Amerikāņu vampīri un latviešu vilkači

No šī rudens R.I.P. lasīšanas palikušas divas grāmatas, par kurām neesmu pastāstījusi. Pasaku krājums nāca neplānoti un labi aizstāja “The Folding Knife”, kas bija ļoti labs romāns, bet tomēr neiederējās tumšā laika literatūras rāmjos.

vampīri, komikss

American Vampire, Volume 1. Scott Snyder, Stephen King, Rafael Albuquerque

Vertigo 2010, 192 lpp. American Vampire #1

Vai-vai-vampīri, ņam-ņam-cilvēki, ā-ā-asinis. Apmēram tāds ir “American Vampire” īsais kopsavilkums. Vampīri šeit ir brutālas būtnes, slepkavas, cilvēki – viņu gaļa un izklaides objekti, pats sižets krietni asiņains un “zarnains”. Nekādu sentimentālu vampīru, kuri mokās sirdsapziņas pārmetumos. Viņi gadu simtiem dzīvo mums līdzās, vada bankas, filmu studijas un aukstasinīgi nogalina visus, ko vēlas. Kādā reizē, ko varētu dēvēt par “darba drošības noteikumu pārkāpumu” rodas amerikāņu vampīrs – vēl brutālāks, vēl “psihāks” un amorālāks par vecās pasaules vampīriem. Pats trakākais, ka viņš mierīgi var staigāt saules gaismā (ne tikai nemirst, bet arī nemirdz!). Vecie sākumā nesaprot, kas tas par frīku un domā, ka no viņa ātri tiks vaļā. Nekā, Skinner Sweet nav tik viegli uzveicams. Ballīte pa īstam var sākties, kad uzrodas vēl viens jaunā tipa vampīrs.

Komiksa idejas autoram Skotam Snaideram pieder viss stāsta skelets un viņš rakstījis nodaļas par Pearl. Savukārt Stīvens Kings, balstoties uz Snaidera idejām, iedvesis dzīvību Skineram. Manuprāt, Kinga pienesums ļoti jūtams Skinera humorā un asiņainajās epizodēs. Priekšvārdā viņš kautrīgi izteicies, ka šī ir viņa pirmā komiksa rakstīšanas pieredze un viņš īsti nemākot. Es teiktu, ka šeit viņš ir labāks kā “N.” un labāks arī par Snaideru, kura rakstītajās daļās pietrūka dzirksteles.

Vizuālais izpildījums ir acij tīkams, pārsvarā ieturēts brūnganīgi sarkanos toņos. Detaļu nav pārāk daudz un ilustrācijas tīkami papildina tekstu. Tēlu sejas vaibsti gan ne vienmēr savilkti dabiskās grimasēs. Grimases tiek pārspīlētas, lai uzsvērtu varoņu emocionālo stāvokli. Dažas ilustrācijas ir riktīgi foršas un pasaka vairāk par vārdiem. Viena no tādām ir epizode ar Skineru ūdenī – riktīgas šausmas, kas vienlaikus izraisa sajūsmu.

Stāstam jāļauj ieskrieties, bet beigās jau bija “super, kas būs tālāk?” sajūta. Vol. 1 paralēli stāsta par to kā bandīts Skiners un jaunā aktrise Pērle kļūst par vampīriem un saķeras ar vampīru aristokrātiju. Grūti prognozēt, kas notiek turpinājumos, bet domāju, ka tie ir veltīti tālākiem Skinera un Pērles piedzīvojumiem.

Vērtējums: 4/5

raganas, pasakas, teikas

Raganas jāj mēnesi maitāt. Latviešu tautas teikas un pasakas

Jumava 2015. gads, 144 lpp.

Ļoti sen nebija lasītas latviešu tautas pasakas un teikas, tāpēc, lai izpētītu e-GRĀMATU bibliotēkas funkcionalitāti, izvēlējos lasīt “Raganas jāj mēnesi maitāt”. Vienlaicīgi šī grāmata neplānoti, bet jauki iekļāvās R.I.P. lasīšanas izaicinājumā.

