Līdz latviešu lasītājiem nonācis vēl viens smadzenes kustinošs Čajkovska romāns. Jau atkal autors ar savu iztēli un ķirurģiski precīzo bioloģisko formu uzvedības izpratni palien zem lasītāja ādas un mazliet uzspridzina smadzenes.
“Laika bērnos” tie bija zirnekļi, skudras un tāltāla nākotne kosmosā. Šoreiz tā ir tehnoloģiski spēcīgi attīstīta nākotne tepat uz Zemes. Cilvēki radījuši bioformas: dzīvu būtņu un tehnoloģiju krustojumus, bet paši gan neko saprātīgāki nav kļuvuši: rada briesmoņus, paši pēc tam šausminās, jo vieglāk taču ir novelt vainu uz kaut ko citu, nevis sevi. Varbūt kādā brīdī Čajkovskis iedomājās par Mazo Princi un pārkausēja viņa domu par “mēs esam atbildīgi par tiem, kurus radām”. Tas novedis pie daudzslāņaina romāna ar vairākiem sarežģītiem jautājumiem. Romāna darbība ir strauja un spraiga kā asa sižeta filma, tāpēc grāmatu var izlasīt ļoti ātri.
Romāna galvenais tēls Rekss – milzīga, brutāla kara “mašīna” – tikai vēlas būt Labs suns un darīt to, ko Saimnieks liek. Apjausma, ko nozīmē būt brīvam, viņam nenāk viegli. Ir smeldzīgi sekot līdzi viņa atklāsmēm par labo, ļauno un brīvības cenu. Arī ārkārtīgi gudrā Peciņa ir interesants tēls, tomēr vairāk paliek fonā. Būtisks ir trešais augsti attīstītais prāts, kas top saprotamāks tikai grāmatas pēdējā trešdaļā. Čajkovskis nenoņemas ar skaidrošanu un man drusku pietrūka iedziļināšanās fona informācijā. Gribējās zināt vēsturi šai pasaulei. Vienlaikus interesants un neomulīgs man šķita tehnoloģiju pielietojums. Kāpēc cilvēki ir tā tendēti uz destrukciju? Kāpēc pirmā doma ir radīt ieroci? Vai tāpēc, ka tas sniedz varu un naudu?
Man daži cilvēki lūdza pastāstīt, vai var šo grāmatu lasīt, ja dzīvnieku ciešanas ir trigeris (man tā ir). Domāju, ka var. Protams, gadās skumjāki brīži, bet autors nespiež uz tāda veida emocijām, viņa pašmērķis nav dzīvnieku ciešanas un vardarbība. Čajkovski interesē ētikas un filozofijas jautājumi, bet esiet gatavi atrasties augsti attīstīta suņa prātā. Lasot “Kara suņus”, es vēl biežāk samīļoju savu suni un teicu, ka viņš ir labs suns. Man gribas ticēt, ka esmu laba saimniece un viņam nav čipa, tomēr viņam ir būtiski zināt, ka tiek mīlēts un viņa uzvedība ir pareiza.
Rekss ir Labs suns un šī ir laba grāmata.
Vērtējums 4,5/5
Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.
No sākuma domāju veidot vienu rakstu par vairākām ar suņu audzināšanu saistītām grāmatām, bet Fennelas darbs uzprasījās pēc plašāka izklāsta. Grāmatas autore izstrādājusi savu suņu audzināšanas metodi, iespaidojoties no zirgu “vārdotāja” Montija Robertsa un dokumentālajām filmām par vilkiem, un šajā grāmatā dalās pieredzē kā viņa līdz savai atklāsmei nonākusi, kā pāraudzinājusi savu diezgan nevaldāmo suņu baru un pēc tam vēl daudzus citus suņus, kuru saimnieki lūguši palīdzību.
Ķeršos uzreiz vērsim pie ragiem. Man nav pamata apstrīdēt viņas metodes, it īpaši, ja tās tiešām palīdzējušas tik daudziem kā viņa stāsta, tomēr nav prātīgi akli ticēt visam, ko raksta cilvēks bez attiecīgās jomas izglītības un bez atsaukšanās uz pārbaudāmiem faktiem. Nav nekādas vainas pieredzei un intuīcijai, es arī uz tām paļaujos daudzās situācijās, tāpēc atļaušos tāpat kā Fennela balstīties šajos subjektīvajos faktoros un teikt, ka visi suņi nav vienādi un viņas audzināšanas metodes strādā, bet ne gluži to iemeslu dēļ kā viņa domā. Citējot Benu Goldeikru, “viss ir mazliet sarežģītāk”. Protams, ir pamatiezīmes, kas vienādas visiem (tāpat kā cilvēkiem), bet ir arī tik daudz atšķirīgā raksturos un uzvedībā. Bet tas tā, krietni svarīgāk ir tas, ka, manuprāt, viņa jauc paklausību ar dominēšanu, līdz ar to teorija ir greiza. Varbūt, ka tā cilvēkam ir vieglāk domāt un saņemt sevi rokās elementāras pieklājības iemācīšanai sunim, jo mums taču patīk valdīt, vai ne?
