The Accident Season. Moïra Fowley-Doyle

Corgi Childrens 2015, 280 lpp.

“The Accident Season” pie manis nonāca nejauši un pirmās 40 vai 100 lapaspuses šķita, ka satikšanās būs nelaimīga, tomēr ar laiku stāsts ievilka sevī tik ļoti, ka nespēju nolikt malā. Man ir aizdomas, ka Moïra Fowley-Doyle ir topošā ragana – tik veikli tā mani sapina dīvaini sapņainos vārdu valgos.

Šī jauniešu romāna darbība risinās oktobrī kādā Īrijas ciematā. Visiem tas ir rudens sākums un Helovīna laiks, bet Karas ģimenei tā ir nelaimju sezona. Katru gadu šajā laikā māja tiek padarīta cik vien droša iespējama, visi asie priekšmeti nobēdzināti, asie stūri aptīti ar mīkstu plēvi, gāze atslēgta, bērni – Kara, viņas māsa Alise un bijušā patēva dēls Sems – ekstra “sapakoti” drēbēs un ievēroti citi drošības pasākumi, tomēr tik un tā visa ģimene piedzīvo vienu traumu pēc otras. Sasistas pieres, lauztas rokas, durvīs iespiesti pirksti, kritieni, sagriešanās, slīkšana, izglābšanās no nāves par mata tiesu…. Loģiski rodas jautājums – kāpēc tas viss notiek? Vai viņi ir nolādēti? Un kas ir Elsija, kuru Kara redz katrā fotogrāfijā un tagad viņa nekur nav atrodama un neviens viņu nepazīst?

Lai šos jautājumus noskaidrotu, diemžēl, ir jātiek cauri apmēram pusei grāmatas, kur nekas īpaši satraucošs nenotiek. Jaunieši dodas uz skolu, kaut ko pļāpā, izlemj sarīkot Helovīna balli vecā mājā un gadās pa kādai traumai. Tomēr jūtams, ka visi šie nesvarīgie notikumi kāpina tempu, sabiezina krāsas un atliek vien paciest autores čammāšanos cerībā, ka tūlīt notiks kas briesmīgs. Jāsaka, ka grāmatas pēdējā trešdaļa attaisnoja gaidas ar mistisku, tumšu, traku maskarādi tiešā un pārnestā nozīmē. Līdz beidzamajam paliek nezināms, kas īsti notiek, tomēr pēc dažiem mājieniem ir nojaušams, kas tie par noslēpumiem un kā radušies. Būtībā tie ir vienkārši un jau daudzkārt izmantoti literatūrā. Atšķiras vien izpildījums.

Teksts ir zināmā mērā lirisks, atmosfēra savdabīga un bieži balansē uz sapņa, maģiskā reālisma un spoku stāstu robežas. Tas plūst kā miglā tīta upe un lasītājs vienkārši pa to dreifē, aizmirsdams realitāti. Mazliet atgādināja arī īru pasaku un leģendu maģisko noskaņu. Autorei izdodas uzburt atmosfēru, bet vēl jāpiestrādā pie sižeta un personāžiem. Man ļoti patika romāna ideja, bet, kā jau teicu, grāmatas pirmā puse varēja būt labāka. Savukārt personāži visi šķita viendimensionāli un ne pārāk reāli, vienīgi Alisē bija jūtams īstums. Daži stāsta pavedieni, manuprāt, palika neatrisināti, piemēram, par sarkanajām pogām pamestajā mājā. Šis romāns ir autores debija, stils ir patīkams, pirmie kucēni jāslīcina un tā tālāk.

“The Accident Season” visticamāk patiks, ja patīk dīvaini, tēlaini stāsti ar tumšu, pat mistisku noskaņu, un nesatrauc neziņa par to, kas vispār notiek. Vēlams arī, lai nebūtu iebildumu pret romantiskām jūtām, kas daļai cilvēku varētu nešķist ētiski pareizas. Man tas viss patika vairāk, kā sākumā domāju. Gribēju ko atmosfērīgu, bet ne nomācošu un to arī saņēmu.

Vērtējums: 3,5/5

Līdzīgas grāmatas: We Were Liars, The End of Everything

Miss Peregrine`s Home for Peculiar Children. Ransom Riggs

Quirk 2011. g., 352 lpp. Miss Peregrine #1

Latviski: “Mis Peregrīnes nams brīnumbērniem”, izdevusi Zvaigzne ABC 2013.g.

