Pēdējā vēlēšanās. Andžejs Sapkovskis

Andžejs Sapkovskis "Pēdējā vēlēšanās"

Zvaigzne ABC 2016. gads, 336 lpp. The Witcher #1

Ragaņa cikla pirmo grāmatu gaidīju cītīgi un samērā ilgi. Kad to beidzot izdeva pie mums, sagadījās citi lasīšanas plāni un pie “Pēdējās vēlēšanās” pieķēros tikai tagad. Jāsaka, ka gaidīšana bija tā vērta – lielisks saturs un lielisks grāmatas vāks. Rets gadījums – grāmatas aizmugures vāka tekstam var ticēt simtprocentīgi. Šī viennozīmīgi ir spoža fantāzijas zvaigzne.

Grāmatu veido savstarpēji saistīti stāsti par briesmoņu iznīcinātāju ragani Rīvijas Geraltu. Sapkovskis radījis valdzinošu un bīstamu pasauli ar intriģējošu galveno varoni, par kuru pat grāmatas beigās zināms gaužām maz. Geralts ir noslēpumu pilns, ar savu noteiktu goda kodeksu un spējīgs, acis nepamirkšķinot, novākt bariņu pieredzējušu slepkavu. Viņa pamatdarbs gan ir pasaules atbrīvošana no strigām, vampīriem, mantikorām, drakoniem, spīļaiņiem, mežaiņiem, kikimorām un citiem radījumiem. Speciāli tam audzināts un trenēts, viņš klejo pa maģiskiem Viduslaikiem līdzīgu pasauli un uzņemas darbus, kas atbilst viņa specialitātei.

Cilvēki ir atkarojuši sev Kontinenta zemi no mošķiem un padzinuši elfus kalnos, tomēr nojaušams, ka pasaule mainās un cikla turpmākajās daļās varētu būt gaidāmas lielas pārmaiņas, vai kādu jaunu tumšo spēku parādīšanās. Kas interesanti, burvji šeit bieži gadās šarlatāni un blēži, kuriem diemžēl parastā tauta un arī valdnieki mēdz ticēt. Ir arī īsti burvji, kuri spējīgi uz īstām burvestībām. Attieksme pret ragaņiem, dažādiem burvestību pratējiem un dievību pielūdzējiem ir dažāda, kas rada augsni konfliktiem un visādiem interesantiem notikumiem.

Sapkovska stils ir viegli lasāms, stāstījums asprātīgs, ar pārsteidzošiem pavērsieniem. Manāmas oriģinālas atsauces uz populārām pasakām – Skaistuli un briesmoni, Sniegbaltīti, Aladina burvju lampu un citām. Īpaši man patika slepkavnieciskā Sniegbaltītes līdziniece. Daži dialogi izraisīja smaidu un smieklus. Vispār Sapkovskis velk uz melnā humora pusi un tas, tāpat kā dažādu tautu pasaku elementu iepīšana, man ļoti patika.

“Pēdējā vēlēšanās” atstāj daudz neatbildētu jautājumu par pasauli un Geraltu, bet šoreiz nav nepārdomātības sajūta. Skaidrs, ka autors nesteidzas atklāt kārtis, viņš ir izmetis gardu ēsmu, lasītājs uzķēries un, lūdzu, ņemiet nākamo cikla grāmatu. Līdz ar to, kā vienīgo mīnusu varu minēt to, ka grāmata nejēdzīgi beidzas. Uzreiz gribas turpinājumu tik lieliskam darbam. Ir variants noskatīties filmu (2001. gada) vai TV seriālu (2002. gada), abi ar nosaukumu The Hexer, kuras pats autors diezgan asi kritizējis. Var pagaidīt amerikāņu adaptācijas versiju 2017. gadā, mesties iekšā videospēlēs, vai lasīt angliski, tomēr es ļoti ceru, ka Ragaņa turpinājums būs arī latviski.

Vērtējums: 5/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.

