Sala. Robērs Merls

Izdevniecība “Liesma” 1969. gads, 505 lpp.

Man tik ārkārtīgi patika “Malvilas pils”, tāpēc priecīgā satraukumā pukstošu sirdi ķēros pie Robēra Merla nākamā romāna “Sala”. Kā jau varat nojaust, romāna darbība risinās uz salas. Tā ir neliela, neapdzīvota sala kaut kur okeānā gabalu no Taiti. Uz šīs salas apmetas vairāki jūrnieki, kas uzrīkojuši kuģa dumpi, un taitieši ar sieviešu baru, kas palīdzēja jūrniekiem aizkuģot līdz salai. Ļoti ātri top skaidrs, ka starp brutālajiem jūrniekiem (pārsvarā tie ir briti), ar savu baltā cilvēka pārākumu, un maigajiem taitiešiem, ar savām tradīcijām, saskanīgas un mierīgas dzīves nebūs. Konflikts eskalē un iznākums ir skarbi likumsakarīgs.

Sākums bija šausmīgi lēns. Ap 90. lapaspusi vēl cerēju: paga, ļauj sižetam ieskrieties, tagad viņi ir uz salas, būs interesanti. Interesantāk palika, bet, ārprāts, cik šī ir apnicīga grāmata. Tie interesantie brīži ir jāizkasa no vārdu jūras par to kā taitietes apjūsmo kuslo jēriņu, nē, gailīti Perselu un kā Persels jau simto reizi atkārto, ka viņš nenostāsies nevienā pusē, ieroci rokās neņems, vardarbība ir grēks un tādā garā.

Persels ir romāna galvenais tēls – jauns, dievbijīgs pacifists, kurš ļoti labi saprotas ar taitiešiem. Savā ziņā Perselam ir taisnība, viņš grib, lai viss ir taisnīgi, demokrātiski, bet savu ideālu dēļ tomēr netieši vainīgs traģēdijā. Nenostājoties taitiešu pusē viņš neviļus atbalsta jūrnieku agresiju. Tad vēl ir kapteinis Mazons: ļoti interesants tipāžs savā nelokāmajā stulbumā un uzpūtībā. Ja viņš būtu savādāka rakstura, iespējams, dzīve uz salas izvērstos pavisam citādi.

Negribu būt netaisna, tāpēc jāpiezīmē, ka psiholoģiski šī ir ļoti interesanta drāma ar spēcīgu nobeigumu. Ja man jau no sākuma nebūtu skaidrs, kā tas viss beigsies, varbūt tā negarlaikotos. Arī no antropoloģijas puses ir interesanti lasīt, jo autors daudz stāsta par taitiešu pasaules uzskatu, paražām, domāšanu un sadzīvi. Diemžēl šoreiz man traucēja milzīgais “ūdens” daudzums tekstā un tas, ka nebija neviena varoņa, kam pieķerties.

Salīdzinot “Salu” un “Malvilas pili”, otrā šķiet dikti optimistiska un pat nereāla. “Sala” ar zemiskajiem, gļēvajiem un kašķīgajiem iemītniekiem ir krietni reālāka. Es tomēr mīļuprāt pārlasīšu Malvilu, jo man gribas ticēt “pasakām” un tam, ka kopā spēj savākties saprātīgi cilvēki un izdzīvot, nevis viens otru apslaktēt. Gandrīz aizmirsu piebilst, ka “Salas” ideja balstīta uz reāliem notikumiem. Par to var izlasīt grāmatas priekšvārdā.

Vērtējums: 3/5

Jaunais uzvārds. Elena Ferrante

Zvaigzne ABC 2017. gads, 480 lpp. The Neapolitan Novels #2, L`amica geniale #2

Ar Neapoles cikla otro daļu Ferrante ieved mūs dziļāk “Brīnišķīgās draudzenes” iepazīto cilvēku dzīvēs. Bērnība beigusies un rožainie jaunības sapņi sabrūk nepielūdzamās realitātes priekšā – saraut saites, kas vieno Neapoles trūcīgā kvartāla iedzīvotājus, var tikai pametot Neapoli vai vismaz tiekot pēc iespējas tālāk no kvartāla. Elenas izraušanās ceļš no kvartāla ar izglītības palīdzību turpinās diezgan līgani, toties Lilas izplānotā nodrošinātā dzīve dažādu iemeslu un apstākļu dēļ apmet trakulīgu kūleni un sabrūk.

Vienu romāna daļu abas draudzenes Lila un Lenū nemaz netiekas un nekomunicē. Tā ir Lenū izvēle un es par to priecājos, jo Lilas ietekme brīžiem ir ļoti toksiska un viņas rīcība krīt uz nerviem. Nevar noliegt, ka tieši draudzenes iespaidā Lenu izvēlas mācības un tās nepamet, tomēr dažkārt viņai ir labāk bez Lilas skandāliem un spēlītēm.

