Sala. Robērs Merls

34752379Izdevniecība “Liesma” 1969. gads, 505 lpp.

Man tik ārkārtīgi patika “Malvilas pils”, tāpēc priecīgā satraukumā pukstošu sirdi ķēros pie Robēra Merla nākamā romāna “Sala”. Kā jau varat nojaust, romāna darbība risinās uz salas. Tā ir neliela, neapdzīvota sala kaut kur okeānā gabalu no Taiti. Uz šīs salas apmetas vairāki jūrnieki, kas uzrīkojuši kuģa dumpi, un taitieši ar sieviešu baru, kas palīdzēja jūrniekiem aizkuģot līdz salai. Ļoti ātri top skaidrs, ka starp brutālajiem jūrniekiem (pārsvarā tie ir briti), ar savu baltā cilvēka pārākumu, un maigajiem taitiešiem, ar savām tradīcijām, saskanīgas un mierīgas dzīves nebūs. Konflikts eskalē un iznākums ir skarbi likumsakarīgs.

Sākums bija šausmīgi lēns. Ap 90. lapaspusi vēl cerēju: paga, ļauj sižetam ieskrieties, tagad viņi ir uz salas, būs interesanti. Interesantāk palika, bet, ārprāts, cik šī ir apnicīga grāmata. Tie interesantie brīži ir jāizkasa no vārdu jūras par to kā taitietes apjūsmo kuslo jēriņu, nē, gailīti Perselu un kā Persels jau simto reizi atkārto, ka viņš nenostāsies nevienā pusē, ieroci rokās neņems, vardarbība ir grēks un tādā garā.

Persels ir romāna galvenais tēls – jauns, dievbijīgs pacifists, kurš ļoti labi saprotas ar taitiešiem. Savā ziņā Perselam ir taisnība, viņš grib, lai viss ir taisnīgi, demokrātiski, bet savu ideālu dēļ tomēr netieši vainīgs traģēdijā. Nenostājoties taitiešu pusē viņš neviļus atbalsta jūrnieku agresiju. Tad vēl ir kapteinis Mazons: ļoti interesants tipāžs savā nelokāmajā stulbumā un uzpūtībā. Ja viņš būtu savādāka rakstura, iespējams, dzīve uz salas izvērstos pavisam citādi.

Negribu būt netaisna, tāpēc jāpiezīmē, ka psiholoģiski šī ir ļoti interesanta drāma ar spēcīgu nobeigumu. Ja man jau no sākuma nebūtu skaidrs, kā tas viss beigsies, varbūt tā negarlaikotos. Arī no antropoloģijas puses ir interesanti lasīt, jo autors daudz stāsta par taitiešu pasaules uzskatu, paražām, domāšanu un sadzīvi. Diemžēl šoreiz man traucēja milzīgais “ūdens” daudzums tekstā un tas, ka nebija neviena varoņa, kam pieķerties.

Salīdzinot “Salu” un “Malvilas pili”, otrā šķiet dikti optimistiska un pat nereāla. “Sala” ar zemiskajiem, gļēvajiem un kašķīgajiem iemītniekiem ir krietni reālāka. Es tomēr mīļuprāt pārlasīšu Malvilu, jo man gribas ticēt “pasakām” un tam, ka kopā spēj savākties saprātīgi cilvēki un izdzīvot, nevis viens otru apslaktēt. Gandrīz aizmirsu piebilst, ka “Salas” ideja balstīta uz reāliem notikumiem. Par to var izlasīt grāmatas priekšvārdā.

Vērtējums: 3/5

Advertisements

Noslēpumu sala. Žils Verns

Noslēpumu salaZvaigzne ABC 2013. gads, 640 lpp.

Piecus drosmīgus cilvēkus gaisa balons vētras laikā aiznes uz neapdzīvotu salu Klusajā okeānā. Tur viņi, sastopoties ar dažādiem šķēršļiem, cīnās par izdzīvošanu un, liekot lietā savas zināšanas un atjautību, rada visu dzīvei nepieciešamo un atklāj salas noslēpumu.

