Mežonīgā puse. Sallija Grīna

27797754Zvaigzne ABC 2015. gads, 400 lpp. The Half Bad Trilogy #2

Apmēram pirms pusotra gada varenu ažiotāžu jauniešu fantāzijas literatūras lauciņā sacēla Sallijas Grīnas debijas romāna “Tumšā puse” izdošana daudzās pasaules valstīs vienlaicīgi. Pavisam nesen pie mums krietni mierīgākā gaisotnē tika izdota triloģijas otrā daļa “Mežonīgā puse”, kas turpina atkarību raisošo stāstu par melnasiņu un baltasiņu burvju cīņu.

“Mežonīgās puses” sižetu veido trīs problēmas. Neitans ir ieguvis savu talantu un daudz laika pavada cenšoties to aptvert, saprast, pārvarēt savu riebumu un iemācīties talantu pārvaldīt. Otrā problēma ir saistīta ar Merkūrijas gūstā esošo Annalīsu un Neitana vēlmi viņu izpestīt. Turpinās arī nedienas ar baltasiņu burvjiem, kas uz grāmatas beigām pārtop asiņainās cīņās starp baltasiņu padomes medniekiem un brīvo burvju aliansi.

Joprojām galvenais stāsta fokuss ir Neitans, bet ne tik intensīvā veidā kā pirmajā daļā, jo viņš ir brīvs un atradis sabiedrotos, savukārt abu burvju šķiru nesaskaņas tiek paceltas kolektīvā līmenī – tagad apdraudēti ir visi melnasiņi. Domāju, ka šo iemeslu dēļ man neradās trauksmainai atkarībai līdzīga sajūta, kā lasot pirmo daļu. Tad es biju gatava grauzt nagus un neiet gulēt, kamēr grāmata nebūs izlasīta. Šoreiz es to mierīgi varēju nolikt malā. Protams, mani uztrauca Neitana liktenis, tomēr grāmatas lielāko daļu viņš ir relatīvā drošībā.

Neitana attiecības ar Gabrielu un Nesbitu šķita simpātiskas un loģiskas. Labāku draugu par Gabrielu vispār laikam nemaz nevar vēlēties. Neitana tikšanās ar tēvu bija viena no foršākajām grāmatas epizodēm. Tomēr, kas attiecas uz Neitana lielo mīlu Annalīsu, mani tā joprojām nepārliecina. Varbūt esmu netaisna, bet nespēju ticēt meitenei, kura puisim saka “tu esi mans princis”. Vai nu viņa ir galīga zoss vai veikla manipulatore. Vēl neesmu izšķīrusies, kas īsti ir Annalīsa, bet Neitanu viņa noteikti nemīl. Un mani tracina, ka Neitans ir tik akls un neaptver – ja nevari otram cilvēkam par sevi pastāstīt visu bailēs, ka netiksi pieņemts, tad ar šo cilvēku nav iespējams būt kopā tā kā vēlies. Ceru, ka tagad viņš ir varen apmierināts ar sevi (ja izlasījāt grāmatu, tad sapratīsiet šo manu sarkastisko piezīmi).

“Mežonīgā puse” ir labs un aizraujošs triloģijas turpinājums, kas mazliet ļauj lasītājam atvilkt elpu pēc pirmās daļas adrenalīna pilnā skrējiena. Protams, lasīšu trešo daļu, jo vēlos zināt, uz ko Neitans vēl ir spējīgs un kā atrisināsies cīņa ar baltasiņiem.

Vērtējums: 3,5/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.

 

Advertisements

Fifty Shades. E. L. James

Fifty Shades triloģija man ilgu laiku stāvēja puslasīta. Pēc otrās daļas emocionālajiem “amerikāņu kalniņiem”un diezgan neloģiskajiem notikumiem, nejutu lielu vēlmi turpināt. Tagad, pateicoties tikumības sargiem, jutu nepieciešamību dumpoties un izrāvu cauri gan trešo daļu, gan svaigi iznākušo “Fifty Shades of Grey” pārstāstu no Kristiāna skatu punkta. Jā, man totāli vispār nav citu grāmatu, ko lasīt….Šī bildīte lieliski sasummē, kāpēc lasīju un kāpēc patika:

fairy tales

Par pirmo daļu rakstīju jau pasen. Tagad īsumā par pārējām. Brīdinu, ka priekšā daži maitekļi!

fifty shades

Fifty Shades Darker – The Writer’s Coffee Shop Publishing House 2011, 532 lpp., Fifty Shades #2