Diez vai spēšu precīzi formulēt Neapoles cikla maģiju un panākumu atslēgu, bet man ir minējums. Ferrantes stāsta spēks slēpjas ārkārtīgi detalizētajā, samudžināti pretrunīgu varoņu emociju tēlojumā un dzīves neizskaistināšanā. Brīžiem tā Lenū rakņāšanās savās un Lilas sajūtās un domās pat nogurdina, bet autore šādā veidā panākusi ļoti pilnasinīgus tēlus. Portretētie cilvēki nevis jāmēģina iztēloties, bet sev jāatgādina, ka tie tikai daļēji varētu būt reāli (ja pieņemam, ka šis ir daļēji autobiogrāfisks darbs). Tomēr ne jau šī emociju detalizācija ir galvenais, bet tas, ka Ferrante uz papīra uzlikusi visas tās pretrunīgās jūtas un domas, kuras mēs jūtam un domājam, bet neatļaujamies izpaust skaļi, dažkārt nemaz nesaprotam un pat kaunāmies sev atzīties.

Teikšu godīgi, ka ap grāmatas vidu man abas draudzenes un autores sīkumainība bija apnikusi, un apsvēru atlikušo tekstu izlaist, lai uzreiz izlasītu beigas. Bija brīdis, kad sižets iebuksēja, viss tika malts uz riņķi. Tad, par laimi, Lenū pārtrauca komunicēt ar Lilu un sižets sāka virzīties uz priekšu ātrāk, pārlecot pāri notikumiem pa mēnešiem un gadiem. Pabeidzot grāmatu sapratu, ka vidusdaļā sīki aprakstītie notikumi bija vajadzīgi, lai saprastu visu tālāk notiekošo.

Attiecībā uz darbības vidi mani pārsteidza, cik ļoti itāļu jaunieši 1950. – 1960. gados ņēmās ar politiskajām idejām. Tāpat ļoti liels bija kontrasts starp trūcīgo un turīgo cilvēku sadzīves apstākļiem. Kamēr vieniem vesela mājas bibliotēka, citi pat lasīt nemāk. Visas tās jaunās meitenes tik ļoti steidz apprecēties, bet pēc precībām vienas bēdas un asaras, dzīve jau cauri. Es nesalīdzinu ar to, kā ir tagad, tikai konstatēju dažas tā laika iezīmes.

Pirmais, ko iedomājos pēc grāmatas izlasīšanas: cik savādi sagriežas likteņi. Jā, man ne viss patīk Ferrantes rakstītajā, bet nevaru atrauties, teksts ir tik reāls, viss tik īsts un nemākslots. Ļoti interesē kā turpināsies abu draudzeņu dzīves, kas aizvien vairāk attālinās un kontrastē, tajā pašā laikā viņas joprojām smeļas spēku viena otrā.

Vērtējums: 4/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.

Viss mūžs. Roberts Zētālers

Zvaigzne ABC, 2017. gads, 112 lpp.

Kā gan var iebāzt visu mūžu plānā grāmatiņā?! Bet var, pie tam pavisam klusām un spēcīgi. Dažās ainās visa dzīve. Pēc tam sēdi un domā, ko, nez, varētu beigās uzrakstīt par tevi.

“Viss mūžs” ir kā “Stounera” mazais brālis. Arī šī ir vienkārša cilvēka vienkārša dzīve, tomēr ar zināmu atšķirību. Kamēr Stounera mūžs vairāk atspoguļoja pats sevi, caur Egera dzīvi ieraugām progresa nestās pārmaiņas mazā Alpu ciematā un procesus, kas pārmaina Eiropu. Kalnos tiek sabūvēti funikulieri, pa noasfaltētajiem ceļiem ripo spožas mašīnas un ciematnieki no zemkopjiem pārtop par tūristu uzņēmējiem. Domāju, ka klusumu mīlošais Egers nespēs pielāgoties, bet viņš ir pragmatisks un, pēc pārciestajiem gadiem Krievijā, atrod sev patīkamu nodarbi kalnu pavadoņa lomā. Egers ir vienkāršs, kluss, strādīgs, vientuļš un pieticīgs, un uzreiz raisīja manas simpātijas.

Autors izvēlējies Egera mūžu parādīt dažās ainās, kas pastāsta gan par Egeru pašu, gan ieleju un ciematu, gan mēģina atbildēt, cik vērta ir dzīve, kas ir nāve un vai cilvēks joprojām ir viņš pats bez rokām un kājām. Nāve šeit ir dzīves sastāvdaļa. Zētālers raksta skopi, neizskaistināti un tas sader ar Andreasa Egera raksturu. Teksts  ir kā veltījums pieticīgam un godīgam strādniekam, vienam no miljona.

Mums stāsta, ka svarīgi panākumi, tik uz priekšu, tik uz augšu, visu laiku kaut kur jādzenas, jātiek kaut kur augstāk un tālāk, jākļūst par ko lielu un ievērojamu, bet Andreass Egers dzīvo tieši pretēji šim spiedienam (varbūt 20. gs. tas vēl nebija tik izteikts) un ir ārkārtīgi atsvaidzinoši lasīt par dzīvi bez ambīcijām. Ar visiem sāpīgajiem mirkļiem, tā tomēr izrādās nemaz ne tik slikta dzīve. Galu galā, beigās tāpat visus gaida nāve.

Vērtējums: 3,5/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.