Uz kraujas rudzu laukā. Dž. D. Selindžers

Uz kraujas rudzu laukāJumava, 2001. gads, 247 lpp. (es gan lasīju krietni vecāku izdevumu)

(No grāmatas anotācijas….) Stāsts par puisi vārdā Holdens Kolfīlds, kurš grib izrauties no apnicīgās skolas, no derdzīgās kopmītnes, no visas šīs dzīves “priekš kaķiem”. Viņš sapņo par konkrētu rīcību: viņam gribas “dzīvot pie strauta”, darīt visu ar savām rokām, audzināt bērnus pēc sava prāta, pašam iemācīt viņiem kaut ko svarīgu. Viņam pašam diezin kā nepatīk mācīties, taču viņš neatļauj savai māsiņai nokavēt stundas, cenšas pierunāt viņu, nomierināt, izklaidēt.

Par šo darbu biju dzirdējusi tik daudz un tai pašā laikā tik neskaidri, ka tas manā prātā bija ieguvis dziļi intelektuāla un bieza romāna statusu ar krimināliem elementiem. Kaut kur biju nošāvusi greizi, jo “Uz kraujas rudzu laukā” patiesībā ir garstāsts (vai tomēr īss romāns) un nekā krimināla tur nav. Par intelektuālisma līmeni var strīdēties atkarībā no tā kādā garastāvoklī un vecumā darbs tiek lasīts. Spēju saskatīt, kāpēc stāsts daudziem šķiet lielisks, pat ģeniāls, bet mani tas dziļi un patiesi garlaikoja. Sliecos piekrist tām atsauksmēm, kurās teikts, ka stāsts jālasa sešpadsmit gados. Tagad atliek vien novērtēt autora talantu paliekot vienaldzīgai pret saturu.

Galvenais varonis ir vai nu pilnīgs tirliņš un idiots, vai arī ļoti patstāvīgi domājošs un sakāpinātu ideālu pilns jaunietis, kurš negrib samierināties ar sabiedrības uzspiesto dzīves kārtību. Katrā ziņā tādus cilvēkus dzīve nelutina, apcērp spārnus un viņi ar laiku vai nu nāk pie prāta, vai nodzeras/sanarkojas/izdara pašnāvību (izvēlieties tīkamāko variantu). Viņš pametis skolu, jo tajā bijis pārāk daudz liekuļu. Viņš joka pēc dara to un šito, viss viņam ir joka pēc. Nav brīnums, kad kāds viņam dusmīgi uzprasa “Kad, pie velna, tu vienreiz būsi pieaudzis?”. Holdens gan drīzāk vēlas dzīvot pašpietiekamu dzīvi būdiņā pie upes. Jocīgi, ka mazajai māšelei gan viņš neļauj kļūt par tādu pašu naivu sapņotāju.

Man patika, kādiem izteiksmes līdzekļiem Selindžers veido atmosfēru, cik precīzi attēlo tādu naivu un muļķīgu ideālistu, kā pretnostata indivīda vēlmes pret sabiedrības normām. Sajūta, ka viss ir bezjēdzīgi. Stāsts man stipri atgādināja “The Perks of Being a Wallflower”, tur ir paralēles starp Selindžera varoņa un Čārlija nespēju iekļauties sabiedrībā, īpatnējo skatījumu uz pasauli.

Ja kādam ir padziļināta interese, iesaku izlasīt 1960. vai 1970. gadu (aizmirsu pierakstīt stāstu krājuma izdošanas gadu) izdevuma priekšvārdu. Tur ir akadēmiska stāsta analīze, kas pilnīgi noteikti ir sakarīgāka un objektīvāka par manējo. Nesen kādā īsā recenzijā atradu šādu teikumu:  “Anyone who fell in love with The Catcher in the Rye in high school will swear up and down that it’ll change your life, but most people who don’t read it until well after college will probably suggest it’s best set aside.” Atliek vien piekrist.

Vērtējums: 2/5 (emocionāli un subjektīvi; objektīvi vērtējot darbs ir pelnījis vairāk)