Kā man gāja ar R.I.P. X

rip10400Plāni ir paredzēti, lai tos mainītu. Tieši tā notika ar manu R.I.P. X plānu. Šoreiz septembrī un oktobrī trāpījās tik daudz jaunu grāmatu, ka nācās novērsties no mērķa lasīt tumšus, spokainus un biedējošus stāstus lielā vairumā. Sanāca lasīt citas interesantas un labas grāmatas.

Viena no četrām sākotnējā R.I.P. plāna grāmatām bija Ransom Riggs “Hollow City”, ko godīgi izlasīju, nospļāvos par muļķīgām vietām, nopriecājos par dīvainām un patīkamus šermuļus uzdzenošām ainām un fotogrāfijām, un tad nolēmu piebeigt fantāzijas sēriju, izlasot tās trešo daļu “Library of Souls”, kur saņēmu tīkamu monstru devu. Par šīm abām Mis Peregrīnes triloģijas grāmatām uzrakstīju kopīgu atsauksmi. Atkarībā no gaumes un vecuma, šī sērija ir iederīga spokaini rudenīgām noskaņām.

Neil Gaiman “The Graveyard Book”, Mira Grant “Deadline” un Rick Yancey “The Monstrumologist” diemžēl palika nelasīti. Tā vietā izlasīju nesen iznākušo savādu notikumu un maģiskā reālisma caurstrāvoto Moïra Fowley-Doyle “The Accident Season”. Šis tumšais un rudenī īsti iederīgais (darbība notiek oktobrī, ir pat Helovīna masku balle) jauniešu romāns, lēni sācies, uz beigām patīkami pārsteidza ar sapņaino atmosfēru un atrisinājumu.

Biju apņēmusies izlasīt vismaz 4 grāmatas šajā izaicinājumā, kurā der viss, kas vairāk vai mazāk iederas mistērijas, noslēpumu, trillera, tumšās fantāzijas, gotikas, šausmu vai pārdabiskā rāmjos. Mierīgi šeit varu pieskaitīt divus izlasītos detektīvus un bez sirdsapziņas pārmetumiem teikt, ka lasīšanas izaicinājumu esmu izpildījusi godam. Agatas Kristi “A Pocketfull of Rye” bija mans otrais un ļoti veiksmīgais mēģinājums lasīt Mis Mārplas detektīvsēriju. Šajā romānā ir pa pilnam noslēpumu un līķu, bet atrisinājums ir kā indīga odziņa uz tortes. Manu mīlestību uz klasiskajiem detektīviem apmierināja arī Indreka Harglas vēsturiskais detektīvs “Aptiekārs Melhiors un Akas ielas rēgs” par atjautīgo Tallinas aptiekāru Melhioru, traģisku leģendu apvītu spokainu māju un vairākiem līķiem.

Neviena no šīm grāmatām nav pa īstam šausminoša un biedējoša. Var mierīgi lasīt, nebūs naktī jāguļ ar ieslēgtu gaismu un jālūdz kādu pavadīt uz labierīcībām. Šo grāmatu noskaņa vairāk līdzinās tīkamai vakarēšanai pie kamīna ar karstu dzērienu un vectēva spoku stāstiem, kamēr aiz loga vējš sakuļ lietu ar tumsu un pa brīdim ar zaru piesit pie stikla, liekot mazliet neomulīgi sarauties.

Advertisements

The Haunting of Hill House. Shirley Jackson

hounting of hill housePenguin Classics 2006, 182 lpp. Pirmpublicējums 1959. gadā.

Satraucošs stāsts par četriem cilvēkiem, kuri ierodas neviesmīlīgajā Hill House pētīt pārdabiskās parādības. Sākumā šķiet, ka viņu vizīte aprobežosies ar dažiem biedējošiem un neizskaidrojamiem notikumiem, bet māja lēnām sakopo spēkus un drīz vienu no viņiem izvēlēsies sev.

“The Haunting of Hill House” ir talantīgi uzrakstīts, spožs īsais romāns, no kura es gaidīju pārāk daudz. Ir grūti nesacerēties pēc cildinošām atsauksmēm un iepriekšējas saskarsmes ar Džeksones darbiem. Biju stāvā sajūsmā par viņas “We Have Always Lived in the Castle” un “The Lottery”, bet šoreiz nespēju uztvert to īsto “zemūdens straumi”, lai gan šis romāns ne par naga melnuma tiesu nav sliktāks par iepriekš minētajiem darbiem.

