antikvariātā un kādu dienu saņem tālaika populārākās rakstnieces Vidas Vinteres uzaicinājumu kļūt par viņas biogrāfi. Mārgareta piekrīt, pat nenojaušot, ka šādi tiks ierauta kaislībās, kas virmo Eidželfīldu namā – Vidas Vinteres dzimtas mājā, kura glabā gadsimtiem senus noslēpumus, traģēdijas un likteņu līkločus. Vinteres kundze izstāsta viņai trīspadsmito stāstu.

Vai grāmattārpiņam var būt gardāks kumoss par romānu, kura autoram vai autorei ir īsts stāstnieka talants, kas uzbur stāstu iekš stāsta un stāsta stāstīšanas pēc? Laikam jau nē. Ir dažādi rakstnieki, tomēr īstenu stāstnieku ir maz un šķiet, ka Diāna Seterfīlda ir viena no šiem retajiem cilvēkiem. Pēc viena darba varētu būt pāragri spriest, bet es ļoti uz to ceru.

Ikvienam esot savs stāsts. Vidai Vinterei stāsti ir vairāki – viens īsts un daudzi neīsti. Katram, kurš to vēlējies, viņa ir izstāstījusi savu dzīvi. Katrreiz savādāku. Tagad viņa mirst un izvēlas amatieri biogrāfi Mārgaretu Lī, lai izstāstītu viņai savu patieso dzīvesstāstu. Mārgareta nav ar pliku roku ņemama, akli netic slavenajai rakstniecei un veic savu nelielo izmeklēšanu. Rezultāts būs pārsteidzošs un atbilstošs romāna romantiski gotiskajai noskaņai.

Arī Mārgaretai ir savs stāsts. Viņas tēvam pieder grāmatu antikvariāts un viņa burtiski uzaugusi starp grāmatām. Viņas dvīņumāsa mirusi pēc dzemdībām un Mārgareta asi izjūt gan viņas trūkumu, gan rēgaino klātbūtni spoguļu un logu atspīdumos. Interesanti, ka autore nesniedz praktiski nekādu Mārgaretas raksturojumu un lasītājam pašam jārada priekšstats par romāna protagonisti. Es Mārgaretu iedomājos kā klusu, gudru, pedantisku, skumju vecmeitas tipu, kuras vienīgā kaislība ir veci romantiskie romāni, nepublicētas vēstules un memuāri. Viņa ir pārāk (es pat teiktu slimīgi) aizrāvusies ar māsas rēgu un ārsts viņai kā zāles “Džeinas Eiras” vietā iesaka lasīt Šerloka Holmsa piedzīvojumus pa desmit lapaspusēm divreiz dienā. Man personīgi tā ņemšanās ar māsas rēgu likās pārāk melodramatiska un bez tā varēja iztikt.

“Trīspadsmito stāstu” mēdz dēvēt par moderno gotisko romānu. Tam es piekrītu. Romānā valda gotiski romantiska noskaņa. Ir noslēpumi, daudzas nāves, īsta vai iedomāta spokošanās, veca un drūma māja, pamestība, postaža, aizaudzis dārzs, migla, lietus, ļautiņi ar garīgām novirzēm, postoša mīlestība, greizsirdība, ekscentriskas personības. Diānas Seterfīldas stilu salīdzina ar Čārlzu Dikensu un Dafni di Morjē. Tiešām, noskaņā ir zināma līdzība ar Dafnes di Morjē “Rebeku” un Vinteres kundzes uzvārds rod atbalsi “Rebekas” galvenajos varoņos, bet līdzība ar Dikensu gan šķiet drusku aiz matiem pavilkta. Ir kaut kāda līdzība sarežģītajos un neparastajos varoņu likteņos, bet stils tomēr atšķiras.

Mani sajūsmināja stāsts iekš stāsta. Vinteres kundzes stāsti ir tik dzīvi un interesanti, šķietami radīti bez jebkādas piepūles. Taisni žēl, ka viņa nav īsta rakstniece, līdz ar to nekad nevarēšu izlasīt viņas grāmatu “Trīspadsmit pārmaiņu un izmisuma stāsti”. Atliek samierināties ar stāstiem no viņas pagātnes: par mežonīgajām dvīņumāsām, par Endželfīldu namu, par Izabellu un Čārliju, par vecajiem kalpotājiem Misus un Džondigu, un darbīgo guvernanti Hesteri. Stāsti apbur un uztrauc. Brīdī, kad šķiet – tagad viss skaidrs, – kaut kur dziļi pakausī tomēr kņud doma: vai tiešām viņa stāsta patiesību? Pat pēc beigām neesmu pārliecināta vai viss tiešām bija tā, kā Vinteres kundze izstāstīja un vai viņa tiešām ir tā persona, kurai vajadzētu būt. Te varētu izbrīnā saraukt uzacis un teikt: kāpēc par to jāsatraucas, tas taču ir tikai romāns, pēdējais vāks aizvērts un miers. Bet man nav miera; Vinteres kundzes (dzīves)stāsts ir atstājis pēdas manā apziņā.