Kristiāns un Ana atkal mēģina būt kopā, bet tas nav viegli, ja viņš ir kontrolējošs frīks, bet viņa stūrgalvīga zostiņa. Pamazām uzzinām vairāk par Kristiāna bērnību. Ana ir vēl kaitinošāka kā pirmajā daļā. Autore nolēmusi, ka būtu forši piemest neticamu kriminālintrigu. Neticu, ka kaut kādam nožēlojamam izdevniecības redaktoram izdotos tikt līdz (ar drošību un kontroli apsēsta) biljonāra helikopterim un to sabojāt. Vērtējums: 4/5

Fifty Shades Freed – Vintage books 2012, 579 lpp, Fifty Shades #3

Emocionālie kontrasti turpinās. Viena grāmatas daļa ir cukursalda (nu.. cik vien saldi var būt, dzīvojot ar mūsu jauko sadistu) – kāzu ceļojums, jaunās mājas iekārtošana un tādā garā. Otra daļa ir traki notikumi ar “nezināmo” ļaundari un citām lietām, kas noved pie pilnīgi muļķīgas Anas rīcības. Māte-varone atradusies! Arī Kristiāns vienā epizodē uzvedas kā sūds uz kociņa. Kā jau video izteicos, lasot visu laiku neticībā bolīju acis un grozīju galvu. Kā triloģija beidzas? Protams, ka “happily ever after”. Pasakas savādāk nebeidzas. Vērtējums: 3/5

Grey – Vintage 2015, 576 lpp, Fifty Shades #4

Būtībā tā pati “Fifty Shades of Grey” tikai no Mr. Greja skatu punkta. Tam ir vairākas priekšrocības:
– mazāk histērisku emociju
– interesants, kalkulējošs un sačakarēts prāts
– nekādu slapjo biksīšu un iekšējās dievietes (man no tā jau vēmiens nāk)
Ir tikai seksa apsēsts, agresīvi bērnišķīgs vīrietis un viņa loceklis. Ironiski, bet domāju, ka tieši “Grey” varētu sajūsminātām meitenēm parādīt, ka Kristiāns nav nekāds sapņu princis baltā zirgā. Vērtējums: 4/5

Jāsaka, ka pirmā daļa man patika vislabāk, jo tajā uzpūstajai drāmai bija kaut cik ticami iemesli, un tāpēc patika arī “Grey”. Ja E.L.James ir tik prātīga biznesmene kā pašlaik šķiet, tad viņa jau cītīgi drukā arī otro un trešo daļu no Kristiāna viedokļa. Vai es lasīšu? Esmu vāja, man ik pa laikam vajag bezsmadzeņu izklaidi, tāpēc pieļauju, ka jā.

Attēls par pasakām no Pinterest dzīlēm.

Sērijas, kuras neturpināšu

Nesen sapratu kādu lietu – ja pārāk iestiepju garumā kādas grāmatu sērijas lasīšanu (un ar mani tas notiek bieži), tad pēc laika izrādās, ka nemaz vairs nevēlos lasīt turpinājumus. Sēriju uzskaitīšanai blogā ir veltīta atsevišķa lapa, kur pie dažām sērijām ir pierakstīts, ka neturpināšu lasīt. Par tām uzreiz pēc pirmās vai pirmo dažu grāmatu izlasīšanas bija skaidrs, ka pietiek. Tagad gribu pastāstīt par tām sērijām, par kurām laika gaitā esmu zaudējusi interesi.

serijas

1) Delirium. Lauren Oliver (triloģija, YA distopija). Man bija problēmas ar galvenās varones čīkstīgumu un stulbumu. Palasīju arī dažus spoilerus jeb maitekļus, tāpēc nav jēga turpināt.

2) Elize Lapsene Series. Ilze Powell (2 grāmatas, chick-lit). Varbūt, ka man vēl ir otrā daļa Kindle appā, bet romāns ir kā ātri apēdama un aizmirstama šokolādes konfekte. Viegls, izklaidējošs, bet man nav interese lasīt turpinājumu.

3) Hush, Hush. Becca Fitzpatrick (4 grāmatas, YA fantāzija). Pirmā daļa man patika (tumšais enģelis, mmm), tomēr bieži bolīju acis un dažkārt veseli dialogi šķita nosperti no “Krēslas”. Ja četrus gadus nespēju paņemt rokās otro daļu, tad nav vērts.

4) Divergent. Veronica Roth (triloģija, YA distopija). Pamatīgas aizdomas, ka neturpināšu lasīt, jo būs filmas un tāpat uzzināšu kā tiks izglābta pasaule. Un kas gan tur varētu būt, kā vien kārtējais mīlasstāsts un cīņa starp frakcijām?

5) Caster Chronicles. Kami Garcia, Margaret Stohl (4 grāmatas, YA fantāzija). Diez vai turpināšu lasīt. Ļoti patika dienvidnieciskais šarms un par raganām/burvjiem interesanti, bet to visu stipri bojā autoru dažādais rakstības stils.