Viss sākas pietiekoši nevainīgi, lai gan jau no mājas apraksta skaidrs, ka labi tas nebeigsies. Džeksonei ir apbrīnojams talants dažos vārdos parastas koka durvis aprakstīt tā, ka tās kļūst par bīstamu objektu ar ļaunprātīgiem nolūkiem. Māja ir biedējoša, tumša, nogaidoša un pārdabiski klusa, kad tajā ierodas doktors Montegjū ar asistentiem neveiklo Eleonoru, dzīvespriecīgo Teodoru un pašpārliecināto Lūku. Uzreiz skaidrs, ka viņi visi ir katrs savā ziņā dīvaini, pat mazliet ar putniem. Noslēgtība un mājas dīvainības ietekmē viņu savstarpējās attiecības, tomēr es nesajutu to liktenīgo pagrieziena brīdi, kas noveda pie fināla, un paliku neizpratnē par varoņu rīcību. Vairākas vietas romānā (šķiet, ka tie bija varoņu iekšējie monologi vai kas cits saistībā ar viņu pagātni, pat vairs neatceros) vienkārši garlaikoja un šķita pārāk garas.

Visvairāk man romānā patika tumšā atmosfēra. Džeksone meistarīgi pretstata dienas vidus saulaino idilli, iemītnieku rotaļīgumu un glūnošo mājas atmosfēru, kas uzdzen aukstas tirpas.

“It`s not us doing the waiting,” Eleanor said. “It`s the house. I thin it`s biding its time.”
“Waiting until we feel secure, maybe, and then it will pounce.”

It kā viss ir kārtībā, bet skaidri jūti, ka nav droši, ka tūlīt, tūlīt notiks kas slikts. Kāds ir cēlonis notikumiem mājā – šī neparasti projektētā, biedējošā māja pati, vai tomēr mājas iemītnieku personīgās problēmas? Ak, kā man patīk šī sajūta romānos, ja autori māk to pareizi pasniegt. Un Džeksone māk, viņas stils ir burvīgs. Tāpēc man žēl par neveiksmīgo satikšanos. Iespējams, ka reiz šo romānu pārlasīšu un domāšu savādāk.

Ja vēl neesat iepazinušies ar Šērlijas Džeksones literārajiem darbiem, tad iesaku to izdarīt. Viņa spēj uzburt rotaļīgi biedējošus un šokējošus stāstus ar precīziem psiholoģiskiem portretiem. Iespējams, ka tieši Hill House jums kļūs par viņas mīļāko darbu.

Vērtējums: 3/5

lavinia-portraitRIP1

Trešā un pēdējā no R.I.P. IX saraksta grāmatām, kuru paguvu izlasīt, ļoti labi atbilda noskaņas un arī sižeta ziņā. Māja bija biedējoša – durvis, kas aizveras, dažādās proporcijas, tumsa, trokšņi naktī, pārdabisks aukstums vienā noteiktā vietā un citi elementi padarīja Hill House par spokainu vietu. Tikai mazliet kaut kas pietrūka varoņos un to rīcībā, lai man uzmestos zosāda.

Trīspadsmitais stāsts. Diāna Seterfīlda

Trīspadsmitais stāstsZvaigzne ABC 2008. gads, 416 lpp.

Mārgareta Lī strādā grāmatu antikvariātā un kādu dienu saņem tālaika populārākās rakstnieces Vidas Vinteres uzaicinājumu kļūt par viņas biogrāfi. Mārgareta piekrīt, pat nenojaušot, ka šādi tiks ierauta kaislībās, kas virmo Eidželfīldu namā – Vidas Vinteres dzimtas mājā, kura glabā gadsimtiem senus noslēpumus, traģēdijas un likteņu līkločus. Vinteres kundze izstāsta viņai trīspadsmito stāstu.