Fennela savu Draudzīgās saiknes metodi balsta uz pieņēmumu, ka saimniekam jāieņem dominējošā līdera pozīcija, citādi to ieņem suns un seko visādas problēmas – lēkšana augšā, pārmērīga uzmanības pieprasīšana, pavadas vilkšana, bēgšana, pat agresivitāte un mājas ārdīšana. Tas viss tāpēc, ka suns ieņēmis bara vadoņa pozīciju un tas viņam sagādā stresu, jo visu laiku jāpieskata saimnieks. Varbūt viņai ir taisnība, varbūt arī ne. Viens gan skaidrs – neaudzināts suns ir kā nagla pakaļā saimniekam un var sagādāt problēmas arī apkārtējiem cilvēkiem. Problēma tātad skaidra. Kā risināt? Jākļūst par līderi savam sunim. Pirmais solis – satiekot suni, tas pirmās 5 minūtes ir pilnībā jāignorē. Uzmanību var pievērst tikai tad, kad suns ir nomierinājies. Tālāk seko vēl vairāki soļi, kurus es te tuvāk neapskatīšu. Lasot autores pieredzi, tas liekas vienkārši elementāri. Viņa ienāk mājās pie cilvēkiem, kuri viņu paaicinājuši tikt galā ar savu suni, viņa uzreiz parāda, ka līdere ir viņa, paiet 5 – 30 minūtes un suns viņai klausa kā jēriņš. Sameklēju vienu video, kur viņa kāda TV raidījuma ietvaros ierodas mājās pie neaudzinātu suņu bara. Iespaidīgi, kā suņi nomierinājās, tomēr par cik % var uzticēties televīzijai?
Gadās arī stūrgalvīgāki eksemplāri, bet konsekventi rīkojoties, saimnieki apmēram dažu dienu līdz 2 nedēļu laikā varot tikt pie laimīga un labi audzināta suņa. Mums mājās sagaidīšana īsti nav problēma, tāpēc neredzu jēgu savu mīluli ignorēt 5 minūtes, kad viņš priecīgi sagaida mani mājās un pienes savu mīļāko mantiņu (kas, starp citu, arī esot suņa līdera izpausme, I kid you not). Tomēr, nenoliedzami, ignorēšana palīdz reizēs, kad suns pārāk aizraujas, vai viņa uzmanība nav konkrētajā brīdī vēlama.
Runājot par autores piesaukto alfa vilku mītu, jāmin “Dog Sense” autora John W.S. Bradshaw teiktais, ka šodienas vilki ir to seno vilku pēcteči, kuri izvēlējās nedzīvot kopā ar cilvēkiem un šodienas suns no vilka ir tālu. Būtībā sanāk, ka Fennelas teorija ir vēlamā uzdošana par esošo. Viņa labi saredz sekas un saprot, kā tās novērst, tikai izdara nepareizus secinājumus. Toties viņas padomi labi audzina dumjus suņu saimniekus. Bradshaw savu grāmatu balsta uz dažādiem pētījumiem par suņu psiholoģiju un izcelsmes vēsturi, plānoju to drīzumā lasīt.
Autore mīl suņus un rīkojas pēc savas labākās saprašanas, tāpēc grāmata nav zemē metama. Pats pozitīvākais ir tas, ka viņas metode ir pozitīva, pat ja man izrauj sirdi tā 5 minūšu ignorēšana. Cik nojaušu no rakāšanās internetā, viņas padomus ir pārņēmuši vai daļēji adaptējuši arī citi suņu “vārdotāji”. Iespējams, ir vērts “Sarunai suņu valodā” pievērst uzmanību, ja nestrādā citas pozitīvās audzināšanas metodes.
Kāpēc pievērsos šīs grāmatas lasīšanai? Pirmkārt, gribu labāk saprast savu suni. Ar spēcīga un aktīva drauga iegūšanu aktuāls kļuvis jautājums, kas notiek viņa prātā un kā mums vēl labāk saprasties. Otrkārt, paklausības lietas. Pa lielam viss ir labi, viņs ir ļoti saprātīgs, bet mīlulim jāmācās savaldīt emocijas un nevilkt pavadu. Viss tik interesants, viss tik aizraujošs! Ja suns pieaudzis svērs pusi no manis, tas kļūst īpaši aktuāli. Droši vien jau sapratāt, ka esmu skeptiski noskaņota un akli nesekošu autores padomiem, bet šo to izmantošu gan. Esmu atradusi dažus citus noderīgus video, kuru ieteikumus izmantojam jau nedēļu un ir rezultāti. Nu jā. Ja kāds tiešām pēc Fennelas metodes ir apmācījis savu četrkājaino draugu, es ļoti labprāt uzzinātu par jūsu pieredzi. Tāpat es labprāt uzzinātu jūsu domas un ieteikumus par suņu apmācību ārpus kinologu organizētām suņu apmācības skolām, respektīvi, ikdienas mājapmācību.
Marii grāmatplaukts 