Amerikāņu vampīri un latviešu vilkači

No šī rudens R.I.P. lasīšanas palikušas divas grāmatas, par kurām neesmu pastāstījusi. Pasaku krājums nāca neplānoti un labi aizstāja “The Folding Knife”, kas bija ļoti labs romāns, bet tomēr neiederējās tumšā laika literatūras rāmjos.

American Vampire, Volume 1. Scott Snyder, Stephen King, Rafael Albuquerque

Vertigo 2010, 192 lpp. American Vampire #1

Vai-vai-vampīri, ņam-ņam-cilvēki, ā-ā-asinis. Apmēram tāds ir “American Vampire” īsais kopsavilkums. Vampīri šeit ir brutālas būtnes, slepkavas, cilvēki – viņu gaļa un izklaides objekti, pats sižets krietni asiņains un “zarnains”. Nekādu sentimentālu vampīru, kuri mokās sirdsapziņas pārmetumos. Viņi gadu simtiem dzīvo mums līdzās, vada bankas, filmu studijas un aukstasinīgi nogalina visus, ko vēlas. Kādā reizē, ko varētu dēvēt par “darba drošības noteikumu pārkāpumu” rodas amerikāņu vampīrs – vēl brutālāks, vēl “psihāks” un amorālāks par vecās pasaules vampīriem. Pats trakākais, ka viņš mierīgi var staigāt saules gaismā (ne tikai nemirst, bet arī nemirdz!). Vecie sākumā nesaprot, kas tas par frīku un domā, ka no viņa ātri tiks vaļā. Nekā, Skinner Sweet nav tik viegli uzveicams. Ballīte pa īstam var sākties, kad uzrodas vēl viens jaunā tipa vampīrs.

Komiksa idejas autoram Skotam Snaideram pieder viss stāsta skelets un viņš rakstījis nodaļas par Pearl. Savukārt Stīvens Kings, balstoties uz Snaidera idejām, iedvesis dzīvību Skineram. Manuprāt, Kinga pienesums ļoti jūtams Skinera humorā un asiņainajās epizodēs. Priekšvārdā viņš kautrīgi izteicies, ka šī ir viņa pirmā komiksa rakstīšanas pieredze un viņš īsti nemākot. Es teiktu, ka šeit viņš ir labāks kā “N.” un labāks arī par Snaideru, kura rakstītajās daļās pietrūka dzirksteles.

Vizuālais izpildījums ir acij tīkams, pārsvarā ieturēts brūnganīgi sarkanos toņos. Detaļu nav pārāk daudz un ilustrācijas tīkami papildina tekstu. Tēlu sejas vaibsti gan ne vienmēr savilkti dabiskās grimasēs. Grimases tiek pārspīlētas, lai uzsvērtu varoņu emocionālo stāvokli. Dažas ilustrācijas ir riktīgi foršas un pasaka vairāk par vārdiem. Viena no tādām ir epizode ar Skineru ūdenī – riktīgas šausmas, kas vienlaikus izraisa sajūsmu.

Stāstam jāļauj ieskrieties, bet beigās jau bija “super, kas būs tālāk?” sajūta. Vol. 1 paralēli stāsta par to kā bandīts Skiners un jaunā aktrise Pērle kļūst par vampīriem un saķeras ar vampīru aristokrātiju. Grūti prognozēt, kas notiek turpinājumos, bet domāju, ka tie ir veltīti tālākiem Skinera un Pērles piedzīvojumiem.

Vērtējums: 4/5

Raganas jāj mēnesi maitāt. Latviešu tautas teikas un pasakas

Jumava 2015. gads, 144 lpp.

Ļoti sen nebija lasītas latviešu tautas pasakas un teikas, tāpēc, lai izpētītu e-GRĀMATU bibliotēkas funkcionalitāti, izvēlējos lasīt “Raganas jāj mēnesi maitāt”. Vienlaicīgi šī grāmata neplānoti, bet jauki iekļāvās R.I.P. lasīšanas izaicinājumā.

Nelielais pasaku un teiku krājums sadalītas nodaļās par burvjiem, pūķiem, vilkačiem, vadātājiem, veļiem (velnu), lietuvēnu un raganām. Saturu ilustrē Ivara Vimbas zīmējumi.

