Es, Katrīna. Ķeizarienes grēksūdze. Laila Hirvisāri

vēsturisks romāns, izklaidējoša grāmataLauku Avīze 2017. gads, 512 lpp.

Krievijā valdījušas daudzas spilgtas personības. Darītas gan apbrīnojamas, gan šausminošas lietas. Par Katrīnu II nebiju lasījusi gandrīz neko, tāpēc nelaidu garām iespēju izlasīt par viņu sarakstītu romānu. Prātīgāk būtu lasīt dokumentālu darbu, nevis daiļliteratūru, bet gribējās ko vieglāku un to arī dabūju.

Autore izvēlējusies Katrīnas II stāstu rakstīt sarunas veidā starp Katrīnu un viņas uzticamo virskambarkungu Leonu Augustu Deņikinu. Katrīnai ir drusku pāri sešdesmit, kad viņa nokrīt pa kāpnēm un salauž kāju. Ārsti ir nemākulīgi, kāja slikti dzīst. Lai gulēšanu padarītu mazāk mokošu, ķeizariene nolemj ar Leona palīdzību sakārtot dokumentus un pierakstīt savu dzīvesstāstu. Tā kā Leons viņai bijis līdzās jau kopš brīža, kad viņa tikai taisījās braukt uz Krieviju, lai precētos ar lielkņazu Pēteri, tad viņš zina daudzus notikumus un var pielabot, vai atsaukt atmiņā to, ko ķeizariene ne visai grib atcerēties. Paralēli ritot ikdienas dzīvei, lasītājs tiek iepazīstināts ar Katrīnas ērkšķiem kaisīto ceļu no bērnības Anhaltes-Cerbstes firsta ģimenē līdz patvarīgai kāpšanai Krievijas tronī, nostumjot no tā savu infantilo, pustrako vīru ķeizaru Pēteri III.

Pret lielkņazieni Katrīnu visi izturas tik slikti, ka jābrīnās, kā viņa vispār tos daudzos gadus iztur. Sava loma ir gan spēcīgajam raksturam un ārkārtīgai vēlmei kļūt par Krievijas valdnieci, gan dažiem viņas uzticamajiem kalpotājiem, kas mazliet atgādina supervaroņu komandu. Vēl ir daži kungi, kam smukā un nelaimīgā lielkņaziene dikti simpatizē. Ienaidnieku tomēr ir vairāk. Katrīna savā stāstījumā velk uz svētās mocekles pusi, nu, ja neskaita viņas mīlas dēkas. Leons ik pa laikam pātrauc viņas runas plūdus un par kaut ko ķeizarieni apsūdz. Tas, acīmredzot, ir Lailas Hirvisāri ieplānots, lai veidotos nosaukumā pieminētā grēksūdze, bet tā arī nesapratu – autore tik nemākulīgi raksta, vai tulkojumā kas pazudis, bet man šī viņu polemika šķita gaužām samākslota, neveikla un nesaprotama. Vispār dialogi šķita vāji uzrakstīti, ķeizariene pārāk bieži atkārtojas un skaidro Leonam faktus, kas nebūtu jāskaidro, jo viņi abi tos zina. Arī ķeizarienes iekšējais monologs ir pārbāzts ar taisnošanos, kas visu laiku atkārtojas. Saprotu, ka autore šādi mēģinājusi padziļināt tēlu, bet īsti nav izdevies.

Nobīdot malā vājos dialogus un dīvainos monologus, romānā ir krietna deva interesantas vēsturiskas informācijas. Manās acīs “Es, Katrīna” lielākā vērtība ir Krievijas galma dzīves aprakstos. Grandiozās un mokošās pārcelšanās no pils uz pili (vairāki tūkstoši cilvēku, līdzi veda mēbeles), galma intrigas, mīļākie – politikas noteicēji, sadzīves sīkumi un tā tālāk. Greznība pilīs bija žilbinoša, bet pārbraucienos galms mēdza gulēt krogus telpās uz soliem un nedēļām ilgi nemazgāties. Pa nakti izvirtības, pa dienu gājiens uz baznīcu. Ne visi galmā prata lasīt. Ārsti kā labāko metodi 18. gs. slimnieku ārstēšanai izmantoja asins nolaišanu. Dažkārt ar letālām sekām. Krievijas galms tolaik atstāja ļoti greznu, bet neizglītotu un prastu iespaidu.

