Stāsti. Hovards Filipss Lavkrafts

Prometejs 2021. gads, 400 lpp.

Gandrīz jāsāk domāt, ka notiek kaut kas šausminoši ārpasaulīgs ar manām atmiņām par Lavkrafta daiļradi. Biju pilnībā pārliecināta, ka kaut kad lasīju vairākus viņa stāstus, tomēr savos pierakstos varu atrast tikai vienu – “Kthulhu aicinājums”, – ko atsevišķā plānā grāmatiņā savulaik izdevusi “Jumava”. Lai kā tur būtu, pēc “Stāstu” izlasīšanas tiešām esmu iepazinusies ar vienu no šausmu literatūras stūrakmeņiem. Piezīmēšu, ka šajā izdevumā tulkotājs Kaspars Zalāns nolēmis seno briesmoni/dievību latviskot kā Ktulu. Tulkojuma grūtības, izvēles un īsu ieskatu Lavkrafta dzīvē un darbos viņš sniedzis patīkami izglītojošā priekšvārdā. Šādi priekšvārdi ir retums, tāpēc esmu sajūsmā. Vēl viens sajūsmas iemesls – brīnišķīgas Anda Reinberga ilustrācijas.

Vērts atcerēties, ka Lavkrafts dzīvoja citā gadsimtā, tāpēc stils, izteiksme, idejas, “zinātniskie” atklājumi un pētījumu metodes atšķiras no mūsdienīgā. Te man jāatgriežas pie tulkotāja darba. Pieļauju, ka viņš pamatīgi nopūlējās. Tekstā ir diezgan daudz vārdu, kurus man prasījās uzmeklēt vārdnīcā, jo tādus nemaz nezinu. Daži stāstu tēli runā kādā izloksnē vai dialektā un to noteikti nebija viegli pārcelt latviešu valodā.

Pārsvarā Lavkrafta stāstu varoņi ir zinātnei pietuvināti vīri: ģeologs, nekonkretizēti pētnieki, universitāšu darbinieki. Tātad būtībā racionāli domājoši, uz analīzi tendēti cilvēki, kuri saskaras ar šausminošiem apstākļiem, neiedomajām būtnēm un pieredzēto apraksta par brīdinājumu citiem vai kāda cita iemesla dēļ. Lavkrafta baiļu pasaule balstās uz seniem mītiem, Ktulu un tā kultu, Senajiem un tiem pietuvinātām būtnēm. Grāmatas pielikumā ir bestiārijs un dažu citu vārdu skaidrojums, kas ļauj labāk saprast, par ko ir runa. Stāsts “Ārprāta kalnos” ir ārprātā garš, bet sniedz plašu skaidrojumu par Senajiem un to saistību ar Ktulu, izskaidro arī dažas citas nianses, kas pirms tam man nebija skaidras šajā šausmu pasaulē, tāpēc to ir vērts pacietīgi izlasīt. Es gan stipri apšaubu, ka tik īsā laika sprīdī var veikt tik pamatīgus secinājumus paspīdinot ar lukturīti uz seniem ciļņiem, bet nebūšu sīkumaina.

Man personīgi šķiet, ka Lavkrafta stāsti mazliet cieš no pārlieka garuma. Īsākos spriedze un baiļu sajūta ir koncentrētāka vai vairāk iespējama. Godīgi teikšu, ka šie stāsti mani nenobiedēja, pat nejutos neomulīgi. Vienīgi “Ēna pār Insmūtu” radīja viegli patīkamu satraukumu – izdosies varonim vai neizdosies. Starp citu, šim stāstam ir ļoti labas beigas un vispār šis varētu būt labākais stāsts krājumā.

Manuprāt, Lavkrafts ir “stāstīt, nevis rādīt” gadījums. Baiļu sajūtu viņš cenšas panākt ar vārdiem, atkal un atkal uzsverot, cik kaut kas ir šausmīgs, pretīgs, pretdabisks, aizliegts, ārprātīgs, atbaidošs un tādā garā. Vārdiem ir spēks un, meistarīgi lietoti, tie var radīt spēcīgu vēlamo iespaidu, bet šī man šķita pārcenšanās ar aprakstīšanu. Tomēr nenoliedzami interesants valodas lietojums, tikai ne šausminošs. Noteikti pie vainas arī mūsu laiks, citi lasītie literārie darbi un redzētās filmas, mans noskaņojums vai vēl kaut kas, tāpēc šo nevajag uztvert kā objektīvu sajūtu. Es nenobijos, bet jūs varbūt jutīsieties neomulīgi Lavkrafta uzburtajā pasaulē. Domāju, ka “Stāstus” droši var lasīt tie, kuriem no šausmu literatūras bail (jo negrib baidīties). Vērts lasīt arī tāpēc, ka Lavkrafta iztēles radītie briesmoņi un mīti ir iespaidojuši rakstniekus pēc viņa, kā arī filmas un datorspēles, un līdz šim latviski viņa stāsti nebija izdoti, ja neskaita to vienu stāstu, ko pieminēju sākumā.