Nelielais pasaku un teiku krājums sadalītas nodaļās par burvjiem, pūķiem, vilkačiem, vadātājiem, veļiem (velnu), lietuvēnu un raganām. Saturu ilustrē Ivara Vimbas zīmējumi.

Mūsu folklorā ir diezgan daudz tumšajam laikam un biedējošiem stāstiem derīgu radību, fantastisku parādību un notikumu. Vairākās pasakās tiek glābti noburti ķēniņdēli, ar viesuli aiznestas meitas, uzdarbojas vilkači un to paveidi – ezītis un kaziņa, prātu jauc jods un lietuvēns. Pie jūras var sastapt nāras un jūras govis. Dažiem veiksminiekiem mantu nes pūķis, citiem izdodas atrast apraktu un noburtu mantu. Tāpat krājumā sastapsiet muļķa velnu, ļaunās pamātes raganas ar visādām burvestībām un sērdieņus, kuri tiek atalgoti par labu sirdi un labiem darbiem.

Īpaši noderīgas varētu būt pamācības kā tikt pie sava pūķa vai pārvērsties par vilkaci. Ar pūķi vispār ir ļoti vienkārši – tikai jāatrod 9 gadus vecs gailis un jāpagaida, kad tas izdēs olu. Ja par olu pareizi rūpēsieties, drīz no tās izšķilsies mazs pūķītis.

Pasaka dundadznieku izloksnē “Jērgaļ a kāļiem lab smeķ!” bija dikti feina un arī iznākums savādāks nekā parasti, jo parasti tas, kurš atklāj vilkati, dara visu, lai tam ieriebtu vai nomaitātu. Šī pasaka un informācija par pūķiem iespiedusies atmiņā. Pārējās pasakas ne ar ko nepārsteidza, jo bērnībā man mājās bija vairāki latviešu pasaku un teiku krājumi, kurus regulāri pārlasīju.

Pasaku un teiku izvēle, krājuma sakārtojums šķita mazliet samocīts. Sadaļā par veļiem stāstīts gandrīz tikai par velnu. Sadaļa par lietuvēnu tāda aiz matiem pavilkta, tur gan lietuvēns, gan velns, gan jods, gan stiprinieks ūdenī. Pasakā “Dievs piekaļ velnu pie klints” bija ļoti jūtama kristīgās baznīcas ietekme un, manuprāt, pasaka galīgi neiederējās krājumā.

Kopumā kā tematiskais krājums “Raganas jāj mēnesi maitāt” ir tīri labs.

Vērtējums: 3/5

ripelevenAbas grāmatas izrādījās ļoti piemērotas šim lasīšanas izaicinājumam. “American Vampire” vispār bija 100% trāpījums – vampīri, asinis, ļoti tumšas noskaņas. Teiku un pasaku krājums piedāvāja klasiskus krēslas laika stāstus, ko saime stāsta lielajā istabā vakarējot.

Advertisements

Stephen King`s N. Marc Guggenheim

7006562

Marvel Comics 2010, 112 lpp.

Komikss, kas nonāca pie manis ar Inta gādību, veidots pēc Stīvena Kinga stāsta motīviem, ko mazliet papildina komiksa autors, lai lasītāji labāk saprastu stāsta fonu. Kā jau Kingam ierasts, cilvēku pašu radītas šausmas saplūst ar kaut ko mistisku. Šajā gadījumā mistiskais slēpjas Stounhendžai līdzīgā akmeņu aplī lauka vidū. Cilvēki, kuri šos akmeņus uzlūko, piedzīvo apjausmu par milzīgu ļaunumu un kļūst par sargiem, lai ļaunums neizlauztos no apļa. Skaidra lieta, ka tas ir šausmīgi nogurdinošs darbs un ilgi to darīt nevar.