Pusaudzim Džeikobam vectēvs Abrahams vienmēr stāstījis fantastiskus stāstus par monstriem un īpašiem bērniem mis Peregrīnes namā uz salas pie Velsas krastiem, kur viņš pavadījis kādu laiku bērnībā līdz 1940. gada septembrim. Vectēvam pat saglabājušās dažas fotogrāfijas no tiem laikiem. Sākumā Džeikobs tic, bet, kļūstot vecākam, šie stāsti aizvien vairāk atgādina pasakas un arī fotogrāfijas šķiet viltotas. Kurš gan spētu ticēt vietai, kas līdzinās paradīzei, kur dzīvo bērni ar neparastām spējām: kāds ir neredzams, kāds ļoti spēcīgs, kāds lido pa gaisu, no kāda lido laukā bites….? Tad kādu dienu vectēvs tiek nogalināts, bet paspēj mazdēlam pateikt, lai viņš obligāti dodas uz mis Peregrīnes māju. Nespējot tikt galā ar piedzīvoto, Džeikobs dodas uz Kairnholmas salu sameklēt mis Peregrīni un bērnus, vai arī beidzot pārliecināties, ka vectēvs visu izdomājis.

Mani pievilināja nosaukums un grāmatas vāks ar drūmo, levitējošo meiteni. Sākums bija labs. Prologs patiesībā bija lielisks un lika man sajūsmā pāršķirt nākošo lapu patīkamās gaidās. Bet tālākajā vīlos. Ideja interesanta par īpašajiem bērniem, laika cilpu un monstriem + piemest antīkas fotogrāfijas stāstījuma ilustrēšanai (piemērs pa kreisi), bet laikam tieši fotogrāfiju dēļ radās iespaids, ka tas viss ir meli, ka rakstnieks čakarē man smadzenes. Ironiski, kad fantāzijai zūd ticamības moments. Tai pašā laikā fotogrāfijas palīdzēja radīt tādu spokainu un šaušalīgu noskaņu. Gaidīju spokus, šausmas, apsēstu māju, ļaunus bērnus. Nu kaut ko tādu. Vismaz grāmatas sākums vedināja domāt par ko tumšu. Piemēram, monstri tika aprakstīti kā salīkuši zombiji, trūdošu miesu, smirdoši, melniem acu dobumiem, ar garām mēlēm mutē. Arī sala bija pietiekoši noslēpumaina un drūma vieta: bez elektrības, miglā tīta, vecu ēku ciemats, lietus, purvs. Atrastā pussabrukusī mis Peregrīnes māja ar tumšu pagrabu, kurā plauktos mēģenēs glabājas orgāni (cilvēku, vai kādi citi) vispār šķita ļoti daudzsološa. Diemžēl tad laikam autors sabijās un viss tālākais ir nenoliedzami interesants, bet daudz mazāk biedējošs. Nav jau slikti, bet varēja sanākt labāk, ja grāmata tiktu rakstīta bez kaut kādas vecuma robežas autora prātā.

Diemžēl arī grāmatas varoņi ir plakanāki par plakanu un prasās pēc uzlabošanas. Džeikobs ir egocentrisks tīnis ar retu spēju (neteikšu kādu), viņa bagātie vecāki nesaprotoši, īpašie bērni vairāk līdzinās statiskām lellēm. Viņu neparastās īpašības ir vienīgais, kas viņus atšķir viens no otra. Nu labi, tas ir YA romāns un nav ko gaidīt pārdomātus, dziļi izstrādātus un sarežģītus tēlus. Neiztikt arī bez romantiskām attiecībām, bez kurām šoreiz gan vajadzēja iztikt, jo Emmai patiesībā ir vismaz 70 gadu un viņa bija iemīlējusies Džeikoba vectēvā…. Par pašu mis Peregrīni gan neko neteikšu, jo viņa ir viens no grāmatas centrālajiem tēliem un pastāstīt par viņu nozīmētu atklāt gandrīz visu stāstu. Tas nebūtu labi.

Fotogrāfijas pašas par sevi man patika. Grāmatas pirmā puse sniedza gaidīto tumšo noskaņu un līdz ar to izpelnās tīri labu kopējo vērtējumu. Arī otrā daļa būtu tīri tā nekas, ja tas būtu atsevišķs stāsts. Laba ideja vājā izpildījumā. Arī Tējtasīte šo grāmatu izlasīja un domā līdzīgi. Mēs abas gaidījām ko citu.

2013. gada pavasarī gaidāms turpinājums. Neesmu pārliecināta, ka lasīšu. Starp citu, ja uztaisīs filmu, tad filma varētu būt labāka par grāmatu.

Vērtējums: 3/5