Rīta zvaigzne. Pīrss Brauns

Sarkanā sacelšanās, Prometejs, fantastika, jaunums

Prometejs 2016. gads, 536 lpp. Red Rising #3, Sarkanā sacelšanās #3

Nesen teicu, ka grāmatu sērijām nav ne vainas, ja visas sērijas grāmatas var dabūt vienlaicīgi vai ar nelielu intervālu, kamēr vēl dzīvas lasīšanas laikā gūtās sajūtas un sižets nav pagaisis no atmiņas, vai mainījušās intereses. Par “Sarkanās sacelšanās” triloģiju man ir sajūta, ka tikko tikai lasīju pirmo daļu, viss vēl ļoti dzīvā atmiņā. Tagad triloģijai pienācis grandiozs un aizraujošs noslēgums.

Pēc otrās daļas beigām bija ļoti grūti iedomāties, kā veiksmīgi varētu atrisināties aizsāktie notikumi un daži tēli pat paliktu dzīvi. “Rīta zvaigznē” Pīrss Brauns veic burvju meistara izdomas cienīgus gājienus, kamēr lasītājs nervozi grauž nagus. Bija vairākas reizes, kad man tāpat kā Sevro gribējās izsaukties – sūdi vagā! Šis ir emocionāli spēcīgs stāsts, kurā daudzas reizes šķita, ka nu tik tiešām ir sūdi un visi tiks nogalināti, tomēr, kā jau ierasts, lasītājs reti zina visu patiesību par varoņu ieplānoto rīcību.

Jāpasaka dažus vārdus par jau tik iemīļotajiem varoņiem. Atšķirībā no iepriekšējām daļām, Derovs ir emocionālāks un kļūdās biežāk. Pēc visa notikušā viņš gribētu konfliktus risināt miermīlīgā ceļā, kas ir diezgan naivi, tomēr saprotami, ja mēģinām kaut mazliet iedomāties sevi Derova vietā un iedziļināties tajā kā viņš dzīvoja līdz šim un cik daudz izcieta. Tas, ka Derovs nav sajucis prātā un saglabājis vismaz zināmu devu cilvēcības, ir apbrīnojami. Beidzot arī varoņi sāk domāt, ko viņi iesāks ar izārdīto pasauli. Vēlme pēc miera un kompromisiem salikumā ar dažiem kārtīgiem slaktiņiem rada savdabīgu disonansi un ļoti interesantus sižeta pavērsienus. Smagu iekšēju konfliktu izdzīvo Sevro (un mēs beidzot ieraugām, ka viņš nav tikai traks un bezbailīgs goblins) un pat baidījos, ko viņš darīs, bet Sevro ir un paliek krietnais un uzticamais Sevro, psihais gaudoņa, rupju joku plēsējs un uzticams draugs līdz kapa malai. Mustanga šoreiz ir vairāk fonā, tāda kā klusa vērotāja, lai gan viņai ir milzīga loma, bet par to nestāstīšu.

Kas ir taisnīgums? Kas ir gods un cieņa? Ko vērta ir revolūcija un kā vienu diktatūru neaizstāt ar citu? Ko nozīmē draudzība? Kā viens cilvēks var kļūt par milzīgu pārmaiņu nesēju un iedvesmot tik daudzus citus? Jāaizdomājas arī par to, cik milzīgas loma ir patiesai informācijai un tās pretmetam – dezinformācijai. Pieļauju, ka, lasot šo triloģiju, jūs atradīsiet vēl daudz būtisku jautājumu, ko Pīrss Brauns apspriež savā kosmosa nākotnes vīzijā. Protams, viņa darbu var arī vienkārši lasīt kā aizraujošus starpplanētu kariņus ar daudzšķautņainiem varoņiem, kuri ir trenēti nogalināt, bet dziļi sirdī viņu vienīgā vēlēšanās ir būt mīlētiem. Dažkārt domāju, kā es rīkotos, vai man pietiktu drosmes, vai es vispār izdzīvotu ilgāk par pāris minūtēm? Nav ne jausmas un labi, ka tā ir tikai fantāzija.

Grāmatu sērijas pabeigšana ir saldsērīgs notikums. Padarīta darba gandarījums jaucas ar skumju atvadīšanos no iemīļotās pasaules un tēliem, kurus paspēj iepazīt un uztvert kā draugus. Tā arī tagad ar skumjām atvados no Marsa, no gaudoņām, Derova, Sevro, Mustangas un daudziem citiem. Triju grāmatu garumā pasaule ir mainījusies, galvenie tēli auguši un nobrieduši, esmu apšaubījusi dažu labu motīvu, smējusies par jokiem, gandrīz raudājusi par neveiksmēm un nāvēm un izbaudījusi ārkārtīgi lielisku piedzīvojumu vārdā “Sarkanā sacelšanās”. Paldies, Brauna kungs, un uz tikšanos citās pasaulēs, jo ceru, ka rakstnieka talants plaukst un mūs gaida vēl citi pārsteidzoši romāni.

Vērtējums: 5/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.

Advertisements

Zelta dēls. Pīrss Brauns

Pīrsa Brauna "Zelta dēls"

Prometejs 2016. gads, 480 lpp. Sarkanās sacelšanās triloģija #2 (Red Rising #2)

Grāmatu sērijā briesmīgākais ir gaidīt turpinājuma izdošanu. “Prometejs” ir pacenties lasītāju ilgi neturēt neziņā par Derova turpmāko likteni un izdevis “Sarkanās sacelšanās” otro daļu. Pirmās daļas beigas atstāja lasītājus dīdoties patīkamā satraukumā pēc Derova izcīnītās uzvaras Institūtā – kas būs tālāk? “Zelta dēls” sniedz atbildes un beigās atstāj lasītāju uz pakaļas, apstulbušu blisinām acis.