Vai grāmattārpiņam var būt gardāks kumoss par romānu, kura autoram vai autorei ir īsts stāstnieka talants, kas uzbur stāstu iekš stāsta un stāsta stāstīšanas pēc? Laikam jau nē. Ir dažādi rakstnieki, tomēr īstenu stāstnieku ir maz un šķiet, ka Diāna Seterfīlda ir viena no šiem retajiem cilvēkiem. Pēc viena darba varētu būt pāragri spriest, bet es ļoti uz to ceru.

Ikvienam esot savs stāsts. Vidai Vinterei stāsti ir vairāki – viens īsts un daudzi neīsti. Katram, kurš to vēlējies, viņa ir izstāstījusi savu dzīvi. Katrreiz savādāku. Tagad viņa mirst un izvēlas amatieri biogrāfi Mārgaretu Lī, lai izstāstītu viņai savu patieso dzīvesstāstu. Mārgareta nav ar pliku roku ņemama, akli netic slavenajai rakstniecei un veic savu nelielo izmeklēšanu. Rezultāts būs pārsteidzošs un atbilstošs romāna romantiski gotiskajai noskaņai.

Arī Mārgaretai ir savs stāsts. Viņas tēvam pieder grāmatu antikvariāts un viņa burtiski uzaugusi starp grāmatām. Viņas dvīņumāsa mirusi pēc dzemdībām un Mārgareta asi izjūt gan viņas trūkumu, gan rēgaino klātbūtni spoguļu un logu atspīdumos. Interesanti, ka autore nesniedz praktiski nekādu Mārgaretas raksturojumu un lasītājam pašam jārada priekšstats par romāna protagonisti. Es Mārgaretu iedomājos kā klusu, gudru, pedantisku, skumju vecmeitas tipu, kuras vienīgā kaislība ir veci romantiskie romāni, nepublicētas vēstules un memuāri. Viņa ir pārāk (es pat teiktu slimīgi) aizrāvusies ar māsas rēgu un ārsts viņai kā zāles “Džeinas Eiras” vietā iesaka lasīt Šerloka Holmsa piedzīvojumus pa desmit lapaspusēm divreiz dienā. Man personīgi tā ņemšanās ar māsas rēgu likās pārāk melodramatiska un bez tā varēja iztikt.

“Trīspadsmito stāstu” mēdz dēvēt par moderno gotisko romānu. Tam es piekrītu. Romānā valda gotiski romantiska noskaņa. Ir noslēpumi, daudzas nāves, īsta vai iedomāta spokošanās, veca un drūma māja, pamestība, postaža, aizaudzis dārzs, migla, lietus, ļautiņi ar garīgām novirzēm, postoša mīlestība, greizsirdība, ekscentriskas personības. Diānas Seterfīldas stilu salīdzina ar Čārlzu Dikensu un Dafni di Morjē. Tiešām, noskaņā ir zināma līdzība ar Dafnes di Morjē “Rebeku” un Vinteres kundzes uzvārds rod atbalsi “Rebekas” galvenajos varoņos, bet līdzība ar Dikensu gan šķiet drusku aiz matiem pavilkta. Ir kaut kāda līdzība sarežģītajos un neparastajos varoņu likteņos, bet stils tomēr atšķiras.

Mani sajūsmināja stāsts iekš stāsta. Vinteres kundzes stāsti ir tik dzīvi un interesanti, šķietami radīti bez jebkādas piepūles. Taisni žēl, ka viņa nav īsta rakstniece, līdz ar to nekad nevarēšu izlasīt viņas grāmatu “Trīspadsmit pārmaiņu un izmisuma stāsti”. Atliek samierināties ar stāstiem no viņas pagātnes: par mežonīgajām dvīņumāsām, par Endželfīldu namu, par Izabellu un Čārliju, par vecajiem kalpotājiem Misus un Džondigu, un darbīgo guvernanti Hesteri. Stāsti apbur un uztrauc. Brīdī, kad šķiet – tagad viss skaidrs, – kaut kur dziļi pakausī tomēr kņud doma: vai tiešām viņa stāsta patiesību? Pat pēc beigām neesmu pārliecināta vai viss tiešām bija tā, kā Vinteres kundze izstāstīja un vai viņa tiešām ir tā persona, kurai vajadzētu būt. Te varētu izbrīnā saraukt uzacis un teikt: kāpēc par to jāsatraucas, tas taču ir tikai romāns, pēdējais vāks aizvērts un miers. Bet man nav miera; Vinteres kundzes (dzīves)stāsts ir atstājis pēdas manā apziņā.