Divi blēžu stāsti

Šoreiz par diviem stāstiem, kas izdoti gan atsevišķi, gan iekļauti vienā grāmatā. Stāstu krājumi lieliski noder brīžiem, kad nav daudz laika lasīt, bet gribas izdzīvot kādu notikumu, vai arī nav vēlēšanās tērēt enerģiju apjomīgam romānam. Ja stāstu krājumu veido dažādu autoru darbi, tā ir laba iespēja iepazīt sev nezināmu rakstnieku stilu īsos, nesāpīgos piegājienos. Reiz es izlasīšu visu Džordža R.R. Mārtina sastādīto “Rogues” – stāstu antoloģiju par meļiem, krāpniekiem, viltniekiem, zagļiem un citādiem veikliem darboņiem, bet pagaidām atsauksme tikai par Rotfusa un Flinnas stāstiem.

Rogues

The Lightning Tree. Patrick Rothfuss

(no “Rogues” – Banton Books 2014, 806 lpp.)

Kā Rotfusa “Karaļkāvēja hroniku” fanei neizlasīt stāstu par Bastu būtu grēks. It īpaši tāpēc, ka skaidri nezinu, kurš man patīk vairāk – Basts vai Kvouts. “The Lightning Tree” darbība notiek pirms “Vēja vārda” sākuma un seko Basta ikdienai vienas dienas garumā. Asprātīgi un uzjautrinoši. Iespēja mazliet iepazīt noslēpumaino Bastu bija īsts saldais ēdiens, lai gan nevaru teikt, ka tagad labāk saprotu, kas par “putnu” ir Basts un kas viņam aiz ādas. Bastam ir kaut kādas savas “ģēliņas”, viņam patīk un padodas apmānīt cilvēkus, lai gūtu no tā labumu. Tikai kāpēc? Vai tādai rīcībai ir kāds augstāks mērķis, jeb Basts vienkārši izklaidējas? Lai nu kā, Rotfusu lasīt ir bauda, stāsts beidzas pārāk ātri un gribu vēl Bastu. Vērtējums: 5/5

The Grownup. Gillian Flynn

The Grownup. Gillian Flynn

Crown 2015, 64 lpp. (arī no “Rogues)

Mārtina sastādītajā antoloģijā stāsts ir ievietots ar nosaukumu “What Do You Do?”. Nemāku teikt, vai ir kādas atšķirības starp “Rogues” ievietoto tekstu un vēlāk atsevišķā izdevumā izdoto stāstu, nu jau ar nosaukumu “The Grownup”. Flinna kārtējo reizi ļoti meistarīgi manipulē ar lasītāju, piedāvājot vairākus notiekošā variantus. Tie visi ir lieliski un nav ne jausmas kam ticēt vairāk. Galvenā varone, kura strādā zīlēšanas salonā (darba apvienošanas kārtībā tas ir arī “masāžas” salons), labi pazīst cilvēkus un spēj sastāstīt viņiem tieši tādas muļķības kā viņi alkst dzirdēt, tiek ievilkta biedējošos notikumos kādā vecā mājā. Gudri un vieglus šermuļus uzdzenoši izplānots. Paldies Tējtasītei par šī stāsta iedāvināšanu Ziemassvētkos. Vērtējums: 4/5

Ceru, ka arī “Rogues” pārējie stāsti būs tikpat interesanti. Par blēžiem bieži ir krietni interesantāk lasīt kā par “baltajiem un pūkainajiem” personāžiem. Vai ne?

Īsās atsauksmes #6

Pašlaik man ārkārtīgi svarīgi šķiet skatīties, kā tiek grauzta cūkas auss, bet strauji tuvojas gada beigas, neuzrakstītā ir daudz, tāpēc jāķeras atkal pie īsajām atsauksmēm. Šoreiz par dažām pagājušo Ziemassvētku dāvanām.

Akmens kļavas. Ļena Eltanga

Akmens kļavas. Ļena Eltanga

Jānis Roze 2014. gads, 365 lpp.