Sižets rit raiti, sarunu ir daudz, tomēr komikss labi balansē uz robežas, kad teksts ir pietiekoši un kad tā jau ir par daudz. Ilustrācijas ir tumšas, dominē sarkanie un melnie toņi. Zīmēts vairāk kā skicēts ar tinti un tad aizpildīts ar akvareļa krāsām. Daudz detaļu, bet, par laimi, ne tik traki daudz kā “Fables”, kad nevarēja saprast, kur lai skatās. Man ilustrācijas šķita ok, īpaši ainavas, tomēr labāk patīk “tīrāks” stils – mazāk detaļu, mazāk švīku un ēnojumu, tāpēc sajūsmā arī neesmu par Alex Maleev paveikto.

IMG_20160826_194551

Iespējams, ja tās būtu tikai cilvēku radītas šausmas, komikss mani biedētu vairāk. Mistiskais piesitiens atšķaidīja cilvēku izdarības, neļāva padomāt par to, cik viegli cilvēkam var “aizbraukt jumts”, un patiesībā man bija vienalga, kas ar varoņiem notiek. Tāpēc īsti nevaru piekrist aizmugurējā vāka slavas dziesmai. Varbūt lasīju pārāk mierīgā dvēseles stāvoklī un citus komikss biedēs daudz vairāk. Kings stāstu un romānu veidā man tomēr patīk labāk.

Vērtējums: 3/5

 

Under the Dome. Stephen King

Under the Dome. Stephen KingScribner 2009, 1074 lpp.

Kauns atzīties, cik ilgi Kinga “ķieģelis” nostāvēja uz galdiņa pie dīvāna “drīz lasāmajā” kaudzītē. Tagad priecājos, ka gaidīju līdz man radīsies sajūta par īsto laiku lasīšanai.

Kas tad “ķieģelim” vēderā? Kādā jaukā rudens dienā pār nelielu ASV pilsētiņu nolaižas mistisks kupols, ļoti efektīvi norobežojot pilsētu no pārējās pasaules. Cauri tiek vien nedaudz gaisa. Pilsētiņā ir vairāki tūkstoši iedzīvotāju, ļoti ambiciozs mēra vietnieks Džeimss Renijs (vai kas nu skaitās Second Selectman), viņa agresīvais dēls Juniors, divas baznīcas un kristīgais radio, neviena ugunsdzēsēja un nekādas apjausmas par to, kā tikt no šīs situācijas laukā, un pamazām viss aiziet pa pieskari. Mēģiniet iedomāties, kas varētu notikt šādā noslēgtā vidē, kuru pārvalda stulbi, savtīgi, agresīvi ļaudis. Biedējoša perspektīva. Tieši no psiholoģiska eksperimenta viedokļa ļoti interesanti lasīt. Kings prot radīt ļoti ticamus tēlus un biju šokēta par to, kā dažās dienās noteikti indivīdi var pārvērsties par tādiem zvēriem, ja vien varas groži ir nepareizajās rokās.

Daži varoņi nomirst tiklīdz tiek pieminēti, daži nodzīvo līdz stāsta beigām. Līķu ir daudz, ļoti daudz. Vienu brīdi pat satraucos, vai Kingam pietiks personāžu. Bez Renijiem svarīgi personāži ir vairāki policisti, ārsts Rastijs, bijušais armijnieks un kafejnīcas pavārs Bārbijs, avīzes redaktore Džūlija un vairāki citi cilvēki. Protams, es pārdzīvoju par galvenajiem labajiem varoņiem. Vienā brīdī pat tik ļoti, ka pašķīru uz priekšu, lai redzētu, vai viņi ir dzīvi arī grāmatas beigās. Tikai nesakiet, ka jūs nekad tā nedarāt!

