Helios izdevniecība, 2022. gads, 440 lpp, Detective Elin Warner #1
Es maz lasu kriminālromānus, tomēr pietiekoši, lai būtu ar ko salīdzināt un varu teikt, ka “Sanatorija” nav starp labākajiem žanra pārstāvjiem. Sižeta pieteikums ir ļoti daudzsološs – moderna viesnīca bijušā tuberkulozes dziednīcā, nomaļa vieta kalnos, sniega vētra, noslēpumaina slepkavība pašā grāmatas sākumā – un varēja izvērsties aizraujošā šausmenē, bet nesanāca. Varbūt to var norakstīt uz faktu, ka šis ir autores debijas romāns. Spriedze pamazām tiek kāpināta, tekstā daudz tiek darīts, lai veidotu neomulības sajūtu par viesnīcu un apkārtni, bet es vairāk jutos nokaitināta nekā satraukusies. Centīšos bez maitekļiem, bet esiet brīdināti, ka tādi maziņi maiteklīši šoreiz varētu būt.
Vispirms par labo. Man patika izvēlētā darbības vieta. Tā tiek labi aprakstīta. Kā zināms no filmām, spēlēm un citiem literārajiem darbiem, nevajag līst vai kaut ko ierīkot vecās, pamestās ārstniecības iestādēs. Tādā vietā ir liela iespējamība zaudēt dzīvību. Turklāt autore iedvesmojusies no reāla raksta par Kronmontanas apkaimes sanatoriju vēsturi. Pozitīvi arī tas, ka vainīgo nevarēja viegli uzminēt, labu laiku manas aizdomas krita uz citu personu. Arī detektīves Ēlinas sarežģītās attiecības ar brāli, kas pamatā veido otru sižeta līniju, radīja papildus spriedzes un aizdomu slāni.
Te mēs nonākam pie sliktā. Tās pašas sarežģītās attiecības ar brāli manās acīs bija liels stāsta klupšanas akmens. Ēlina tik ļoti koncentrējas uz pagātnes traģēdiju un savā prātā iedomātu brāļa rīcību, ka tas ir vienkārši kaitinoši, jo aizņem 2/3 grāmatas un arī viņas pagātnes, lai gan abi sen jau varēja izrunāties. Un galu galā, ja pamet mājienu, ka brālis ir veikls cilvēku manipulators, tad kāpēc pilnvērtīgi neizmanto šo iespēju tālāk sižetā? Ja mērķis bija parādīt Ēlinu kā muļķi, tad tas izdevās. Lai viss būtu vēl kaitinošāk, plaši un daudzas reizes tiek aprakstītas Ēlinas problēmas ar vēl vienu pagātnes notikumu. Šo divu iemeslu dēļ viņas dzīve ir diezgan sačakarēta un viņa ir tik emocionāli nestabila fantazētāja, ka es tādam cilvēkam neuzticētu izmeklēšanu. Tāpat kā privātajā dzīvē, arī izmeklēšanā viņa balstās emocijās nevis faktos, kas noved pie aplamiem secinājumiem un nevajadzīga riska. Varētu pat teikt, ka viņa ir vienkārši stulba. Brīnums, ka autore “pierakstījusi” viņai diezgan sakarīgu draugu, lai gan, kā diskutējām ar citiem lasītājiem, arī viņa rīcība reizēm ir savāda un robežojas ar pilnīgu empātijas trūkumu. Ja iedziļinās, grāmatas tēliem vispār reakcija uz notikumiem ir tāda savdabīga, sauksim to tā.
Manuprāt, arī sanatorijas vēstures bija par maz. Gaidīju, ka šausminošas vēstures detaļas un tagadnes slepkavības būs vismaz puse no romāna, bet nekā. Tā vietā ir Ēlinas privātā drāma. Kāpēc viņa neapmeklē psihoterapeitu? Un kāpēc viņa neaizdomājas, kurš no viesnīcas darbiniekiem būtu spējīgs sabojāt videonovērošanu? Šie ir tikai divi no daudzajiem jautājumiem, kas man radās lasīšanas laikā. Labāk nemaz nesākšu izteikties par slepkavību motīviem.
Kopumā šī ir ļoti nepārliecinoša debija kriminālromānu lauciņā, bet, ja meklējat vieglu page turner, bez pārliekas spriedzes (vismaz es tādu nejutu) un patīk sižeta līnija par izmeklētāja privātās dzīves problēmām, tad šai grāmatai var dot iespēju. Lasot “Sanatoriju” beidzot spēju līdz galam noformulēt, kas mani kaitina mūsdienu kriminālromānos: visi šie detektīvi/izmeklētāji un tādā garā ir ar kaut kādām savām problēmām un personīgajām drāmām un romānos uz to tiek likts pārāk liels akcents. Tas nav tas, ko sagaidu no šī žanra. Kā vienu sakarīgu izņēmumu varu iedomāties Straika sēriju, tur tās personīgās problēmas nenomāc galveno ideju. Tā kā tā ir mana ļoti subjektīvā nepatika, neņemu par to nost vienu zvaigzni. Par spīti daudziem iebildumiem, no romāna bija grūti atrauties un tas sniedza manam prātam nepieciešamo vieglo izklaidi un atslodzi.
Vērtējums: 3/5
Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.
Marii grāmatplaukts 