Izrakstīju vairākus citātus:

Kā palīdzēt, kā mierināt var patiesība salīdzinājumā ar stāstu?

Lasīšana var būt bīstama.

Cilvēka dzīve nav auklas gabaliņš, ko var nošķirt no citu cilvēku dzīves mezgla un izstiept. Ģimenes ir tīmekļi. Nav iespējams pieskarties vienai tās daļai, neizraisot vibrāciju pārējā daļā. Nav iespējams saprast vienu daļu, neizprotot visu kopumu. 

Vai zināt to sajūtu, kad sākat lasīt jaunu grāmatu, bet iepriekšējās grāmatas vāks vēl nav aiztaisīts? Tu aizver iepriekšējo grāmatu, bet idejas un motīvi – pat raksturi – ir ieķērušies tavu drēbju šķiedrās, un, kad attaisi jaunu grāmatu, tie aizvien ir vēl kopā ar tevi.

Vērtējums: 5/5 (lai gan tas Mārgaretas māsas spoks gandrīz novilka vērtējumu uz leju)

Pirmā no R.I.P. VIII izaicinājuma grāmatām. Pilnībā attaisnoja izvēli ar stāstu stāstīšanu vēlā rudenī pie kamīna, miglainu dārzu, lietu logā, noslēpumiem, mājas drupām un visādi citādi gotisku noskaņu. Sižets nebija biedējošs, tomēr pilnībā ierāva sevī. Perfekta grāmata tumšiem rudens vakariem uz dīvāna zem pleda ar siltu tējas krūzi.

 

Frankenstein. Mary Shelley

Pirmā publikācija 1818. gadā, 273 lpp. Gotisks trilleris

Viktors Frankenšteins jau no mazotnes interesējas par dabas procesiem, bet studiju laikā pievēršas matemātikai, ķīmijai un citām dabaszinātnēm. Viņš nolemj radīt dzīvību no nedzīvām ķermeņu daļām – radīt jaunu rasi, kas viņu godās par savu tēvu. Ideja ir uzmācīga, Viktors strādā dienu un nakti, attālinoties no ģimenes un draugiem. Realitāte izrādās pavisam savādāka nekā sapnis, rezultāts viņu šausmina tik ļoti, ka viņš pamet savu radīto monstru un aizbēg. Monstrs būtībā ir labsirdīgs, bet atstāts likteņa varā, piedzīvojis gan Viktora, gan sabiedrības noraidījumu un šausmas, viņš kļūst atriebīgs un ļauns, un nogalina Viktora ģimeni, bet pašu Viktoru aizvilina un Ziemeļu ledus okeānu. Tur pārgurušo un izģindušo Viktoru uzņem pētnieku kuģis un viņš izstāsta kapteinim Valtonam savu dzīves stāstu.

Mērija Šellijas “Frankenstein; or, The Modern Prometheus” ir pirmais zinātniskās fantastikas romāns tādā izpratnē kā mēs zinātnisko fantastiku saprotam tagad. Romāns ir vienlaicīgi lielisks romantiskās literatūras paraugs un brīdinošs stāsts par zinātni un sabiedrības atsvešināšanos. Romāna ideja radās Mērijai Šellijai uzturoties gleznainajā Ženēvas ezera apkārtnē kopā ar Lordu Baironu, Persy Shelley, John Polidori un vēl dažiem romantisma literatūras pārstāvjiem. Kādu dienu garlaikodamies viņi nolēma sacensties kurš uzrakstīs labāko šausmu stāstu. Vispār vainīgs Bairons, kurš šādu konkursu ierosināja. Mērija ilgi domāja, līdz nosapņoja ideju par zinātnieku, kurš rada dzīvību un pēc tam pārbīstas no tā ko radījis. Rakstot viņa iedvesmojās no vācu spoku stāstiem, vācu zinātnieku idejām, galvanisma un dažādiem literārajiem darbiem (to visu apsprieda augstāk minētais draugu pulciņš lietainajā 1816. gada vasarā sēžot Villa Diodati). Starp citu, Bairons uzrakstīja stāsta fragmentu balstītu uz vampīru leģendām, ko viņš saklausījās Balkānos. No šī fragmenta John Polidori radīja The Vampyre (1819) un kļuva par vienu no vampīru žanra aizsācējiem.