Lasījās ļoti raiti, ko sekmēja notikumu straujā attīstība. Sižets aptver vienu nedēļu un daudzu personāžu dzīves, nemitīgi kaut kas notiek. Vienlaicīgi Kings ir bezgala sīkumains, viss ir detalizēts un gandrīz pa sekundēm aprakstīts, bet garlaicīgi nav. To laikam var tikai ģēnijs. Brīžiem gan šķiet, ka sanarkojies Šefs ir pārņēmis vadību pār Kinga smadzenēm, jo romāns varēja būt kādas 200 lpp. plānāks un neko nezaudētu. Varbūt, ja es lasītu katru vārdu, es nogurtu no apjoma, bet romāns ir ļoti kinematogrāfisks (ne velti pēc tā motīviem ir radīts seriāls), nav nepieciešams rūpīgi sekot tekstam, lai nezaudētu stāsta pavedienu un jēgu. Protams, palīdzēja arī tas, ka man patīk Kinga stils, varoņiem ir dažāds domāšanas veids un bieži pavīd jauks autora sarkasms par varoņu rīcību.

Nestāstīšu no kurienes un kāpēc kupols uzradās, bet atrisinājums ir vienlaicīgi kingiski asprātīgs un apstulbinoši nežēlīgs. Būtībā to var attiecināt uz visu romānu. Man prieks, ka Kupola ideja Kingam nedeva mieru un viņš to realizēja uz papīra, pat ja vārdu plūdi sanāca lielāki, kā nepieciešams. Vai autoram ir zobs uz reliģiju? Katrā ziņā romānā viņš ar to noņemas daudz un ne tajā glaimojošākajā veidā. Tas būtu jāņem vērā, ja esat jūtīgi pret šo tēmu. “Under the Dome” arī varbūt nav labākais veids kā iepazīties ar Kinga daiļradi kaut vai apjoma dēļ. Labāk sākt ar ko īsāku, piemēram, stāstiem, vai kādu no viņa latviski izdotajiem romāniem (“Kerija”, “Zvēru kapiņi”, “Mizerija”, “Zaļā jūdze”).

Vērtējums: 4/5

P.S. Seriāls pamatīgi atšķiras no romāna un man to neieteica skatīties.

Četri Stīvena Kinga īsie stāsti

Aprīlim beidzoties vēlreiz par Kingu.

Reiz Kingam vaicāja, kāpēc viņš raksta šausminošus stāstus. Viņš atbildēja: “Kāpēc jums šķiet, ka man ir izvēle?” Kings ir sarakstījis daudz īsākus un garākus stāstus, lielākā daļa no tiem apkopoti krājumos. Es, gaidot šašļiku, izlasīju četrus īsus stāstus, kas nav iekļauti krājumos un, ļoti iespējams, nav pat oficiāli publicēti (izņemot vienu, diemžēl nevarēju atrast informāciju par pārējiem).

Lasīju krieviski. Stāstu nosaukumu latviskais tulkojums mans, nesodiet pārāk bargi.

Я был подростком, грабившим могилы/ Es biju pusaudzis kapu laupītājs

Īsais stāsts sarakstīts 1965. gadā. Šis bija īsti Kinga garā. Galvenais varonis pusaudzis sava naivuma dēļ paliek bez naudas un, lai varētu mācīties koledžā, piekrīt briesmīgam darbam – izrakt no kapiem līķus un piegādāt tos kādam zinātniekam. No rīta pēc sava briesmīgā darba viņš izglābj meiteni Viku, kuras tēvocis arī strādājis pie zinātnieka. Citu dienu viņi saņem izbaiļu pilnu zvanu no zinātnieka privātmājas un steidzas uz turieni. Pa turieni plosās zinātnieka eksperimentu rezultāti – milzu līķu tārpi…..

Его тело было видно сквозь прозрачную кожу существа, оно всё ещё дёргалось – тысячи личинок присосались к нему.

Priekš manis šis stāsts ir īsts nakts murgs, jo es regulāri sapņoju kā man uzbrūk dažādi kukaiņi. Brrrrr! Dodu 3,5/5. Par spīti tārpiem, stāsts man šķita par īsu.