Šie romāni nav slikti, tomēr arī ne ļoti labi un vairāk patiks attiecīgajā vecumā vai žanra cienītājiem.

Putekļi. Hjū Hovijs

putekļi. hjū hovijsPrometejs 2015. gads, 392 lpp. Silo #3

Skumji, bet ar atvieglojumu no elevatoru dziļumiem izniru pēc ceriņiem smaržojošā pasaulē. Hjū Hovijs prot lasītāju “ieraut” stāstā tik ļoti, ka sāc elpot to pašu gaisu un izcīnīt tās pašas cīņas, ko Džūla, Lūkass, Šarlote un pārējie. Elpot patiesībā šoreiz ir bīstami, jo notikumi ir tādi, ka katrs elpas vilciens var būt pēdējais. Ne “Vilnā”, ne “Maiņā” dzīve elevatoros nebija pastaiga rožu dārzā, tomēr triloģijas noslēdzošajā daļā spriedze ir vēl lielāka.

“Putekļos” notikumi turpinās no vietas, kur beidzās “Maiņa”, un risinās strauji. Reizēm pat gribējās, lai autors piebremzē un ilgāk “padzīvojas” ar konkrēto personāžu vai notikumiem, nevis steidzas visu atrisināt. Šī īpatnība gan patiks tiem, kuriem iepriekšējās daļas šķita mazliet par lēnu. Romānā ir viens brīdis, kad sižets varēja pagriezties citā virzienā, bet autors izvēlējās ātrāku atrisinājumu. Tas nav mazāk loģisks vai iespējams, tomēr mazliet kremt, jo izlec laukā no līdz šim ļoti pārdomātās varoņu rīcības. Norakstīšu to uz varoņu laika trūkumu, jo notikumi risinās drīzāk pa stundām, nevis dienām un nevienam nav daudz laika apdomāties. Lai nu kā, kopumā man atrisinājums ļoti patika un šķita atbilstošs. Beigas ir noslēdzošas, atstājot pietiekošu vietu lasītāja iztēlei, ja ir vēlme savā prātā notikumus paturpināt.

Vai autors sniedz visas atbildes? Jā un tomēr nē, jo pēc atbildēm un beigu notikumiem man radās atkal jauni jautājumi. Reti tik daudz domāju par kādu pasauli, bet elevatori un viss ar tiem saistītais man nedod mieru. Kā darbojas tas, kā iespējams šis, kas būtu, ja būtu, kas notiks, ja… un tā joprojām. Un visi tie cilvēki… Ir monstri, ir naivie un tie, kuri pielāgojas visam bez liekiem jautājumiem, un tad ir tie, kuri paliek viņi paši pat pašos briesmīgākajos brīžos. Šī triloģija ir vairāk par cilvēcību un cerību, mazāk par nākotnes tehnoloģijām un tāpēc jo saistošāka.

Kopumā “Putekļi” ir lieliskas fantastikas triloģijas ļoti labs noslēgums, kas man atstāja mazuma piegaršu, jo es nespēju tik vienkārši atteikties no Hovija izdomātās, reālistiskās un šausminošās pasaules. Ja jums patīk fantastika, bet vēl neesat lasījuši “Elevatora” triloģiju, tad ir pēdējais laiks sākt.

Vērtējums: 5/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.

Muļķu princis. Marks Lorenss

muļķu princisPrometejs 2015. gads, 368 lpp. The Red Queen`s War #1, Sarkanās karalienes karš #1

Sarkanā karaliene ir sieviete gados, taču Sašķeltās impērijas karaļi no viņas baidās kā ne no viena cita. Visu savu valdīšanas laiku viņa ir cīnījusies slepenā karā pret spēkiem, kas varenāki par karaļiem. Viņas dižākais ierocis ir Nerunīgā māsa, kuru redz tikai retais un neapspriež neviens. Viņas mazdēls Džalens Kendets – gļēvulis, krāpnieks un meitu ģēģeris – ir viens no retajiem, kas spēj ieraudzīt Nerunīgo māsu. Būdams desmitais rindā uz troni un apmierināts ar savu mazsvarīgo statusu, princis Džalens izliekas, ka riebīgās vecenes nemaz nav. Līdz brīdim, kad viņš, bēgdams no Nerunīgās māsas nāvējošajām lamatām, burvestības rezultātā sapinas ar Snorri ver Snagasonu, milzīga auguma normaņu kareivi, un pret savu gribu tiek aizvilkts uz ledainajiem ziemeļiem. (no oficiālās anotācijas)

Fantāzija ir brīnišķīgs žanrs, bet es to nesaprotamu iemeslu dēļ lasu mazāk kā gribētos. Tāpēc ļoti gaidīju un tūlīt ķēros klāt svaigākajam latviešu izdevumam šajā žanrā – Marka Lorensa “Muļķu princim”. Manas cerības tika attaisnotas jau ar pašu pirmo teikumu, kas sola lielisku antivaroni un aizraujošus piedzīvojumus.