Ļoti centos šo romānu nesalīdzināt ar pēdējā laikā lasītiem citas kategorijas literārajiem darbiem, bet laikam īsti nesanāca. Maz lasu “Es, Katrīna” līdzīgus romānus, tāpēc domāju, ka vērtēju pārāk skarbi un citiem attiecīgās literatūras lasītājiem patiks vairāk. Romāns lasījās raiti un viegli, izklaidējoši kā “privātās dzīves” stila žurnāls un kādreiz tieši tāda smadzeņu košļene ir vajadzīga.

Vērtējums: 2,5/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.

Ūdens atmiņa. Emmi Iteranta

jauniešu romānsJāņa Rozes apgāds 2016. gads, 240 lpp.

Šī grāmata ir kā ūdens – tā diezgan rāmi izplūst cauri lasītāja prātam un vairs nav notverama. Paliek tikai atmiņas par skaistu tekstu, mierīgu noskaņu un visuresošo ūdeni, jo ūdens ir šī romāna centrālā tēma. Viss grozās ap ūdeni – tējas ceremonija, sena ekoloģiskā katastrofa, ūdens trūkums, ūdens iegūšanas kontrole un slepeni ūdens resursi. Visu varoņu likteni nosaka ūdens.

Tīri teorētiski pēc mūsdienu grāmatu mārketinga dalījuma var teikt, ka somu rakstnieces Emmi Iterantas debijas romāns ir domāts jauniešiem, jo galvenajām varonēm Noriai un Sanjai ir ap 16 gadiem, tomēr šajā romānā tik spilgti izpaliek bieži izmantotā dumpīgu jauniešu sacelšanās un uzvara pār sistēmu, nav arī mīlas līnijas, ka romānu nekādi nevajag iegrožot kādā lasītāju vecuma kategorijā. Interesanti būs visiem.

Salasījos dažādas atsauksmes, tomēr mani tik un tā pārsteidza ūdens plūdumam līdzīgā liriskā romāna noskaņa, kurā ieskanas gan cerība, gan nolemtība. Darbības vide mulsina un intriģē. It kā Skandināvija, it kā Āzija, bet sajūtas vairāk uz Āzijas pusi vilka. Kaut kas ir noticis un Eirāzija tagad ir viena liela valsts. Autore izskaidro maz, viņa vairāk parāda nekā pasaka, liek nojaust, tomēr jautājumu ir vairāk kā atbilžu. Romāns neprasa sīku radušās situācijas un darbības vides aprakstu, bet ziņkārīgam prātam gribas zināt, kas tieši notika, kāpēc ir tāds ass kontrasts starp atsevišķām tehnoloģijām un pagrimumu, ko slēpj militāristi.

Domāju, ka no “Ūdens atmiņas” varētu sanākt labs eiropiešu kino, bet Holivudas līmenim sižetā ir par maz asiņu un cīņas. Man patika, negaidīts un atšķirīgs distopijas romāns, savdabīga ideja un viegls izpildījums būtībā skumjam stāstam.

Vērtējums: 3,5/5

Staļina govis. Sofija Oksanena

Staļina govisJumava 2013. gads, 384 lpp.

Vēstījums par triju paaudžu sievietēm – māti, meitu un mazmeitu Igaunijā un Somijā PSRS laikā,  kuras šķir laiks, politiskā vara, attālums un slimība. Kapitālistiskajā Somijā dzīve ir savādāka, bet nebūt ne rožaina, arī šeit igaunietēm jāturpina dzīvot ar bailēm un kauna sajūtu.

Šķiet, “Staļina govis” tikai vienreiz redzēju pieminētu internetā (tomēr nē, atradu vēl vienu nelielu atsauksmi), bet kaut kas tai atsauksmē bija tāds, kas aizķēra un lika bibliotēkā paņemt šo grāmatu. Varbūt tas bija jocīgais nosaukums, bet visdrīzāk manu interesi uzjundīja fakts, ka romāns ir par sieviešu ikdienu PSRS laikā.

