Sieviete lauva. Eriks Fosness Hansens

norvēģu literatūra, vēsturiskais romāns

Atēna 2009. gads, 336 lpp.

Pirmo reizi ar Hansenu man gāja savādi. Novērtēju viņa erudīciju, bet ne visai patika grāmatas saturs. Hansens vispār raksta tā, ka reizēm šķiet – tas ir nevis zinošs rakstnieks, bet kāds zinātnieks (mākslas vai medicīnas, piemēram) ar lielu literāta talantu. Es Hansenu redzu kā nopietnu, pavecu kungu ar brillēm, bārdu, labi piegrieztā uzvalkā uzstājamies tādas pašas nopietnas auditorijas priekšā. Kungi smēķē, dāmu tur nav. Viņš lasa traktātu par bišu savstarpējo komunikāciju vai dvēseles esamības pierādījumiem. Maldīgs iespaids (autors dzimis 1965. gadā), ko rada viņa literāro darbu spēcīgā vēstures elpa.

Ar tādu zinātnisku aizrautību un zināmu emocionālu distanci, Hansens pēta kāda neparasta bērna dzīvi no piedzimšanas līdz pusaudzes gadiem. Ieva piedzimst kādas Norvēģijas pilsētiņas dzelceļa stacijas priekšnieka ģimenē. Bērns ir spalvains kā mazs kaķēns un tēvam un ārstam drīz kļūst skaidrs, ka meitene apspalvojumu nezaudēs. Ar tādu slimību nav viegli sadzīvot, tomēr, ar tēva un dažu laipnu cilvēku palīdzību, meitene aug noslēgtā, bet ne nožēlojamā vidē. Protams, Ievu ļoti reti izved sabiedrībā, jo pieaugušie vienkārši šokā un ziņkārē blenž, bet bērni ir atklāti rupji un nežēlīgi. Pārsteidzoši, ka, apzinoties, kādi pazemojumi viņu sagaida, Ieva tomēr izvēlas iet skolā.

Sākumā iedomājos, ka romānā būs mistika vai maģiskā reālisma elementi. Uz tādu domu mani ievirzīja “Sievietes lauvas” piesaukšana kā līdzīgu “Eivas Lavenderas savādajām un skaistajām skumjām”. Abu stāstu līdzība ir tikai tajā, ka galvenās varones ir savādas, sabiedrības nepieņemtas būtnes. Eiva ir sapņaina meitene ar iedomu spārniem mazliet maģiskā pasaulē, bet Ieva – ģenētiska anomālija, klīniski pētāms gadījums, ko dakteri labprāt izpreperētu, bet vienkāršie ļautiņi ieliktu krātiņā kā mērkaķi. 20. gs. sākumā cilvēki ar dažādiem fiziskiem defektiem uzstājās cirkā un visi pārējie nāca par viņiem pašausmināties un paņirgt.

Hansens ne tik daudz analizē, cik vienkārši parāda, kāda dzīve ir/bija citādajiem. Grūti šos indivīdus uztvert kā cilvēkus, daudziem tie šķiet riebīgi, bīstami, atbaidoši, dumji, apsmejami. Ārsti un zinātnieki, kuriem tā kā būtu jāsaprot, ka šie citādie ir cilvēki, nevis velna izdzimumi, nav daudz labāki – viņiem šie cilvēki ir tikai eksotiski izpētes objekti, kurus var izģērbt, spaidīt, pētīt, graizīt un citādi apstrādāt bez emocijām. Bet ko gan var gribēt, ja pat miesīgiem vecākiem ir grūtības “sagremot” savas “nestandarta” atvases. Ievu sargā tēvs, kalpone un viņas pašas spēcīgais raksturs, tomēr beigas atstāja daudzus jautājumus un man neviļus vēl pāris dienas bija jādomā kā varētu izvērsties Ievas dzīve. Viņai dzīves sākumā ir ļoti paveicies (dzelzceļa stacijas priekšnieks tolaik bija svarīga un cienījama persona), bet ko viņa darīs tad, kad tēva vairs nebūs?

