Maldināšana. Līdz šim noklusētais stāsts par Austrumiem un Rietumiem. Spiegošana mūsdienās. Edvards Lūkass

MaldināšanaZvaigzne ABC 2014. gads, 382 lpp.

Spiegu stāsti cilvēkus ir fascinējuši vienmēr. Edvards Lūkass piedāvā lasītājiem tādus, kas risinās reālajā dzīvē. Tie vēsta par slepeno fronti, kā arī par cīņām starp Austrumeiropas jauno kapitālismu – autoritāru, mafiozu varu – un dažādu likstu apsēsto Eiropas un Amerikas demokrātisko sabiedrību. “Maldināšana” sniedz nozīmīgu informāciju par lielās politikas un rūpnieciskās izlūkošanas aizkulisēm. Grāmatā aplūkoti arī līdz šim plašākai sabiedrībai nezināmi fakti par Rietumu izlūkdienestu aktivitātēm Baltijā pēckara gados. (no oficiālās anotācijas)

Pārsvarā mūsu priekšstatu par spiegu darbu un spiegu dzīvi rada daiļliteratūras grāmatas un filmas, kur gudri, spēcīgi labie puiši ar iespaidīgiem ieročiem un futūristisku elektroniku atmasko sliktos puišus. Tikai retos gadījumos pasaules presē “uzpeld” kāda neizteiksmīga seja zem virsraksta par spiegu skandālu un arī tad tas vairāk izklausās pēc sazvērestības teorijas nevis patiesības. Zinot, ka Lūkass ir viens no The Economist redaktoriem un daudzus gadus specializējas tieši Austrumeiropas jautājumus, nolēmu palasīt par īstiem spiegiem un tā tiešām izrādījās ļoti interesanta lasāmviela.

“Maldināšanā” tiek skatīta Austrumu (ar to saprotot Krieviju) un Rietumu (Lielbritānija un ASV) savstarpējā spiegošana no boļševiku nākšanas pie varas Krievijā līdz pat spiegu skandālam ASV 2010. gadā. Liela daļa šo “spēlīšu” notika Baltijas valstīs, kur starp abiem pasaules kariem un pēc 1990. gada dažādu valstu spiegi čumēja un mudžēja. Daudz tiek skarti arī Rietumu neveiksmīgie mēģinājumi atbalstīt partizānus Baltijas valstīs un Polijā, kur kopumā iesūtīja vairāk kā 40 steigā no emigrantiem savervētus un apmācītus spiegus. Visa operācija “Džungļi” izskatījās tik nemākulīgi izplānota un realizēta, ka kopā ar Lūkasu sliecos domāt, ka tā bija tikai aizsegs veiksmīgākām operācijām, kuras joprojām tiek turētas slepenībā.

Gan pieminētie “Džungļi”, gan citi gadījumi parāda CIP un SIS diezgan nelabvēlīgā gaismā. Tā vien liekas, ka tur strādāja/ strādā savtīgi, iedomīgi, lētticīgi, pašapmāna un pārākuma sajūtas vadīti cilvēki, kuri neņem vērā brīdinājumus un nespēj izķert “kurmjus” savā vidū. Daudzas reizes viss ir tik slikti, ka VDK (tagad sadalījusies FDD un ĀID) uz viņu fona izskatās pēc īsta supervaroņa – Rietumu spiegus viņi veikli izķer, savējos tikpat veikli iesūta (vai savervē) un daudzi netraucēti darbojas gadiem ilgi. Tas ir tik uzkrītoši, ka atliek divi varianti: noticēt, ka Rietumu izlūkdienesti tiešām ir vāji un vieglprātīgi, vai arī pieņemt, ka Lūkass pats veic smalku maldināšanu, jo “vissekmīgākās operācijas ir tās, kas paliek neievērotas. Kārtīgs, izdevies pasākums nav ar zelta burtiem ierakstīts vēsturē, par to zina tikai tā veicēji”. Galu galā, šo grāmatu taču var izlasīt arī ienaidnieki un labāk viņiem nezināt par Rietumu veiksmēm. Izvēlieties paši, kam ticēt, bet pilnībā ticēt nevajadzētu nekam un nevienam.

