Īsās atsauksmes #3

SerenitySerenity: Leaves on the Wind. Zack Whedon

Dark Horse Books 2014. gads, 152 lpp. Serenity #4

Esmu pilnīgi nelabojama fangirl, kad runa ir par Firefly seriālu, tāpēc šis komiks man bija kā medusmaize. Skaidrs, ka nespēju būt objektīva šajā gadījumā. Man viss patika – gan stāsts, gan zīmējumi. Ja vēl iekšā būtu ieturēts tāds pats vizuālais stils kā uz vāka, manai sajūsmai nebūtu gala. Komiksā darbība turpinās no vietas, kur beidzās filma “Serenity” (kas savukārt tapa pāris gadus pēc tam, kad slēdza seriālu) – Malkolms Reinolds ar komandu slēpjas attālā galaktikas vietā, bet apstākļi spiež viņus iznākt no slēpņa, Zoe sagūsta un komanda dodas glābšanas misijā. Viņiem sanāk pašaudīties, paskraidīt un atklāt trakas lietas par daktera māsai līdzīgām meitenēm. Mana vienīgā iebilde ir par to, ka sižets vietām šķita sasteigts.

Vērtējums: 5/5

jāņtārpiņa gaismaJāņtārpiņa gaisma

Preses nams 1997. gads, 144 lpp.

“Jāņtārpiņa gaisma” varētu būt Firefly nākamā komiksa nosaukums, tomēr šoreiz tā ir 365 haiku izlase. Man patīk haikas, to klusā elegance un spēja uzburt “gleznu” īsā trīsrindē. Pārsvarā haiku dzejnieki raksta par cilvēku un dabas saistību. 16. gs. budistu mūks Moritake Arakida uzrakstīja pašu pirmo haiku:

Nokritis zieds
Atgriežas atpakaļ zarā.
Tas tauriņš.

Krājumā ir daudz skaistu haiku, kaut vai:

Beidzot satikās
Sniega savērptos laukos
Divi cilvēki.  /Jamaguči Seisons/

Taka kalnos-
Ar vieglu tumsu sajaucas
Plūmju smarža.  /Roka/

Domāju, tādām miniatūrām trīsrindēm vajadzīga lielāka meistarība kā mums ierastai dzejas formai. Lai gan šim dzejas žanram ir stingri noteikumi: 17 zilbes (5-7-5) un idejiskā piederība noteiktam gadalaikam, tomēr ir tādas, kas ļoti uzrunā un ir tādas, kas šķiet vājas un nekādas. Grūti ielikt vērtējumu krājumam, kuru veido dažādu autoru darbi, bet kopumā skaisti un meditatīvi.

Vērtējums: 3/5

Sikspārnis. Jū Nesbē

sikspārnisZvaigzne ABC 2014. gads, 368 lpp. Harry Hole #1

Šī grāmata aizsāk aizraujošo daudzsējumu vēstījumu par Hariju Holu. Harijs ierodas Sidnejā, lai palīdzētu izmeklēt jaunas norvēģietes slepkavības apstākļus. Drīz vien viņš nokļūst notikumu centrā un sastopas gan ar ielasmeitām un savedējiem, gan ar transvestītiem, klauniem un narkotiku tirgoņiem. Harijs un viņa kolēģis, aborigēns Endrū Kensingtons, nojauš, ka te darbojas sērijveida slepkava. Kāds ir psihopāta motīvs? Un kāpēc viņš nonāvē gaišmates? (no oficiālās anotācijas)

Lēnām ar kājām velkos nopakaļ, kad visi jau sen ielēkuši Jū Nesbē “kriminālvilcienā”. Ja Inese man nebūtu iedāvinājusi “Phantom”, varbūt ar Nesbē vēl nemaz nebūtu iepazinusies. Sižets bija par slepkavību un narkomāniem, drūms un depresīvs, tomēr Harija Hola pagātne šķita pietiekami interesanta, lai es apsvērtu sākt no sākuma, kā tas kārtīgā grāmatu sērijā pieklājas. Līdz ar “Sikspārņa” izdošanu latviski, man tāda izdevība radās. Uzreiz brīdinu, ka tālāk tekstā var sastapt dažus maitekļus.