Mūsu folklorā ir diezgan daudz tumšajam laikam un biedējošiem stāstiem derīgu radību, fantastisku parādību un notikumu. Vairākās pasakās tiek glābti noburti ķēniņdēli, ar viesuli aiznestas meitas, uzdarbojas vilkači un to paveidi – ezītis un kaziņa, prātu jauc jods un lietuvēns. Pie jūras var sastapt nāras un jūras govis. Dažiem veiksminiekiem mantu nes pūķis, citiem izdodas atrast apraktu un noburtu mantu. Tāpat krājumā sastapsiet muļķa velnu, ļaunās pamātes raganas ar visādām burvestībām un sērdieņus, kuri tiek atalgoti par labu sirdi un labiem darbiem.

Īpaši noderīgas varētu būt pamācības kā tikt pie sava pūķa vai pārvērsties par vilkaci. Ar pūķi vispār ir ļoti vienkārši – tikai jāatrod 9 gadus vecs gailis un jāpagaida, kad tas izdēs olu. Ja par olu pareizi rūpēsieties, drīz no tās izšķilsies mazs pūķītis.

Pasaka dundadznieku izloksnē “Jērgaļ a kāļiem lab smeķ!” bija dikti feina un arī iznākums savādāks nekā parasti, jo parasti tas, kurš atklāj vilkati, dara visu, lai tam ieriebtu vai nomaitātu. Šī pasaka un informācija par pūķiem iespiedusies atmiņā. Pārējās pasakas ne ar ko nepārsteidza, jo bērnībā man mājās bija vairāki latviešu pasaku un teiku krājumi, kurus regulāri pārlasīju.

Pasaku un teiku izvēle, krājuma sakārtojums šķita mazliet samocīts. Sadaļā par veļiem stāstīts gandrīz tikai par velnu. Sadaļa par lietuvēnu tāda aiz matiem pavilkta, tur gan lietuvēns, gan velns, gan jods, gan stiprinieks ūdenī. Pasakā “Dievs piekaļ velnu pie klints” bija ļoti jūtama kristīgās baznīcas ietekme un, manuprāt, pasaka galīgi neiederējās krājumā.

Kopumā kā tematiskais krājums “Raganas jāj mēnesi maitāt” ir tīri labs.

Vērtējums: 3/5

Abas grāmatas izrādījās ļoti piemērotas šim lasīšanas izaicinājumam. “American Vampire” vispār bija 100% trāpījums – vampīri, asinis, ļoti tumšas noskaņas. Teiku un pasaku krājums piedāvāja klasiskus krēslas laika stāstus, ko saime stāsta lielajā istabā vakarējot.

Stephen King`s N. Marc Guggenheim

Marvel Comics 2010, 112 lpp.

Komikss, kas nonāca pie manis ar Inta gādību, veidots pēc Stīvena Kinga stāsta motīviem, ko mazliet papildina komiksa autors, lai lasītāji labāk saprastu stāsta fonu. Kā jau Kingam ierasts, cilvēku pašu radītas šausmas saplūst ar kaut ko mistisku. Šajā gadījumā mistiskais slēpjas Stounhendžai līdzīgā akmeņu aplī lauka vidū. Cilvēki, kuri šos akmeņus uzlūko, piedzīvo apjausmu par milzīgu ļaunumu un kļūst par sargiem, lai ļaunums neizlauztos no apļa. Skaidra lieta, ka tas ir šausmīgi nogurdinošs darbs un ilgi to darīt nevar.

Sižets rit raiti, sarunu ir daudz, tomēr komikss labi balansē uz robežas, kad teksts ir pietiekoši un kad tā jau ir par daudz. Ilustrācijas ir tumšas, dominē sarkanie un melnie toņi. Zīmēts vairāk kā skicēts ar tinti un tad aizpildīts ar akvareļa krāsām. Daudz detaļu, bet, par laimi, ne tik traki daudz kā “Fables”, kad nevarēja saprast, kur lai skatās. Man ilustrācijas šķita ok, īpaši ainavas, tomēr labāk patīk “tīrāks” stils – mazāk detaļu, mazāk švīku un ēnojumu, tāpēc sajūsmā arī neesmu par Alex Maleev paveikto.

Iespējams, ja tās būtu tikai cilvēku radītas šausmas, komikss mani biedētu vairāk. Mistiskais piesitiens atšķaidīja cilvēku izdarības, neļāva padomāt par to, cik viegli cilvēkam var “aizbraukt jumts”, un patiesībā man bija vienalga, kas ar varoņiem notiek. Tāpēc īsti nevaru piekrist aizmugurējā vāka slavas dziesmai. Varbūt lasīju pārāk mierīgā dvēseles stāvoklī un citus komikss biedēs daudz vairāk. Kings stāstu un romānu veidā man tomēr patīk labāk.

