Eivas Lavenderas savādās un skaistās skumjas. Lezlija Voltone

skaista grāmata, grāmata dāvināšanai, maģiskais reālisms, ko lasīt

Prometejs, 2016. gads, 264 lpp.

Ārzemju lasītāju starpā augsti novērtēta, beidzot arī latviski iznākusi fantastiski skaistā (un te es domāju gan vāku, gan saturu) “Eivas Lavenderas savādās un skaistās skumjas” – stāsts par vienas ģimenes vairāku paaudžu sievietēm ietērpts eleganti sapņainā prozā. Šī ir arī viena no labākajām grāmatām, ko izlasīju 2015. gadā. Protams, romāns saņēmis arī vairākas balvas un balvu nominācijas.

Ar šo romānu man ir pavisam īpašas attiecības, jo es jūtos kā latviskā izdevuma krustmāte. Man piedāvāja palasīt oriģinālu un pateikt, vai to vērts izdot latviski. Palasīju…un tā aizrāvos, ka sajūsmā izlasīju visu grāmatu. Tagad, pēc pusotra gada, to varat darīt arī jūs. Negribu pārāk salielīt un lūdzu jūs negaidīt ārprātā daudz, tomēr šī grāmata ir tiešām skaista.

“Eivas Lavenderas savādās un skaistās skumjas” ir romāns visiem vecumiem sākot no kādiem padsmit gadiem. Burvīgi lirisks stāsts par Rū ģimenes trim sievietēm. Par dzīvi un mīlestību, kas var būt tik dažāda. Par kādas meitenes pieaugšanu. Par pagātni, turēšanos pie atmiņām un apsēstību, bet arī par drosmi un cerībām. Ir izolācijā dzīvojošā pusaudze Eiva, kura beidzot uzdrošinās iziet ārpus ģimenes īpašuma un mēģina būt normāla. Mazliet pirms un vēlāk paralēli Eivas stāstam risinās stāsts par viņas māti un vecmāmiņu. Māte, kas piecpadsmit gadus izmisīgi nespēj atteikties no pagātnes un mīl vīrieti, kuram svarīgāki panākumi sabiedrībā un nauda. Tikmēr blakām rosās galdnieks, pieskata viņas bērnus un klusām mīl. Vecmāmiņa, kura redz savu mirušā brāļa un māsas rēgu, visu laiku norokas darbā, lai nebūtu viņi jāuzklausa. Šo sieviešu attiecībās un pasaules uztverē ir ļoti daudz nianšu. Vēl ir Eivas dvīņubrālis Henrijs – ļoti īpatnējs zēns un kāds zinošāks medicīnā noteikti spētu viņam uzstādīt diagnozi.

Neuzbāzīgs maģiskais reālisms padara romānu mazliet līdzīgu sapnim, ļauj iztēloties un saprast stāstu vairākos veidos, ja lasītājs iedarbina iztēli. Šis noteikti nav vienkāršs vai sekls jauniešu romāns. Savā ziņā romāns ir skumjš, jo Eivas piedzīvotais ir traģisks, vienalga, vai to uztverat burtiski vai pārnestā nozīmē. Arī pārējo varoņu dzīves ir tādas kā aizlauztas. Nav viegli būt savādākiem, īpaši nelielā pilsētiņā. Tajā pašā laikā stāsts ir gaišuma pilns, jo, kā jau nosaukums pasaka priekšā, – šīs ir savādas un skaistas skumjas. Lasot domāju, cik grūti pieņemt svešādo. Jauniešiem tas izdodas vieglāk, vismaz grāmatā.

Man patika autores stils – valoda ir laba, literāra, tomēr viegli uztverama un lasāma, nav pārāk sacakota, tomēr maģiskais reālisms padara to īpašu – Eivas spārni, vecmāmiņas māsa, kas tik ļoti atgādina putnu, ka ar laiku par to pārvēršas, vairāki spoki, kas pavada vecmāmiņu un citi sīkumi. Tas viss uzrakstīts tik ticami un pašsaprotami, ka nerodas šaubas par grāmatā aprakstītās ģimenes eksistenci. Domāju, ka patiks arī tiem, kas parasti vairāk turas pie “parastā” reālisma.