Vērtējums: 3.5/5

Mājās pārnāca basa. Andra Manfelde

Latvijas Mediji 2018. gads, 208 lpp.

Šādu stāstu ir tūkstošiem. Citi izstāstīti un pierakstīti, citi nē, varbūt arī neizstāstāmi. Tās ir sāpīgas atmiņas, tik dažādas un reizē tik vienādas. “Mājās pārnāca basa” Andra Manfelde ir iemūžinājusi astoņpadsmit sāpju mirkļus un gadus, ko viņai uzticējuši izsūtītie vai to tuvinieki. Pārsvarā stāsti tapuši no klātienes sarunām, daži no tuvinieku atmiņām, dienasgrāmatām un vēstulēm. Priekšvārdā autore nosauc šo stāstu krājumu par veltījumu, cieņas apliecinājumu un piemiņu tiem cilvēkiem, kuri izturēja Sibīrijā par spīti visam un vēl centās palīdzēt citiem. Man kamols savilkās kaklā jau ar šīm pirmajām rindām un neatlaidās vēl brīdi pēc grāmatas pabeigšanas.

Teikšu godīgi, ka nebūtu ņēmusi šo grāmatu lasīt, ja man neatsūtītu drukai sagatavoto failu “iemest acis”. Iemetu un tā arī paliku. Kāpēc nebūtu ņēmusi? Jo negribas tādas sāpes caur sevi laist. Kāpēc tomēr lasīju? Jo ar pirmajām rindām man iepatikās kā Manfelde raksta, viņa mani emocionāli savalgoja ar savu stilu: mazliet lirisks, mazliet skarbs, bez pārspīlētiem epitetiem un salīdzinājumiem. Viņa pati saka, ka rakstījusi nevis “fotogrāfiski dokumentāli, bet gleznieciski brīvi”. Rezultāts ir vairāki stāsti, kuros aprakstīta vien kāda īsa izsūtījuma  epizode, kas iesit pakrūtē sāpīgāk par garu sāpju ceļa atstāstu un koncentrētā veidā izsaka visas ilgas, pārestības un šausmas, kas bija jāpiedzīvo. Rakstniece radījusi noskaņu un daudz ko pateikusi neuzrakstot.

Stāstītāju pieredze ir līdzīga, tomēr nianses atšķiras un tie nesaplūst vienā masā. Vai tas tā nejauši, vai varbūt autore speciāli atlasījusi – nezinu. Izsūtīto atmiņas vieno bads, trūkums, taiga un stepe, tad lēna iekārtošanās un lielākas vai mazākas rocības iegūšana. Tas – kā paveicas, bet nozīme arī Latvijā palikušo radu sūtītajām paciņām un pašu apķērībai, izturībai un darba spējām. Bērnu sapņi par āboliem, mātes vai tēva mājās nestās maizes druskas. Nāve. Arī citu skaudība un stukačošana. Pat tur, tajos nežēlīgajos plašumos.

Es nevaru saprast un atsakos saprast to alkatību un naidu, kas lika nodot kaimiņu, aizvest no mājām, nodzīt darbā, nomērdēt badā, nošaut tūkstošus. Kas tā ir par bezsirdību? Šajā tumsā kā mazas zvaigznītes iemirdzas tie cilvēki, kuri klusām un cik nu varēdami palīdzēja izsūtītajiem. “Mājās pārnāca basa” ir sāpīgi lasīt, bet stāstos ir arī mazliet gaismas un cerības.

Priecājos, ka varēju stāstus izlasīt. Pamanīju dažas drukas kļūdas, bet varbūt tās būs izķertas nodrukātajā versijā. Klusām cerēju, ka varbūt būs arī kāds “otrās puses” stāsts – no tiem, kuri palīdzēja izsūtīt, bet nav. Ja ir vēlme lasīt izsūtīto atmiņu stāstus, tad šo grāmatu varu ieteikt. Nebūs simtprocentīgi dokumentāls vēstures vēstījums, jo cauri stāstītāju balsīm jūtamas arī Manfeldes literārās izpausmes, bet domāju, ka tam šoreiz nav nozīmes. Atmiņu vērtība nemazinās, lai gan tās ir subjektīvas tāpat kā pierakstīto stāstu izvēle.