Vērtējums: 3/5

 

Under the Dome. Stephen King

Scribner 2009, 1074 lpp.

Kauns atzīties, cik ilgi Kinga “ķieģelis” nostāvēja uz galdiņa pie dīvāna “drīz lasāmajā” kaudzītē. Tagad priecājos, ka gaidīju līdz man radīsies sajūta par īsto laiku lasīšanai.

Kas tad “ķieģelim” vēderā? Kādā jaukā rudens dienā pār nelielu ASV pilsētiņu nolaižas mistisks kupols, ļoti efektīvi norobežojot pilsētu no pārējās pasaules. Cauri tiek vien nedaudz gaisa. Pilsētiņā ir vairāki tūkstoši iedzīvotāju, ļoti ambiciozs mēra vietnieks Džeimss Renijs (vai kas nu skaitās Second Selectman), viņa agresīvais dēls Juniors, divas baznīcas un kristīgais radio, neviena ugunsdzēsēja un nekādas apjausmas par to, kā tikt no šīs situācijas laukā, un pamazām viss aiziet pa pieskari. Mēģiniet iedomāties, kas varētu notikt šādā noslēgtā vidē, kuru pārvalda stulbi, savtīgi, agresīvi ļaudis. Biedējoša perspektīva. Tieši no psiholoģiska eksperimenta viedokļa ļoti interesanti lasīt. Kings prot radīt ļoti ticamus tēlus un biju šokēta par to, kā dažās dienās noteikti indivīdi var pārvērsties par tādiem zvēriem, ja vien varas groži ir nepareizajās rokās.

Daži varoņi nomirst tiklīdz tiek pieminēti, daži nodzīvo līdz stāsta beigām. Līķu ir daudz, ļoti daudz. Vienu brīdi pat satraucos, vai Kingam pietiks personāžu. Bez Renijiem svarīgi personāži ir vairāki policisti, ārsts Rastijs, bijušais armijnieks un kafejnīcas pavārs Bārbijs, avīzes redaktore Džūlija un vairāki citi cilvēki. Protams, es pārdzīvoju par galvenajiem labajiem varoņiem. Vienā brīdī pat tik ļoti, ka pašķīru uz priekšu, lai redzētu, vai viņi ir dzīvi arī grāmatas beigās. Tikai nesakiet, ka jūs nekad tā nedarāt!

Lasījās ļoti raiti, ko sekmēja notikumu straujā attīstība. Sižets aptver vienu nedēļu un daudzu personāžu dzīves, nemitīgi kaut kas notiek. Vienlaicīgi Kings ir bezgala sīkumains, viss ir detalizēts un gandrīz pa sekundēm aprakstīts, bet garlaicīgi nav. To laikam var tikai ģēnijs. Brīžiem gan šķiet, ka sanarkojies Šefs ir pārņēmis vadību pār Kinga smadzenēm, jo romāns varēja būt kādas 200 lpp. plānāks un neko nezaudētu. Varbūt, ja es lasītu katru vārdu, es nogurtu no apjoma, bet romāns ir ļoti kinematogrāfisks (ne velti pēc tā motīviem ir radīts seriāls), nav nepieciešams rūpīgi sekot tekstam, lai nezaudētu stāsta pavedienu un jēgu. Protams, palīdzēja arī tas, ka man patīk Kinga stils, varoņiem ir dažāds domāšanas veids un bieži pavīd jauks autora sarkasms par varoņu rīcību.

Nestāstīšu no kurienes un kāpēc kupols uzradās, bet atrisinājums ir vienlaicīgi kingiski asprātīgs un apstulbinoši nežēlīgs. Būtībā to var attiecināt uz visu romānu. Man prieks, ka Kupola ideja Kingam nedeva mieru un viņš to realizēja uz papīra, pat ja vārdu plūdi sanāca lielāki, kā nepieciešams. Vai autoram ir zobs uz reliģiju? Katrā ziņā romānā viņš ar to noņemas daudz un ne tajā glaimojošākajā veidā. Tas būtu jāņem vērā, ja esat jūtīgi pret šo tēmu. “Under the Dome” arī varbūt nav labākais veids kā iepazīties ar Kinga daiļradi kaut vai apjoma dēļ. Labāk sākt ar ko īsāku, piemēram, stāstiem, vai kādu no viņa latviski izdotajiem romāniem (“Kerija”, “Zvēru kapiņi”, “Mizerija”, “Zaļā jūdze”).

Vērtējums: 4/5

P.S. Seriāls pamatīgi atšķiras no romāna un man to neieteica skatīties.