Noteikti negaidīju, lasot daiļliteratūru, iepazīt Morzes kodu, bet Ieva sadraudzējas ar telegrāfistu (tik jauki sastapt cilvēku bez aizspriedumiem) un viņš iemāca meitenei saprast ziņojumus un pašai tos noraidīt. Vēl romānā var uzzināt par 20. gs. sākuma dzelzceļa darbību, cilvēka matiņu folikulu īpatnībām un to laiku ārstu konferencēm, bet vispār romānā ir tik daudz nianšu, tik daudz informācijas, ka vieglāk izlasīt nekā man tagad pārstāstīt. Pāris reizes Hansens aizbrien garākos reliģijas līkločos, bet tiem pārbraucu pāri un labo romāna iespaidu nesabojāju.

Vispār man šo romānu ļoti gribas ieteikt izlasīt, tomēr Hansena stils ir īpatnējs un pats romāns nopietns, augstā literārā kvalitātē, tāpēc baidos, ka ne visiem varētu patikt. Līdzīgi kā ar Pamuka “Sniegu” – to arī gribēju ieteikt pa labi un pa kreisi, bet neiedrošinājos. Šoreiz vismaz ar mani turciski nerunā vārnas. Paldies Spīganai par Ziemassvētku dāvanu.

Vērtējums: 4,5/5

Garpa pasaule. Džons Ērvings

laba grāmata, labs romāns, ko lasīt

Jumava 2002. gads, 568 lpp.

Grāmatas lasīšana īstajā brīdī ir īpaša sajūta. Varbūt tāpēc nesteidzos lasīt “Garpa pasauli” uzreiz pēc paņemšanas no bibliotēkas. Nesteidzos tik ļoti, ka aizmirsu par atdošanas termiņu, pamatīgi to nokavēju un saņēmu brīdinājumu. Tāds pamudinājums manī beidzot radīja sajūtu, ka pienācis īstais brīdis iepazīties ar Ērvinga daiļradi. Vēl piebildīšu, ka šo romānu man Ziemassvētkos iedāvināja Sibilla. Paldies!

Būtībā “Garpa pasaule” stāsta par Dženijas, viņas dēla Garpa un viņiem pietuvināto cilvēku dzīvi, atkailinot dažādus kutelīgus jautājumus par sieviešu tiesībām, seksuālo orientāciju, sabiedrisko un politisko kustību un, galu galā, grāmatu rakstīšanu un lasīsanu. Romāns sākas ar Garpa mātes Dženijas mērķtiecīgiem dzīves lēmumiem. Vispirms viņa kļūst par medmāsu, pēc tam tiek pie bērna, tad atrod darbu Stīringas zēnu skolā, kur pēc gadiem mācīsies Garps. Dženija ir tik neparasta, ka Ērvinga proza savaldzina no pirmajām lapām. Garpam augot, stāsta fokuss pamazām novirzās no Dženijas uz Garpu, lai gan viņa lidz romāna beigām spēlē nozīmīgu lomu. Kādu laiku ģimene uzturas Vīnē un tās ir vēsturiski ļoti interesantas nodaļas. Tagad zinu, ka 1950. – 1960. gados tikai labākās prostitūtas strādāja šīs pilsētas pirmajā (centra) rajonā. Tiklīdz vairs neatbilst standartiem, tā jāpārvācas strādāt uz zemākas klases rajonu. Vīnē Garps saraksta savu pirmo stāstu, bet viņa māte – autobiogrāfiju, kas izraisa sprādziena efektu sieviešu aprindās. Dženiju nodēvē par pirmo feministi un tālāk seko visādas interesantas lietas. Garps kļūst par rakstnieku, apprecas, auklē bērnus, aizraujas ar skriešanu un bērnu auklēm.