“Sikspārnis” ir pirmā grāmata kriminālromānu sērijā par Norvēģijas kriminālpolicijas izmeklētāju Hariju Holu. Harijam ir ap 30 un viņam nav nekādu konkrētu mērķu, ko ar savu dzīvi iesākt. Ne sievas, ne bērnu, ne normāla hobija vai kādu rūpju. Ja vien par hobiju neuzskata dzeršanu un par rūpēm gruzdošo sirdsapziņu miruša kolēģa dēļ. Gandrīz vai kārtējais drūmais, bet ģeniālais neveiksminieks. Viņš ir labs izmeklētājs, tāpēc priekšnieks izglābj viņa pakaļu un nosūta nelielā darbiņā uz Austrāliju. Tas ir apmēram tas, ko mēs par Hariju uzzinām pirmajā romānā.

Noziegums nav nekāds īpašais – pludmalē atrasta mirusi jauna norvēģiete ar manāmām žņaugšanas un izvarošanas pazīmēm. Izmeklēšanu veic Sidnejas policija un Harijs ir tādā kā novērotāja lomā. Viņam par pārinieku piesakās policists Endrū. Endrū ir aborigēns, tāpēc Harijs (un līdz ar to lasītājs) uzzina dažādas aborigēnu leģendas un ne pārāk skaistas Austrālijas vēstures detaļas. Viss sāk palikt aizvien jocīgāk, kad Endrū iepazīstina Hariju ar savu draugu, geju, klaunu Oto. Vēl “uz skatuves” parādās narkotiku tirgonis, aborigēnu bokseris, perverss namīpašnieks un skaistule zviedriete. Sarunājoties ar vienu, otru un trešo, Harijs pamazām izstrādā dažādas slepkavības teorijas un beigās arī atrisina noziegumu.

Noziedznieka motivācija šķita pārāk uzspēlēta, lai gan iespējama, ja slepkavam “aizbraucis jumts”. Autors tik ļoti uzcītīgi cenšas savīt kopā maniaka psiholoģiju ar etnisku naidu, ka beigās atliek vien izbrīnā ieplest acis. Arī izmeklēšana nebija diez ko pārliecinoša un pārsvarā to uz priekšu virzīja dialogi un Harija intuīcija. Pierādījumu vākšana, kas tā tāda? Labi, tas viss ir sīkums. Pa īstam mani nokaitināja citas lietas:

    • Harija “uzkāpšana uz korķa” Sidnejā – bijušais alkoholiķis un tā, bet šī rīcība negāja ne kopā ar viņa apņemšanos pēc traģēdijas Norvēģijā, ne dzeršanas iemeslu;
    • daudzie aborigēnu mīti un stāstījums par Austrāliju kā no tūrisma ceļveža – man patīk kultūrvēsturisks fons, bet šeit tas bija par daudz un vāji pasniegts, padarot atsevišķus varoņus par vēstures referentiem;
    • visur narkotikas – apžēliņ, es laikam esmu vienīgais cilvēks uz planētas, kas narkotikas nelieto!
    • lakstošanās ap zviedrieti – viss būtu labi, tikai zviedrietes tēls ir pārāk ērts un izdevīgs autoram, lai Harijs varētu izstāstīt savu pagātni un iepītu mazliet seksa.

Jāpiemin, ka mani fascinēja tulkošanas dīvainības. Iespējams, ka oriģinālajā tekstā Nesbē nekonsekventi spēlējies ar dialogiem angļu valodā un tad tā īsti nav tulkotāja vaina. Tomēr angliskie teikumi un atsevišķas frāzes dažās pirmajās nodaļās nepatīkami griežas acīs. Ideja skaidra – norvēģis citā zemē, tāpēc dialogiem jābūt angliski. 9. lpp. dialogs konsekventi notiek angļu valodā, bet jau 10. lpp sākas brīnumi – muitas darbiniece pēkšņi atbild norvēģiski (tulkojumā, protams, tas nozīmē, ka latviski) un 11. lpp. Endrū saprot, ko Harijs viņam prasa norvēģiski un tālāk Endrū norvēģu valodas zināšanas strauji attīstās. Ar laiku šī ākstīšanās tiek atmesta un visi dialogi normāli rit vienā valodā.

“Sikspārnis” ir vājš kriminālromāns, kura vienīgā vērtība ir iepazīstināšana ar Harija Hola tēlu un autora atskaite par Austrālijas ceļojumu (pieņemot, ka viņš tur ir bijis, nevis tikai iegūglējis). Kopumā romāns atstāj iespaidu par vingrināšanos kriminālromānu lauciņā, kad tiek meklēts savs stils un pa ceļam kopētas tradicionālās klišejas. Tagad man ir pilnīgi skaidrs, kāpēc Harija Hola romānu izdošanu latviski sāka ar 3. vai 4. darbu. Tas vieš zināmu cerību, ka ar laiku paliek labāk un Nesbē meistarība aug.

