On the Island. Tracey Garvis-Graves

Penguin 2012, 347 lpp.

Kad trīsdesmitgadīgajai angļu valodas skolotājai Annai Emersonei piedāvā pavadīt vasaru Maldivu salās palīdzot mācībās septiņpadsmitgadīgajam T.J., kurš gan labprātāk pirmo vasaru pēc slimošanas pavadītu ar draugiem. Kad viņu lidmašīna cieš avārijā, viņiem laimējas nokļūt līdz neapdzīvotai salai. Izdzīvošana pāris dienas līdz viņus izglābs pārvēršas nedēļās un mēnešos, sagādājot dažādus pārbaudījumus sākot no vētras un beidzot ar bailēm par T.J. slimības atgriešanos. Laikam ejot Anna sāk satraukties vai lielākais pārbaudījums nebūs T.J. pieaugšana, no kalsna pusaudža pārvēršoties izskatīgā vīrietī.

Tu zini, ka esi pamatīgi aizrāvusies, kad iznirsti no dzīves Maldivu salā vēlā pēcpusdienā ar karstas dienvidu saules un okeāna brīzes sajūtu uz ādas un nesaproti, ko tu dari krēslainā istabā uz dīvāna. Tieši tā gadījās ar mani dienā, kad visa dzīve apstājas, jo nav elektrības. Autorei izdevies ļoti labs debijas romāns, kā radīts vasarai un romantiskām dvēselēm bez pārmērīga salduma. Pietiekoši viegls un humorīgs, bet tai pat laikā satraucošu izdzīvošanas pārbaudījumu pilns, kas neļauj romānam kļūt muļķīgam. Manuprāt, ļoti veiksmīga izvēle stāstījumu pamīšus veidot no Annas un T.J. skatupunkta, viegli pārvietojoties laikā, nevis mēģinot piefiksēt katru dienu.

Galvenā varone Anna man iepatikās uzreiz. Saprātīga, emocionāli stabila būtne, kura zina, ko vēlas. Ļoti patīkams tēls pēc pēdējā laika histēriskajām un neizlēmīgajām jaunajām un ne tik jaunajām sievietēm. Viņas neapmierinātību ar līdzšinējo dzīvi un neizlēmīgo draugu es daļēji varēju saistīt ar savu pieredzi. Nevienā brīdī neuzmācās šaubas par viņas rīcību. Līdzīgas izjūtas man ir par otru galveno varoni T.J., kurš romāna gaitā no pusaudža, kurš tikko atveseļojies no vēža, kļūst par iejūtīgu vīrieti, kurš caur dažām kļūdām ātri saprot, ko vēlas no dzīves. Viņi ir atšķirīgi, bet tai pašā laikā tik līdzīgi un viens otru lieliski papildina. Ja Anna vairāk pārdzīvo, grūtāk pielāgojas, tad T.J. ātri pierod pie jaunajiem apstākļiem un visu uztver bezrūpīgāk. Abi kopā viņi prot maksimāli izmantot savā labā ierobežotās iespējas. Sliecos piekrist Annai, ka viņa diez vai būtu izdzīvojusi 4 gadus uz salas, ja nebūtu T.J. (un tas pats attiecas uz T.J.). Vientulība var būt bīstama.

Bija dažas vietas, kad man šķita – tā nu ir pārāk veiksmīga apstākļu sakritība. Tā būtu problēma, ja vien autore nebūtu visu kārtīgi izplānojusi un tās veiksmes nebija nereālas. Tas, ka, piemēram, krastā pēc kāda laika tiek izskalots Annas koferis ar auskariem, drēbēm, lielu daudzumu šampūnu, ziepju un citiem piederumiem būtībā ir normāli, jo 1) tas ir fakts, ka mantas tiek izskalotas, 2) ir tikai normāli, ka tādas mantas ir sievietes koferī, it īpaši, ja uz salas, kur viņiem bija paredzēts pavadīt vasaru, nav nekā līdzīga Drogām. Daudz nereālāk sižetam būtu, ja pēkšņi uzpeldētu nezināmai personai piederošs koferis pilns ar visu viņiem vajadzīgo. Tas būtu pārāk viegli, tāds lēts triks. Cik reāli iespējami ir daži citi sīkumi, mani patiesībā neuztrauc, jo dzīvē mēdz notikt vēl nereālākas lietas.