Viena daļa manas bērnības pagāja lasot un sajūsminoties par piedzīvojumu romāniem. Indiāņi, pirāti, bruņinieki, apslēptas bagātības, jaunu zemju iekarošana, drosmīgi ceļotāji. Ak, kas tas bija par laiku! Pieļauju, ka daļa no tolaik lasītā tagad vairs sajūsmu neraisītu, tomēr Žila Verna „Noslēpumu sala” ir izņēmums. Pirmo reizi izlasīju, aizvēru vāku un tūlīt atkal atvēru, lai izlasītu vēlreiz. Tik ļoti tolaik romāns iespaidoja manu bērna iztēli. Kad tika pārizdots 1978. gada izdevums, man tas bija jāiegūst savā īpašumā, lai tur vai kas, un izdevniecība laipni izpalīdzēja. Grāmatas vāks ir jauns, ieturēts pārējās „Piedzīvojumu sērijas” stilā, bet saturs palicis tas pats vecais un labais: Andreja Upīša tulkojums un Ž. Ferā ilustrācijas. Droši vien lieki teikt, ka šī ir viena no manām visu laiku mīļākajām grāmatām.

Romāns sākas ar fantastisku vētru, kas plosās plašā teritorijā. Šajā briesmīgajā laikā pieci drosminieki gaisa balonā aizbēg no Dienvidu armijas gūsta. Vairākas dienas vētra viņus pūš velns viņu zina kur, līdz beidzot vējš pierimst un viņi par mata tiesu izglābjas no nāves okeānā, nonākot uz mazas, klinšainas saliņas. No rīta atklājas, ka saliņa atrodas pie lielākas salas krastiem (viņi, protams, sākumā nezina vai tā ir kontinenta daļa vai sala). Pamazām aizbēgušie izpēta salu, nodēvē to par Linkolna salu un iekārtojas uz dzīvi. Iekārtojas viņi pamatīgi, jo sala atrodas tālu nost no kuģu ceļiem un glābiņu nav ko gaidīt.

Ir tik aizraujoši „vērot” kā jaunizceptie kolonisti, kuriem sākumā nav nekā (pat nazis nav), liekot lietā plašās zināšanas fizikā, ķīmijā, botānikā, matemātikā u.c. un ar zināmu veiksmes daļu un nelielu palīdzību no noslēpumainā salas iemītnieka puses, pamazām iekārtojas tā, ka viņiem trūkst tikai ziņu no mājām. Kompānija ir ideāla: inženieris un zinātnieks Sairess Smits, jauneklis Herberts Brauns ar zināšanām par augiem un dzīvniekiem, jūrnieks Penkrofs, kurš pieprot arī namdara un šuvēja darbus, bijušais vergs Nebs – spēcīgs puisis un labi prot gatavot ēst, reportieris Ģedeons Spilets ar nelielām zināšanām medicīnā un vispār saprātīgs un noderīgs, un medību suns Tops. Turklāt arī sala ir gandrīz ideāla, iespējams atrast visu, kas viņiem vajadzīgs – dažādi minerāli, saldūdens, pārtikā un citur izmantojami augi un dzīvnieki. Vairākas reizes gūglē meklēju Verna aprakstīto floru un faunu, lai pārliecinātos, ka tādi dzīvnieki, koki un augi patiešām eksistēja vai eksistē joprojām. Varētu smīkņāt par tik brīnišķīgām sakritībām, bet Verns to visu pasniedz tik pašsaprotami, ka atliek vien pieņemt viņa izdomāto. Galu galā, tā taču ir fantastika, gandrīz utopija. Gadās arī dažas pamatīgas problēmas, kas pārtrauc salinieki idilli, un tas mazliet atsver pārlieko veiksmi. Pat lielās grūtībās varoņi saglabā optimismu – visi paļaujas uz Sairesa izdomu, Dievu un noslēpumainā svešinieka palīdzību.

Viņi daudz ko zināja, un cilvēks, kurš zina, dzīvo un iztur arī tur, kur citi nīkuļo un beigās neglābjami aiziet bojā.

