Mājās pārnāca basa. Andra Manfelde

Latvijas Mediji 2018. gads, 208 lpp.

Šādu stāstu ir tūkstošiem. Citi izstāstīti un pierakstīti, citi nē, varbūt arī neizstāstāmi. Tās ir sāpīgas atmiņas, tik dažādas un reizē tik vienādas. “Mājās pārnāca basa” Andra Manfelde ir iemūžinājusi astoņpadsmit sāpju mirkļus un gadus, ko viņai uzticējuši izsūtītie vai to tuvinieki. Pārsvarā stāsti tapuši no klātienes sarunām, daži no tuvinieku atmiņām, dienasgrāmatām un vēstulēm. Priekšvārdā autore nosauc šo stāstu krājumu par veltījumu, cieņas apliecinājumu un piemiņu tiem cilvēkiem, kuri izturēja Sibīrijā par spīti visam un vēl centās palīdzēt citiem. Man kamols savilkās kaklā jau ar šīm pirmajām rindām un neatlaidās vēl brīdi pēc grāmatas pabeigšanas.

Teikšu godīgi, ka nebūtu ņēmusi šo grāmatu lasīt, ja man neatsūtītu drukai sagatavoto failu “iemest acis”. Iemetu un tā arī paliku. Kāpēc nebūtu ņēmusi? Jo negribas tādas sāpes caur sevi laist. Kāpēc tomēr lasīju? Jo ar pirmajām rindām man iepatikās kā Manfelde raksta, viņa mani emocionāli savalgoja ar savu stilu: mazliet lirisks, mazliet skarbs, bez pārspīlētiem epitetiem un salīdzinājumiem. Viņa pati saka, ka rakstījusi nevis “fotogrāfiski dokumentāli, bet gleznieciski brīvi”. Rezultāts ir vairāki stāsti, kuros aprakstīta vien kāda īsa izsūtījuma  epizode, kas iesit pakrūtē sāpīgāk par garu sāpju ceļa atstāstu un koncentrētā veidā izsaka visas ilgas, pārestības un šausmas, kas bija jāpiedzīvo. Rakstniece radījusi noskaņu un daudz ko pateikusi neuzrakstot.

Stāstītāju pieredze ir līdzīga, tomēr nianses atšķiras un tie nesaplūst vienā masā. Vai tas tā nejauši, vai varbūt autore speciāli atlasījusi – nezinu. Izsūtīto atmiņas vieno bads, trūkums, taiga un stepe, tad lēna iekārtošanās un lielākas vai mazākas rocības iegūšana. Tas – kā paveicas, bet nozīme arī Latvijā palikušo radu sūtītajām paciņām un pašu apķērībai, izturībai un darba spējām. Bērnu sapņi par āboliem, mātes vai tēva mājās nestās maizes druskas. Nāve. Arī citu skaudība un stukačošana. Pat tur, tajos nežēlīgajos plašumos.

Es nevaru saprast un atsakos saprast to alkatību un naidu, kas lika nodot kaimiņu, aizvest no mājām, nodzīt darbā, nomērdēt badā, nošaut tūkstošus. Kas tā ir par bezsirdību? Šajā tumsā kā mazas zvaigznītes iemirdzas tie cilvēki, kuri klusām un cik nu varēdami palīdzēja izsūtītajiem. “Mājās pārnāca basa” ir sāpīgi lasīt, bet stāstos ir arī mazliet gaismas un cerības.

Priecājos, ka varēju stāstus izlasīt. Pamanīju dažas drukas kļūdas, bet varbūt tās būs izķertas nodrukātajā versijā. Klusām cerēju, ka varbūt būs arī kāds “otrās puses” stāsts – no tiem, kuri palīdzēja izsūtīt, bet nav. Ja ir vēlme lasīt izsūtīto atmiņu stāstus, tad šo grāmatu varu ieteikt. Nebūs simtprocentīgi dokumentāls vēstures vēstījums, jo cauri stāstītāju balsīm jūtamas arī Manfeldes literārās izpausmes, bet domāju, ka tam šoreiz nav nozīmes. Atmiņu vērtība nemazinās, lai gan tās ir subjektīvas tāpat kā pierakstīto stāstu izvēle.

Vērtējums: 5/5 (lai gan šādiem stāstiem diez vai vajag vērtējumu un komentārus).

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.

Cilvēku, zvēru un dievu zemē. Antonijs Ferdinands Osendovskis

Zvaigzne ABC 2017. gads, 366 lpp.

Reāli dzīvesstāsti mēdz pārspēt visus izdomātos stāstus, tāpēc ir tik vilinoši tos lasīt, vismaz man. Ja vēl tiek norādīts, ka tas būs bīstams piedzīvojums jāšus cauri Centrālajai Āzijai, tad obligāti jālasa, jo tas Zemes apgabals man caur literatūru vēl maziepazīts.