Man patika cik uzmanīgi un palēnām tika risināta mīlas stāsta līnija. Tā pa īstam tā attīstās tikai pēdējā trešdaļā. Tur bija nedroša tuvošanās, pirmie skatieni, pirmie glāsti, kaisle, draudzība un satraukums par gadu atšķirību un kā to uztvers sabiedrība, šaubas par nākotni un atšķirtības periods, kas visu salika pa plauktiņiem. Kārtējo reizi pierādījās, ka gadu skaits ir tikai cipars uz papīra. Daudz svarīgāk, kas darās galvā un sirdī. Aizdomājos, kāpēc ir diezgan normāli, ka vecāki vīrieši salaiž ar jaunām meitenēm, bet kad to pašu dara jauns vīrietis un padsmit gadus vecāka sieviete, tas jau skaitās dikti amorāli. Konkrētas atbildes man nav, tā ir kaut kāda aizspriedumu un morāles normu miksēta mistērija. Jutos atvieglota par vieglo humoru, kas aizstāja citos romānos sastopamās cukurotās mīlnieku sarunas. Mīlestība vairāk tika parādīta darbos nevis vārdos.

“I don’t fit in your world.”
“Neither do I,” he said, his expression tender yet resolute. “So let’s make our own. We’ve done it before.”

Ja jāsalīdzina ar kādu citu romānu, tad man prātā nāk „The Edge of Never”. Patiks romantiskās literatūras cienītājām, kuras meklē nesamocītus sižetus un nesamocītas attiecības.

Vērtējums: 5/5

[upd] Latviski: “Uz salas”, izdevusi Zvaigzne ABC 2014. gadā

Lord of the Flies. William Golding

Pirmā publikācija 1954. gadā, 182 lpp.

Grupa pavisam parastu zēnu aviokatastrofas rezultātā nokļūst uz nelielas neapdzīvotas salas kaut kur tropos. Kas sākumā liekas kā jautrs piedzīvojums, drīz pārvēršas konfliktā starp Ralfu un Ruksi, kuri grib būt saprātīgi un uzturēt signāluguni, un Džeku un Rodžeru, kuri grib medīt un izklaidēties. Sākotnējie draugi kļūst par ienaidniekiem, Džeks izveido savu mežoņu cilti un neprāts svin uzvaras gājienu.

Kill the beast! Cut his throat! Spill his blood!

Dažviet “Mušu pavēlnieks” tiek pieskaitīts pie bērnu literatūras, bet šis ir stāsts, ko negribētos likt nekādā vecuma plauktā. Jā, galvenie un praktiski vienīgi stāsta varoņi ir puikas vecumā līdz 13 gadiem, bet stāsta zemteksts un atainotie brutālie notikumi vairāk velk uz pieaugušo pusi. Izmetot bērnus uz salas, Goldings veic eksperimentu – kā tad viņi uzvedīsies bez pieaugušo autoritātes. Iznākums nav neko smuks, bet likumsakarīgs: kārtējais stāsts par to, cik ātri cilvēks kļūst par mežoni, kad tiek nošķirts no civilizācijas. Inteliģentākie zēni gan mēģina atsaukties uz “ko darītu pieaugušie”, mēģina būt saprātīgi, pildīt kaut kādus pienākumus, tomēr uzvar mežoņi – pie viņiem ir jautri, viņiem ir gaļa, viņiem ir vara. Džungļos džungļu likumi tā teikt. Interesanti, ka Ralfs, kurš iestājas par signāluguns uzturēšanu, reizēm pats sāk piemirst, kāpēc tas vajadzīgs.

Skaidrs ir viens – visam būs beigas, tiklīdz visiem kļūs vienalga kas notiek apkārt un kas notiek ar viņiem pašiem. Varbūt arī uz salas ir kāds plēsoņa, kas aprij mazākos bērnus, tomēr īstais briesmonis ir viņos pašos – bailēs, vienaldzībā, nežēlībā pret vājākiem, dzīvnieciskos instinktos. It kā gribas teikt – bet viņi ir tikai mazi muļķa bērni! Tomēr man šķiet, ka autors tikai novienkāršojis mūsu sabiedrību līdz nelielam, pustrakam modelim, kurš tā vien vedina secināt, ka ar demokrātiskām un miermīlīgām metodēm nav iespējams vadīt cilvēku kopu. Interesanti, kā būtu izvērtušies notikumi, ja starp zēniem būtu kāda meitene, vai teiksim, ja uz salas nokļūtu tikai meitenes.