Vērtējums: 2/5

Nepieciešamais ļaunums. Īans Tregilliss

nepieciešamais ļaunumsPrometejs 2014. gads, 448 lpp. Milkweed Triptych #3

Divdesmitā gadsimta vēsturi ir veidojis slepens konflikts starp tehnoloģiju un maģiju. Taču jau desmitgadēm ilgi ar šo konfliktu ir manipulējusi Grēta, ārprātīgā gaišreģe. Viņas ilgi vērptais plāns beidzot ir realizējies. Un līdz ar to arī daudz lielākas briesmas, nekā pasaule jebkad piedzīvojusi. Tagad britu Slepenā izlūkdienesta virsniekam Reiboldam Māršam ir jāķeras pie pēdējā salmiņa un jāmaina vēstures gaita, lai viņa tautai un mīļajiem dotu cerību izdzīvot. (no oficiālās anotācijas)

Kad pabeidzu lasīt kārtējo grāmatu sēriju, pārņem divējādas sajūtas: no vienas puses tā ir uzvaroša sajūta par paveikto un prieks, ka tagad zinu visu, no otras puses – skumjas, ka no iemīļotās un aizraujošās pasaules un tās varoņiem ir jāšķiras. Tagad man nākas šķirties no Reibolda Mārša, Grētas, Klausa, Vila un pārējiem Asinszāles triptiha varoņiem, jo pabeidzu lasīt triloģijas trešo daļu – “Nepieciešamais ļaunums”.

Sasodīti labs noslēgums sasodīti labam stāstam. Savdabīga, vīrišķīga triloģija. Ja “Rūgtās sēklas” mani saintriģēja, tomēr lika vēlēties mazliet vairāk, tad “Visaukstākais karš” jau ļāva sajūsmināties par notikumiem un izjust žēlumu pret varoņiem un “Nepieciešamais ļaunums” salika visus punktus uz i un atstāja dvēselē skumjas par salauztiem likteņiem un grūtām izvēlēm.

Grēta ar nākotnes manipulēšanu beidzot ir stāsta priekšplānā, un Reibolds Māršs cenšas vienlaicīgi izdarīt divas neiespējamas lietas – izmainīt vēstures gaitu un neļaut Grētai īstenot visus savus plānus. Viņi ir fantastisks pāris – skarbi, viltīgi, drosmīgi, izmisuši un neatlaidīgi. Tiešām priecājos, ka autors deva iespēju beidzot ieskatīties Grētas prātā un motivācijā. Nevarētu teikt, ka Grēta būtu žēlojama, bet viņu var saprast un patiesībā man viņa kā tēls patīk. Būdama pusdievietes statusā, viņa galu galā ir tikai mirstīga sieviete. Kas attiecas uz Reiboldu, tas, kam viņam ir jāiziet cauri triloģijā, tas ir ārprāts. Izvēles starp vienu un otru ļaunumu… manuprāt, autors bija rūpīgi izsvēris viņa rīcību. Tā bija pamatota un neradīja šaubas. Man ir tikai divas iebildes, bet tās attiecas uz sižeta sīkumiem un nevaru tās izklāstīt, neatklājot kaut ko no satura. Teikšu tikai, ka, manuprāt, trešajā daļā autors pāris vietās ir pārāk ērti savijis sižetu, lai panāktu sev vēlamo.

Šoreiz vēl vairāk kā iepriekš mani šausmināja eidoloni. Tregilliss viņus apraksta tik skaisti, ka matiņi uz rokām ceļas stāvus. Atliek vien sajūsmināties par autora iztēli.

“Gaiss smaržoja pēc briljantiem un narcisēm, gangrēnas un zvaigžņu gaismas. Kaut kur pirms tūkstošiem mūžību sašķīda stikls.”

Autoram piemīt spožs talants savdabīgas fantāzijas radīšanā un intrigu pīšanā augstā spiegu/kriminālromānu līmenī. Viņa talants ir mani apžilbinājis un man ļoti gribētos ar viņa daiļradi saskarties vēl.

Vērtējums: 5/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības.