Vēlāk noskaidrojās, ka par Staļina govīm tika sauktas kazas. Tas man bērnībā bija paslīdējis garām. Tāpat atklājās vēl bezgala daudz jau piemirstu vai iepriekš nezināmu faktu par tā laika ikdienu. Ziemassvētkus oficiāli nesvinēja, 1980-jos gados Igaunijā sievietes nenēsāja bikses, zeķubikses un banāni bija luksus un milzīgs deficīts, prostitūcija un bezdarbnieki oficiāli nepastāvēja, zilie kartupeļi, balināti džinsi par 300 rubļiem, raibās katūna kleitas un vēl un vēl…. Manu sava veida nostaļģiju gan sapratīs tikai tie, kas piedzima pirms 1990. gada. Jaunākiem romāna smalkākās nianses var palikt nesaprastas un romāns vairāk kalpos kā neoficiāla antropoloģijas grāmata. Arī man nācās diezgan iedziļināties, lai izprastu kas tieši kalpo par cēloni galvenās varones Annas slimībai.

Romāns aptver laika posmu no 1940-iem līdz 1990-iem gadiem Igaunijā un Somijā. Būvdarbu vadītāja, igauniete Katarīna 1971. gadā iepazīstas ar somu celtnieku, pēc dažiem gadiem apprecas un pārceļas uz Somiju. Katarīnas meitai Annai romānā atvēlēts visvairāk vietas. Tieši caur viņu tiek iznests padomju gadu apjukums un kauns, jo igaunietes Somijā tiek uzskatītas par krievu maukām, bet Igaunijā tikai gaida viņu atvestās importa preces. Anna ir bulīmiķe ar 14 gadu stāžu. Sākumā domāju, ka viņa ir pusjukusi, bet vēlāk sapratu, ka viņa vienkārši ir dzīves traumēta, bet, protams, kaut kam ir galvā jāsagriežas, lai sevi tā mocītu un nemīlētu (viņa gan domā savādāk). Viņa pārsvarā negausīgi rij, pēc tam vemj, izdomā visādas viltīgas taktikas, kā uzturēt savu atkarību, nespēj ne īsti draudzēties, ne mīlēt. Visu aptverošs kauns, bezspēcība un bailes viņu ir pilnīgi saindējušas: “Bailes, kas kļuva par kaunu, kad visu, kas man bija skaidrs un dabisks, vajadzēja noklusēt, īsti nesaprotot, kāpēc.” Vēl ir Sofija, Katarīnas māte, Annas vecmāmiņa igauniete, kas dzīvo laukos. Viņas atmiņas stāsta par kara un pirmajiem pēckara gadiem. Skarbs, atkailināts vēstījums par vienkāršo ļaužu dzīvi ne tik senā pagātnē.

Mani izbrīnīja salīdzinoši atvērtā robeža starp Somiju un Igauniju PSRS laikā. Protams, vajadzēja atļaujas un ielūgumus, bet šķiet, ka somi diezgan vienkārši tika uz Tallinu ar jaunām krosenēm kājās, kuras pārdeva spekulantiem, lai dabūtu rubļus dzeršanai. Izrādās, somu celtnieki bija ļoti pieprasīti PSRS. Šokēja somu attieksme pret igauņiem. Kā var savu kaimiņu tautu uzskatīt par krieviem un vispār zemākiem cilvēkiem, un igaunietes par maukām? Tā it kā nekādas vēstures un saskarsmes starp abām tautām pirms 1940. gada nebūtu bijis. Nu labi, kā radās mīts par igaunietēm maukām ir skaidrs, bet to pārējo tik viegli nevar saprast.

Īpatnēji, ka romānā nav neviena patīkama tēla, ar ko lasītājs varētu personificēties. Varbūt, ka citi spēj just līdzi Annai, es nespēju. Tai pašā laikā tas nemazina romāna pievilcību. “Staļina govis” ir psiholoģiski smags, faktiem bagāts romāns, interesanti uzbūvēts un lasīšanas vērts. Labi derēs tiem, kas interesējas par neseno vēsturi. Starp citu, somu rakstnieces Sofijas Oksanenas māte ir igauniete, tēvs soms, tāpēc romāns savā ziņā šķiet personisks. Viņas ģimenes saknes nenoliedzami ietekmējušas autores literāros darbus.

