R.I.P. XII beidzies, lai dzīvo R.I.P.

Līdz ar oktobra beigām beidzas arī “tumšās” literatūras lasīšanas izaicinājums. Tas gan neliedz turpināt lasīt spoku stāstus, trillerus, gotiskos romānus un tumšo fantāziju, jo veļu laiks vēl turpinās un dienas paliek tikai tumšākas.

Šogad plānoju lasīt tikai divas grāmatas, bet sanāca trīs un izvēlētās grāmatas – detektīvs un divas tumšās fantāzijas grāmatas mani patiesi iepriecināja.

The Bloody Chamber and Other Stories. Angela Carter

Penguin Books 1990, 128 lpp.

Gotisko stāstu krājumu man uzdāvināja Lasītāja. Paldies! Aizmirsu saskaitīt, bet laikam bija kādi padsmit stāsti, kas savādākā, vēl tumšākā, pieaugušākā veidā pasniedz mums zināmās pasakas par Zilbārdi, Skaistuli un Briesmoni, Runci zābakos, Sniegbaltīti, Sarkangalvīti un citiem. Tumši, vardarbīgi un pat mazliet erotiski. Pēc pēdējā laika ažiotāžas esmu apmulsusi, kas ir un kas nav feminisms, bet, manuprāt, stāstos pavīd arī feminisma idejas: meitenes apzinās sevi kā patstāvīgas būtnes, egoistiskas, arī seksuālas, brīvas, spējīgas pašas lemt un ņemt no dzīves to, ko vēlas. Visvairāk mani patīkami nošokēja viena versija par Sarkangalvīti un Sniegbaltīti. Tie bija īsi stāsti, bet ar negaidītām, nenormālām beigām. Savukārt par Runci zābakos bija ļoti uzjautrinošs stāsts un man patika pat labāk par oriģinālu.

Stils ir diezgan cakains, ar daudziem salīdzinājumiem un īpašības vārdiem, lai veidotu vajadzīgo tumšo atmosfēru, bet reizēm teikumi tā aizvijas, ka var arī pazaudēties. Man nešķita, ka stāsti ir vienlīdz labi. Daži vairāk atgādināja ātrumā uzmestas skices, kuras nav sanācis vēlāk rūpīgāk izstrādāt. Kopumā krājums atstāj labu iespaidu un ir lasāms, ja patīk pasaku pārstāsti.

Vērtējums: 3,5/5

The Silkworm. Robert Galbraith

Mulholland Books 2014, 455 lpp. Cormoran Strike #2

“The Silkworm” ir otrā grāmata sērijā par detektīvu Kormorānu Straiku. Mani biedēja, ka šī būs ļoti tumša un briesmīga, bet nebija tik traki, jo Roulinga raksta loti labi, tomēr viņas tekstā nav tā izteiktā brutalitātes un ļaunuma sajūta, kas mani biedē un kas tik bieži sastopama citos, īpaši skandināvu, kriminālromānos. Noziegums gan ir briesmīgs un romāns labi iederējās  kopējā R.I.P. noskaņā. Protams, noskatījos arī seriālu. Vairāk par “The Silkworm” rakstīšu, kad izlasīšu arī trešo grāmatu un taisīšu vienu kopēju rakstu.

Vērtējums: 4,5/5

Trešā grāmata R.I.P. lasīšanas akcijai pievienojās pilnīgi neplānoti, jo saņēmu lasīšanai Skota Hokinsa “Ogļu kalna bibliotēku”, kas izrādījās traki melns un dulls fantāzijas romāns par neparastiem bibliotekāriem. Iedomājieties būdīgu džeku, aukstasinīgu slepkavnieku baletbruncīšos, iesmērējušos ar asinīm un zarnu pār plecu….Neaizmirstams tēls. Sajūsmas pilnu atsauksmi jau uzrakstīju, tāpēc neatkārtošos.

Lūk, tā man gāja šajā rudenī. Iespējams, ka nākamajā R.I.P. vairāk pievērsīšos izzinošai literatūrai. Piemēram, Bārbalas Simsones “Monstri un metaforas: ieskats šausmu literatūras pasaulē”. Tomēr nākamais rudens vēl tālu un kas zina kādas feinas grāmatas tas atnesīs.

R.I.P. XII

Gaidu un nevaru sagaidīt oficiālu paziņojumu par šī gada R.I.P., bet tas jau man neliedz turpināt tradīciju.

Ja kāds vēl nezina, R.I.P. ir lasīšanas izaicinājums no 1. septembra līdz 31. oktobrim, kura laikā lasa “tumšo” literatūru: trillerus, mistiku, tumšo fantāziju, gotiku, šausmas, spoku stāstus un tamlīdzīgus darbus.