Vajadzētu atrast, pie kā piekasīties, bet īsti nekā nav. Man viss patika (un tas vēl ir maigi teikts). Nu varbūt vienīgi man radīja aizdomas pāris sīkumi. Vai pēc 6 mēnešu gulēšanas gultā, cilvēks ir spējīgs uzreiz staigāt? Bet norakstīsim to uz kopējo grāmatas stilu, kur reālais nemanāmi saplūst ar iedomāto. Vai viens no varoņiem tik ātri varēja pārtapt no reliģiozi apsēsta mīkstmieša par naidpilni brutālu maitu? Varbūt, ar jukušajiem neko nevar zināt.

Šī bija vienreizēja pieredze, kur es vienlīdz augstu novērtēju gan sižeta interesantumu, gan autores stilu. Burvīgs, savdabīgs un cilvēcīgs sapnis.

Vērtējums: 5/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.

Advertisements

Lungs Full of Noise. Tessa Mellas

Lungs full of noiseUniversity Of Iowa Press 2013, 128 lpp. (plānots izdot 1. oktobrī, man bija iespēja izlasīt ARC).

Stāsti, kas pēta sievišķību no maģiskās un groteskās puses. Savādos veidos stāstu varones maina savus ķermeņus, dzīves, prātus, lai rastu piepildījumu un vietu dzīvē, vai atbrīvotos no sāpēm un skumjām. Bet ne tikai šīs sievietes ir piedzīvojušas personīgas ķibeles, visa pasaule ir uz sabrukšanas un sajukšanas robežas.

Jāsaka godīgi, ka neko tik savādu vēl nebiju lasījusi. Šai mazajā stāstu krājumiņā slēpjas 12 dīvaini, absurdi, asprātīgi, skaisti un vienkārši nesaprotami stāsti. Kaut kas no parodijas, kaut kas no maģiskā reālisma, kaut kas no šausmām, kaut kas no dzejas, kaut kas no pasakas, kaut kas no fantastikas. Ej nu saproti. Man pat grūti izdalīt stāstus, kas man patika visvairāk. Mariposa Girls par slidotājām, kuras slidu asmeņus ieskrūvē sev pēdās labākai slidošanai un Quiet Camp par nometni, kur skaļas meitenes pārmāca būt klusām bija savādi satraucoši un šemuļus raisoši stāstiņi, kas ilgi neiziet no prāta. Savukārt Bibi from Jupiter mani sasmīdināja ar savu asprātību par apmaiņas studenti no Jupitera . Līdzīgs bija stāsts Dye Job par pamatskolas meitenēm, kuras mēnesi ēd tikai vīnogas, iegūstot zilgani violetu ādas krāsu, jo tas palīdz piesaistīt vidusskolas puišus un viņas grib tikt uz balli. Blue Sky WhiteLandscapes in White un opal one, opal two bija burvīgi dzejiski stāsti, kuru saturu es nespēju pārstāstīt, jo īsti nesapratu jēgu, bet bija skaisti (tā laikam ar mani notiek pirmo reizi). Tādas kā gleznas tekstā. Beigās bija maziņš psiholoģiskais šausmu stāstiņš So Many Wings par sievieti, kura savāc sava bijušā mirušā vīra roku un auklējas ar to. Brrr un fui, bet spēcīgi. Daļa stāstu varoņu cenšas piepildīt apkārtējo cerības, sasniegt kaut kādus slimīgus standartus un uzvaras, bet daļa ir vienkārši vīlušās sevī, savā dzīvē, laulībā, ķermenī un mēģina sagrābt, pārmainīt, labot kas palicis pāri.

Visiem stāstiem raksturīgas lietas un darbības, kas būtībā ir neiespējamas vai uzskatāmas par nenormālām. Apmēram tā, ja es teiktu, “no rīta iedzēru benzīna kokteili vērojot rožainu saullēktu, darbā ierados mugurā uzvilkusi maximas maisiņus, un vakarā aplaistīju uz palodzes podā augošo kaķi” un jūs to uztvertu kā pilnīgi normālu dienu, jo to pavadījāt tikpat psihodēliski. Īsāk sakot – pilnīgi jocīgas lietas tiek uztvertas kā normālas. Pie tam tai visā ir kaut kāds skaistums. Tas man atsauca atmiņā Umberto Eko sastādīto “Neglītuma vēsturi”, kurā vairākkārt tika norādīts, ka neglītais var būt skaists. Apmēram tādas ir manas izjūtas, ko pastiprina grāmatas vāka noformējums. Būtībā ļoti izteiksmīgs un atbilstošs saturam.