Reizēm romāns ir tik traģikomiski absurds, tik savādiem notikumiem pilns, ka atliek vien noticēt – tāda patiešām ir dzīve, ar cilvēkiem tā patiešām notiek. Kolorītie personāži un savādie notikumi apbur un nelaiž vaļā arī pēc romāna izlasīšanas. “Garpa pasaule” škiet tik patiesa, ka to varētu uzdot par rakstnieka T. S. Garpa biogrāfiju, ja vien tāds rakstnieks patiesībā eksistētu. Romānā ir iekļauti vairāki Garpa daiļdarbu fragmenti. Man ļoti patika stāsts “Grilparcera pansija” un es neatteiktos izlasīt arī viņa romānu “Bensenhevera pasaule”.

Jūtu, ka esmu atradusi vēl vienu rakstnieku pie kura atgriezties. Manuprāt, Ērvings neraksta rakstīšanas pēc, vai, lai kļūtu par bestsellera autoru. Viņš ir stāstnieks, kura roku vada traka iztēle, asa pasaules uztvere un talants visus elementus savīt aizraujošā stāstā. Viņš parāda greizo ASV un ir lietas, kas neizskatās mainījušās pa šiem gadiem. Nojaušu, ka ir noteiktas tēmas, kas viņam “sāp”, bet pēc viena romāna vēl neņemos spriest, vien minu, ka tās varētu būt sieviešu tiesības, vardarbība, transvestīti, puskaili skrējēji. Labi, par skrējējiem jokoju, lai gan ir divas reizes, kad Garps tikai šortos nesās pa ielām un nonāk smieklīgās situācijās. Šīs traģikomiskās epizodes ir fantastiski labas!

Beigās man ļoti gribas ielikt fragmentu ar izdevniecības apkopējas skaidrojumu, kāpēc vērts lasīt kādu grāmatu:

Man šķiet, ka Ērvingam ir izdevies tas, ko viņš piedēvē Garpa spalvai: “Rakstnieka darbs ir iztēloties visu tik personiski, ka literārs sacerējums kļūst tikpat dzīvs kā mūsu personiskās atmiņas.” Tik sasodīti patiess romāns.

Vērtējums: 5/5

Brīnišķīgā draudzene. Elena Ferrante

Neapoles cikls. ģimenes sāga, grāmata par Itāliju

Zvaigzne ABC 2016. gads, 336 lpp. L`amica geniale #1, The Neapolitan Novels #1

Noslēpumainās Elenas Ferrantes “Neapoles cikls” iemantojis lielu popularitāti gan Itālijā, gan citur pasaulē un nonācis arī līdz latviešu lasītājiem. Šo romānu slavu kaldina autores talantīgais stāstījums par divām meitenēm, pagātnes sāpju, tradīciju, klusas agresijas un atklātas vardarbības caurstrāvotā 1950. gadu Neapolē. Kritiķi un tie, kuri centās noskaidrot (un varbūt noskaidroja) Elenas Ferrantes īsto personu, apgalvo, ka romānu cikls ir autobiogrāfisks. Iespējams, jo tas, kā viņa raksta,  – tas nav romāns, tā ir dzīve, atkailināta līdz nervu galiem, pretrunīgām emocijām un dzīviem cilvēkiem pilna.

“Brīnišķīgā draudzene” ir Elenas (galvenās varones vai grāmatas autores) absolūti nesentimentālās atmiņas par kluso iepazīšanos ar kaimiņmājas meiteni Lilu un ciešo draudzību, kas izaug no kopējām spēlēm. Pirmajā grāmatā viņām ir 5 līdz 16 gadi. Šī ir neparasta draudzība, jo reizēm meitenes nedēļām nesarunājas, reizēm šķiet, ka viņas nevis draudzējas, bet sacenšas mācībās. Šķiet, ka Lilai Elenu nemaz nevajag, kamēr gandrīz viss, ko dara Elena ir tā vai citādi saistīts ar Lilas ietekmi. Elena ir blonda, apaļīga, cītīgi mācās, klausa vecākus un ir vispārēji laba un smuka. Lila turpretim sīka, kalsna, tumsnēja, stūraina, asa, stūrgalvīga un neparasti gudra. Viņa patstāvīgi apgūst grieķu valodu un citus mācību priekšmetus, ko Elena mācās skolā. Un tikai beigās nav īsti skaidrs, vai tas ir ārkārtīgi talantīga bērna ziņkārais prāts vai arī meitenes izmisīgā vēlēšanās neatpalikt izglītībā no draudzenes. Elena domā, ka Lila ir krietni pārāka par viņu, bet varbūt Lila domā tāpat par Elenu. Lila ir lepna, mērķtiecīga un dramatiska, pārāk pieaugusi saviem gadiem. Kopā viņas aug, cenšas saprast pasauli un sevi, cer, mīl un atbalsta viena otru. Pieaugšana ir sarežģīta padarīšana.