Iepazīstieties – princis Džalens! Sarkanās karalienes mazdēls, uzdzīvotājs, gļēvulis, egoists, tukšpauris un lielisks melis. Viņš jums sniegs lieliskas pamācības kā ņemt kājas pār pleciem un izkulties no problēmām. Tomēr ir viena ķeza, no kuras viņš netiek laukā – milzīgs vikingu karavīrs Snorri, kuram ir tikai viens mērķis – tikt līdz Melnajam fortam ziemeļos pie Bargā ledāja, kur varētu atrasties viņa sieva un dēls. Snorri ir ļoti simpātisks – bez liekām pārdomām cilā cirvi, bet ir uzticams un godīgs. Īsts pretstats Džalenam un kopā viņi veido ļoti interesantu tandēmu.

Uz grāmatas iekšējā vāka atrodama karte, kas jebkurā fantāzijas grāmatā ir milzīgs pluss. “Muļķu prinča” pasaule ir vienkārša un liekas pazīstama. Tā stipri atgādina alternatīvu viduslaiku Eiropu ar zināmu maģijas piedevu. Iespējams, ka pasaules atpazīstamības dēļ, izpaliek plaši apraksti un skaidrojumi, lasītājam tiek ļauts intuitīvi uztvert un savā iztēlē papildināt darbības vidi. Sākumā lasītājs ir tikpat nezinošs kā Džalens, kuru neinteresē ģeogrāfija, vēsture vai politika. Snorri ir krietni zinošāks un reizēm pat jāpabrīnās kā viņš tik daudz zina un kāpēc tik pārliecinoši secina noteiktas lietas. Tur gan varētu būt viens knifs, bet ļaušu jums to izsecināt pašiem, lasot romānu. Ceļojot uz ziemeļiem lasītājs līdz ar Džalenu uzzina daudz ko jaunu un pamazām no sīka personīga ceļojuma viņu gaitas pāraug daudz nopietnākā un ietekmīgākā pasākumā, kur uz spēles likts ļoti daudz. Tieši šī pāreja no divu cilvēku nelaimes uz visas pasaules problēmu piedod stāstam papildus vērtību un episkumu. Viss nav tik vienkārši kā sākumā šķiet.

Šī ir mana pirmā iepazīšanās ar Marku Lorensu un noteikti ne pēdējā. Man patika autora stils – bez liekvārdības un ar humoru. Romāns ir viegli un ātri lasāms, sižetā nejutu iebuksēšanu, jo notikumi raiti virzījās uz priekšu pat brīžos, kad nekas satraucošs nenotika. Un – uzmanību! – nav nekādu romantisku attiecību, nekādu mīlas divstūru vai trijstūru, nekādu nopūtu mēnesgaismā! Tā vietā saņemsiet lielu devu dubļu, sviedru un asiņu. “Muļķu princi” var ievietot dark fantasy lauciņā, lai gan pēc nostāstiem saprotu, ka ir vēl daudz tumšāki romāni. Tas, ka kādā grāmatnīcā romāns esot ievietots pie bērniem ieteicamās literatūras, ir kuriozs, bet jaunieši gan droši var lasīt un tas pat ir ieteicams, lai no jauniešu fantāzijas ātri pārlektu pieaugušo fantāzijas vilcienā.

Vai romānam ir kāds mīnuss? Jā, pat divi. Pirmkārt, romāns beidzas. Otrkārt, līdz otrajai daļai nāksies pagaidīt. Angliski “The Liar`s Key” iznāks šogad jūnijā, kad pie mums – nezinu. Ak jā, gandrīz piemirsu – kad kopā ar Džalenu un Snorri uzsāksiet ceļu pa ledainajām normaņu zemēm uz Melno fortu, iesaku nodrošināties ar pledu un karstas tējas krūzi, jo varat pamatīgi nosalt.

Silti iesaku “Muļķu princi” visiem fantāzijas cienītājiem kā labi uzrakstītu, tumšu “kvestu” ar interesantiem varoņiem un sarkastisku humoru. Šo romānu varu ieteikt arī fantāzijas nelasītājiem, jo “īstas fantāzijas” romānā ir maz, pasaule pazīstama, nav nekādas sarežģītas maģijas sistēmas, pret ko mēģināt salauzt prātu pirmajās piecdesmit lapās. Tikai elpu aizraujoša lasīšanas bauda.

Vērtējums: 5/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.