Esmu tik ļoti, ļoti ar visu aizkavējusies. Man jums ir Dikļi un Augstroze, Raunis un citas vietas. Tas viss būs. Pagaidām papriecējiet acis ar Gauju pie Sietiņieža. Vislabāk klintis var izbaudīt no laivas, jo no krasta redz tikai daļu, pārējo aizsedz koki. Pašlaik arī tur grūti nokāpt, jo vecās kāpnes ir likvidētas, bet jaunas vēl nav. Cerams, ka gan kāpnes lejā uz Gauju (kur, starp citu, ir iecienīta laivotāju pieturvieta), gan taka, laipas un kāpnes gar iezi būs gatavas līdz rudenim.
Skats uz Gauju no Sietiņieža.
Avots. Noslēpies stāvas kraujas apakšā. Uz takas meklējams vietā, kur paplašinājums mašīnām kur apstāties un uz koka uzzīmēta zila bulta uz leju.
Man vajag mežu. To klusumu, smaržas, zaļumu, mieru, ogas, sēnes, putnus. Mežā vari būt pats ar sevi. Prāts attīrās, nervi atslābst. Nekur nav jāsteidzas.
Šīs ir bildes no meža, caur kuru vijas velo taka no Valmieras uz Sietiņiezi. Vakar atkal turp un atpakaļ aizmināmies ar velosipēdiem. Pa ceļam salasījām gailenes un mellenes.
Jaunās informācijas zīmes – labi izdomātas.
Glodenei gandrīz nepaveicās.
Sietiņiezis ir viena no manām mīļākajām vietām Valmieras apkaimē un dodos turp diezgan regulāri visos gadalaikos. Sietiņieža mežos var patīkami pastaigāties un paelpot svaigu gaisu. Šoreiz turp devāmies ar velosipēdiem. Bija tveicīga diena un es reibu no meža un pļavas smaržām.
Braucām pa dabā iezīmēto Valmiera – Cēsis velomaršrutu. Maršruts sākas pļavā pretī Bykolat. Sākumā tā ir tikai šaura taka pļavā un mežā, kas ar laiku pāraug meža ceļā. No Valmieras centra līdz Sietiņiezim un atpakaļ pa grants ceļu, kas ved uz/no Cēsīm, sanāk apm. 33 km. Mēs šoreiz izmetām lielāku līkumu pa vienu meža ceļu uz Rubenes pusi un beigās sanāca 40 km. Līdz rudenim ir slēgta pieeja pašam Sietiņiezim – LVM atjauno takas un kāpnes gar iezi.
Noderīgi: Cēsis – Valmiera velomaršruta karte, Par Sietiņiezi
Marii grāmatplaukts 