Stāsts nav tikai par meitenēm. Caur Elenas bērnības atmiņām ieraugām nabadzīgu Neapoles kvartālu, kur vardarbība ir katrā elpas vilcienā. Strīdi un kautiņi mājās, ģimeņu naids vēl no kara gadiem, goda diktētas atriebības, kaislības un trakojoši hormoni ir tā vide, kurā Elena un Lila dzīvo, mācās un sāk iet uz dejām. Meitenei apprecēties 16 gados skaitījās ļoti labi un, ja teikšana būtu tikai Elenas vecākiem, nekādās augstākās skolās tērēt naudu viņa neietu. Elena par vecākiem stāsta tā, it kā viņi būtu veci, bet īstenībā viņiem ir tikai drusku pāri par 30 gadiem. Dzīve ir skarba tiem, kas mazāk turīgi. Sižetā ir daudzi svarīgi brīži par dažādu dzīves līmeņu un uzskatu, sapņu un realitātes sadursmi: kad pusaudži ieiet bagāto kvartālā, izglītības radīta plaisa, vēlme būt ar kādu/jebkuru kopā, un pati nozīmīgākā – kāzu beigu aina.

Elena Ferrante raksta bagātīgi un ļoti detalizēti. Viņa ir ļoti rūpīgi izpētījusi cilvēku dabu, jo tādu pretrunīgu, bet patiesu emociju gammu tēlos sen nebija nācies lasīt. Viss šķita ļoti reāli, izņemot epizodi ar dzejnieku uz salas. Tā šķita izdomāta, jo bija tik paredzami klišejiska. Lai gan man romāns patika, līdz galam tomēr nespēju iejusties tēlos un vidē. Domāju, ka cikla nākamās daļas man patiks labāk, jo meitenēm sāksies pieaugušo dzīve. Man vispār bija sajūta, ka šo ciklu vislabāk lasīt visas četras grāmatas pēc kārtas – līdzīgi kā klausīties garu dzīvesstāstu. Ceru, ka nākamo daļu izdos drīz.

Vērtējums: 4,5/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.

Malvilas pils. Robērs Merls

Robēra Merla Malvilas pils

Zinātne 1981. gads, 719 lpp.
Sērija: Fantastikas pasaulē

Aizverot pēdējo lapu, jutos kā padzīta no Malvilas. Tik ļoti Robēra Merla romāns ievelk sižetā un satuvina ar varoņiem. Malvilas pils iemītnieki kļuva par maniem draugiem. Kopā ar viņiem sēdēju pils zālē pie kamīna, nostiprināju pils mūri, sagaidīju piedzimstam sivēnus un atvairīju uzbrucējus. Varat ticēt, varat neticēt, bet es dzīvoju Malvilas pilī. Arī turpmāk tekstā var būt sastopami viegli maitekļi.

