Under the Dome. Stephen King

Under the Dome. Stephen KingScribner 2009, 1074 lpp.

Kauns atzīties, cik ilgi Kinga “ķieģelis” nostāvēja uz galdiņa pie dīvāna “drīz lasāmajā” kaudzītē. Tagad priecājos, ka gaidīju līdz man radīsies sajūta par īsto laiku lasīšanai.

Kas tad “ķieģelim” vēderā? Kādā jaukā rudens dienā pār nelielu ASV pilsētiņu nolaižas mistisks kupols, ļoti efektīvi norobežojot pilsētu no pārējās pasaules. Cauri tiek vien nedaudz gaisa. Pilsētiņā ir vairāki tūkstoši iedzīvotāju, ļoti ambiciozs mēra vietnieks Džeimss Renijs (vai kas nu skaitās Second Selectman), viņa agresīvais dēls Juniors, divas baznīcas un kristīgais radio, neviena ugunsdzēsēja un nekādas apjausmas par to, kā tikt no šīs situācijas laukā, un pamazām viss aiziet pa pieskari. Mēģiniet iedomāties, kas varētu notikt šādā noslēgtā vidē, kuru pārvalda stulbi, savtīgi, agresīvi ļaudis. Biedējoša perspektīva. Tieši no psiholoģiska eksperimenta viedokļa ļoti interesanti lasīt. Kings prot radīt ļoti ticamus tēlus un biju šokēta par to, kā dažās dienās noteikti indivīdi var pārvērsties par tādiem zvēriem, ja vien varas groži ir nepareizajās rokās.

Daži varoņi nomirst tiklīdz tiek pieminēti, daži nodzīvo līdz stāsta beigām. Līķu ir daudz, ļoti daudz. Vienu brīdi pat satraucos, vai Kingam pietiks personāžu. Bez Renijiem svarīgi personāži ir vairāki policisti, ārsts Rastijs, bijušais armijnieks un kafejnīcas pavārs Bārbijs, avīzes redaktore Džūlija un vairāki citi cilvēki. Protams, es pārdzīvoju par galvenajiem labajiem varoņiem. Vienā brīdī pat tik ļoti, ka pašķīru uz priekšu, lai redzētu, vai viņi ir dzīvi arī grāmatas beigās. Tikai nesakiet, ka jūs nekad tā nedarāt!

Lasījās ļoti raiti, ko sekmēja notikumu straujā attīstība. Sižets aptver vienu nedēļu un daudzu personāžu dzīves, nemitīgi kaut kas notiek. Vienlaicīgi Kings ir bezgala sīkumains, viss ir detalizēts un gandrīz pa sekundēm aprakstīts, bet garlaicīgi nav. To laikam var tikai ģēnijs. Brīžiem gan šķiet, ka sanarkojies Šefs ir pārņēmis vadību pār Kinga smadzenēm, jo romāns varēja būt kādas 200 lpp. plānāks un neko nezaudētu. Varbūt, ja es lasītu katru vārdu, es nogurtu no apjoma, bet romāns ir ļoti kinematogrāfisks (ne velti pēc tā motīviem ir radīts seriāls), nav nepieciešams rūpīgi sekot tekstam, lai nezaudētu stāsta pavedienu un jēgu. Protams, palīdzēja arī tas, ka man patīk Kinga stils, varoņiem ir dažāds domāšanas veids un bieži pavīd jauks autora sarkasms par varoņu rīcību.

Nestāstīšu no kurienes un kāpēc kupols uzradās, bet atrisinājums ir vienlaicīgi kingiski asprātīgs un apstulbinoši nežēlīgs. Būtībā to var attiecināt uz visu romānu. Man prieks, ka Kupola ideja Kingam nedeva mieru un viņš to realizēja uz papīra, pat ja vārdu plūdi sanāca lielāki, kā nepieciešams. Vai autoram ir zobs uz reliģiju? Katrā ziņā romānā viņš ar to noņemas daudz un ne tajā glaimojošākajā veidā. Tas būtu jāņem vērā, ja esat jūtīgi pret šo tēmu. “Under the Dome” arī varbūt nav labākais veids kā iepazīties ar Kinga daiļradi kaut vai apjoma dēļ. Labāk sākt ar ko īsāku, piemēram, stāstiem, vai kādu no viņa latviski izdotajiem romāniem (“Kerija”, “Zvēru kapiņi”, “Mizerija”, “Zaļā jūdze”).

