Rīga – Maskava. 21. gadsimta mīlasstāsts. Sabīne Košeļeva

Zvaigzne ABC 2015. gads, 112 lpp.

Nacionālais teātris “Soundcloud” aplikācijā piedāvāja noklausīties vairākus ierunātus latviešu autoru darbus, un es izvēlējos Sabīnes Košeļevas pirmo prozas grāmatu – romānu, vai drīzāk garstāstu. par latvietes un Maskavā dzīvojoša krieva attiecībām. Tur, protams, ir visas attiecību-no-attāluma sāpes un problēmas. un paralēli iet tāds kā latviešu un krievu salīdzinājums. Viņa tā kā cenšas uzsvērt atšķirīgo, bet beigās jau mēs visi esam tikai cilvēki, domājam un jūtam līdzīgi.

Sākums ātri ievilināja sižetā, man patika izvēlētais vēstījuma veids – kā jaunas sievietes atmiņas par postpadomju bērnību un iemīlēšanos no Krievijas atbraukušā puisī. Vēlāk noskaidrojas, ka viņš ir pa pusei baltkrievs, bet aizbraucis no dzimtenes, jo tur nav nākotnes, ja vēlies kaut ko dzīvē sasniegt. Viņa daudz laika pavada vilcienos un autobusos, un tur ir gan kolorīta atmosfēra, gan laiks domāt. Šīs domas ir tiešas un neizskaistinātas, pat dumpinieciskas – tāds iekšējs protests pret pasauli.

Tekstam cauri plūstošās skumjas, nepiederības sajūta iegūst jēgu, kad sižetā nonākam līdz traģēdijai, bet šajā brīdī arī stāsts manās acīs sabojājās. “Angelīnas” nodaļa, lai gan interesanta un traģiska, šķita neiederīga un pēc tās viss teksts vienkārši nenovēršami gāzās no kalna lejā. Tas mani kaitināja un beigās sadusmoja. Radās sajūta, ka autore rakstītu bakalaura darbu, kuram ir noteikts obligātais lappušu skaits. un tad nu viņa maļ domas un fantazē kā nu prot, lai tikai to apjomu savāktu. Žēl, ļoti žēl, jo sākums bija tiešām cerīgs un talants arī ir. Domāju, ka būtu bijis labāk, ja paliktu pie stāsta formāta, nemēģinot izstiept garāku.

Īsti nespēju noticēt tam mīlasstāstam, bet varbūt tas tāpēc, ka varone nebija nekāda romantiskā dvēsele. Uzkrītoši šķita visu laiku tas “krievs”, “krievs”, “krievs”, priekšā un pakaļā tā tautība. Vai tad tiešām sievietes savus mīļotos uzrunā tautībā, nevis kādā mīļvārdiņā vai vārdā? Es saprotu, ka viņa ļoti gribēja uzsvērt to tautības jautājumu, bet tas vienā brīdī sāka likties jocīgi, gandrīz vai kā necieņa pret to vīrieti. Bet nu labi, tas varbūt tikai man šķiet dīvaini.

Vērtējums: 2,5/5

The Black Book. Orhan Pamuk

Faber and Faber 2015, 465 pages.

Kādu dienu man uznāca milzīga vēlme izlasīt vēl kādu Orhana Pamuka romānu. Plauktā viens stāvēja, ko nopirku Viļņā, bet ar laipna cilvēka gādību ātri tiku pie “The Black Book” un ķēros pie ļoti lēnas lasīšanas. Lēni gāja divu iemeslu dēļ. Pirmais pavisam prozaisks: maz laika lasīšanai. Otrais iemesls jau krietni interesantāks: romāna teksts ir ļoti blīvs. Man pat šķiet, ka smadzenēm varētu būt pārslodze, mēģinot šo grāmatu izlasīt ātrā tempā, teksts varētu apnikt un rasties nepatika pret lēno notikumu gaitu, urķēšanos atmiņās, simbolos, vēsturē un politikā.

Ar “The Black Book” – vienu no viņa pirmajiem romāniem – Pamuks tika starptautiski pamanīts un novērtēts. Romāna struktūru veido divas sižeta līnijas, kas vijas ap juristu Galipu, kuru pamet sieva Rūja, neko īsti nepaskaidrojot, un viņa sievas pusbrāli, populāru avīzes feļetonistu Celalu, kurš arī kaut kur nozudis. (Atvainojos, ja es nepareizi latviskoju turku personvārdus). Ir nodaļa no Galipa skatu punkta, kurai seko nodaļa ar Celala avīzes sleju, kas kaut kādā veidā sasaucas ar iepriekšējo vai nākamo Galipa nodaļu. Galips cenšas abus nozudušos cilvēkus atrast, mēģinot Celala avīžrakstos atrast pavedienu noslēpuma atrisināšanai.

Jo dziļāk iegrimu tekstā, jo vairāk šis šķita stāsts iekš stāsta, kurš ir iekš cita stāsta, kurš, savukārt, ir vēl iekš cita stāsta. Ir tik daudz samudžinātu pavedienu un domu, ka visu grūti uztvert. Pieļauju, ka politiskā saspringuma slānis man palika neizprasts, jo vienkārši pietrūkst zināšanu par turku politisko virtuvi, lai saprastu, kas tur notiek un kāds Celala rakstiem sakars ar sacelšanos kaut kad pirms 1990. gada. Viņa avīžu slejas bieži šķiet alegorijas par kaut ko, pasaku pārstāsti vai kas tamlīdzīgs. Vieglāk uztveramie bija tādi piezemētāki gabali par ikdienu, vai arī leģendas un nostāsti par Stambulu.