Семья Кингов и злая колдунья/ Kingu ģimene un ļaunā burve

Ja ticēt redaktora ievadam, šī ir pasaka, ko Kings sarakstīja saviem bērniem, bet nepublicēja. Tādā vieglā brāļu Grimmu stilā ar Kinga niansēm. Pasaka stāsta par laimīgo Kingu ģimeni un ļauno burvi, kura viņus apskauž un nolemj noburt.

 И в особенности Колдунья ненавидела Кингов из-за того, что они были самой счастливой семьей в Бриджтоне.

Viņa ierodas pie Kingiem maskējusies par rakstnieka pielūdzēju un uzdāvina ģimenei noburtos cepumus. Teiksim, tēvam deguna vietā parādās banāns un viņš vairs nevar rakstīt, jo katrs vārds, ko viņš uzraksta, ir “banāns”. Kādu dienu māte pastaigājas mežā un atrod lamatās iesprūdušu burunduku. Viņa pasauc savu ģimeni un visiem kopā viņiem izdodas burunduku atbrīvot. Burunduks izrādās noburts princis, kurš spēj noņemt ģimenei uzlikto lāstu. Pēc tam viņi no 300 gadus vecām pupām izcep burvju cepumu un dodas atriebties raganai…. Pasakas morāle: palīdzi citiem pat tad, kas pašam klājas slikti.

Not your average fairytale man jāsaka. Dodu 2,5/5. Nevaru izlemt, vai es tādu lasītu saviem bērniem, bet iespējams, ka viņiem patiktu. Ļaunā burve būtībā personificē visus tos cilvēkus, kuriem riebjas, ka citiem klājas labi.

Первосортная гармония/ Pirmklasīga harmonija

Vienīgais no šiem stāstiem, kas atrodams S. Kinga mājas lapā. Angliskais nosaukums “Premium Harmony”, sarakstīts 1999. gadā. Angliski varat izlasīt šeit.

Rejs un Mērija ir precējušies jau gadiem. Viņiem nevar būt bērni (Rejs uzdāvina Mērijai suni), jāskaita katrs cents un pēdējā laikā viņi regulāri strīdas par sīkumiem. Tipiski vai ne?

 When they argue, they’re like greyhounds chasing the mechanical rabbit. You go past the same scenery time after time, but you don’t see it. You see the rabbit.

Rejs smēķē. Mērija grib, lai viņš atmet, jo tad varētu ietaupīt naudu. Pati viņa slepus ēd kūciņas un keksiņus. Ir karsts un Mērija, dodoties pēc violetas bumbiņas krustmeitai (jo vajag tieši tādu bumbiņu), veikalā mirst ar infarktu. Kamēr Rejs ņemas ar sievas līķi, mašīnā no karstuma nomirst arī Mērijas suns. Nevar teikt, ka Rejs pārāk pārdzīvo abu nāvi, jo tagad viņš var smēķēt kur un cik daudz grib.

Stāsts it kā ne par ko. Bet cik daudzu dzīves ir tādas – nekādas? Stāstam 3/5.

Трагедия онлайнизма/ Onlainisma traģēdija

Pavisam īss pārspriedums par internet-atkarību, kad internets bija tikko “bērnu autiņos”: strādāja ar telefona iezvanpieeju, tas bija tikai nelielai daļai cilvēku un speciālās čatu/forumu vietnēs bija saraksti ar visiem lietotājiem. Pārspriedumu raksta Anonīmo Modēmiķu pārstāvis, parādot tipisku modēmistu, kuru sieva lamā par milzīgo telefona rēķinu, bet viņš pavada naktis pie datora, sazvanoties ar citiem lietotājiem un lejuplādējot programmas, kuras pat nelieto. Anonīmo Modēmiķu pārstāvis beigās konstatē, ka no modēmisma (iezvanīšanās ar citiem lietotājiem) izārstēties nevar. Var tikai izveidot savu vietni un tā panākt, lai citi zvana jums nevis jūs viņiem.

В конце концов, вся ваша общественная жизнь замыкается на сообщениях, которые вы находите на электронных досках объявлений, ваше единственное счастье – это программы, которые вы скачали.