Šoreiz ir daudz politisku intrigu, daudz kauju un daudz asiņu. Zudis Institūta spēļu rotaļīgums, tā vietā stājusies cīņa uz dzīvību un nāvi. Pasaule ir kļuvusi daudz plašāka, jo darbība iziet ārpus Marsa robežām. Milzīgu debesskrāpju pilsētplanēta Luna un okeānu un klinšu veidotā Eiropa ir fascinējošas vietas. Tikpat interesanta ir Sabiedrības vēsture un krāsu izveidošanās, to loma. Nav runa vienkārši par cilvēkiem ar pieliktām protēzēm. Pīrsa Brauna izdomātajā pasaulē viss ir krietni smalkāk. Sārtie un zilie, piemēram, tiek speciāli audzēti un tos drīzāk var saukt par androīdiem, vai cilvēka, augsti attīstītu tehnoloģiju un mākslīgā intelekta sakausējumu. Zelts vispār ir kaut kas mega īpašs. To labākie eksemplāri ir kā dievi, tikai mirstīgi. Visi dzīvo pēc stingriem noteikumiem skaidri sakārtotā pasaulē, bet vai tā tiešām ir?

Pabeidzot “Sarkano sacelšanos”, mani nodarbināja domas par to kā Derovs tiks galā ar slavu, varu un iespējām, kļuvis par zeltu un dzīvojot starp citiem zeltiem. Vai viņš saglabās cilvēcību? Par ko viņš kļūs? Tagad man ir atbildes un ne visas tās ir patīkamas. Ja esi starp plēsoņām, tad izliecies par plēsoņu. Derovam sanāk tik labi, ka vienā brīdī vairs nespēju sev attaisnot viņa bravurīgo rīcību, daudzās nāves. Īstens zelta dēls. Manās acīs cīņa kļuva bezjēdzīga tāpēc, ka rīcības plāns un iespējamais Sabiedrības ieguvums ir pārāk neskaidrs. Sagraut ir viegli, bet ko pēc tam? Par to viņš nedomā, paļaujas uz Areju. Derovs taču pat nezina kāda cilvēka vārdā cīnās. Ja nu Arejs ir zemisks, veikls manipulators, kura mērķi ir pavisam citi? Trakākais, ka Derovu pat nevar nosodīt. Viņš rīkojas kā zeltam jārīkojas. Ja viņš nebūtu tik jauns un dedzīgs, varbūt viņš rīkotos piesardzīgāk, bet tikpat asiņaini. Aiz viņa zelta “fasādes” tomēr jūtams tas godprātīgais, nelaimīgais sarkanais, ko iepazinām triloģijas sākumā. Viņš tikai ir apmaldījies. Ja tā padomā, Derovam ir uzgrūsts tik daudz. Jābrīnās, ka viņš nav salūzis un kļuvis par pilnīgu briesmoni. Diez vai mēs viņa vietā būtu labāki. Autora spēja katrā varonī parādīt arī cilvēcīgo pusi, morāles dilemmas man vispār ārkārtīgi patīk un uzskatu to par lielu triloģijas plusu.

Nu jā. Kādu brīdi ar Derovu man gāja grūti, biju ārkārtīgi dusmīga uz viņu. Jau sāku domāt, vai autoram tāda Pļāvēja rīcība šķiet normāla un viņš ar radīto slepkavu lepojas. Beigas pierādīja, ka nē. Brauns tomēr ir lielisks un visu labi izplānojis. Ak, Derov, Derov! Beigas bija likumsakarīgas, bet sāpīgas. Atsakos izteikt jebkādas prognozes par triloģijas noslēdzošo daļu, bet ceru uz laimīgām beigām, jo tas sūdabrālis to tomēr ir pelnījis.

Attiecībā par noslēpumaino Areju man bija vairākas idejas, dažas pat trakas, tāpēc beigu atklājums neizraisīja pārsteigumu (cilvēks, kurš slēpās aiz Areja bija manā sarakstā), drīzāk tikai skumju izbrīnu par šī cilvēka likteni. Kā vienmēr, bija interesanti vērot Mustangu un Sevro, bet jāsaka, ka savdabīgā veidā fanoju arī par Šakāli. Protams, viņš rīkojas izcili cūciski, bet būtu naivi no viņa gaidīt ko mazāk. Ja Derovs nemācīsies ne no Šakāļa, ne Roka rīcības, tad viņš ir pilnīgs cietpauris un stulbenis. Gaisu maisa arī citi varoņi, garlaicīgi nav ne mirkli. Bija vairāki saspringti brīži, kad nodomāju “viss, cauri ir, tās ir beigas!”. Muļķīgi, zinot, ka ir trešā daļa.

Tāpat kā pirmajā daļā, autors ir parūpējies par neatslābstošu spriedzi, nemitīgu notikumu attīstību, negaidītiem pavērsieniem un azotē paslēptiem trumpjiem, jo bieži Derovs zina vairāk nekā mums izstāsta. Pilnīgs trakums mūs noteikti sagaida arī “Rīta zvaigznē”.

Vērtējums: 4/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.