Izrakstīju vairākus citātus:

Kā palīdzēt, kā mierināt var patiesība salīdzinājumā ar stāstu?

Lasīšana var būt bīstama.

Cilvēka dzīve nav auklas gabaliņš, ko var nošķirt no citu cilvēku dzīves mezgla un izstiept. Ģimenes ir tīmekļi. Nav iespējams pieskarties vienai tās daļai, neizraisot vibrāciju pārējā daļā. Nav iespējams saprast vienu daļu, neizprotot visu kopumu. 

Vai zināt to sajūtu, kad sākat lasīt jaunu grāmatu, bet iepriekšējās grāmatas vāks vēl nav aiztaisīts? Tu aizver iepriekšējo grāmatu, bet idejas un motīvi – pat raksturi – ir ieķērušies tavu drēbju šķiedrās, un, kad attaisi jaunu grāmatu, tie aizvien ir vēl kopā ar tevi.

Vērtējums: 5/5 (lai gan tas Mārgaretas māsas spoks gandrīz novilka vērtējumu uz leju)

RIP8main400Pirmā no R.I.P. VIII izaicinājuma grāmatām. Pilnībā attaisnoja izvēli ar stāstu stāstīšanu vēlā rudenī pie kamīna, miglainu dārzu, lietu logā, noslēpumiem, mājas drupām un visādi citādi gotisku noskaņu. Sižets nebija biedējošs, tomēr pilnībā ierāva sevī. Perfekta grāmata tumšiem rudens vakariem uz dīvāna zem pleda ar siltu tējas krūzi.

 

R.I.P. VIII

RIP8main400

Beidzot! Katru rudeni es par šo izaicinājumu vai nu piemirstu, vai izlasu pārāk vēlu. Šogad beidzot atcerējos un piedalīšos. Doma ir pavisam vienkārša. Krēsla iestājas aizvien agrāk, krāsas izbalē, kokiem krīt lapas, lietus, migla….. Īstais laiks spoku stāstiem vai kam citam, kas liek bailīgi atskatīties pār plecu vai satīties ciešāk segā.

R.eaders I.mbibing P.eril norisinās no 1. septembra līdz 30. oktobrim. Izaicinājumam der:

Mystery.
Suspense.
Thriller.
Dark Fantasy.
Gothic.
Horror.
Supernatural.

Vai jebkas līdzīgs ar tumšu noskaņu.

Izaicinājumam ir vairāki līmeņi. Mēģināšu pievārēt Peril the First – 4 grāmatas.

Returned Thirteenth Tale Kladbiscenskie istorii We have always

The Returned by Jason Mott  Mana atsauksme
The Thirteenth Tale by Diane Setterfield  Mana atsauksme
Кладбищенские истории by Борис Акунин  Mana atsauksme
We Have Always Lived in the Castle by Shirley Jackson  Mana atsauksme

Varbūt kāda cita grāmata izrādīsies kārdinošāka, bet pašlaik izskatās, ka šim izaicinājumam es varētu lasīt The Returned – pavisam svaigs romāns par mirušu zēnu, kurš pēc gadiem atgriežas pie vecākiem. Sen jau savu rindu gaida gotiskā The Thirteenth Tale par tumšiem ģimenes noslēpumiem. Tumšie oktobra vakari arī varētu būt īstais laiks Asmo dāvinātajiem kapsētu stāstiņiem Кладбищенские истории. Daudzsološa ir arī We Have Always Lived in the Castle par kādu ļoti savādu ģimeni.

Atliek vien priekā saberzēt rokas un ķerties klāt. Vēl gan septembrī gribu pabeigt dažas no vasaras grāmatām.

Vacations from Hell. Libba Bray et al.

Vacations from HellHarper Teen 2009., 280 lpp.

Krājumā ietverti pieci samērā īsi un izklaidējoši fantāzijas žanra stāsti ar vienojošu tēmu – vasaras brīvdienas. Vasaras brīvdienas, atvaļinājums skan tik forši. Kas gan varētu noiet greizi? Izrādās, ka iespējas ir plašas – no uzjautrinošām līdz šausminošām.