“Akmens kļavas” saņēmu dāvanā no Lasītājas un, salasījusies slavinošas atsauksmes, ar prieku ķēros klāt. Jāsaka, ka Velsa, Īrija, Skotija man šķiet burvīgas mistikas apvītas un vilinošas vietas, tāpēc stāsts šķita kā radīts manai gaumei. Tomēr klikšķis nenotika. “Akmens kļavu” teksts ir ļoti skaists, bet saturs palika mīkla. Lēkāšana laikā un starp varoņiem bija pārāk liela, lai līdz grāmatas beigām man saglabātos vēlme tam visam sekot līdzi. Ko lai saku par Sašu Sonliju? Vientuļa, dīvaina jauna sieviete par kuru palika sajūta, ka viņa speciāli veido savu dzīvi tik nožēlojamu. Lasiet, ja patīk postmoderns teksts, skaista proza un aizlauzti cilvēki. Grāmatai ļoti gaumīgs vāks.

Vērtējums: 3/5

Vēstījumi par sargāšanu. Eriks Fosness Hansens

Vēstījumi par sargāšanu. Eriks Fosness Hansens

Atēna 2002. gads, 560 lpp.

No Sibillas saņemtie “Vēstījumi par sargāšanu” noskaņu un stila ziņā ir daļēji līdzīgi “Akmens kļavām”. Bez cakainās valodas, bet tikpat intelektuāli stāsti, kas pieskaras viens otram, paužot ideju kā cilvēku dzīves satuvina un maina nejaušības (jeb liktenis). Varbūt tieši otrādi – nekādu nejaušību nav, viss ir saistīts un cikliski atkārtojas. Man patika stāsts par bākas sarga ģimeni, teksta daļa par biškopību un renesanses laika mākslinieku, jo no šiem stāstiem varēja uzzināt ļoti interesantas detaļas par attiecīgajām tēmām un laika periodiem. Kopumā “Vēstījumi par sargāšanu” prasīja zināmu cīņu, jo vēstījums ir lēns un dažas vietas mani garlaikoja līdz miega stāvoklim. Šo man vajadzēja lasīt pirms desmit gadiem, jo tad stāstos iztirzātās filozofiskās idejas aizķertu krietni dziļāk.

Vērtējums: 3/5

Smillas jaunkundzes sniega izjūta. Pēters Hēgs

Smillas jaunkundzes sniega izjūta. Pēters Hēgs

Atēna 1997. gads, 462 lpp.

Nezinu, kāpēc Smillu neizlasīju tad, kad tā iznāca, tāpēc priecājos par Doronikes dāvāto iespēju izlasīt šo neparasto detektīvu. Vairāk par pašu izmeklēšanu (Smilla nav policiste un viņas aizdomas balstītas vairāk uz īpatnējām sajūtām nevis pierādījumiem) mani interesēja dāņu kultūra vs. grenlandiešu kultūra un abu šo pasauļu sāpīgā saskaršanās. Stāsts ir neparasts, vietām zinātnisks, vietām tehnisks un kopumā ļoti interesants. Grenlandiete Smilla ir vienlaikus fascinējoša un nesimpātiska dāma, kas kā tēls man ļoti patika. Pamatīgie kuģu un ledus apraksti gan beigās bija tā kā par daudz, novirzīja no izmeklēšanas, iebuksēja sižetu un atņēma manam lasītpriekam vienu zvaigzni.

Vērtējums: 4/5

Klauns Šalimars. Salmans Rušdi

Klauns Šalimars. Salmans Rušdi

Atēna 2007. gads, 400 lpp.

Iespējams, ka par šo Andra iedāvināto grāmatu man nemaz nevajadzētu izteikties, jo otro reizi pierādījās, ka viss indiskais vienkārši nav man saprotams un izraisa nepatiku. Romāna darbība notiek Kašmirā (pārsvarā Indijas kontrolētajā teritorijā) un ASV, kas man ļāva grāmatu izlasīt līdz beigām. Stāsts ir ļoti kolorīts, vieglprātīgu kaislību un fanātiska naida caurstrāvots. Īpaši interesantas bija epizodes par Kašmiras pretošanās grupu rašanos un kā tās, afgāņu talibu iespaidā, pārauga par ko briesmīgu. Rušdi raksta krāšņi, var just, ka viņš ir ļoti zinošs un gudrs, tāpēc nevaru teikt, ka viņa stils man nepatika. Vispār man žēl, ka nespēju baudīt tik atšķirīgu kultūru pat grāmatas formā.