Vērtējums: 5/5 (lai gan šādiem stāstiem diez vai vajag vērtējumu un komentārus).

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.

R.I.P. XII beidzies, lai dzīvo R.I.P.

Līdz ar oktobra beigām beidzas arī “tumšās” literatūras lasīšanas izaicinājums. Tas gan neliedz turpināt lasīt spoku stāstus, trillerus, gotiskos romānus un tumšo fantāziju, jo veļu laiks vēl turpinās un dienas paliek tikai tumšākas.

Šogad plānoju lasīt tikai divas grāmatas, bet sanāca trīs un izvēlētās grāmatas – detektīvs un divas tumšās fantāzijas grāmatas mani patiesi iepriecināja.

The Bloody Chamber and Other Stories. Angela Carter

Penguin Books 1990, 128 lpp.

Gotisko stāstu krājumu man uzdāvināja Lasītāja. Paldies! Aizmirsu saskaitīt, bet laikam bija kādi padsmit stāsti, kas savādākā, vēl tumšākā, pieaugušākā veidā pasniedz mums zināmās pasakas par Zilbārdi, Skaistuli un Briesmoni, Runci zābakos, Sniegbaltīti, Sarkangalvīti un citiem. Tumši, vardarbīgi un pat mazliet erotiski. Pēc pēdējā laika ažiotāžas esmu apmulsusi, kas ir un kas nav feminisms, bet, manuprāt, stāstos pavīd arī feminisma idejas: meitenes apzinās sevi kā patstāvīgas būtnes, egoistiskas, arī seksuālas, brīvas, spējīgas pašas lemt un ņemt no dzīves to, ko vēlas. Visvairāk mani patīkami nošokēja viena versija par Sarkangalvīti un Sniegbaltīti. Tie bija īsi stāsti, bet ar negaidītām, nenormālām beigām. Savukārt par Runci zābakos bija ļoti uzjautrinošs stāsts un man patika pat labāk par oriģinālu.

Stils ir diezgan cakains, ar daudziem salīdzinājumiem un īpašības vārdiem, lai veidotu vajadzīgo tumšo atmosfēru, bet reizēm teikumi tā aizvijas, ka var arī pazaudēties. Man nešķita, ka stāsti ir vienlīdz labi. Daži vairāk atgādināja ātrumā uzmestas skices, kuras nav sanācis vēlāk rūpīgāk izstrādāt. Kopumā krājums atstāj labu iespaidu un ir lasāms, ja patīk pasaku pārstāsti.

Vērtējums: 3,5/5

The Silkworm. Robert Galbraith

Mulholland Books 2014, 455 lpp. Cormoran Strike #2

“The Silkworm” ir otrā grāmata sērijā par detektīvu Kormorānu Straiku. Mani biedēja, ka šī būs ļoti tumša un briesmīga, bet nebija tik traki, jo Roulinga raksta loti labi, tomēr viņas tekstā nav tā izteiktā brutalitātes un ļaunuma sajūta, kas mani biedē un kas tik bieži sastopama citos, īpaši skandināvu, kriminālromānos. Noziegums gan ir briesmīgs un romāns labi iederējās  kopējā R.I.P. noskaņā. Protams, noskatījos arī seriālu. Vairāk par “The Silkworm” rakstīšu, kad izlasīšu arī trešo grāmatu un taisīšu vienu kopēju rakstu.

Vērtējums: 4,5/5

Trešā grāmata R.I.P. lasīšanas akcijai pievienojās pilnīgi neplānoti, jo saņēmu lasīšanai Skota Hokinsa “Ogļu kalna bibliotēku”, kas izrādījās traki melns un dulls fantāzijas romāns par neparastiem bibliotekāriem. Iedomājieties būdīgu džeku, aukstasinīgu slepkavnieku baletbruncīšos, iesmērējušos ar asinīm un zarnu pār plecu….Neaizmirstams tēls. Sajūsmas pilnu atsauksmi jau uzrakstīju, tāpēc neatkārtošos.

Lūk, tā man gāja šajā rudenī. Iespējams, ka nākamajā R.I.P. vairāk pievērsīšos izzinošai literatūrai. Piemēram, Bārbalas Simsones “Monstri un metaforas: ieskats šausmu literatūras pasaulē”. Tomēr nākamais rudens vēl tālu un kas zina kādas feinas grāmatas tas atnesīs.