Sapnis Mēriju ietekmēja tik ļoti, ka viņa gribēja radīt stāstu, kas visus ietekmētu un satrauktu tikpat ļoti, cik ļoti sapnis bija izbiedējis viņu pašu. Vēl viņa vēlējās parādīt cik liela nozīme ir ģimenes saitēm (draudzībai, mīlestībai, pieķeršanās tuvākajiem cilvēkiem). Ja Viktors nebūtu no visiem atsvešinājies, būtu stāstījis kādam par savu neprātīgo ideju uzņemties Dieva lomu, tad ļoti iespējams, ka nemaz nebūtu tādu monstru radījis. Tā vietā Viktors iedomājās sevi augstāk stāvošu pār citiem, tai pašā laikā vienu un vientuļu esam. Tas nekas, ka viņam ir draugs, ir tēvs, brālis, topošā līgava māsīca Elizabete, kuri viņam raksta vēstules, uztraucas par viņu. Šī atsvešināšanās ir tikai viņa egoistiska iegriba. Viņš ir tā aizrāvies ar dabas filozofiju vēloties izzināt “the secrets of heaven and earth”, ka nemaz nešaubās vai viņa darbs ir ētisks un likumīgs. Viktors sevi redz kā modernās zinātnes pionieri, kā brīnišķīgas nākotnes radītāju: “A new species would bless me as its creator and source”. Vēlāk gan viņš sāk šaubīties, bet prātiņš jau ir sašķobījies pietiekami, lai viņš nevarētu apstāties.

now that I had finished, the beauty of the dream vanished, and breathless horror and disgust filled my heart

Vispār Viktors ir tik liels nūģis, ka ļauj sodīt ar nāvi nevainīgo kalponi, lai gan pats uzreiz tur aizdomās savu monstru. Bet nevar taču par savām aizdomām stāstīt, viņu noturēs par jukušu! Viņam vismaz pietiek veselā saprāta nenovest līdz beigām otra monstra radīšanu. Pēc pirmās sarunas ar monstru Viktors beidzot iedomājas, ka viņam vajadzētu rūpēties par to, ko pats radījis, tomēr viņš to nespēj. Visas traģēdijas cēlonis ir Viktora nespēja uzņemties atbildību (ja atmetam diskusiju, ka viņa ideja vispār ir slima un nevajadzēja monstru  radīt). Beigās viņš pāris reizes iedomājas, ka varētu būt vainīgs notikušajā, tomēr uzskata, ka apstākļi ir pret viņu, ka viņš ir upuris un pie visa vainīgs monstrs.

Monstrs tikai grib būt kādam piederīgs, mīlēts un saprasts. To lieliski parāda monstra stāstījums par to, kā viņš dzīvojis no radīšanas brīža līdz tikšanās brīdim ar Viktoru uz ledāja Alpu kalnos. Monstrs izglābj slīkstošu meiteni, bet par to tiek sašauts. Pēc tam viņš ilgu laiku slēpjas nabadzīgas ģimenes mājas piebūvē, pamazām iepazīst jauko ģimeni, slepus palīdz viņiem un beigās nolemj iepazīties klātienē. Rezultāts, protams, ir traģisks – viņu uzskata par draudu. Draudzības vietā viņš saņem naidu un noraidījumu. Nevienam neienāk prātā, ka atbaidoša paskata monstram var būt laba sirds. Visas monstra cerības uz normālu eksistenci tiek sagrautas.

Am I to be thought the only criminal, when all humankind sinned against me?

Monstrs savos pārdzīvojumos ir daudz cilvēcīgāks un spēcīgāks tēls par Viktoru, tāpēc izveidojušies populāri maldi,  ka grāmata ir par monstru vārdā Frankenšteins. Monstram patiesībā nav vārda, bet arī Viktora paša vārds tiek pieminēts tikai sākumā – arī viņš ir gandrīz tāds pats bezvārda monstrs. Būdams savtīgs un egocentrisks Viktors nemēģina izprast monstra rīcības iemeslus, tāpēc arī viņš nesaprot, ka pats ir visīstākais monstrs.

Tā kā es mēdzu pukstēt par kaitinošiem varoņiem, tad šoreiz gribu uzsvērt, ka Mērijai Šellijai ir izdevies radīt psiholoģiski ļoti pārliecinošus varoņus. Var just līdzi vai arī izjust nepatiku pret Viktoru un monstru, bet viņu rīcība un vārdi ir pamatoti. Starp citu, var diskutēt par to cik ticams ir stāstījums, jo a) Viktors pārstāsta monstra sacīto, b) Viktora sacīto savai māsai vēstulēs pārstāsta kapteinis Valtons. Varbūt viss stāsts ir Valtona izdomāts, lai izklaidētu māsu un pamatotu attiekšanos no ekspedīcijas mērķa sasniegšanas pēc tam, kad kuģis iestrēdzis ledus laukā.

Vērtējums: 3,5/5