Vernam var pārmest vairākas lietas, kuras bērnībā nepamanīju. Pirmkārt jau Verns mīl atkārtoties, skaidrojot varoņu darbību un aprakstot salu. Vēl viņam dikti patīk skaidrot, kā Sairess Smits iegūst to vai citu vielu vai priekšmetu (šādi skaidrojumi gan ir noderīgi un interesanti). Varoņi ir viendimensionāli, sliktu īpašību viņiem nav vispār. Par kādu procentu sarežģītāks ir bijušais matrozis Airtons, ar kuru iepazīšanās notiek vēlāk. Jebkurā mūsdienu romānā tādas lietas būtu neciešamas, bet Verns to visu savij kopā un pasniedz tā, ka trūkumi kļūst maznozīmīgi. Jebkurā gadījumā jāatceras, ka romāna darbība noris 1860-os gados un Verns romānu sarakstīja 1872. gadā. Lasot „Noslēpumu salu”, tā vien gribas ticēt, ka cilvēki spēj būt labi, spēj sadzīvot, sastrādāties, nekrist izmisumā un rīkoties. Tik patīkami ik pa laikam atpūsties no drāmām un cūcībām.

„Noslēpumu sala” ir daudzkārt ekranizēta, tomēr lielākā daļa filmu un televīzijas sēriju ir tikai daļēji balstītas uz romānu. Reiz skatījos vairāku sēriju filmu, kura man ļoti patika, bet vairs neatceros, cik tuva tā bija romāna oriģinālam un kādas valsts ražojums tas bija. Katrā ziņā, ja redzat, ka filmā uz salas darbojas sieviete, tad tā noteikti nav precīza romāna ekranizācija. Un arī nekādu milzu astoņkāju tur nebija. Vēl jāpiemin, ka romāns ir mazliet saistīts ar „Kapteiņa Granta bērniem” un „20 000 ljē pa jūras dzelmi”.

Lai gan tagad es ievēroju iepriekš minētos trūkumus, tas tomēr nemazināja lasīšanas prieku un kopumā „Noslēpumu sala” raisīja gandrīz tikpat lielu sajūsmu kā bērnībā. Lai kādi būtu Verna trūkumi, viņš ir radījis tik lieliskus piedzīvojumu romānus, ka tie lasītāju prātos dzīvo joprojām un tos turpinās lasīt vēl ilgi.

Vērtējums: 5/5

Uncharted. Tracey Garvis-Graves

UnchartedPenguin 2013, 160 lpp. On the Island #1,5

Miljonāram Ouvenam Spārkam ir tikai viens mērķis – tikt pēc iespējas tālāk prom no vecās dzīves un pazīstamajiem cilvēkiem. Neapdzīvota sala Indijas okeānā ir tieši tas, kas viņam vajadzīgs. Kalija Rīda un viņas brālis Džeims neietilpa vientulības meklētāja plānos, tomēr varbūt nav jābūt galīgi vientuļam, lai būtu laimīgs? Viņš nevar iedomāties kā viņa pieņemtie lēmumi ietekmēs vairāku cilvēku dzīves.

Uzreiz jāsaka, ka garo stāstu jēga lasīt tikai tiem, kuri lasījuši “On the Island”. Tā kā man “On the Island” ļoti, ļoti patika, tad obligāti bija jāizlasa stāsts par to, kas uz salas notika pirms tur nelaimīgā kārtā nokļuva Anna un T.J.

“On the Island” uz neapdzīvotās salas T.J. atrada būdiņu un skeletu alā. Skeletu viņi nosauca par Kauliem un ilgi fantazēja, kas varētu būt noticis. Tātad šajā stāstā pēc vairākiem gadiem pie Annas un T.J. ierodas Ouvens. Viņu māc sirdsapziņa, jo viņam bija jāatgriežas uz salas pēc Kauliem un, ja viņš būtu to izdarījis, Anna un T.J. būtu izglābti jau dažas dienas pēc katastrofas. Viņš pastāsta par sevi – kādreiz izdevušos biznesmeni bagātnieku, kuram viss pieriebās un viņš devās apmēram gadu dzīvot uz neapdzīvotas salas Maldīvu salu grupā. Tomēr cilvēks nav radīts, lai ilgstoši dzīvotu viens, un pēc vairākiem mēnešiem viņš jutās tik vientuļš, ka uzaicināja uz salu sev līdzi iepatikušos meiteni, kurai līdzi devās brālis. Viņi tur jauki turpināja vadīt robinsoniskas dienas, līdz kāds negadījums izjauca idilli. Kad Ouvens ir atvieglojis savu sirdapziņu, viņš uzaicina T.J. līdzi uz salu pēc Kauliem, jo mirušo cilvēku beidzot ar godu jāapbedī.  Īsumā tas arī viss.