Pilsēta romānā šķita ļoti klātesoša, gandrīz kā galvenais tēls. Man gribētos zināt, vai tiešām eksistē pazemē esošs manekenu muzejs, ko Pamuks tik krāšņi apraksta. Gan Celals, gan Galips stundām klīst pa Stambulas ielām un meklē zīmes, kas viņus aizvedīs kaut kur. Taisnību sakot, šī zīmju meklēšana, simbolu interpretācija, beigās arī vārdu saskatīšana cilvēku sejās manī modināja pamatīgas aizdomas, ka abi kungi ir vienkārši nojūgušies. Viņi tik ļoti grib ieraudzīt kaut ko sev vēlamu, ka tas šķiet pagalam slimīgi. Īsta apsēstība. Tāpat kā Galipa apsēstība ar Celalu un Celala apsēstība ar vēlmi kļūt par kādu citu, kas pārņem arī Galipu. Pieļauju, ka romāna centrālais jautājums ir, vai vispār ir iespējams kļūt par sevi, ko nozīmē būt par sevi?

Uzmanīgi lasot, var gūt zināmu ieskatu turku mentalitātē un vēsturē, var mazliet “nogaršot” daudzslāņaino Stambulu. “The Black Book” ir domāta pacietīgam lasītājam, tādam, kurš ir ar mieru sapīties autora teikumu mudžekļos, apsēstībā šķirstīt avīžu izgriezumus un vecas fotogrāfijas, nokāpt Stambulas pazemē un filozofēt par sev nepazīstamu dzīvi. Ja gribat sākt lasīt Pamuku, tad varbūt nevajag sākt ar šo romānu. “Sniegs” man šķita krietni vieglāk uztverams.

Vērtējums: 4/5

Mātes piens. Nora Ikstena

Dienas Grāmata 2015. gads, 175 lpp. Mēs. Latvija, XX gadsimts #9

“Mātes piens” jau ir tik daudz aprunāta un aprakstīta grāmata, ka varbūt nemaz nav vērts vēl kaut ko teikt, tomēr gribu piefiksēt savas domas. Šī ir vienīgā grāmata ar autora veltījumu un autogrāfu manā plauktā, jo biju uz tikšanos ar rakstnieci Valmieras integrētajā bibliotēkā. Toreiz viņa ļoti interesanti stāstīja gan par pašu romānu, gan savām sajūtām un to, kā viņa līdz šīs grāmatas idejai nonāca. Diemžēl mana atmiņa ir caura kā siets, jo jāatceras daudz citu svarīgu lietu, tāpēc no tās sarunas vairs neko neatceros. Grāmata nostāvēja manā plauktā salīdzinoši neilgi – tikai pusotru gadu, līdz nolēmu, ka #lasilatviešus ir īstais brīdis romānam, kas tik personīgi izsaka tautas sāpi.

Pavisam mazliet skarot 1940. gadus, “Mātes piens” ir stāsts par triju paaudžu sievietēm līdz 1989. gadam. Mātes māte nepadodas, pielāgojas un izaudzina savu meitu, kura nespēj samierināties, sadzīvot ar realitāti un nevēlas dzīvot. Šī meita pati kļūst par māti, tomēr ir tik nevarīga, ka viņas meitai jau no mazotnes jākļūst par māti savai mātei. Pateicoties meitas un Jeses (vēl viena sieviete) dzīvespriekam un sīkstumam, romāns nepārvēršas vaidu dziesmā.

Man bija žēl meitas, kuras māte negribēja dzīvot un nespēja mīlēt. Gan meita, gan mātes māte dzīvo ar vainas apziņu par to, ka viņas nespēj noturēt dzīvē sievieti, kura redz tikai slikto un jūtas ieslēgta būrī. Pēc romāna izlasīšanas man palika jautājums, cik lielā mērā mātes depresiju ietekmēja pastāvošā iekārta un cik daudz šī slimība vispār ir atkarīga no ārējiem apstākļiem. Vieni dzīvo, kamēr citi nespēj un negrib, bet tā ir bijis visos laikos. Mūsdienās būtu iespējams meklēt palīdzību un to arī saņemt. Par padomju gadiem domājot, uzreiz nāk prātā psihenes ar brutālu ārstēšanu, kur neviens nevēlējās nokļūt. Vēl man nedod mieru jautājums, kāpēc māte palika stāvoklī, jo, medicīnas studente būdama, viņa zināja kā rodas bērni, tāpat kā viņa zināja, ka negrib kļūt par māti. Un šī bērna aizvilkšana līdzi uz laukiem – vai tas ir tāpēc, lai ciestu arī bērns? Būtu bijis interesantāk saņemt atbildes uz šiem jautajumiem, nekā lasīt pīšanos kārtējās alegorijās un simbolos par dievmāti, Ismaēlu un Vinstonu. Kāmis gan bija labs, tas bija ļoti spēcīgi.

Mēs piedzimām tur un tad, un tas noteica mūsu dzīvi. Mums būtu bijusi cita dzīve, ja vien mēs būtu piedzimušas citur.

Smeldzīgi un diezgan lakoniski uzrakstīts romāns ar spēcīgu vēstījumu. Neesmu vēl lasījusi citus šīs sērijas darbus, bet “Mātes pienam” nebija pasūtījuma piegaršas, rakstīts no sirds. Ja vēl nav lasīts, tad jālasa.

Vērtējums: 4,5/5