Četrus gadus lasīšanai izvēlējos pirmo līmeni, bet šogad būšu reāliste un palikšu pie otrā līmeņa, kas nozīmē 2 grāmatas.

Jau laicīgi izdomāju, kuras divas grāmatas lasīšu, bet tad iepazinos ar Kormoranu Straiku un viņš manus plānus pamainīja.

 

The Bloody Chamber by Angela Carter
The Silkworm by Robert Galbraith

Tiklīdz saņēmu dāvanā fantāzijas/šausmu stāstu krājumu “The Bloody Chamber” zināju, ka lasīšu to R.I.P. laikā. Savukārt pēc “The Cuckoo`s Calling” bija pilnīgi skaidrs, ka nav variantu – man tūlīt pat ir jāturpina lasīt Roulingas detektīvsērija. “The Silkworm” esot tumšāks un drūmāks, tāpēc domāju, ka pilnībā iederēsies R.I.P. rāmjos. Jebkurā gadījumā man romāns ir jāizlasa pirms seriāla, ar kuru arī esmu aizrāvusies.

Vai kāds no jums piedalās R.I.P.?

Kā man gāja ar R.I.P. X

Plāni ir paredzēti, lai tos mainītu. Tieši tā notika ar manu R.I.P. X plānu. Šoreiz septembrī un oktobrī trāpījās tik daudz jaunu grāmatu, ka nācās novērsties no mērķa lasīt tumšus, spokainus un biedējošus stāstus lielā vairumā. Sanāca lasīt citas interesantas un labas grāmatas.

Viena no četrām sākotnējā R.I.P. plāna grāmatām bija Ransom Riggs “Hollow City”, ko godīgi izlasīju, nospļāvos par muļķīgām vietām, nopriecājos par dīvainām un patīkamus šermuļus uzdzenošām ainām un fotogrāfijām, un tad nolēmu piebeigt fantāzijas sēriju, izlasot tās trešo daļu “Library of Souls”, kur saņēmu tīkamu monstru devu. Par šīm abām Mis Peregrīnes triloģijas grāmatām uzrakstīju kopīgu atsauksmi. Atkarībā no gaumes un vecuma, šī sērija ir iederīga spokaini rudenīgām noskaņām.

Neil Gaiman “The Graveyard Book”, Mira Grant “Deadline” un Rick Yancey “The Monstrumologist” diemžēl palika nelasīti. Tā vietā izlasīju nesen iznākušo savādu notikumu un maģiskā reālisma caurstrāvoto Moïra Fowley-Doyle “The Accident Season”. Šis tumšais un rudenī īsti iederīgais (darbība notiek oktobrī, ir pat Helovīna masku balle) jauniešu romāns, lēni sācies, uz beigām patīkami pārsteidza ar sapņaino atmosfēru un atrisinājumu.

Biju apņēmusies izlasīt vismaz 4 grāmatas šajā izaicinājumā, kurā der viss, kas vairāk vai mazāk iederas mistērijas, noslēpumu, trillera, tumšās fantāzijas, gotikas, šausmu vai pārdabiskā rāmjos. Mierīgi šeit varu pieskaitīt divus izlasītos detektīvus un bez sirdsapziņas pārmetumiem teikt, ka lasīšanas izaicinājumu esmu izpildījusi godam. Agatas Kristi “A Pocketfull of Rye” bija mans otrais un ļoti veiksmīgais mēģinājums lasīt Mis Mārplas detektīvsēriju. Šajā romānā ir pa pilnam noslēpumu un līķu, bet atrisinājums ir kā indīga odziņa uz tortes. Manu mīlestību uz klasiskajiem detektīviem apmierināja arī Indreka Harglas vēsturiskais detektīvs “Aptiekārs Melhiors un Akas ielas rēgs” par atjautīgo Tallinas aptiekāru Melhioru, traģisku leģendu apvītu spokainu māju un vairākiem līķiem.

Neviena no šīm grāmatām nav pa īstam šausminoša un biedējoša. Var mierīgi lasīt, nebūs naktī jāguļ ar ieslēgtu gaismu un jālūdz kādu pavadīt uz labierīcībām. Šo grāmatu noskaņa vairāk līdzinās tīkamai vakarēšanai pie kamīna ar karstu dzērienu un vectēva spoku stāstiem, kamēr aiz loga vējš sakuļ lietu ar tumsu un pa brīdim ar zaru piesit pie stikla, liekot mazliet neomulīgi sarauties.