Rietumi tomēr ne vienmār ir bezzobaini. Lūkass plaši apskata divus pēdējā laika lielākos skandālus: Hermaņa Simma atmaskošanu Igaunijā 2008. gadā un 10 “nelegāļu” aizturēšanu un izraidīšanu no ASV 2010. gadā. Viņu skaitā bija arī Anna Čapmena, kura Krievijā tika pataisīta par zvaigzni. Ja Hermaņa Simma gadījumā, rūpīgāk papētot, uzreiz būtu nojaušama ar spiegošanu saistītā pagātne, tad vairāki ASV aizturētie iezīmē jaunu, bīstamu tendenci – jaunie “nelegāļi”, kas valstī uzturas pilnīgi legāli, ar saviem īstajiem vārdiem un īsto biogrāfiju. Tādus ir daudz grūtāk atklāt.

Grāmata ir pilna ar faktiem un aizraujošām detaļām, trūkst tikai skaistas sievietes, cigāri, šampanietis un ātras mašīnas. Reālie spiegi un reālo spiegu dzīve nebūt nav glamūrīga un viņi nav nekādi supervaroņi (ar ļoti retiem izņēmumiem). Visa pamatā ir rūpīga gatavošanās, daudz ikdienas rutīnas, darbs ar papīriem un pārliecinošs, bet neuzkrītošs tēls. Spiegs var būt jūsu necilais kaimiņš vai kolēģe, vairāku bērnu māte un jūs par to nekad neuzzināsiet. Par spiegiem bieži kļūst personības ar morāles defektiem vai psiholoģiskām novirzēm. Atlīdzību aģentiem mēdz izmaksāt retās pastmarkās vai kazino žetonos. Padomju Savienībā viltotus dokumentus nodeva nerūsējošā tērauda skavas kas neatstāja uz papīra rūsas pēdas. Pēc PSRS sabrukuma caur Igauniju uz Rietumiem pārdeva gan militāros noslēpumus, gan militāro tehniku.

Sniedzot nopietnu, faktos balstītu informāciju, autors pasniedz to nenogurdinošā veidā un tekstu var lasīt ar aizrautību arī tie, kuri neorientējas pasaules politikā. PIeļauju, ka daudz kas vēl palicis neuzrakstīts. Šoreiz arī tulkojums labs, bez paviršiem anglisko terminu pārcēlumiem latviešu valodā. Arī Asmo ir izlasījis un viņam patika “Maldināšana”.

Ja jūs dzīvojat Holivudas izraisītās ilūzijās, tad ir vērts izlasīt šo grāmatu par patiesiem spiegiem. Otrs iemesls, kāpēc Lūkasa grāmata jāizlasa – uz mūsu pasaules daļu skarošajiem politiskajiem un ekonomiskajiem notikumiem spēsiet paskatīties dziļāk un rast dažu labu izskaidrojumu Eiropas, ASV un Krievijas attiecībās arī šodienas kontekstā.

Vērtējums: 4/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības.

Azazēls & Turku gambīts. Boriss Akuņins

Lasot “Кладбищенские истории”, man ļoti iepatikās Japānas ārzemnieku kapsētai pieliktais stāstiņš par Erastu Fandorinu. Tā es atklāju, ka Borisam Akuņinam ir vesela detektīvsērija par atjautīgo cara laika ierēdni 19. gs. beigās “Приключения Эраста Фандорина”. Latviski izdotas pirmās četras grāmatas.

AzazēlsAzazēls. Detektīva Erasta Fandorina piedzīvojumi #1

Jāņa Rozes apgāds 2001. gads, 231 lpp.

1876. gada 13. maijā jauns cilvēks parkā Maskavā teatrāli izdara pašnāvību. Pamazām noskaidrojas, ka vēl vairāki jauni un turīgi vīrieši mēģinājuši nošauties vai nošāvušies. Kriminālpolicijas pārvaldes izmeklēšanas pristava jauniņais rakstvedis Erasts Petrovičs Fandorins tiek iesaistīts izmeklēšanā savas atjautības un asredzības dēļ. Pašnāvības sāk izskatīties pēc slepkavībām un “ož” pēc starptautiskas noziedzīgas organizācijas.