Diemžēl visas labās grāmatas reiz beidzas un par šo grāmatu man īpaši sāp sirds. Jāsaņemas, lai neskraidītu apkārt un visiem neuzbāztos ar “tev šis ir jāizlasa”. Skaidrs, ka visi nelasīs un ne visiem patiks, jo 1) vairāk kā 700 lpp. var nobiedēt, 2) romānu izdeva PSRS laikā, kad izdeva tikai valdošai iekārtai simpātiskus vai nekaitīgus darbus (maiteklis! – viens no romāna varoņiem ir franču komunists), 3) Merls stāsta nesteidzīgi un pamatīgi, kas mūsu straujajam dzīves ritmam var šķist par lēnu. Man netraucēja neviens no šiem punktiem, jo biezas grāmatas mani nebaida, politiskie uzskati nebija plakātiski un ideoloģiju slavinoši, un autora stils gāja pie sirds. Laikam lieki teikt, ka “Malvilas pils” ir viens no aizraujošākajiem romāniem, kas pēdējā laikā lasīts.

Manuprāt, romāna trumpis ir autora pamatīgais un loģiski pārdomātais stāstījums. Varoņi un notikumi kā dzīvi izzīmējas iztēlē. Katrs kaut cik nozīmīgs personāžs ir interesanta, pilnasinīga personība. Uzreiz ievēroju, ka varoņiem regulāri veicas, “nospīd” īstajā brīdī. Laimīgi sagadās gan cilvēki, gan vajadzīgie resursi izdzīvošanai. Pat grūti pateikt, kāpēc tas nekaitina, bet liekas loģiski. Varbūt tāpēc, ka veiksmes nav pārspīlētas vai nedabiskas, un Merls visu ir pārdomājis. Lai gan situācija ir ārkārtīgi traģiska, tā nav bezcerīga. Taisnības labad jāsaka, ka ir arī nelaimes un ķibeles, kā jau reālā dzīvē.

Malvilas pils kompānija izdzīvo pateicoties vīna pagrabam, daļu Larokas pilsētiņas pasargā klints un šādu izdzīvojušu vietu ir vēl. Pret Malvilas iemītniekiem un tiem dažiem cilvēkiem, kas viņiem pievienojās vēlāk, man uzreiz raisījās simpātijas kā pret saprātīgiem un rosīgiem ļaudīm. Tur ļoti liels nopelns ir Malvilas īpašniekam Emanuelam Kontam, ko pārējie uzskata par neoficiālu vadītāju, lai gan lēmumi tiek pieņemti kopīgās sapulcēs, nevis vienpersoniski. To, cik svarīgs ir talantīgs, taisnīgs un apķērīgs līderis, vislabāk var novērtēt romāna beigās. Pie malviliešiem vispār izveidojās interesanta politiski sociālā kārtība, ko varētu dēvēt par feodāli demokrātisko sociālismu – demokrātija lēmumu pieņemšanā, bet manta visai grupai kopīga. Pēc ūdeņraža bumbas sprādziena izdzīvojušie ir atmesti atpakaļ Viduslaikos ar “stīmpanka elementiem” (kamēr vien ir patronas) un diezgan ātri nākas aptvert, ka jādzīvo pēc citiem likumiem. Kad man jautāja, vai esmu tikusi līdz svaigēdāju slaktiņam… Biedri, tas bija gaumīgs melnais joks no jūsu puses! Šaušalīga un ļoti spēcīga epizode par to, kādi lēmumi jāpieņem, lai izdzīvotu. Tā aina bija spēcīgāka par jebkuru lasīto zombiju/vampīru uzbrukumu.

Attiecībā uz Larokas iedzīvotājiem gan nekādas simpātijas nejutu un viņu pašieceltā mācītāja un kopienas vadītāja parādīšanās pie Malvilas vārtiem uzreiz oda pēc nepatikšanām. Interesanti tas, ka Larokā izveidojās savādāka kārtība – mācītājs ar dažiem pakalpiņiem tur dūrē visu gļēvo sabiedrību un tikai daži paklusām protestē, bet neviens neko nedara, lai nodrošinātu kopienas tālāku izdzīvošanu. Beigās tas noved pie dažiem ļoti interesantiem sižeta pavērsieniem. Šādos apstākļos jutu tikai vēl lielākas simpātijas pret malviliešiem un uzskatu, ka viņi rīkojās prātīgi. Izveidojot  atšķirīgas sabiedriskās kārtības un cilvēku grupas, parādīti iespējamie attīstības ceļi un ar tiem saistītā problemātika.