Pa vidu Ouvena stāstījumam ir dažas īsas nodaļas ar Annas un T.J. izjūtām, kā viņi jūt līdzi Ouvenam un atceras savu uz salas pavadīto laiku. Annas un T.J. nodaļās un tajā, kā viņi komunicē raugoties no Ouvena skatu punkta, es atkal sajutu “On the Island” burvību, bet viss pārējais bija tikai blāva atblāzma no interesantā romāna. Ouvens man palika vienaldzīgs un bija sajūta, ka autore viņu radījusi tikai tāpēc, ka pārāk daudzi uzdevuši jautājumu “Kas ir ar tiem Kauliem?”, un viņai nav bijis laika izdomāt, kaut ko sirdi plosošāku. Protams, ir jauki uzzināt vismaz šādu versiju, tomēr gaidīju ko vairāk. Varbūt mani iespaidoja pēdējā laikā lasītās grāmatas ar nāves un nodevības smaku, tāpēc nespēju priecāties par šo vienkāršo stāstu.

Vērtējums: 2,5/5

Grāmatiņas beigās ir īss ieskats autores jaunajā romānā “Covet”. Pēc tām dažām lapām grūti spriest, bet anotācija saka, ka tur būs mīlas trijstūris, laulības pārkāpšana, mājsaimnieču ikdienas grūtības…. Atsauksmes nav tik labas, pat ir tādas, kur lasītāji bijuši sajūsmā par “On the Island” un jūtas vīlušies “Covet”. Neesmu pārliecināta vai lasīšu, bet ziņkārība droši vien uzvarēs.

On the Island. Tracey Garvis-Graves

On the islandPenguin 2012, 347 lpp.

Kad trīsdesmitgadīgajai angļu valodas skolotājai Annai Emersonei piedāvā pavadīt vasaru Maldivu salās palīdzot mācībās septiņpadsmitgadīgajam T.J., kurš gan labprātāk pirmo vasaru pēc slimošanas pavadītu ar draugiem. Kad viņu lidmašīna cieš avārijā, viņiem laimējas nokļūt līdz neapdzīvotai salai. Izdzīvošana pāris dienas līdz viņus izglābs pārvēršas nedēļās un mēnešos, sagādājot dažādus pārbaudījumus sākot no vētras un beidzot ar bailēm par T.J. slimības atgriešanos. Laikam ejot Anna sāk satraukties vai lielākais pārbaudījums nebūs T.J. pieaugšana, no kalsna pusaudža pārvēršoties izskatīgā vīrietī.

Tu zini, ka esi pamatīgi aizrāvusies, kad iznirsti no dzīves Maldivu salā vēlā pēcpusdienā ar karstas dienvidu saules un okeāna brīzes sajūtu uz ādas un nesaproti, ko tu dari krēslainā istabā uz dīvāna. Tieši tā gadījās ar mani dienā, kad visa dzīve apstājas, jo nav elektrības. Autorei izdevies ļoti labs debijas romāns, kā radīts vasarai un romantiskām dvēselēm bez pārmērīga salduma. Pietiekoši viegls un humorīgs, bet tai pat laikā satraucošu izdzīvošanas pārbaudījumu pilns, kas neļauj romānam kļūt muļķīgam. Manuprāt, ļoti veiksmīga izvēle stāstījumu pamīšus veidot no Annas un T.J. skatupunkta, viegli pārvietojoties laikā, nevis mēģinot piefiksēt katru dienu.