Vērtējums: 4/5

P.S. Seriāls pamatīgi atšķiras no romāna un man to neieteica skatīties.

The Haunting of Hill House. Shirley Jackson

hounting of hill housePenguin Classics 2006, 182 lpp. Pirmpublicējums 1959. gadā.

Satraucošs stāsts par četriem cilvēkiem, kuri ierodas neviesmīlīgajā Hill House pētīt pārdabiskās parādības. Sākumā šķiet, ka viņu vizīte aprobežosies ar dažiem biedējošiem un neizskaidrojamiem notikumiem, bet māja lēnām sakopo spēkus un drīz vienu no viņiem izvēlēsies sev.

“The Haunting of Hill House” ir talantīgi uzrakstīts, spožs īsais romāns, no kura es gaidīju pārāk daudz. Ir grūti nesacerēties pēc cildinošām atsauksmēm un iepriekšējas saskarsmes ar Džeksones darbiem. Biju stāvā sajūsmā par viņas “We Have Always Lived in the Castle” un “The Lottery”, bet šoreiz nespēju uztvert to īsto “zemūdens straumi”, lai gan šis romāns ne par naga melnuma tiesu nav sliktāks par iepriekš minētajiem darbiem.

Viss sākas pietiekoši nevainīgi, lai gan jau no mājas apraksta skaidrs, ka labi tas nebeigsies. Džeksonei ir apbrīnojams talants dažos vārdos parastas koka durvis aprakstīt tā, ka tās kļūst par bīstamu objektu ar ļaunprātīgiem nolūkiem. Māja ir biedējoša, tumša, nogaidoša un pārdabiski klusa, kad tajā ierodas doktors Montegjū ar asistentiem neveiklo Eleonoru, dzīvespriecīgo Teodoru un pašpārliecināto Lūku. Uzreiz skaidrs, ka viņi visi ir katrs savā ziņā dīvaini, pat mazliet ar putniem. Noslēgtība un mājas dīvainības ietekmē viņu savstarpējās attiecības, tomēr es nesajutu to liktenīgo pagrieziena brīdi, kas noveda pie fināla, un paliku neizpratnē par varoņu rīcību. Vairākas vietas romānā (šķiet, ka tie bija varoņu iekšējie monologi vai kas cits saistībā ar viņu pagātni, pat vairs neatceros) vienkārši garlaikoja un šķita pārāk garas.

Visvairāk man romānā patika tumšā atmosfēra. Džeksone meistarīgi pretstata dienas vidus saulaino idilli, iemītnieku rotaļīgumu un glūnošo mājas atmosfēru, kas uzdzen aukstas tirpas.

“It`s not us doing the waiting,” Eleanor said. “It`s the house. I thin it`s biding its time.”
“Waiting until we feel secure, maybe, and then it will pounce.”

It kā viss ir kārtībā, bet skaidri jūti, ka nav droši, ka tūlīt, tūlīt notiks kas slikts. Kāds ir cēlonis notikumiem mājā – šī neparasti projektētā, biedējošā māja pati, vai tomēr mājas iemītnieku personīgās problēmas? Ak, kā man patīk šī sajūta romānos, ja autori māk to pareizi pasniegt. Un Džeksone māk, viņas stils ir burvīgs. Tāpēc man žēl par neveiksmīgo satikšanos. Iespējams, ka reiz šo romānu pārlasīšu un domāšu savādāk.

Ja vēl neesat iepazinušies ar Šērlijas Džeksones literārajiem darbiem, tad iesaku to izdarīt. Viņa spēj uzburt rotaļīgi biedējošus un šokējošus stāstus ar precīziem psiholoģiskiem portretiem. Iespējams, ka tieši Hill House jums kļūs par viņas mīļāko darbu.

Vērtējums: 3/5

lavinia-portraitRIP1

Trešā un pēdējā no R.I.P. IX saraksta grāmatām, kuru paguvu izlasīt, ļoti labi atbilda noskaņas un arī sižeta ziņā. Māja bija biedējoša – durvis, kas aizveras, dažādās proporcijas, tumsa, trokšņi naktī, pārdabisks aukstums vienā noteiktā vietā un citi elementi padarīja Hill House par spokainu vietu. Tikai mazliet kaut kas pietrūka varoņos un to rīcībā, lai man uzmestos zosāda.