Dažu sieviešu uzvedība bija vienīgais, kas mani romānā mulsināja. Nepārprotiet, man nav iebildumu pret viņu rīcību, tikai tā motivācija vedināja vīriešu slapjā sapņa virzienā. Bet varbūt kļūdos un tādos apstākļos tā ir pavisam normāla rīcība, jo sieviešu ir maz un cilvēces pastāvēšana jāturpina, tāpēc nav ko privātīpašnieciskot. Ak jā, vēl Merls ar maigumu apraksta zirgu pārošanās ainu, bet vispār šis ir nopietns romāns. Aukstais karš, intensīvā bruņošanās loģiski noveda Robēru Merlu līdz cilvēces bojāejas vai turpmākās pastāvēšanas problemātikai. Drūma tēma, tomēr es sliecos piekrist 1972. gada “Le Monde” recenzijai, ka šis ir optimistisks romāns.

Mēs esam ļoti nodarbināti, taču mums nav nekādas steigas. Brīva laika daudz. Dzīves ritms kļuvis lēns. Dīvaini, ka stundu skaits vienā diennaktī nav palielinājies, taču tā liekas daudz garāka. Galu galā, visas ierīces, kuras bija domātas cilvēka dzīves atvieglināšanai, – automašīnas, tālruņi, traktori, koku sagarinātāji, kuļmašīnas, ripzāģi utt. – savu uzdevumu gan pildīja, bet reizē ar to arī paātrināja laika tecējumu. Mēs īsā laika sprīdī tiecāmies paveikt labi daudz. Mašīnas mums it kā mina uz papēžiem, skubināja mūs. [….] Iespējams, ka mūžs kļūs īsāks, jo ārstu un medicīnas vairs nav. Bet, tā kā dzīve tagad rit gausāk, dienas un gadi vairs neaiztraucas joņainā steigā un beidzot mums ir pietiekami laika, man reizēm ienāk prātā doma – ko tad mēs, galu galā, īsti esam zaudējuši?

“Malvilas pils” ir veidota kā Emanuela rakstisks vēstījums (var to saukt par pils hroniku), ko vietām papildina Tomā piezīmes, kas precizē vai pastāsta to, ko Emanuels noklusējis vai izlaidis. Par Emanuela rīcības motīviem dažkārt var šaubīties, bet tikai beigās iespējams pa īstam novērtēt, ka bez viņa ļoti iespējams nebūtu arī Malvilas un viņa pienesums cilvēces un cilvēcības saglabāšanā ir ļoti nozīmīgs. Pieļauju, ka Emanuels ir autora politisko un reliģisko uzskatu nesējs un, ja šie uzskati ir krasi pretēji jūsējiem, tas varētu apgrūtināt romāna baudīšanu.

Varētu stāstīt vēl un vēl, bet pietiks. “Malvilas pils” ir negaidīti aizraujošs un simpātiski cilvēcīgs romāns par dzīvi pēc apokalipses. Es vēl kādu laiku sērošu pēc Malvilas.

Vērtējums: 5/5

Stouners. Džons Viljamss

Džona Viljamsa "Stouners"

Zvaigzne ABC 2016. gads, 256 lpp.

Apbrīnojami, kā dažkārt literārs darbs var neievērots “nodzīvot” daudzus gadus un tad pēkšņi iemirdzēties kā spoža zvaigzne. Tā ir noticis ar neticami lielisko Džona Viljamsa romānu “Stouners”. Pirmo reizi izdots 1965. gadā, tas ilgu laiku palika mazpazīstams, lai gan kritiķu labi novērtēts darbs. Tagad tas beidzot pelnīti ieguvis slavu un atzinību.