Galvenā varone Anna man iepatikās uzreiz. Saprātīga, emocionāli stabila būtne, kura zina, ko vēlas. Ļoti patīkams tēls pēc pēdējā laika histēriskajām un neizlēmīgajām jaunajām un ne tik jaunajām sievietēm. Viņas neapmierinātību ar līdzšinējo dzīvi un neizlēmīgo draugu es daļēji varēju saistīt ar savu pieredzi. Nevienā brīdī neuzmācās šaubas par viņas rīcību. Līdzīgas izjūtas man ir par otru galveno varoni T.J., kurš romāna gaitā no pusaudža, kurš tikko atveseļojies no vēža, kļūst par iejūtīgu vīrieti, kurš caur dažām kļūdām ātri saprot, ko vēlas no dzīves. Viņi ir atšķirīgi, bet tai pašā laikā tik līdzīgi un viens otru lieliski papildina. Ja Anna vairāk pārdzīvo, grūtāk pielāgojas, tad T.J. ātri pierod pie jaunajiem apstākļiem un visu uztver bezrūpīgāk. Abi kopā viņi prot maksimāli izmantot savā labā ierobežotās iespējas. Sliecos piekrist Annai, ka viņa diez vai būtu izdzīvojusi 4 gadus uz salas, ja nebūtu T.J. (un tas pats attiecas uz T.J.). Vientulība var būt bīstama.

Bija dažas vietas, kad man šķita – tā nu ir pārāk veiksmīga apstākļu sakritība. Tā būtu problēma, ja vien autore nebūtu visu kārtīgi izplānojusi un tās veiksmes nebija nereālas. Tas, ka, piemēram, krastā pēc kāda laika tiek izskalots Annas koferis ar auskariem, drēbēm, lielu daudzumu šampūnu, ziepju un citiem piederumiem būtībā ir normāli, jo 1) tas ir fakts, ka mantas tiek izskalotas, 2) ir tikai normāli, ka tādas mantas ir sievietes koferī, it īpaši, ja uz salas, kur viņiem bija paredzēts pavadīt vasaru, nav nekā līdzīga Drogām. Daudz nereālāk sižetam būtu, ja pēkšņi uzpeldētu nezināmai personai piederošs koferis pilns ar visu viņiem vajadzīgo. Tas būtu pārāk viegli, tāds lēts triks. Cik reāli iespējami ir daži citi sīkumi, mani patiesībā neuztrauc, jo dzīvē mēdz notikt vēl nereālākas lietas.

Man patika cik uzmanīgi un palēnām tika risināta mīlas stāsta līnija. Tā pa īstam tā attīstās tikai pēdējā trešdaļā. Tur bija nedroša tuvošanās, pirmie skatieni, pirmie glāsti, kaisle, draudzība un satraukums par gadu atšķirību un kā to uztvers sabiedrība, šaubas par nākotni un atšķirtības periods, kas visu salika pa plauktiņiem. Kārtējo reizi pierādījās, ka gadu skaits ir tikai cipars uz papīra. Daudz svarīgāk, kas darās galvā un sirdī. Aizdomājos, kāpēc ir diezgan normāli, ka vecāki vīrieši salaiž ar jaunām meitenēm, bet kad to pašu dara jauns vīrietis un padsmit gadus vecāka sieviete, tas jau skaitās dikti amorāli. Konkrētas atbildes man nav, tā ir kaut kāda aizspriedumu un morāles normu miksēta mistērija. Jutos atvieglota par vieglo humoru, kas aizstāja citos romānos sastopamās cukurotās mīlnieku sarunas. Mīlestība vairāk tika parādīta darbos nevis vārdos.

“I don’t fit in your world.”
“Neither do I,” he said, his expression tender yet resolute. “So let’s make our own. We’ve done it before.”

Ja jāsalīdzina ar kādu citu romānu, tad man prātā nāk „The Edge of Never”. Patiks romantiskās literatūras cienītājām, kuras meklē nesamocītus sižetus un nesamocītas attiecības.

Vērtējums: 5/5

[upd] Latviski: “Uz salas”, izdevusi Zvaigzne ABC 2014. gadā

Lord of the Flies. William Golding

Lord of the Flies

Pirmā publikācija 1954. gadā, 182 lpp.

