Dievu rotaļlietas. Stīvens Frajs

 Ne gluži lubene, bet tomēr…tāda kā prastuma piegarša palika pēc izlasīšanas. Diez vai ir korekti salīdzināt šo britu aktiera-rakstnieka romānu ar klasiku – Aleksandra Dimā “Grāfu Monte Kristo” – kā raksta viens recenzents: “Grāfs Monte Kristo dot.com paaudzei…”. Stīvens Frajs ir aizņēmies sižetu un pārnesis to mūsdienās. Sākums ir tīri tā neko, bet uz beigām rodas sajūta, ka autors pārāk noņēmies ar sākumu un vidu, un smalki izstrādātām beigām nav pieticis spēka/laika. Arī vairums dialogu ir nepārliecinoši, pārāk vienkāršoti, piemēram, dialogs starp Nedu un narkotiku tirgoni un viņa meitu. Līdz ar to arī mana vilšanās.

“Dievu rotaļlietas” dienas gaismu ieraudzījušas 2001. gadā, latviski izdevis apgāds “Atēna” 2003. gadā, 365 lpp. Dimā fabula – jauks jauns puisis, kuru ienīst viņa “draugi” viņa jaukuma dēļ, mīļotā meitene, kāda vēstule, kas izposta viņa dzīvi, ieslodzījums uz salas, veca vīra pamācības un veiksmīga bēgšana, iegūta bagātība, pārdomāts atriebības plāns un voila!

Tas Neds bija bijis tik nevainīgs, izbijies un kļuvis akls no šīs pasaules un tās nežēlības kā jaunpiedzimis kucēns. […] Neds, kurš tagad devās ceļā, bija pilnīgi cita cilvēciska būtne, cilvēks ar dzelzs gribu, atriebes eņģelis – Dieva rīks.

Vērtējums 3,5/5. Žēl, ka tā. Iespējams, ka būs cilvēki, kuriem šis romāns ļoti patiks, ja es to būtu lasījusi pirms dažiem gadiem, iespējams, ka vērtējums būtu bjiis labāks.