Pirmā iepazīšanās ar kriminālizmeklēšanā nepieredzējušo Fandorinu ir pilna dramatiskiem un straujiem notikumu pavērsieniem. Šaušana, duršana, pakaļdzīšanās, ielaušanās, azartspēles, izsekošana, nolaupīšana… Noziedznieki ir viltīgi un labi maskējušies, bet Fandorins nav ar pliku roku ņemams. Pirmajā brīdī varētu šķist, ka viņš ir tipisks papīru cilātājs, pienapuika, kautrīgs, maigs un pat neveikls, bet aiz necilās ārienes slēpjas ass prāts un izšķirošajās situācijās viņš spēj rīkoties aukstasinīgi un pārliecinoši. Reizēm gan gadās kļūdīties, bet tas ir cilvēcīgi. Simpātisks tipiņš. Arī kriminālintriga šajā konspirācijas teorijas detektīvā Akuņinam sanākusi laba.

Vērtējums: 4/5

Turku gambītsTurku gambīts. Detektīva Erasta Fandorina piedzīvojumi #2

Jāņa Rozes apgāds 2001. gads, 215 lpp.

Ir 1877. gads, pilnā sparā rit krievu-turku karš un jaunā, brīvdomīgā Varvara Suvorova cenšas slepus nokļūt frontē pie līgavaiņa. Bulgārijā viņa satiek Erastu Fandorinu un vairāku apstākļu sakritības dēļ krievu štābā tiek pielikta viņam par sekretāri. Kamēr Fandorins meklē turku “pelēko kardinālu” Anvarefendi, Varvaru aplido gan ārzemju reportieri, gan krievu virsnieki, bet pret krievu uzbrukumiem tiek veiktas smalkas diversijas.

Visas tās politiskās intrigas, Anvarefendi veiklās manipulācijas – lieliski, kā jau pieklājas kārtīgā spiegu detektīvā. Man gan diezgan ātri radās aizdomas par diversanta personību un brīnījos, kāpēc Erastam tādu nav (nu labi, beigās jau atklājās, ka aizdomas viņam tomēr bija). “Azazēlā” notikušais Erastam bija smags trieciens un viņš ir ļoti novecojis, kļuvis skarbāks un vēl nerunīgāks. Šoreiz galvenā notikumu stāstītāja ir Varvara, bet Fandorins paliek ēnā. Tas man tā kā drusku nepatika, tomēr romāns ir ļoti interesants un savādā kārtā kara situācija un izmantotie argumenti sasaucas ar pašlaik notiekošo.

Vērtējums: 4/5

Akuņins vēlējies sarakstīt vēsturisko detektīvu sēriju visās tā labākajās tradīcijās. Jāsaka, ka iznākums ir virtuozs, patīkams un pat ļoti lasāms. Detektīvi lasās viegli un ātri, bez mūsdienu detektīvus pavadošā smaguma par cilvēku drausmīgo nežēlību un vardarbību. Autoram tik labi izdevies imitēt veco laiku stilu, ka tikpat labi detektīvi varētu būt sarakstīti pirms simts gadiem. Mani brīdināja, ka pirmajās sērijas grāmatās valoda ir vecmodīga un tas var apgrūtināt lasīšanu, bet nekādu apgrūtinājumu nejutu. Tieši otrādi – man tas patika, piedeva tekstam īsto smeķi. Erasts Fandorins ir cilvēcīgi patīkams un pievilcīgs tēls, grāmatās jūtama tēla attīstība – no jauna un drusku naiva puiša par dziļi ievainotu un smalku cilvēku pazinēju. Autors viņu apzināti veidojis kā 19. gs. aristokrāta ideālu. Viņš ir tik labs, ka cita autora rokās varētu kļūt nebaudāms un neticams. Bet Akuņins visus notikumus skata caur vieglu ironijas un humora prizmu un lasītājam atliek vien iekārtoties ērtāk un iegrimt piedzīvojumos.

Skaidrs, ka trešajā daļā Fandorins dodas uz Japānu un ar interesi sekošu līdzi viņa turpmākajām gaitām. Kopumā sērijā ir 13 grāmatas un vēl divi stāsti, kas laikam ir papildinājums piektajai grāmatai. Domāju, ka Fandorina piedzīvojumi varētu patikt visiem, kuriem patīk Agatas Kristi un Artura Konana Doila detektīvi.