Stāsti nav nekādi izcilie, tomēr uzmanību notur ļoti labi, lasās veikli un beigās vēl pamanās nošokēt ar negaidītu sižeta pavērsienu (kas, loģiski, ir pats labākais brīdis katrā stāstā).

“Cruisin’” by Sarah Mlynowski. Divas draudzenes uz kruīza kuģa sadraudzējas ar meiteni, kura viņām atstāsta dzeltenās preses muļķības par vampīriem un pazudušiem cilvēkiem kruīzu laikā. Paralēli tiek meklēts džeks vienas draudzenes pirmajai reizei. Viduvējs un sasteigts stāsts, bet beigas visu apgrieza kājām gaisā. 3/5

“I Don’t Like Your Girlfriend” by Claudia Gray. Katru gadu koledžas draudzenes tiekas kopīgās brīvdienās ar visām ģimenēm. Vīrieši gan nenojauš, ka patiesībā tas ir regulārs raganu saiets. Stāsta darbība grozās ap divām pusaudzēm, kuras necieš viena otru. Visu vēl ļaunāku padara vienas pusaudzes ideālais draugs. Otra, protams, to puisi grib sev un pamazām sāk prātot – viņš tiešām ir pilnīgi ideāls, vai arī te iesaistīta maģija? Būtu pilnīgi klišejisks un garlaicīgs stāsts, ja ne tā raganu padarīšana un smieklīgais atrisinājums ar puisi. 2/5

 “The Law of Suspects” by Maureen Johnson. Divas māsas nokļūst villā Francijas laukos. Tēvocis kavējas un viņas garlaikojas vecajā mājā. Viena no māsām satiek savādu kaimiņu, kurš viņai pastāsta par franču revolūciju un īpašo aizdomās turamo likumu. Tālāk seko labs psiholoģiskais/jukušo trilleris. Sākums šķita nevajadzīgi garš, bet pārējais bija riktīgi forši. 4/5

“The Mirror House” by Cassandra Clare. Tikko precējies pāris ar pusaudžiem ģimenes satuvināšanās vārdā pavada medusmēnesi villā Jamaikā. Pludmale tukša, kaimiņu villas pamestas un kalpotāji brīdina par briesmām. Abus pusaudžus tas gan neattur un drīz viņi iepazīstas ar kaimiņieni….Tīri interesants stāsts par ļauno raganu un diezgan bezjēdzīgu laulību. Autore mēģinājusi rakt psiholoģiski dziļāk. Nekāda vaina. Beigas likumsakarīgas. 3,5/5

“Nowhere Is Safe” by Libba Bray. Četri draugi pēc vidusskolas beigšanas apceļo Eiropu. Nauda drīz iet uz beigām un viņi nolemj doties uz kādu lētāku vietu. Izvēle krīt uz Ungāriju (cik var nojaust) un leģendām apvītu ciematu Necuratul. Neviens nav laimīgs viņus tur redzēt, tomēr pēc dažām māņticīgām izdarībām un brīdinājuma neiet mežā, viņus ielaiž ciematā, kur sākas gatavošanās Mardi Gras. Viņi ātri sadraudzējas ar dažiem jauniešiem, kuri ieradušies mājās uz svinībām. Viss ir labi, tomēr jaunieši otrā dienā garlaikojas un brīdinājums šķiet pietiekoši vilinošs, lai to pārkāptu. Tā nu viņi dodas mežā un tālākais ir vienkārši šokējoši un labi. Lai arī vietām šķita sasteigts, tomēr šo var uzskatīt par labāko stāstu krājumā. Man ir zināmas aizdomas, ka autore vienkārši sagrābstījusi visādas leģendas un māņticīgus pastāstus neiedziļinoties to piederībā konkrētai teritorijai, tomēr pasniegusi savu ideju pietiekoši pārliecinoši, lai negribētos tādā ciematiņā nokļūt. 4,5/5

Speciāli pirkt nav vērts, bet (meitenes) lasīt var, kad gribas ko vieglu. Kopumā krājumam lieku 3/5