Lai cik lielisks būtu stāsts, tajā ir vairākas neskaidrības un man būtu gribējies, lai Goldings paskaidro sīkāk: kas tā par kapsulu kurā zēni nokļūst uz salas? kas tie par nebeidzamiem augļiem, ko viņi ēd?, kāda velna pēc viņi neiet to kapsulu izjaukt noderīgās lietās (zēniem taču patīk izjaukt tehniku, ne?)? ja visi ir no vienas skolas, kāpēc viņi viens otru nepazīst?. Acīmredzot, autors ir fokusējies uz stāsta psiholoģisko pusi un šādas detaļas šķitušas nesvarīgas vai arī to skaidrojums traucētu viņa nolūkam. Goldings meistarīgi raksta trešajā personā no Ralfa skatu punkta un ar tādu bērna domāšanu, ka man vietām bija sev jāatgādina, ka tas nav stulbums un muļķības, ka zēns tā domātu un rīkotos. Var pieņemt, ka Ralfam mani nomokošie jautājumi nebija svarīgi, vai tie jau bija atrisināti pirms sākās stāsts.

Kopumā meistarīgi uzrakstīts stāsts, kurš atstāj  biedējošu un neomulīgu sajūtu. Ļoti patika negaidītās beigas.

Vērtējums: 4/5

 

 

The Island of Dr. Moreau. H.G. Wells

Pirmā publikācija 1896., 160 lpp.

Kuģa avārijā cietušo Edvardu Prendiku izglābj Montgomerijs, kurš ved dzīvniekus uz ārsta Moro salu. Neviena negribēts beigās arī Prendiks nokļūst uz šīs salas un pamazām uzzina šausminošas lietas – Moro nodarbojas ar vivisekciju un kroplīgie cilvēki patiesībā ir cilvēkveidīgi dzīvnieki. Seko daži dramatiski notikumi, Moro un Montgomerijs tiek nogalināti un Prendiks paliek uz salas viens ar šiem dzīvnieku cilvēkiem, kuriem pamazām atgriežas dzīvnieku instinkti. Kad Prendikam laimīgas sagadīšanās pēc izdodas tikt prom no salas, viņš nepavisam nav sajūsmā tikt atpakaļ civilizācijā – cilvēki viņam šķiet tādi paši briesmoņi kā Moro radījumi.

“Ārsta Moro sala” ir zinātniskās fantastikas klasika, kas iedvesmojusi vairākas neaizmirstamas filmas un tajā skartais jautājums par eksperimentiem ar dzīvniekiem ir aktuāls joprojām. Psiholoģiski ļoti interesants darbs. Galvenie varoņi ir dīvaiņi katrs savā ziņā: Montgomerijs nevēlas atgriezties civilizācijā, viņš ir tuvāks zvēr-cilvēkiem, Moro uzskata sevi par Dievu un savu darbu uzskata par ļoti nozīmīgu, dzīvnieku cilvēki viņam ir tikai priekšmeti. Abi šie vīri izraidīti no sabiedrības, jo savulaik rīkojušies neētiski, tomēr Moro cer atgriezties Anglijā un kļūt slavens.

Prendiks ir egoistisks un histērisks, dzīvo uz citu rēķina un vispār liekas tāds diezgan šaurpierains. Viņš ilgi maldās savās iedomās par notiekošo uz salas, pēc tam šausminās, bēg, grib slīcināties, tad pārdomā, nav tik drosmīgs, lai uzņemtos varu pār salu, līdz beigās vairākus mēnešus dzīvo kā līdzvērtīgs dzīvnieku cilvēku bara biedrs. Savas atmiņas par salu Prendiks uzraksta pēc atgriešanās Anglijā, bet vai viņa atmiņām var uzticēties, ja viņš ir vienīgais izdzīvojušais? To, kas man nedeva mieru, bet es nevarēju savas aizdomas īsti izprast, profesors Rabkins lieliski paskaidroja. Dreifējot laivā divi viņa biedri sakaujas, iekrīt ūdenī un Prendika vārdiem runājot noiet dibenā kā akmeņi. Tiešām pie samaņas esoši cilvēki mēdz tā nogrimt? Vai tik Prendiks nemelo….