Autors stāstījumu sāk ar bēgšanu no Sibīrijas uz Mongoliju. Viņam palīdz labi cilvēki un, pēc dažu mēnešu slēpšanās alā Sibīrijas mežos ziemā (varat iedomāties?!), Osendovskis uzsāk smagu, ilgu un bīstamu ceļojumu uz Mongoliju. Viņa mērķis ir Ķīna un tālāk Eiropa, lai tiktu prom no boļševikiem, kuriem viņš, būdams politiski aktīvs polis ar smadzenēm ķīseļa vietā, ir stipri nevēlama persona. Mongolijā viņš iestrēgst apmēram gadu un iesaistās vietējo iedzīvotāju aktivitātēs. Iespējams, ka tā ir izglītotu un ar līdera dotībām apveltītu cilvēku sodība, ka viņi, pat negribot, nonāk kādu grupu priekšgalā un ir spiesti kaut ko kārtot un vadīt. Tā sanāk Osendovskim. Īsti nesapratu, vai tas viņam patīk vai nē, bet ar šo darbošanos viņš gan iekuļas jaunās briesmās, gan, ļoti iespējams, tieši tas viņam ļauj izbēgt un beidzot nokļūt Pekinā.

Mongolijā taču nekā nav, tikai stepe un kalni! Izrādās, ka tā vis nav. Vismaz 1920. gadu sākumā no Osendovska stāstītā tā šķiet diezgan apdzīvota teritorija, kurā nemitīgi pārvietojas dažādu tautību cilvēki. Pat vēl trakāk – Mongolija tolaik ir politisku intrigu pilns kaujas lauks. Ķīnieši, krievi (baltie pret sarkanajiem), mongoļi, dažādas ciltis tika ierautas ķīviņos par Mongolijas pārvaldīšanu.

Osendovska valodu zināšanas, interese par ģeoloģiju, vietējo tautu dzīvi un politiku, vērīgais žurnālista skats padara “Cilvēku, zvēru un dievu zemē” par piedzīvojumu romānu garā sarakstītu vērtīgu informācijas krātuvi. Autors veikli raksta, lasās viegli. Tekstu papildina daudzas fotogrāfijas. Žēl, ka nav karte ar autora pārvietošanās maršrutu. Kartes trūkums netraucē, bet man šādus ceļojumus vienmēr gribas redzēt karti.  Tulkojumā mulsināja regulāri minētā “katliene”. Domāju, ka drukas kļūda un domāta kalniene, tomēr akadēmiskā terminu datubāze saka, ka katliene ir un blakām min “iedobe”. Mūžu dzīvo, mūžu mācies….

Lasīju ar lielu interesi, tikai nepameta tāda neliela nereāluma sajūta. Likās, ka drusku piepušķoti notikumi, ko labam stāstam var piedot. Traka dzīve uz pulvera mucas vairāku tautu plosītā zemē, bet autoru pavada izcila veiksme. Skaidrs, ka viņa zināšanas padara viņu noderīgu dažādās situācijās, tomēr vai tiešām viņš ne ar vienu nesastrīdējās, nedabūja pa muti, nekļūdījās? Rakstot pašam par sevi vienmēr ir tā greznība nepateikt to, ko nevēlies, lai citi uzzina. Ak, es droši vien nevajadzīgi piekasos un spekulēju. Katrā ziņā, apbrīnojams gabaliņš no spēcīgas personības dzīves un ļoti interesants ieskats 1920. gadu Mongolijā, beigas gan drusku aizpeld stāstījumā par Dzīvo Budu, leģendās un pareģojumos.

Vērtējums: 3/5

Lopu ekspresis. Toms Kreicbergs

Zvaigzne ABC 2016. gads, 336 lpp.

Līdz šim Toms Kreicbergs lasošajās aprindās bija pazīstams kā zinātniskās fantastikas stāstu rakstnieks. ASV daži viņa stāsti nominēti Nebulas balvai, Latvijā iznācis stāstu krājums “Dubultnieki un citi stāsti”. Uz šī fona kā neliela vilšanās nāca ziņa, ka Toma jaunais romāns būs reālistiskā proza ar vēsturiskiem elementiem, nekādas fantastikas. Domāju – nelasīšu. Tagad priecājos, ka atsaucos izdevniecības piedāvājumam un Spīganas pamudinājumam izlasīt “Lopu ekspresi”. Saturu neietekmējoši, bet piebildīšu, ka man ļoti patīk grāmatas vāks.