Grupa pavisam parastu zēnu aviokatastrofas rezultātā nokļūst uz nelielas neapdzīvotas salas kaut kur tropos. Kas sākumā liekas kā jautrs piedzīvojums, drīz pārvēršas konfliktā starp Ralfu un Ruksi, kuri grib būt saprātīgi un uzturēt signāluguni, un Džeku un Rodžeru, kuri grib medīt un izklaidēties. Sākotnējie draugi kļūst par ienaidniekiem, Džeks izveido savu mežoņu cilti un neprāts svin uzvaras gājienu.

Kill the beast! Cut his throat! Spill his blood!

Dažviet “Mušu pavēlnieks” tiek pieskaitīts pie bērnu literatūras, bet šis ir stāsts, ko negribētos likt nekādā vecuma plauktā. Jā, galvenie un praktiski vienīgi stāsta varoņi ir puikas vecumā līdz 13 gadiem, bet stāsta zemteksts un atainotie brutālie notikumi vairāk velk uz pieaugušo pusi. Izmetot bērnus uz salas, Goldings veic eksperimentu – kā tad viņi uzvedīsies bez pieaugušo autoritātes. Iznākums nav neko smuks, bet likumsakarīgs: kārtējais stāsts par to, cik ātri cilvēks kļūst par mežoni, kad tiek nošķirts no civilizācijas. Inteliģentākie zēni gan mēģina atsaukties uz “ko darītu pieaugušie”, mēģina būt saprātīgi, pildīt kaut kādus pienākumus, tomēr uzvar mežoņi – pie viņiem ir jautri, viņiem ir gaļa, viņiem ir vara. Džungļos džungļu likumi tā teikt. Interesanti, ka Ralfs, kurš iestājas par signāluguns uzturēšanu, reizēm pats sāk piemirst, kāpēc tas vajadzīgs.

Skaidrs ir viens – visam būs beigas, tiklīdz visiem kļūs vienalga kas notiek apkārt un kas notiek ar viņiem pašiem. Varbūt arī uz salas ir kāds plēsoņa, kas aprij mazākos bērnus, tomēr īstais briesmonis ir viņos pašos – bailēs, vienaldzībā, nežēlībā pret vājākiem, dzīvnieciskos instinktos. It kā gribas teikt – bet viņi ir tikai mazi muļķa bērni! Tomēr man šķiet, ka autors tikai novienkāršojis mūsu sabiedrību līdz nelielam, pustrakam modelim, kurš tā vien vedina secināt, ka ar demokrātiskām un miermīlīgām metodēm nav iespējams vadīt cilvēku kopu. Interesanti, kā būtu izvērtušies notikumi, ja starp zēniem būtu kāda meitene, vai teiksim, ja uz salas nokļūtu tikai meitenes.

Lai cik lielisks būtu stāsts, tajā ir vairākas neskaidrības un man būtu gribējies, lai Goldings paskaidro sīkāk: kas tā par kapsulu kurā zēni nokļūst uz salas? kas tie par nebeidzamiem augļiem, ko viņi ēd?, kāda velna pēc viņi neiet to kapsulu izjaukt noderīgās lietās (zēniem taču patīk izjaukt tehniku, ne?)? ja visi ir no vienas skolas, kāpēc viņi viens otru nepazīst?. Acīmredzot, autors ir fokusējies uz stāsta psiholoģisko pusi un šādas detaļas šķitušas nesvarīgas vai arī to skaidrojums traucētu viņa nolūkam. Goldings meistarīgi raksta trešajā personā no Ralfa skatu punkta un ar tādu bērna domāšanu, ka man vietām bija sev jāatgādina, ka tas nav stulbums un muļķības, ka zēns tā domātu un rīkotos. Var pieņemt, ka Ralfam mani nomokošie jautājumi nebija svarīgi, vai tie jau bija atrisināti pirms sākās stāsts.

Kopumā meistarīgi uzrakstīts stāsts, kurš atstāj  biedējošu un neomulīgu sajūtu. Ļoti patika negaidītās beigas.

Vērtējums: 4/5