Nezinu, kad eseja sarakstīta, varbūt 1980os gados, bet tā ļoti sasaucas ar mūsdienām, kad ļoti daudz laika tiek pavadīts sociālajos tīklos. Iespējas mainās, atkarība paliek. Stāstam 2/5. Kāpēc Kings to rakstīja? Lai piefiksētu jauna laikmeta iestāšanos, paironizētu par interneta atkarību?

Vispār kāds mans draugs, liels Kinga darbu cienītājs, ieteica lasīt īso stāstu krājumu “Hearts in Atlantis”. Atlikšu to kādai citai reizei.

The Plant. Stephen King

eBook, 2000.gads, PDF formātā 270 lpp, 6 daļas. Brīvi lejuplādējams S. Kinga mājas lapā.

Tā kā aprīlis sanāca tāds neoficiāls Stīvena Kinga mēnesis, tad es pievienojos citiem lasītājiem un “iecirtu zobus” Kinga garajā stāstā The Plant. Izvēle sanāca nejauši jauša: negribēju neko garu un pārāk biedējošu. Plus ieintriģēja iespēja stāstu brīvi lejuplādēt no paša Kinga mājas lapas. Kingam par stāstu var samaksāt dažus dolārus, kā to autors ir iecerējis un ko daudzi arī ir darījuši, tā mudinot Kingu rakstīt stāsta nākošās daļas. Stāsts nav pabeigts un nav arī zināms kad un vai tas tiks izdarīts.

Īsumā: darbība risinās izdevniecībā Zenit, kurai draud bankrots vai pārdošana. Izdevniecību glābt var tikai daži bestselleri, kas ir diezgan utopiski. Viens no redaktoriem Džons Kentons saņem vēstuli no Karlosa Detveilera, kurš piedāvā publicēšanai savu manuskriptu True Tales of Demon Infestations. Džons uzskata, ka Karloss ir jucis un iespējams pat izdarīta slepkavība, iesaistās policija. Karloss saniknojas, nosolās atriebties un atsūta uz izdevniecību ar burvestību apveltītu efeju. Tas nav vienkārši indīgs telpaugs. Efejai ir intelekts un tā aug ļoti ātri, izplatīdama patīkamas smaržas. Ar domu “pirms ļaunums var ņemt, tam ir jādod”, efeja izrādās īsta “zelta ādere” grimstošajai izdevniecībai: redaktoriem rodas idejas kā radīt bestsellerus….Tomēr viss, protams, nav tik vienkārši….

Vai ir normāli regulāri ķiķināt lasot Kingu? Tieši to es darīju, lasot Džona runu plūdus, Ridlija izlikšanos par dumju nēģeri, Karlosa un trakā ģenerāļa domas un izrīkošanos, līķa slēpšanu un seksa ainas.

the hand that rocks the cradle may rule the world, but de han which empty de white folks` wastebaskets know de secrets of de worl

Pat ik kā briesmīgas lietas man šai stāstā likās smieklu vērtas. Nekā biedējoša vai pārāk pretīga. Vietām man kļuva garlaicīgi. Īpaši tai brīdī, kad sapratu, kas notiks tālāk un varu arī iedomāties stāsta beigas. Ridlija brauciens uz mātes bērēm man šķita nevajadzīga atkāpe, bet varbūt vēlāk tam būtu liela nozīme viņa rakstura izpratnei. Kas man ļoti patika: veids kā stāsts sarakstīts – no dažādu varoņu skatu punktiem vēstuļu un dienasgrāmatu veidā. Pie tam katram ir savs izteiksmes veids. Arī varoņu raksturi interesanti un pārdomāti.

Esmu lasījusi “Langoljerus” (kas ļoti, ļoti patika) un “Bibliotēkas policistu” (kas uzdzina drebuļus). Šis ir savādāks Kings. Dodu 3,5/5. Man patika ideja un izpildījums, tomēr nevarēju sagaidīt, kad būs beigas.