Lielākā daļa stāstu beidzas bez īstām beigām, it kā aprauti vai pēkšņi mainot virzienu. Tas izraisa sajūtu, ka esi aizsapņojies un pēkšņi atsities ar pieri pret sienu. Savā ziņā man stāstu beigas likās nesakarīgas un nepatika, bet tai pašā laikā nekas cits neiederētos.  Stāsti, kas līdzīgi sapņiem.

Iesaku izlasīt tiem, kas meklē ko savādāku – stāstus, kas iziet ārpus loģikas robežām.

Vērtējums: 4/5

Snow Flower and the Secret Fan. Lisa See

Snow Flower

Pirmā publikācija 2005. gadā, 269 lpp. Latviski: “Sniega Roze un slepenais vēdeklis”, Zvaigzne ABC 2013. g., 326 lpp.

19. gs. Ķīnā, nomaļā, kalnu ieskautā Hunaņas provincē, Puvei ciematā Lilijai tuvojas pēdu nosaitēšanas laiks. Savedēja Wangas kundze paredz meitenei spožu nākotni, ja izdosies iegūt “zelta lilijas” – ideālas mazas pēdiņas. Bez tam, Lilija ir piemērota laotong attiecībām un tā sākas Lilijas draudzība ar viņas “radniecīgo dvēseli” Sniega Rozi. Abas meitenes sūta viena otrai ziņas slepenajā nu shu valodā uz zīda vēdekļa malām, kopīgi pārcieš pēdu nosiešanas mokas vairāku gadu garumā, šuj sev pūru un gatavojas kāzām. Vēlāk daudzu gadu garumā šī draudzība viņām sniedz mierinājumu un cerību grūtos brīžos līdz kādu dienu kārtējais nu shu vēstījums tiek pārprasts….

By the time I was forty, the rigidity of my footbinding had moved from my golden lilies to my heart, which held on to injustices and grievances so strongly that I could no longer forgive those I loved and who loved me.

Romāns ir Lilijas, nu jau 80 gadus vecas atraitnes un ļoti cienījamas dzimtas pārstāves, gaišu skumju pilna atskatīšanās uz savu dzīvi un attiecībām ar Sniega Rozi. Ir pagājuši daudzi gadi, bet Lilija joprojām nožēlo savu pārsteidzīgo rīcību pēc kļūdaini saprastās Sniega Rozes vēstules. Nosacīti slepenajai sieviešu valodai un rakstībai nu shu ir kāda īpatnība – hieroglifi ir fonētiski, viens hieroglifs var nozīmēt vairākus vārdus ar vienādu vai līdzīgu izrunu, tāpēc ļoti svarīgs konteksts.

Lisa Sī apmeklēja Hunaņas provinci un vāca visas piejamās informācijas druskas par sieviešu dzīvi un īpašo rakstību nu shu. Viņai izdevās satikt pēdējās nu shu lietotājas un pēdu nosaitēšanas liecinieces (pēdu nosiešana vietām šai reģionā turpinājās līdz 1950-iem gadiem), tāpēc romānā izmantotā informācija ir vēsturiskām detaļām bagāta un pats romāns atstāj neticamu iespaidu – tā it kā tās tik tiešām būtu Lilijas atmiņas, ko viņa ar drebošu roku nu shu valodā būtu pierakstījusi. Tas gan ir praktiski neiespējams, jo visu sievietes dzīves laikā sarakstīto viņas draudzenes sadedzināja pie kapa. Tāda bija tradīcija. Tāpēc vēsturisko liecību saglabājies tik maz un vēl jo apbrīnojamāks ir autores veikums, atdzīvinot tā laika sieviešu dzīvi un domas, stingrās tradīcijas un ierobežojumus.

Mūsdienu brīvajā pasaulē dzīvojot, ķīniešu ģimenes hierarhija, nežēlīgā meiteņu pēdu nosiešana (ideālā variantā jāiegūst 7 cm maza pēda, šaura, lotosa formā, ar augstu izliekumu), laulības, par kurām meitenei nav nekāda teikšana, gandrīz visas dzīves pavadīšana augšstāva sieviešu istabā – tas liekas neticami un pat necilvēcīgi, bet ķīnietes to visu pārsvarā pieņēma paklausīgi klusējot. Paveicās tām, kuras tika ieprecētas pārtikušā ģimenē, spēja dzemdēt dēlus un nomira pirms sava vīra. Un vienmēr bija kāds augstāks par Liliju, kam jāklausa – māte, tēvs, vīrs, vīramāte, dēli… Lilijai ar laulībām izdevās krietni uzlabot savu statusu, toties Sniega Rozei dzīve iegrozījās skarba un nelaimīga. Ja dzīve nei (sieviešu, mājas iekšpuses) pasaulē bija diegan ierobežojoša un vienmuļa, tomēr pārsvarā droša, tad sieviešu saskarsme ar wai (vīriešu, āra) pasauli varēja izvērsties traģiski kaut vai tā iemesla dēļ, ka viņas uz savām trauslajām, mazajām pēdiņām nebija spējīgas noiet garus attālumus. Sievietēm nebija un nevarēja būt nekāda daļa gar vīriešu pasauli.

