Stāsti. Hovards Filipss Lavkrafts

Prometejs 2021. gads, 400 lpp.

Gandrīz jāsāk domāt, ka notiek kaut kas šausminoši ārpasaulīgs ar manām atmiņām par Lavkrafta daiļradi. Biju pilnībā pārliecināta, ka kaut kad lasīju vairākus viņa stāstus, tomēr savos pierakstos varu atrast tikai vienu – “Kthulhu aicinājums”, – ko atsevišķā plānā grāmatiņā savulaik izdevusi “Jumava”. Lai kā tur būtu, pēc “Stāstu” izlasīšanas tiešām esmu iepazinusies ar vienu no šausmu literatūras stūrakmeņiem. Piezīmēšu, ka šajā izdevumā tulkotājs Kaspars Zalāns nolēmis seno briesmoni/dievību latviskot kā Ktulu. Tulkojuma grūtības, izvēles un īsu ieskatu Lavkrafta dzīvē un darbos viņš sniedzis patīkami izglītojošā priekšvārdā. Šādi priekšvārdi ir retums, tāpēc esmu sajūsmā. Vēl viens sajūsmas iemesls – brīnišķīgas Anda Reinberga ilustrācijas.

Vērts atcerēties, ka Lavkrafts dzīvoja citā gadsimtā, tāpēc stils, izteiksme, idejas, “zinātniskie” atklājumi un pētījumu metodes atšķiras no mūsdienīgā. Te man jāatgriežas pie tulkotāja darba. Pieļauju, ka viņš pamatīgi nopūlējās. Tekstā ir diezgan daudz vārdu, kurus man prasījās uzmeklēt vārdnīcā, jo tādus nemaz nezinu. Daži stāstu tēli runā kādā izloksnē vai dialektā un to noteikti nebija viegli pārcelt latviešu valodā.

Pārsvarā Lavkrafta stāstu varoņi ir zinātnei pietuvināti vīri: ģeologs, nekonkretizēti pētnieki, universitāšu darbinieki. Tātad būtībā racionāli domājoši, uz analīzi tendēti cilvēki, kuri saskaras ar šausminošiem apstākļiem, neiedomajām būtnēm un pieredzēto apraksta par brīdinājumu citiem vai kāda cita iemesla dēļ. Lavkrafta baiļu pasaule balstās uz seniem mītiem, Ktulu un tā kultu, Senajiem un tiem pietuvinātām būtnēm. Grāmatas pielikumā ir bestiārijs un dažu citu vārdu skaidrojums, kas ļauj labāk saprast, par ko ir runa. Stāsts “Ārprāta kalnos” ir ārprātā garš, bet sniedz plašu skaidrojumu par Senajiem un to saistību ar Ktulu, izskaidro arī dažas citas nianses, kas pirms tam man nebija skaidras šajā šausmu pasaulē, tāpēc to ir vērts pacietīgi izlasīt. Es gan stipri apšaubu, ka tik īsā laika sprīdī var veikt tik pamatīgus secinājumus paspīdinot ar lukturīti uz seniem ciļņiem, bet nebūšu sīkumaina.

Man personīgi šķiet, ka Lavkrafta stāsti mazliet cieš no pārlieka garuma. Īsākos spriedze un baiļu sajūta ir koncentrētāka vai vairāk iespējama. Godīgi teikšu, ka šie stāsti mani nenobiedēja, pat nejutos neomulīgi. Vienīgi “Ēna pār Insmūtu” radīja viegli patīkamu satraukumu – izdosies varonim vai neizdosies. Starp citu, šim stāstam ir ļoti labas beigas un vispār šis varētu būt labākais stāsts krājumā.

Manuprāt, Lavkrafts ir “stāstīt, nevis rādīt” gadījums. Baiļu sajūtu viņš cenšas panākt ar vārdiem, atkal un atkal uzsverot, cik kaut kas ir šausmīgs, pretīgs, pretdabisks, aizliegts, ārprātīgs, atbaidošs un tādā garā. Vārdiem ir spēks un, meistarīgi lietoti, tie var radīt spēcīgu vēlamo iespaidu, bet šī man šķita pārcenšanās ar aprakstīšanu. Tomēr nenoliedzami interesants valodas lietojums, tikai ne šausminošs. Noteikti pie vainas arī mūsu laiks, citi lasītie literārie darbi un redzētās filmas, mans noskaņojums vai vēl kaut kas, tāpēc šo nevajag uztvert kā objektīvu sajūtu. Es nenobijos, bet jūs varbūt jutīsieties neomulīgi Lavkrafta uzburtajā pasaulē. Domāju, ka “Stāstus” droši var lasīt tie, kuriem no šausmu literatūras bail (jo negrib baidīties). Vērts lasīt arī tāpēc, ka Lavkrafta iztēles radītie briesmoņi un mīti ir iespaidojuši rakstniekus pēc viņa, kā arī filmas un datorspēles, un līdz šim latviski viņa stāsti nebija izdoti, ja neskaita to vienu stāstu, ko pieminēju sākumā.