Vērtējums: 2,5/5

Atvainojos, ka visas dāvanas joprojām neesmu izlasījusi, lai gan ļoti gribēju to šogad izdarīt.

 

 

Dārgā dzīve. Alise Manro

Dārgā dzīve. Alise ManroZvaigzne ABC 2015. gads, 272 lpp.

Nevar noliegt, ka Alises Manro stāsti ir meistarīgi uzrakstīti, noķerot pelēku, ikdienišķu dzīvju savādos pagriezienus. Ja lasīsiet pavirši, neiedziļinoties, tie būs diezgan parasti stāsti, kas lielā vairumā var pat garlaikot. Tikai ieskatoties dziļāk, var pamanīt smalkās nianses, autores klusināto likteņa balsi starp rindiņām. Kā rīkojamies mirkļa impulsa vadīti, kā noklusējam un neredzam nevēlamo, kādas slēptas zemūdens straumes mīt mūsos, kā visu dzīvi var nodzīvot nevienu sev nepielaižot klāt. Katrā stāstā ir kāds mirklis, kas ietekmē varoņu dzīvi vai domāšanu. Domāju, ka katrs šajā krājumā saskatīs (vai nesaskatīs) ko savu, kas rezonēs ar lasītāja pasaules uzskatu.

Krājumā ir 14 stāsti, četri no tiem ir autobiogrāfiski. Stāstu krājumi parasti cieš no neviendabīgas stāstu kvalitātes. “Dārgajai dzīvei” to īsti nevar pārmest, lai gan bija stāsti, kas šķita interesantāki par pārējiem:

Amundsena – starp jaunu skolotāju un slimnīcas galveno ārstu sākas īpatnējas attiecības, kas tikpat negaidīti apraujas.
Grants – māte ar meitām aiziet dzīvot uz treileri pie mīļākā un kā tas beidzas.
Korija – turīgas sievietes un precēta arhitekta mīlas dēka daudzu gadu garumā ar “odziņu”.

Vislabāk man patika autobiogrāfiskie stāsti “Acs”, “Nakts”, “Balsis” un “Dārgā dzīve”. Tās ir spožas ainas no autores bērnības un agras jaunības. Manro prot stāstīt par savu dzīvi.

Izņemot šos pēdējos stāstus, pārējie man tīri labi patika, tomēr nespēja aizkustināt. Lai gan tā īsti nav, tomēr man šķita, ka stāstos nav dvēseles, nav cerības un to es literatūrā nemeklēju. Es gribu palikt šajā ziņā naiva un ticēt, ka ir iespējami brīnumi, kaut kas liels un spožs, gaišas emocijas, dzīve ārpus ikdienas pelēcības. Ar prātu saprotu, ka Manro ir taisnība un viņas stāstos ir vairāk reālas dzīves kā daudz kur citur, bet es grāmatās nemeklēju ikdienu. Tā ir mana problēma un tāpēc mēs ar Manro nesadraudzējāmies. Pagaidām.

“Dārgā dzīve”ir tehniski laba, inteliģenta un ieteicama literatūra, bet savu sirdi es tur nespēju ielikt. Bet jūs es mudinu ņemt, lasīt un domāt. Jo “Dārgā dzīve” noteikti liks jums domāt. Un tas ir labi.

Vērtējums: starp 3 un 5/5 (cīņa starp sirdi un prātu…)

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.

Zilie jūras vērši. Latviešu autoru fantāzijas un fantastikas stāsti

Zilie jūras vērši

Zvaigzne ABC 2015. gads, 288 lpp.

Pagāja divi gadi, un esam sagaidījuši otro latviešu autoru fantāzijas un fantastikas stāstu krājumu. Šoreiz krājumā iekļauti 20 stāsti. Blakus jauniem censoņiem, atrodami arī zināmāki vārdi – Jānis Valks, Ieva Melgalve, Ilze Enģele. Jāsaka, ka stāstu krājumu ļoti gaidīju un cerēju, ka būs tikpat labs kā “Purpura karaļa galmā”. Vilšanās nav, tomēr šoreiz stāsti neizraisīja tik lielu sajūsmu un nepalika atmiņā tik spilgti. Pārsteigums ir vairāki labi asprātīgie stāsti un (iespējams) pirmais stīmpanks latviešu literatūrā Daces Znotiņas izpildījumā.