Ģimenes gara sērija. Žanīna Buasāra

Tā ir liela laime, ja īstā grāmata atnāk īstajā laikā. Man tā bija ar Žanīnas Buasāras “Ģimenes gara” sēriju, kuru pirmo reizi lasīju 16 vai 17 gadu vecumā. Tieši īstajā laikā, lai Moro ģimenes meitas uztvertu kā savas māsas un līdz mielēm saprastu viņu dzīves un mīlestības alkas, šaubas, sava ceļa meklējumus un trauksmi. Tolaik grāmatiņas pārlasīju kādas reizes divas vai trīs. Ar šodienas pieredzi baidījos, vai spēšu tās saprast un mīlēt tāpat kā agrāk, tomēr šī izrādījās brīnumjauka atkalsatikšanās. Stāsts par Moro ģimeni sniedza gaismu un spēja atgriezt prieku arī pavisam skumjā brīdī.

ģimenes gara sērija

Sēriju veido sešas plānas grāmatiņas, kas stāsta par Moro ģimeni, kas dzīvo Parīzes piepilsētā lielā mājā – tēvu ārstu, māti mājsaimnieci, četrām meitām smalko princesi Klēru (21), bravūrīgo jātnieci Bernadetu (19), sapņaino Polīnu (17) un Sesilu (12), ko visi sauc par Sodību, kaimiņu Visāvisumā, zirgu manēžas īpašnieku Negalu, radiem Monbārā, draugiem un puišiem, kas pamazām ienāk meitu dzīvē. Notikumi sākas 1976. gadā. Pirmās četras grāmatas sarakstītas no Polīnas skatupunkta, piektā un sestā – no Sesilas skatupunkta.

ģimenes garsĢimenes gars (L`esprit de famille #1)
Apgāds Daugava 1995. gads, 236 lpp.

Pirmā grāmata, kurā lasītāji tiek iepazīstināti ar visu ģimeni un risinās dažādi notikumi: Sesila izdomā plānu kā glābt Bernadetas zirgu no apēšanas desās, Šarls kopj dārzu, Klēra atsakās mācīties vai strādāt, Sesila kolekcionē indīgas sēnes un Polīna pirmo reizi iemīlas.

Skaidrs, ka ar četrām meitām dzīve nekad nav garlaicīga. Katrai no tām ir atšķirīga personība, bet viņas vieno ģimenes ieaudzinātie tikumi, sirsnība, mīlestība un Lamareta – ģimenes māja, kas kā bāka tumsā vienmēr rāda ceļu. Man vienmēr ir gribējies būt daļai no Moro ģimenes.

Vērtējums: 4,5/5

Bernadetas nākotne (L`esprit de famille #2)
Apgāds Daugava 1995. gads, 308 lpp.

Divi galvenie notikumi – ģimenes brauciens uz Ameriku un Bernadetas sarežģītās attiecības ar Stefanu un viņa aristokrātisko ģimeni.

Bernadeta man vienmēr ir patikusi. Viņa ir stiprā, lepnā un saprātīgā māsa, kura stāv ar abām kājām uz zemes, iet augstu paceltu galvu un uzspļauj tam, kādai būtu jābūt sievietei. Viņai nenākas viegli saprast, ka attiecību vārdā savs lepnums ir mazliet jānoliek malā un jāpiekāpjas.

Vērtējums: 4,5/5

Klēra un laime (L`esprit de famille #3)
Apgāds Daugava 1995. gads, 285 lpp.

Trešajā grāmatā visu uzmanības centrā ir Klēra un viņas izvēle. Ziemassvētki tiek svinēti Monbārā pie vecmāmiņas un tā ir viena no visjaukākajām epizodēm visā sērijā. Vēl viens svarīgs notikums – Polīna iepazīstas ar rakstnieku Polu Demožē.

Tagad es vairāk kā agrāk spēju novērtēt Klēras vēlmi pēc skaistā, nevēlēšanos sevi aprakt pirmajā vienmuļā darbā, kas gadās. Viņa vēlas dzīvot, nevis eksistēt. Žēl, ka autore viņai velta tik maz uzmanības pēdējās trīs daļās.

Vērtējums: 5/5

es-polīnaEs – Polīna (L`esprit de famille #4)
Apgāds Daugava 1995. gads, 211 lpp.

Pienācis Polīnas laiks. Viņa iestājas žurnālistu skolā, ciemojas pie draudzenes tantes uz salas Bretaņā, mīl, cieš un vēlas kļūt par rakstnieci.

Polīnai ir deviņpadsmit un beidzot viņas eksaltētais tonis un neizlēmība mazinās. Tas bija zināms atvieglojums, jo iepriekšējās daļās viņas krasi mainīgās emocijas mazliet nogurdināja. Tomēr Polīnas balss ir īstā, lai stāstītu par Moro ģimeni, jo viņai piemīt liels jūtīgums un smalkums. Domājot par sevi, viņa tomēr spēj redzēt arī visu apkārt notiekošo.