Vērtējums: 3.5/5

Ledus apelsīns. Dace Vīgante

Zvaigzne ABC 2016. gads, 174 lpp.

Daces Vīgantes debijas stāstu krājums ir viltīgs. Sākumā piesaista ar nosaukumu un vāka dizainu. Kad, neko sliktu nenojauzdams, lasītājs to ir paņēmis rokās, atvēris un ar domu “tikai drusku ieskatīšos” izlasījis pirmās trīs lapas, viņš/ viņa pēkšņi attopas jau 73. lapā tikai tāpēc, ka sen laiks iet gulēt. Goda vārds. Ar mani tā bija. Esmu jūs brīdinājusi.

Krājumā ietverti 11 stāsti par dzīvi 20. gadsimtā. Pāris stāstos tēli ir jaunas meitenes, vienā puisis, bet pārsvarā tās ir vientuļās mātes, darba nogurdinātas sievietes, šķirtenes. Nē, patiesībā stāsti ir par nepateikto, noklusēto, neizrunāto un aizlauzto attiecībās. Viņa noslēdzas, kļūst asa un gaida, ka viņš sapratīs, cik viņai grūti. Viņš tādus ačgārnus mājienus nesaprot un meklē mierinājumu citur. Cilvēki, kas izsalkuši pēc īsa siltuma mirkļa, bet nemāk ne paši dot, ne uzprasīt. Smacējoša mīlestība, kas negūst piepildījumu. Skatiens vai rīcība, kas izsaka daudz vairāk par vārdiem. Tik daudz kā nepateikta, vai – tieši otrādi – nepareizi pateikta. Dace Vīgante lieliski notvērusi ikdienas nianses, attiecību smalkumu un smagumu, nepateikto, kas gruzd un žņaudz.

Ņemot palīgā vēsturiski precīzas detaļas, autore radījusi dziļus un emocionāli aizķerošus stāstus, kādā mistiskā veidā pamanoties nepadarīt savu prozu gaudulīgu un depresīvu. Viņai nevajag rakstīt gari, lai uzburtu tēlus un vidi, tāpēc arī paši īsākie stāsti ir baudāmi un saprotami. Bieži vien neuzrakstītais iedur sāpīgāk kā uzrakstītās rindas. Te skaidri jūtams, ka stāstos ielikta autores pašas pieredze. Lasīju krājuma pirmo stāstu “Ledus okeāns” (kas ir arī garākais stāsts šajā grāmatā) un domāju “nē, tā nevar būt, ka šo visu viņa ir izdomājusi, tur jābūt īstām dzīvēm apakšā”. Kā uzzināju, tad tā arī ir. Jāsaka, ka šis stāsts mani ļoti aizķēra un saviļņoja. Irmas, Māras un Kaspara dzīves ir tik skumjas, ka gribējās raudāt. Pārējiem stāstiem nesanāk tik ļoti pieķerties, jo tie ir īsi, tomēr gandrīz katrs ir spēcīga un spilgta aina kādā nozīmīga tēla dzīves mirklī.

Iespējams, ka Daces Vīgantes stāstu pārsteidzošākais pluss ir pārspīlētu māksliniecisko izteiksmes līdzekļu trūkums. Viņa būs pavirši rakstījusi sacerējumus. Jaunā autore raksta raiti un dabiski, bez liekiem izcakojumiem, rupjībām vai pārliekas teksta sarežģītības, tomēr valoda nav sausa. Īsāk sakot – labs stils un man patika.

“Ledus apelsīns” ir vēl viens rūpīgi pārdomāts, tematiski vienots un viendabīgi kvalitatīvs stāstu krājums. Kad saņēmu to dāvanā, neko dižu necerēju, bet tagad silti varu šo grāmatu ieteikt izlasīt latviešu prozas cienītājiem. Vienīgi nesaprotu, kāpēc krājums ir tik nepiedodami īss?

Vērtējums: 4,5/5