Grāmatu caurstrāvo samierināšanās ar likteni un klusa nožēla par pasacīto, neizdarīto un pagājušo. Gan Lilija, gan Sniega Roze ir traģiski tēli – lepnas, vismaz ārēji paklausīgas, visu mūžu mīlestību alkstošas. Sniega Roze ir dziļi nelaimīga: “I cannot be what you wish”, bet Lilija pārāk paštaisna un nedroša: “For my entire life I longed for love”. Tas beigās rada starp viņām dziļu plaisu, ko abas nožēlo visu atlikušo mūžu. Es jutu līdzi abām varonēm, tomēr priekš manis lielākā grāmatas vērtība bija ķīniešu sieviešu dzīves attēlojumam, ieskatīšanās pasaulē, par kuru es gandrīz neko nezināju.

Emocionāli dziļi aizkustinošs un bagātīgu informāciju sniedzošs darbs, kas paliek atmiņā un vēl vairākas dienas liek domāt  par abām sievietēm un dzīvi. Interesanti, ka dažiem lasītājiem romāns šķitis pilnīgi garlaicīgs. Tas man šķiet tik savādi, ka pat neņemšos meklēt iespējamo skaidrojumu. “Sniega Roze un slepenais vēdeklis” varētu iekļūt manu 2013. gada mīļāko grāmatu sarakstā.

Vērtējums: 5/5

 

Baking Cakes in Kigali: A Novel. Gaile Parkin

Baking Cakes in Kigali

Delacorte Press 2009., 361 lpp.

Andžela no Tanzānijas ieradusies Ruandas galvaspilsētā Kigali līdzi vīram palīdzības misijā. Kopā ar citiem starptautiskās palīdzības darbiniekiem viņi dzīvo apsargātu ēku kompleksā. Tur maza veikaliņa saimniece Leokādija auklē bērnu un gaida, kad apsargs Modeste izvēlēsies viņu vai otru sievieti, CIP aģents krāpj savu sievu, kamēr viņa sieva Dženna sēž mājās un domā, ka ārpus apsargātās teritorijas bez vīra iziet ir pārāk bīstami. Savukārt musulmaņu ģimene slepus gatavojas meitas apgraizīšanai…Kamēr viņas vīrs Pius strādā universitātē, Andžela rūpējas par 5 mazbērniem, uzklausa kaimiņu un klientu noslēpumus, profesionāli cep neparastas, krāšņas kūkas, palīdz nokārtot citu dzīves, ceļ sieviešu pašapziņu un sarīko kāzas. Palīdzot citiem, viņa beidzot spēj ieskatīties acīs patiesībai par meitas nāvi un samierināties ar to.

Vienmēr esmu turējusies tālāk no Āfrikas un Āzijas tautu literatūras, jo viņu kultūra un pasaules uztvere, mentalitāte nav man īsti tuva. Un sākumā mans baltās eiropietes snobisms izpaudās visā pilnībā. Pirmajās nodaļās mani kaitināja dialogi. Nesapratu vai tie samāksloti,vai tie ļaudis tiešām tā sarunājas. Āfrikāņi tiešām lieto Eh! katru reizi atverot muti? Kaitinoši. Tikpat kaitinoši šķita autores ņemšanās ar Swahili valodu: personāžs ko saka Swahili un tūlīt to pašu atkārto angliski. Manā galvā tas izklausījās jocīgi un pagalam samāksloti. Gandrīz noliku grāmatu malā pēc pirmajām divām nodaļām, bet es tik viegli nepadodos. Un labi, ka tā! Ar trešo nodaļu svešās valodas lietojums kļūst retāks un pie eh! es pieradu. Gan pašas Andželas, gan citu cilvēku stāsti mani pamazām aizrāva un tagad varu teikt, ka šī ir lieliska grāmata par dzīvi Āfrikā un sieviešu mēģinājumiem gan fiziski izdzīvot, gan iegūt finansiālu neatkarību.