Vērtējums: 5/5

Sesila meklē sevi (L`esprit de famille #5)
Apgāds Daugava 1996. gads, 237 lpp.

Kopš “Es – Polīna” notikumiem pagājuši četri gadi. Sesila vienīgā no māsām palikusi Lamaretā, bet pārējās māsas ar ģimenēm bieži ciemojas. Kā jau vēsta nosaukums, Sesila meklē savu vietu dzīvē, kā vienmēr visur bāž savu degunu un mēģina visur saskatīt kādu, kas jāglābj. Šoreiz viņas izvēle krīt uz jaunu puisi Tangī, kurš uzved drūmu teātra izrādi un nemaz negrib tapt glābts.

No visām, šī daļa man patīk vismazāk. Pirmkārt tāpēc, ka stāstītāja vairs nav Polīna. Otrkārt tāpēc, ka visa drāma ar Tangī man šķita samocīta. Arī Polīnas tēls ir atšķirīgs no iepazītā. Gribētos zināt, kas autorei noticis, ka piektā grāmata ir tāda nekāda.

Vērtējums: 3,5/5

Sesila un viņas mīlestība (L`esprit de famille #6)
Apgāds Daugava 1996. gads, 236 lpp.

Sērijas noslēdzošā daļa iesākas ar traģisku notikumu, turpinās ar drosmīgu un spītīgu Bernadetas plānu kā glābt Sentemonu ģimenes pili un beidzas ar cerīgu iemīlēšanos.

Sēriju noslēdzot, Buasāra paņem un salauž lasītājiem sirdis. Labi, ka vismaz uz cīnītāju Bernadetu var paļauties. Jāsaka arī – mani priecē, ka Sesila beidzot gūst dažu labu mācību. Viņas vēlme visur jaukties ir balstīta labos nodomos un reizēm tiešām noderīga, tomēr mēra sajūta meitenei līdz šim trūka.

Vērtējums: 4,5/5

Ir tik patīkami lasīt par normāli funkcionējošu ģimeni, kur viens otru mīl, uzklausa, savu reizi arī strīdas un raud. Tam visam fonā mazliet joku, burvīgais franču šarms un franču virtuves gardumi. Visi sīkie un lielie notikumi, dzimšana, miršana, kāzas, bēres, svētki, prieki un asaras kopā veido dzīves kolorītu visā pilnībā. Manuprāt, Buasārai ir izdevies runāt par pirmo mīlestību, jaunības dumpinieciskumu, ētiskām vērtībām un ģimenes saitēm bez liekas moralizēšanas un pamācīšanas.

Domāju, ka arī tagad “Ģimenes gara” sērija var sniegt prieku, mierinājumu un dažu labu padomu jaunām meitenēm, kuras vēlas atrast un saprast sevi. Vai vienkārši izlasīt ko normālu, kas tapis laikā pirms mārketings izdomāja savus noteikumus jauniešiem domātās literatūras lauciņā.

Pamestais bērns. Kamilla Lekberga

pamestais bērnsJumava 2014. gads, 448 lpp. Fjällbacka #5

Stāsts par pamesto bērnu aizsākas, Ērikai atrodot savas mātes lādē nacistu medaļu un senu zīdaiņa apģērbu. Tā kā māte ir mirusi un abu atrasto lietu izcelsme ir neskaidra, Ērika dodas pie vietējā vēstures skolotāja, lai uzzinātu ko vairāk vismaz par medaļu. Izrādās, šis skolotājs reiz pazinis Ērikas māti. Sākas nekontrolējamu un šausminošu notikumu virkne — tā aizved pie 70 gadu seniem noslēpumiem, kas radušies Otrā pasaules kara laikā…(no oficiālās anotācijas)

Rudeņos rodas vēlme lasīt kriminālromānus un šķiet, ka ne man vienai, jo liela daļa šī žanra romānu tiek izdoti tieši rudeņos (vismaz pie mums tāda sajūta rodas; statistiku, ja tāda ir, neesmu pētījusi). Tas liecina, ka arī citi rudeņos vēlas “pamieloties” ap kādu noziegumu, jo kāpēc lai savādāk izdevniecības nopūlētos. Kāda internetā pamanīta anotācija mani spontāni aizveda pie apgāda Jumava nesen izdotās Kamillas Lekbergas “Pamestā bērna”. Manu, tāpat kā galvenās varones Ērikas, ziņkāri ierosināja nacistu medaļa asiņainā zīdaiņa krekliņā. Ziņkāri apmierināju, tomēr romāns neizrādījās tāds kā cerēju. Arī nekā nekontrolējama un šausminoša tur nebija, tikai parastās cilvēku cūcības.