Visu rožu roze. Vladimirs Kaijaks

Visu rožu rozeLiesma 1987. gads, 187 lpp.
Latviešu grāmatu gadsimts: 1987. gads

No paskata necilais un plānais stāstu krājumiņš slēpj īstas literārās pērles. Priekšvārdā Andris Jakubāns mazliet pārspīlē, pielīdzinādams šos stāstus Edgara Alana Po, Nikolaja Gogoļa un Franca Kafkas darbiem, tomēr zināma līdzība pastāv. Guntis Berelis “Visu rožu rozi” min kā pirmo, labāko un bezmaz vienīgo vērā ņemamo šausmu literatūras piemēru latviešu literatūrā.

Kaijaka stāsti ir klusu psiholoģisku šausmu pilnas mazas glezniņas. Tie ir stāsti, ko stāstīt tumšos rudens vakaros, kad visi tradicionālie spoku stāsti jau izstāstīti. Gandrīz neticami notikumi pasniegti ārkārtīgi ticami un meistarīgi. Stāstiem ir divas interesantas iezīmes:

  • ļaunumu var apturēt ar cilvēka gribu un darbību un tad izrādās, ka “velns nav tik melns kā to mālē”;
  • sirdsapziņa un citas cēlas lietas tiek tēlotas kā veci, nepatīkami veči un tas atstāj ļoti spēcīgu emocionālo iespaidu.

Krājumā ietverti tikai seši stāsti, tāpēc mazliet pastāstīšu par katru no tiem.

“Šnorhs”padzīvojuša pāra dzīvoklī bāriņā naktī šķind pudeles. Uz sievas satraukto jautājumu, vīrs atrūc, ka tas esot Šnorhs. Šī sadomājas nez ko, sastāsta darbā par briesmoni un notikumi pieņem negaidīti traģikomisku virzienu. Stāsts no sērijas “bailēm lielas acis”. Asprātīgs risinājums un morāle.

“Visu rožu roze”kāds dārznieks, atzīts rožu audzētājs, nolemj izaudzēt vispārāko rozi – tādu, kas būtu visskaistākā un vienlaikus jau kaut kas vairāk par rozi. Rezultāts nav gluži tāds kā cerēts. Fantastiski labs, ļaunuma apdvests stāsts, kas man mazliet atgādināja Stīvena Kinga trakās fantāzijas.

“Uzbrukums”par kādu karā ievainotu karavīru ziemas naktī. Īss un skumjš stāsts gandrīz kā no “Dvēseļu puteņa”.

“Zirneklis”milzīgs zirneklis pārziemo pamestu māju pirtī. Pavasarī mājā ierodas cilvēki un zirneklis iekāro jaunu sievieti. Stāstā jūtams zemteksts, kurš varēja neiziet cauri, ja cenzūra būtu stingrāka. Interesants arī autora pamudinājums stāties pretī ļaunumam.

“Pilsēta, kuras nav”galvenais varonis divreiz ziemas sniegputenī pa logu redz pilsētu, kuras nav, un nolemj par katru cenu šo pilsētu atrast, jo citādi dzīvei nav jēgas. Stāsts par mūsu ilgām un iedomām, vēlmi atgriezties jaunībā un labot kļūdas. Jāatzīstas, ka šis ir vienīgais stāsts krājumā, kas man palika līdz galam nesaprasts un tāpēc ne īsti patīkams. Stāstījums šķita pārāk garš un samudžināts.

“Vecis”pa ciematu klīst vienacains vecs vīrs un ar savu vērošanu padara nemierīgus ciemata iedzīvotājus, līdz daži nolemj no viņa atbrīvoties. Te nu ir manis pieminētā sirdsapziņa veča veidolā. Skaidrs, ka var darīt visu ko, bet no sirdsapziņas atbrīvoties nav iespējams (un labi, ka tā).