Es pirmo reizi par šo romānu uzzināju no Spīganas, vēlāk viņa to iedāvināja man Ziemassvētkos. Atceros, ka tolaik domāju, vai tik nebūs garlaicīgi un pārāk intelektuāli, bet nāca gada beigas, vajadzēja ko īsu lasāmu, dāvanas nospieda sirdsapziņu un ķēros pie lasīšanas angliski. Ak, kungs! “Stouners” ir viena no labākajām pēdējā laikā lasītajām grāmatām. Un viena no tām, ko ar baudu pārlasīšu. Tāpēc priecājos, ka romāns tikko iznācis latviski, esmu tikusi pie sava eksemplāra, varu šķirstīt un tīksmināties.

“Stouners” ir smalka un spēcīga parasta cilvēka parastas dzīves studija. Bez liekām detaļām, tomēr precīzi un dziļi Viljamss portretē Stounera personību un dzīvi tik brīnišķā veidā, ka varoņa klusās bēdas un prieki kļūst par daļu no lasītāja. Romānā nav lielu emocionālu satricinājumu vai pārspīlētas emociju drāmas. Stāstījums plūst lēni, pat rezignēti, tomēr es nespēju atrauties no lasīšanas. Dažkārt vieglāk nolikt malā spriedzes pilnu krimiķi. Man ārkārtīgi patika, cik autors precīzi “noķēris” cilvēka dabu un kā viņš raksta, un ievelk lasītāju stāstā. Bija tāda sajūta, ka lasu reālas personas biogrāfiju.

Stouners varētu būt mans vai tavs radinieks, kaimiņš, cilvēks, ko katru dienu satiec pa ceļam uz darbu. Tik parasts un reāls. Kluss trūcīga zemnieka dēls, kurš lauksaimniecības studiju laikā literatūras kursā sajūtas tā “it kā redzētu visu pirmo reizi”. Šoks ir tik dziļš, ka viņš maina studiju virzienu un sāk studēt literatūru, pat nedomājot, ko darīs pēc tam. Viņā nav ambīciju, viņš ir “pasīvs kā zeme”, vienkārši grib mācīties un būt starp grāmatām. Tāda iespēja viņam rodas, kad tiek piedāvāts turpināt studijas universitātē un paralēli pasniegt studentiem ievadkursus literatūrā. Dzīves laikā viņš kļūst par profesoru, apprecas, saraksta grāmatu, bet pie tā visa viņš vairāk nonāk apstākļu pamudināts, nevis tāpēc, ka viņš pēc kaut kā aktīvi tiektos. Šķiet, ka viņu var dēvēt par gļēvu, bet viņš ir arī taisnprātīgs un atsevišķās situācijās apbrīnojami izlēmīgs. Īsāk sakot, Viljamss ir radījis daudzšķautņainu personību, kas nav obligāti jāmīl, bet tā ir saprotama, īsta un tāpēc simpātiska.

Ar sievietēm Stouneram briesmīgi neveicas. Daļēji tāpēc, ka viņa sievai ir psiholoģiskas dabas problēmas, bet, kā vēsta tautas gudrība, viena pagale nedeg. Iespējams, viņu laulība izvērstos savādāk, ja viņš nebūtu tik kluss un piekāpīgs. Tomēr viņš ir pelnījis ko labāku. Arī pusmūžā sastaptā laime ir īsa. Nabaga Stouners.

Un nabaga es. Rakstot šo atsauksmi, man ir līdzīga sajūta kā mūsu galvenajam varonim sākot mācīt studentus, kad “brīnuma izjūta paliek apslēpta viņā”. Tāpēc vienkārši iesaku izlasīt šo brīnišķīgo un cilvēcīgo romānu. Silvijas Brices tulkojums garantē labas valodas baudījumu. Vismaz man, palasot šur un tur pa kādam gabalam, bija sajūta, ka lasu oriģinālu. Joprojām sajūsminos par autora spēju radīt tik interesantu un spēcīgu darbu par ikdienišķo un ielikt tik daudz tik nelielā lappušu skaitā. Šedevrs.

Vērtējums: 5/5

Oriģinālā lasīju angliski, bet paldies izdevniecībai par dāvāto latviskā tulkojuma eksemplāru. Paldies, Spīgana! Ja ne Tu, es nebūtu piedzīvojusi Stouneru.