“Pamestais bērns” ir ļoti lēns kriminālromāns, kur vienā katlā samesti līķi, sens noslēpums, radikāls nacionālisms un bērnu audzināšana. Pa vidu sadzīviskām situācijām Ērika mēģina noskaidrot mātes Elsijas pagātnes noslēpumu, kamēr viņas vīrs Patriks ar meitu uz rokām piepalīdz kolēģiem izmeklēt pensionēta vēstures skolotāja Ērika slepkavību. Caur 1943. – 1945. gada ainām no Ērika brāļa Aksela un Elsijas skatupunkta pamazām atklājas sena traģēdija, kuru neatlaidīgi cenšas paturēt noslēpumā pat pēc 70 gadiem.

Tas ir tik skumji, ka visu slikto izraisa akls naids – sākumā pret vāciešiem, ebrejiem, pēc tam – Zviedrijā sabraukušajiem imigrantiem un radikālu nacionālistisku ideju pretiniekiem. Tieši kara laika zviedru – vāciešu attiecības un rasisms mūsdienu Zviedrijā ir romāna interesantākie aspekti. Saindēt savu mūžu ar naidu… tas ir nejēdzīgi, bet večuku rīcība ir ticama. Savukārt Elsijas mātes liktenis ir oda gļēvulībai, stulbumam un ačgārnām iedomām.

Varoņi ir rīcībā cilvēcīgi, tomēr šabloniski un viendimensionāli. Uzkrītoši, ka visas jaunās sievietes vai nu auklē bērnus vai ir stāvoklī, izņemot policijas iecirkņa sekretāri, kurai nekādi nesanāk tikt pie bērna. Vecās ir pārlaimīgas omītes. Savukārt vīrieši vai nu auklē bērnus, gatavojas kļūt par tēviem vai arī ir agresīvi un naidpilni tipi neatkarīgi no vecuma. Sen nebija trāpījusies tāda vienveidība. Vienīgais patiesi interesantais tēls, kurā jūtamas gan labās, gan sliktās īpašības, ir policijas priekšnieks, vecais īgņa, bet pat viņš pamanās iepīties darīšanās ar bērniem. Kas attiecas uz policistiem, tie ir līdz komiskumam neprofesionāli. Sižets stiepjas un velkas pateicoties tam, ka viņi aizmirst laicīgi noskaidrot elementāras lietas. Skaidrs, ka mazā pilsētiņā nestrādā policijas spožākie prāti, tomēr viņi noteikti skatās policijas seriālus un vismaz no tiem varēja mācīties kā rīkoties. Kriminālintrigai nebūtu ne vainas, tikai autore tā aizraujas ar bērnu tēmu, ka lasītājam nesniedz nekādus pavedienus attiecībā uz noziegumu. Tajā pašā laikā diezgan ātri top skaidrs, ka nav daudz variantu, kurš varētu būt vainīgais.

Kamilla Lekberga šķiet apmaldījusies starp žanriem. Viņa vienlaikus grib būt dāmu romānu un kriminālromānu autore. Rezultāts ir viduvējs melodramatisks detektīvstāsts, kurš vairāk varētu iet pie sirds dāmām labākajos gados. Lai gan “Pamestais bērns” ir piektais romāns sērijā par Ēriku un Pīteru, to var lasīt arī kā atsevišķu detektīvromānu. Iepriekšējo darbu sižeta atbalsis nebija būtiski jūtamas atšķirībā no Jū Nesbē un Jusi Adlera-Olsena detektīviem, kuros katrā nākamajā darbā ir atsauces uz pagātnes notikumiem galveno varoņu dzīvēs.

Mani kaitināja autores nevēlēšanās fokusēties uz nozieguma risināšanu (kam būtu jābūt kriminālromāna mērķim, vai ne?), upura un galvenās varones vārdu līdzība (Ēriks un Ērika) un salkani melodramatiskās beigas. Es detektīvos meklēju interesantu noziegumu, kolorītus galvenos varoņus un spraigu darbību. “Pamesto bērnu” iesaku tikai tad, ja jums ir patikuši citi autores detektīvi vai meklējat mierīgi sadzīvisku romānu, kur pa vidu iepīts noziegums.

Vērtējums: 2,5/5