Reti gadās, ka stāstu krājums ir viendabīgi labs un tik interesants (pat par spīti “Pilsēta, kuras nav”). Ja lasījāt “Likteņa līdumniekus” un, vienalga vai jums patika, vai nepatika romāns, šis stāstu krājums jums varētu sagādāt patīkamu pārsteigumu. Silti iesaku latviešu literatūras un īso stāstu cienītājiem.

Vērtējums: 4/5

Feed. Mira Grant

feedOrbit 2010, 599 lpp. Newsflesh #1

2014. gadā mēs izārstējām vēzi un uzveicām saaukstēšanos, bet, to darot, mēs radījām kaut ko jaunu, kaut ko šausmīgu un neapturamu….. 20 gadus pēc epidēmijas sākšanās blogeri Džordžija un Šauns Meisoni ir uz pēdām savas dzīves lielākajam stāstam – tumšam noslēpumam par vīrusu.

Nevarētu teikt, ka zombiji ir mana iecienītākā tēma. Lielā vairumā tie mani šķebina, uzdzen zosādu un nomāc. Tieši tāpēc ieturu pauzi “Walking Dead” komiksu lasīšanā. “Feed” izrādījās krietni nekaitīgāks variants, jo romānā ir citi uzsvari un zombiji parādās mazāk, nekā to varētu gaidīt. Tā vietā ir netīras politiskās spēles un blogošana nopietnā žurnālistikas līmenī.

Āķis, uz kura uzķēros, bija anotācijā pieminētie blogeri. 2034. gadā blogeri ir nopietns spēks un krietni uzticamāks un ātrāks informācijas avots par oficiālajiem medijiem. Viņi ir profesionāli pilsoniskie žurnālisti, kas specializējušies noteiktās jomās (ziņu reportieri, vietu pētnieki/piedzīvojumu meklētāji un literāti), izgājuši pārbaudes un ieguvuši caurlaides iekļūšanai noteikta bīstamības līmeņa teritorijās. Reitingi, protams, ir viss. Tikt ziņu portālu pirmajā trijniekā ir katra sevis cienīga blogera sapnis. Otrs sapnis ir izveidot savu portālu nevis strādāt citiem – kļūt par alfa blogeri.

Galveno varoņu trijotne Džordžija, Šauns un Bafija ar palīgiem izveido savu ziņu portālu, kad uzvar konkursā par tiesībām pavadīt jauno ASV prezidenta kandidātu senatoru Raimenu braucienā pa štatiem. Brīnišķīgā iespēja drīz pārvēršas dzīvībai bīstamā iespējā, jo kādam ļoti nepatīk trijotnes piedalīšanās šajā pasākumā un tā īsti nepatīk arī pats prezidenta kandidāts. Varat nojaust, ka pamatā ir klasiskā spēle par varas un naudas saldajām attiecībām, ko apdraud kaili fakti un patiesība, bet Džordžijai un Šaunam fakti un patiesība ir svarīgāka par visu pārējo.

The trouble with the news is simple: People, especially ones on the ends of the power spectrum, like it when you`re afraid. The people who have the power want you scared.

“Feed” protagoniste Džordžija ir trijotnes smadzenes, viņa neļaujas emocijām, bet balstās uz faktiem. Tāpēc daudz tiek stāstīts, kā viņi strādā, atkal un atkal uzsverot, cik svarīgi ir nesagrozīt faktus un vēstīt tikai patiesību. Viss tiek sīki aprakstīts un skaidrots, līdz uz grāmatas beigām reizēm pārņem sajūta, ka notiek atkārtošanās. Tas gan netraucēja kāri tvert katru vārdu, kad spriedze pamazām pieauga.

Cepumiņš autorei par to, ka viņa pacentusies izdomāt, kā radušies zombiji. Cik tas ir medicīniski vismaz teorētiski iespējams, neņemos spriest, bet ceru, ka nē. Tik un tā, interesanti, ka autore izdomājusi loģisku cēloni katastrofai un nav aizgājusi pa pilnīgi fantastisku apokalipses taku. Pirmās dienas, mēneši un gadi, protams, bijuši smagi un juku pilni, bet tagad cilvēki ir pielāgojušies dzīvei līdzās zombijiem. Protams, zombiji sagādā neērtības, bet viņi ir tikai daļa no ikdienas un tā, kā lietas notiek. Cilvēki pārsvarā laiku pavada vienatnē vai mazās grupiņās iekštelpās, lai tiktu pa kādām durvīm iekšā vai ārā, jāveic asinsanalīzes, bet tik un tā nekad nevari būt 100% drošs. Tas tāpēc, ka inficēti ir pilnīgi visi cilvēki, bet dzīvajos vīruss snauž un var nepamosties līdz pat cilvēka dabiskajai nāvei. Jaunais dzīvesveids veicinājis interneta un drošības tehnoloģiju attīstību, bet atpūta dabā ir tikai dažu trako sapnis.