Galvenā varone Andžela ir sieviete gados, kurai nākas apglabāt gan dēlu, gan meitu un tagad jārūpējas par 5 mazbērniem,  tomēr viņa nav zaudējusi dzīvesprieku un enerģiju. Man ļoti simpatizēja Andželas pamudinājums vairākām stāsta varonēm uzsākt nelielu biznesu un izmantot vietējo amatnieku pakalpojumus. Kas attiecas uz kūkām, viņa cenšas katru pasūtītāju iepazīt, lai radītu viņam labāko un pasākumam piemērotāko kūku.

A cake can say anything that a person wants.

Piemēram, kaimiņam Kenam, kurš mīl karaoke, viņa uz dzimšanas dienu uztaisa milzīgu kūku kā kādas telekompānijas mikrofonu. Kūka viņai nav vienkārši saldais ēdiens, tā ir simbols, veids kā izteikt vēlmes, emocijas un sapņus. Andželas kūkas bieži ir neparastas formas un ļoti krāšņas. Kad pie viņas ierodas Tanzānijas vēstnieka sieva un pasūta pilnīgi baltu kāzu gadadienas kūku Wazungu (balto cilvēku) stilā, tas viņai skaitās pilnīgi garlaicīgs pasūtījums. Par pašu kūku cepšanu gan neuzzināsiet gandrīz neko. Retu reizi tiek pieminēts, ka tā ir teiksim šokolādes kūka, vai tiek paskaidrots, ka glazūras taisīšanai ir divi vienkārši un lēti varianti: ar margarīnu, vai ar ūdeni. Grāmata ir par cilvēku dzīvi, nevis pamācība kūku cepšanā.

Visu stāstu fons ir no drausmīgā genocīda (1994. gadā) cietusī Ruanda. Palasot un paskatoties Google pieejamos attēlus šermuļi skrien pār kauliem un neatbildēts paliek jautājums: kā vispār tik drausmīga nežēlība ir iespējama? Kā var tik ļoti ienīst daļu no savas tautas? Kauns, ka vietējie politiķi uzsāka tautas kūdīšanu, bet ANO, ASV un Eiropas politiķi tikai noskatījās notiekošajā. Grāmatas autore Gaile Parkin pati vairākus gadus strādāja Ruandā kā brīvprātīgā un daļa no viņas pienākumiem bija darbs ar genocīdu pārcietušajām sievietēm. Lielu daļu no grāmatas iedvesmojis viņas pašas pieredzētais un uzklausītais.

“Baking Cakes in Kigali” darbība notiek laikā, kad jau pagājuši pieci gadi, bet cilvēki vēl joprojām dziedē rētas. Dažādas starptautiskas organizācijas sniedz finansiālu palīdzību, darbinieki no citām Āfrikas valstīm, Indijas, Eiropas, ASV un citām vietām apmāca vietējos ruandiešus saimniekot un attīstīt savu valsti. Caur Andželas kūku pasūtītāju un draugu stāstiem gluži nemanāmi iespējams uzzināt par etniskās grupas Tutsis slaktiņu, salauztām dzīvēm, izpostītu valsti, kā bērni kļūst par karavīriem, AIDS un Ebolas vīrusu. Vīriešu ir palicis maz un sievietēm jāņem dzīve savās rokās. Smiekli savijušies ar asarām, dzīves svinēšana ar mirušo apraudāšanu, ikdienas sīkumi ar eksistenciālām pārdomām.

Things are sad only when you allow yourself to feel them.

Lai gan Andželai uzticētie stāsti dažkārt ir pilni traģisma, netrūkst arī prieka. Pasmaidīt noteikti liks gadījums, kad cardamon tiek sajaukts ar condom. Cilvēki satiekas un iemīlas, atrod darbu, atrod pazudušo ģimeni un beigās tiek svinētas visu sarūpētas kāzas. Šiem cilvēkiem ir cerība, valstij ir cerība un, aizverot pēdējo lapu, paliek tāda gaiša noskaņa. Grāmatu gribas salīdzināt ar nenoslīpētu dārgakmeni – kad ir tikts pāri autores debijas darba neveiklībām un pārējam, ko minēju sākumā un kas ir tīri subjektīvi iebildumi, stāsts paveras dimanta spozmē.

Vērtējums 4,5/5