Ints savā blogā ir īsumā pastāstījis par visiem krājuma stāstiem, tāpēc es atļaušos tikai pieminēt tos, kas manās acīs izcēlās uz pārējo fona.

Annas Kalnas “Domracis” – laba ideja lakoniskā izpildījumā par večuku, kurš savāc nomācošas domas un nogremdē tās jūrā. Stāsts, pēc kura izlasīšanas gribas mazliet iepauzēt un padomāt.

Jānis Valks “EMP” – it kā tipisks stāsts par postapokalipses pasauli, bet labi uzrakstīts. Autors šo stāstu varētu izvērst par romānu, jo sasodīti gribas zināt kā kaiju ēdājam klāsies aiz pilsētas robežām.

Ievas Melgalves “Jēzus ķirzaka” – neprasiet man stāsta saturu, jo neko nesapratu, bet man patika. Iespējams, ka jāpārlasa.

Lūsijas Nīdvālas “Smiekli” – stāsts par pusjukušu vīru pussabrukušā pilī mani uzrunāja visvairāk. Esmu ļoti patīkami pārsteigta par tik interesantu stāstu ar ievelkošu atmosfēru, kas manā acu priekšā izzīmējās kā glezna.

Arņa Bukas “Ērms Nīmuss un Kalna valdnieces kaķi” – par monstru pārvērsts puisis un īpatnēja pasaule šo stāstu padara par visfantastiskāko šajā krājumā. Šis stāsts mani labā nozīmē uztrauca un pat raisīja zināmu nepatiku. Ja atceraties, tad pirmajā krājumā bija cits Arņa stāsts – “Purpura karaļa galmā”.

Ingas Znotiņas “Atklātie” – īss un patīkami asprātīgs stāsts par citplanētiešiem un bīstamajiem Zemes iedzīvotājiem.

Riharda Buivida “Ķivere” – tāds ikdienišķs stāsts par čaļiem autoservisā un neparastu ķiveri. Viens no stāstiem, kas atstāja pabeigtības sajūtu. Autors ir piedomājis pie stāsta kompozīcijas, dialogi sanākuši labi un dabiski, pavērsiens ar to ķiveri bija foršs.

Gunta Eņģeļa “d3” – par to kā viss gandrīz beidzas slikti, jo kosmosa kuģim jālido cauri Pelēkajam caurumam un vienīgais rakstīt pratējs ir salauzis roku. Te velk uz veselu humoristisko kosmosa operu, ja autoram būtu iekšā tādu uzrakstīt. Dikti patika. Pirmajā krājumā man ļoti patika Gunta stāsts “Krātiņš”.

Kā jau tas stāstu krājumiem tipiski, ir labāki un ir vājāki stāsti. Daži diemžēl šķita sasteigti, nenoslīpēti, vai atstāja izrauta fragmenta iespaidu. Teiksim, Džeinas Tamuļevičas “Zilajos jūras vēršos” man ļoti patika sapnis par vēršiem, tomēr neesmu pārliecināta, vai tik tālā nākotnē mums joprojām būs tie paši sociālie tīkli. Tas “izsita” no atmosfēras. Starp citu, Instagram patikšanu atzīmē ar sirsniņām, nevis zvaigznītēm. Ja autori piestrādātu, varētu sanākt dažs labs interesants romāns vai garstāsts. Tāpat kā iepriekš, idejas man patika visiem, bet lielai daļai autoru vēl jātrenējas un jāslīpē talants. Labu fantastiku nav viegli uzrakstīt. Patīkami, ka ir arī vairāki stāsti, kuriem ne ko pielikt, ne atņemt – pārdomāti no sākuma līdz beigām.

Joprojām domāju, ka šādu stāstu krājumu ideja ir apsveicama un lieta jāturpina, jo šī ir lieliska iespēja jaunajiem autoriem izpausties un lasītājiem viņus iepazīt. Ceru, ka pēc pāris gadiem varēsim lasīt trešo krājumu.

Vērtējums: 3/5 (vidējā stāstu atzīme)

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.