“Feed” ir brīdinājums tam, kādas sekas var būt, ja žurnālisti dzenās pēc sensācijas, neturoties un nesaprotot faktus, jo sabiedrība pārsvarā visas ziņas “aprij nesagremojot”. Tas vienlaikus ir stāsts par patiesības bīstamību un varas amoralitāti. Ļoti sasaucas ar šodienu un tas ir šausminošāk par zombijiem.

Vērtējums: 5/5

lavinia-portraitRIP1

Otrā no R.I.P. IX saraksta grāmatām nebija tik šausminoša un pretīgām ainām pilna, kā gaidīju, bet kārtējo reizi apliecināja, ka lielākās šausmas radām mēs paši, nevis kāds mistisks pārpasaulīgs spēks. Miras Grantas zombijiem “kājas aug” no cilvēku darbības. Tomēr šķebinoši iedomāties zombiju pilnu pasauli. “Feed” (un ceru, ka visa triloģija) ir laba tumšā laika lasāmviela.

R.I.P. IX

lavinia-portraitRIP1Izaicinājumu R.eaders I.mbibing P.eril (notiek jau devīto reizi) gaidīju kā Ziemassvētkus. Nē, meloju. Ziemassvētkus patiesībā nemaz tik ļoti negaidu. Piedalījos jau pagājušajā gadā un man ļoti patika. Arī visas četras izvēlētās grāmatas izrādījās interesantas un atmiņā paliekošas. Laiks piedalīties atkal – migla sabiezē, vakari paliek tumšāki un no ēnām lien spoki un mošķi…

R.eaders I.mbibing P.eril IX norisinās no 1. septembra līdz 30. oktobrim. Izaicinājumam der:

Mystery.
Suspense.
Thriller.
Dark Fantasy.
Gothic.
Horror.
Supernatural.

Vai jebkas līdzīgs ar tumšu noskaņu. Ir vairāki dalības līmeņi un tā ir šī izaicinājuma burvība, jo tas nav pārāk apjomīgs un nomācošs. Piedalīties var arī tikai ar vienu lasāmo grāmatu. Es, protams, izvēlos pirmo līmeni.

ripnineperilfirst

Ir tik daudz grāmatu, kuras der šai tēmai, tāpēc izvēlēties bija grūti. Beigās izvēlējos četras, kuras man pašlaik ir pieejamas. Divas biezas, divas plānas… to es tā gudri esmu izplānojusi, jā gan.

hounting of hill housemonstrumologistdr. jekyll and mr. hydefeed
The Hounting of Hill House by Shirley Jackson  Mana atsauksme
The Monstrumologist by Rick Yancey
The Strange Case of Dr. Jekyll and Mr. Hyde by Robert Louis Stevenson   Mana atsauksme
Feed by Mira Grant  Mana atsauksme 

Pagājušajā gadā lasīju We Have Always Lived in the Castle un biju sajūsmā, tāpēc tagad ķeršos pie otra Širlejas Džeksonas darba par spokainu māju The Hounting of Hill House. Man patīk romāni dienasgrāmatu veidā, tāpēc izvēlējos The Monstrumologist par monstru pētnieka asistentu. Audio formātā savu kārtu gaida klasika The Strange Case of Dr. Jekyll and Mr. Hyde – atvēsinošā stāstā par labo un ļauno cilvēkā. Un kur gan pēdējā laikā bez zombijiem? Cik saprotu, Feed ir par diviem blogeriem (kas pats par sevi jau šķiet interesanti), kuri mēģina noskaidrot kā sākusies zombiju epidēmija.

Tas viss izklausās tik kārdinoši, ka nevaru sagaidīt, kad pabeigšu iesāktās grāmatas un varēšu ķerties pie šīm. *aiziet lasīt*