It takes a real man to tell a lie.

Otra ļoti aizdomīga vieta Prendika atmiņās ir Montgomerija nāve. Ar Montgomeriju kaut kas notiek, Prendiks viņu atrod pakritušu pie ugunskura, Montgomerijs lūdz ūdeni, bet Prendikam nav nekā pie rokas ar ko ūdeni atnest. Halo?! Cilvēks mirst, bet Prendiks pat nemēģina rīkoties. Protams, viņš ne pie kā nav vainīgs, neko kompromitējošu visa gada laikā neizdara, viņš ir tikai nelaimīgs cietušais. Daudzi no mums taču padarītu stāstījumu pēc iespējas sev labvēlīgāku pie pirmās izdevības, vai ne?

Otra versija – Prendiks, pavadot gadu uz neapdzīvotas salas, juka prātā, redzēja halucinācijas un pēc tam to visu pierakstīja. Trešā versija – Prendiks vienkārši visu stāstu izdomāja kaut kādu sev zināmu iemeslu dēļ.

Pieminēšanas vērti ir arī dzīvnieku cilvēki. Moro viņus radījis no dažādiem dzīvniekiem: hiēnas, pērtiķi, suņi u.c. Radījumi sanākuši vairāk vai mazāk saprātīgi un izskatā līdzīgi cilvēkiem, tomēr instinkti saglabājas. Pērtiķa cilvēks sevi uzskata par cilvēku, vai arī cilvēkus uzskata par tādiem pašiem radījumiem kā viņš. Suņa cilvēks kļūst par Prendika uzticamu sabiedroto. Savukārt Hiēna un Tīģer-cilvēks ir dzīvnieciskāki un pakļaujas medību instinktam. Dzīvnieku cilvēki mēģina izturēties kā cilvēki, valkā apģērbu, dzīvo būdās/alās un Moro viņiem iemācījis likumus.

Not to go on all-fours; that is the Law. Are we not Men?

Not to suck up Drink; that is the Law. Are we not Men?

Not to eat Fish or Flesh; that is the Law. Are we not Men?

Not to claw the Bark of Trees; that is the Law. Are we not Men?

Not to chase other Men; that is the Law. Are we not Men?

Skaisti vai ne? Tikai maza nianse – cilvēki taču ēd zivis un gaļu. Moro ir nospļauties par to cik cilvēcīgi šie dzīvnieku cilvēki ir. Viņš šos likumus izdomājis tikai, lai pasargātu pats sevi. Tomēr lai kā viņi censtos, instinkti atgriežas un Moro pats atzīst, ka ķermeni izmainīt nav grūti, bet instinktus, raksturu, prātu izmainīt ir ļoti grūti.

But somehow the things drift back again: the stubborn beast-flesh grows day by day back again.

No sevis neaizbēgt. Kas interesanti – uz salas dzīvojošie kļūst aizvien dzīvnieciskāki samazinoties cilvēku sabiedrībai. Līdzīgi kā lauki aizaug, daba “aprij” ēkas kurās neviens nedzīvo un cilvēks paliek “mežonīgāks” kādu laiku dzīvojot tālu no sabiedrības. Mums ir vajadzīga citu cilvēku sabiedrība, lai saglabātu cilvēciskumu.

Beigās nevar aizmirst par stāstā pausto koloniālisma nosodījumu, jo Velss bija sociālists. Mazliet pieverot acis un iekustinot iztēli mēs varam šos dzīvnieku cilvēkus iedomāties kā Britu impērijas koloniju tautu pārstāvjus, pret kuriem bija diezgan nicinoša attieksme. Prendiks ir tik tuvredzīgs, ka sākumā jautā Montgomerijam – kādas rases cilvēki ir viņa palīgi. Gandrīz vai smieklīgs ir fakts, ka 1838. gada Karalienes dzimšanas dienas runa Austrālijas iedzimtajiem savās pamācībās un idejās ļoti līdzinās tam, pēc kādiem noteikumiem mēģināja dzīvot dzīvnieku cilvēki.

Vērtējums: 3,5/5. Must read.

Lekcija par H.G. Velsu.

Attēls ņemts no šejienes.