Romānu veido divas sižeta līnijas. Jauna latviešu puiša Pētera gaitas Volstrītā 2007. – 2008. gadā (sākusies finanšu krīze) un attiecības ar meitenēm veido romāna pamatu. Paralēlā līnija ir Pētera veidotais melnbaltais komikss “Lopu ekspresis”, kur viņš stāsta par savas vecmāmiņas Lauras un pārējās ģimenes izsūtīšanu uz Sibīriju. Pēteris ir matemātiķis un darbu Volstrītas bankā “Arnis” pielīdzina labi apmaksātai aktierspēlei. Tikai vēlāk nāk apjausma, ka tā gluži nav. Vai Pēterim pietiks spēka un drosmes laikus izkāpt no šī vilciena? Interesanti vērot, kā Pēteris aug, kā satiktie cilvēki pieklusina vai maina viņa ideālistiski kategoriskos uzskatus par politiku un ekonomiku. Ikdienā piedzīvotais viņam palīdz veidot komiksu, tāpat kā vecmāmiņas pieredzētais ļauj labāk ieraudzīt aukliņas, kas rausta viņa kolēģus un viņu pašu.

Interesantas bija gan baņķieru mahinācijas (nav obligāti jāsaprot banku darbība un terminoloģija, lai saprastu sižetu), gan Pētera attiecības ar trim meitenēm. Šis nu reiz ir romāns, kurā nav jābaidās no iemīlējušos pāru saldās romantikas. Man pat gribētos autoram pajautāt, kāpēc Pēterim tā neveicas, jo pēc visa spriežot – normāls džeks. Attiecībā uz darbu bankā milzīgs pluss romānam ir autora paša pieredze strādājot Volstrītā. Es nesaku, ka Pētera tēls ir autobiogrāfisks, bet romāns noteikti būtu mazāk ticams bez šīs reālās pieredzes.

Vecmāmiņas stāstam latviešu literatūrā ir simts līdzīgu, smagāku un izvērstāku stāstu, tomēr Toms spēja mazliet savādākā leņķī parādīt jau tik daudz aprakstīto okupācijas sākumu un izsūtīšanu. Vienkāršā veidā tiek uzsvērts, ka sliktie nebija tikai “viņi” vien, ka mēs paši arī bijām tie sliktie, ka cieta arī “viņi”, ka bilde nav melnbalta. Domāju, šī ir zināma patiesība un noteikti lasāma arī citos darbos par attiecīgo tēmu, tomēr ir labi šo patiesību atkārtot. Iespējams, es par maz esmu lasījusi citus izsūtīto dzīvesstāstus, bet man tiem nav spēka. Visvairāk mani pārsteidza kā nekas netika darīts. Ļaudis nojauta, zināja, kas būs, bet neko nedarīja, vienkārši nolemtībā gaidīja, jo tam visam taču jābūt kādam mērķim, kāds augšā taču zina, ko dara. Caur Volstrītas baņķieriem autors parāda, ka “augšām” rūp tikai savas pakaļas un savs labums. Tā bija tad un tā ir tagad. Lasot romānu, reizēm pārņem sajūta, ka tā darbība risinās pašlaik. Skumji un biedējoši.

Apdomāšanas vērtas ir arī vecāku sarunas ar Pēteri, jo viņa mamma ir krieviete. Jāsaka, ka pāris dialogi šķita samāksloti, lai paustu autoram vajadzīgo vēstījumu. Es to nepamanītu, ja visi pārējie dialogi nebūtu tik dabiski. Kopumā dialogi autoram padodas ļoti labi, tie rada dzīvīgu un patiesu iespaidu. To gan var teikt par visu romānu, jo es noticēju visam, izņemot pāris ar Pētera vecākiem saistītās vietas un epizodes no Lauras bērnības pirms 1939. gada. Atkal – viss pārējais bija tik labi, ka Lauras saulainā bērnība atstāja emocionālas uzspēlētības sajūtu. Iespējams, tā domāta kā skaista prelūdija politiskā režīma ne tik saulainajai pusei (šeit Tomam nav ilūziju, paldies par to) un tam sekojošām Sibīrijas šausmām.

Toms Kreicbergs pie “Lopu ekspreša” strādājis 4 gadus – rakstot, pārrakstot, tulkojot kopā ar Laumu T. Lapu un atkal šo to pārrakstot. Gribu teikt – bija vērts tā nopūlēties. Rezultātā sanācis pārdomāts, ticams, mazliet filozofisks un spēcīgs romāns par drosmi izvēlēties. Lai gan tas stāsta par 2007. – 2008. gada Volstrītu un 1940. gadu represijām, romāns ir tik aktuāls mūsdienu apstākļos, ka es to iesaku izlasīt.

Vērtējums: 4,5/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi. Grāmatnīcās romāns nonāks augustā.