Vērtējums: 5/5

Mazie troļļi un Lielie plūdi. Tūve Jānsone

MuminiZvaigzne ABC 2012.g., 54 lpp., sērija “Lasītprieks”. Pirmo reizi izdota 1945.g.

Pirmā grāmata ciklā par Muminu un citiem mazajiem troļļiem. Visus trollīša Mumina piedzīvojumus ilustrē autores pašas veidoti zīmējumi.

Muminu mamma ar mazo trollīti Muminu dodas lielajā mežā meklēt sev ziemai māju. Viņiem pievienojas Mazais zvēriņš un tulpju meitene. Mežs, protams, ir briesmu pilns, bet viņi veiksmīgi tiek mežam cauri, jūras krastā satiek Hatifnatus un dodas tiem līdzi jūrā, nonāk uz salas un dodas tālāk Mumintēta meklējumos. Sākas spēcīgs lietus un plūdi. Beigu beigās pēc visādiem piedzīvojumiem viņi atrod Mumintēti, nonāk skaistā ielejā un nolemj tur apmesties uz dzīvi.

Divas labākās atziņas:

  • tumsā viss liekas briesmīgāk nekā patiesībā,
  • nav jēgas celt troksni par sīkumiem.

Pārējie Muminu piedzīvojumi lasāmi “Komēta nāk”, “Burvja cepure”, “Mumintēta memuāri”, “Bīstamā vasara”, “Trollīša ziema” u.c., kopumā 9 grāmatās par trollīšiem Muminiem.

Lasīju bērnībā un ļoti patika. Tagad lasot, teksts un notikumi šķita mazliet par vienkāršu, bet jāatceras, ka tā ir bērnu grāmata un kā tādu es to ļoti labprāt iesaku mazajiem lasītājiem. Trollīšiem Muminiem lieku 4/5.

Vasaras grāmata. Tūve Jānsone

Izdevis apgāds “Atēna” 2005. gadā, 154 lpp. Pirmo reizi publicēta zviedriski 1972. gadā.

Visi pazīst Tūves Jānsones (Somijas zviedru rakstniece, 1914. – 2001.) trollīšus Muminus, bet viņa ir sarakstījusi arī 10 grāmatas pieaugušajiem. “Vasaras grāmata” ir viena no tām, bet tā ir iemīļota visu paaudžu lasītājiem. Romāns ir balstīts uz autores pašas piedzīvoto. “Vasaras grāmatu” lasīju 2008. gadā, piezīmes saglabājušās skopas, tomēr atceros šo kā vienu no foršākajām grāmatām, ko togad izlasīju.

Grāmatā darbojošos personu ir maz. Gados veca māksliniece pavada vasaru uz mazas saliņas Somu līcī kopā ar savu mazmeitu Sofiju. Abas mācās pielāgoties un sadzīvot. Daudz sarunu par dzīvi un dabu, humora un dzīves gudrību. Vasarīga grāmata. Līdzīgi kā ar Reja Bredberija “Pieneņu vīnu”, tā ir interesanta gan bērniem, gan pieaugušajiem. Lasīju un vēlējos, kaut man būtu tāda vecmāmiņa uz salas.

“Kad tu mirsi?” bērns jautāja.
Un vecāmāte atbildēja: “Drīz. Bet tas uz tevi it nemaz neattiecas.”
“Kāpēc?” mazmeita vaicāja.
Vecāmāte neatbildēja, viņa izgāja uz klints un devās tālāk uz ieplaku.
“Tas ir aizliegts!” Sofija iesaucās.
Vecā nicīgi atbildēja: “Zinu. Nedz tu, nedz es nedrīkstam doties uz ieplaku, tomēr tagad mēs to darīsim, jo tavs tētis guļ un neko par to nezina.”

Par Sofijas prototipu kalpoja Tūves Jānsones krustmeita Sofija Jānsone. Savukārt vecmāmiņas prototips ir pašas autores māte Signe. Grāmatai dodu 5/5 un domāju agrāk vai vēlāk pārlasīt.