Dienasgrāmata. Alvis Hermanis

Neputns 2016. gads, 247 lpp.

Šī būs ļoti personīga atsauksme, jo pēc Hermaņa viss, ko mēģināšu pateikt, būs diezgan lielas muļķības. Pagājusi tieši pusstunda, kopš aizvēru grāmatas pēdējo vāku. Kā man tagad vispār lasīt ko citu? Iespējams, ja uzreiz uzrakstīšu savas domas, spēšu atkal normāli funkcionēt. Kafija ir, šokolāde ir, sākam!

Pirmkārt, ir ļoti būtiski atzīmēt, ka ne reizi neesmu bijusi JRT un šķiet, ka ne reizi neesmu redzējusi Alvja Hermaņa izrādi. Tā nav mana ignorance vai nepatika pret teātri, nē. Man vienkārši ir slinkums medīt dārgās biļetes un kulties uz Rīgu, lai pēc tam vairākas stundas skatītos to, ko nesaprotu. Jā, man ir iracionālas bailes, ka viņa izrādes vienkārši nesapratīšu. Bez tam, tepat rokas stiepiena attālumā ir brīnišķīgais VDT. Ar visu šo gribēju pateikt, ka patiesībā pirms grāmatas lasīšanas gandrīz neko par Hermani nezināju. Tikai to, ka slavens, talantīgs un pēdējā laikā kaut kāds troksnis masu mēdijos ap viņa uzskatiem. Protams, garām nepaslīdēja informācija, ka izdota viņa dienasgrāmata. Un kur vēl, ja ne dienasgrāmatā, visātrāk iepazīt kādu cilvēku un uzzināt viņa uzskatus? Tāpēc nolēmu izlasīt, lai pati saprastu, ko un kā man domāt par pasaulslaveno režisoru.

Otrkārt, “Dienasgrāmatu” nopirku. Bez zināšanām par saturu vai atlaides. Tā es daru ļoti reti, tāpēc pašai nav īsti saprotama sava rīcība. Vainošu kaut kādu jocīgu impulsu, kas man lika paķert grāmatnīcā pēc skata pēdējo eksemplāru. Kā badā sāku uzreiz lasīt. Grāmata neliela izmēra, eleganta, patīkami nodrukāta. Tikai mana bijība pret grāmatas vizuālo estētiku neļāva pasvītrot daudzas vietas. Varbūt citreiz tā darīšu, jo vismaz pašlaik ir sajūta, ka pēc laika būs jāpārlasa.

Mazliet jāparunā arī par saturu. “Dienasgrāmatas” saturs ir brīnišķīgs balanss starp personīgo dzīvi, darba vidi, dažādām interesantām faktu druskām un autora uzskatiem. Praktiski par Hermani var neko nezināt un tik un tā izbaudīt šo grāmatu, jo svarīgāko par sevi viņš pats pastāsta, neieslīgstot nogurdinošās detaļās, kas kaut ko varētu nozīmēt tikai viņam pietuvinātajiem. No vairākām epizodēm sapratu, ka viņš ir tiešs, pat ass, tāpēc pieļauju, ka arī grāmatā viņš neslēpjas, lai gan jau no paša sākuma raksta ar apziņu, ka uzrakstītais tiks publicēts. Ziniet kāds vēl viņš ir? Spējīgs atzīt, ka ir kļūdījies, ka kaut ko neprot. Ne katrs cilvēks to publiski spēj, jo tur vajadzīgs mugurkauls. Viņa uzskati ir konservatīvi, tiem var piekrist vai nepiekrist, tomēr tie ir argumentēti un saprotami. Protams, šī dienasgrāmata ir viņa taisnība, paša zīmēta glezna ar ko ieiet vēsturē. Arī viņš ir tikai cilvēks un cilvēkus nevajag glorificēt.

Bija ļoti interesanti lasīt par izrāžu tapšanu, par operas un teātra aizkulisēm. Hermanis izsmeļoši pastāsta, ko nozīmē režisora, aktieru, dziedātāju, scenogrāfu darbs. Domāju, ka tagad ar savādākām acīm iešu uz teātri. Diriģenti operā ir svarīgāki par režisoriem. Slavenākie dziedātāji uz mēģinājumiem ierodas vien pāris nedēļas vai dienas pirms pirmizrādes. Operteātri plāno darbu četrus gadus uz priekšu, dramatiskie teātri mazliet īsāku laika periodu. Hermanis gada lielāko daļu pavada gandrīz nemitīgos braucienos un lidojumos pa Eiropu un uz ASV. Vai zinājāt, ka Eiropā teātra mērķis ir skatītājam parādīt, ka dzīve ir vēl briesmīgāka nekā viņš domā, savukārt Amerikā – izklaidēt? Tāpēc Amerikā Hermanis nestrādā, turp dodas tikai viesizrādes. Un vienreiz viņš Milānā iekārtoja kāda veikala milzīgos skatlogus. Dekorācijas paliek dekorācijas.

Jūtu, ka būšu “Dienasgrāmatu” izrakstījusi no savas sistēmas un laiks beigt. Vien pieminēšu, ka Alvis Hermanis lieliski raksta, bauda lasīt. Cerams, ka top arī 2016./2017. gada pieraksti publicēšanai. Vēl – gribu ar šo grāmatu uzbāzties katram.

Vērtējums: 5/5

Mēness teātris. Ieva Melgalve

Zvaigzne ABC 2015.gads, 320 lpp.

Speciāli ieplānoju tā, lai jauno gadu sāktu ar labu grāmatu – jauno Ievas Melgalves romānu “Mēness teātris”. Par savu izvēli biju ļoti pārliecināta pēc Asmo atsauksmes un nenācās vilties, lai gan romāns lika krietni padomāt un pat mainīt domas par izlasīto.

“Mēness teātrī” autore uzbūrusi noslēgtu pasauli, kas pati par sevi nosaka varoņu rīcību. Var teikt, ka teātris, ar daudzām skatuvēm, aizkulisēm, noslēpumainā tumsā tīto skatītāju zāli, bezpersoniskajiem mīmiem un īpatnējiem likumiem, ir grāmatas galvenais varonis. Šis teātris tā iemītniekiem – aktieriem, statistiem, scenāristiem un mīmiem – ir visa pasaule. Mīmi varētu atcerēties pasauli pirms teātra, bet viņi ir tikai komandu izpildītāji, nevis dzīvas un domājošas būtnes. Savukārt aktieri dzīvo tikai lomām un sen aizmirsuši, ka reiz ir bijis savādāk. Vai vispār ir tāda pasaule pirms, vai ārpus teātra? Reti kurš uzdod jautājumus par teātra pasaules sistēmu, cilvēki pielāgojas un baidās izcelties, jo izcelties ir bīstami. Ir bīstami vēlēties sev vārdu, vēlēties būt kādam ārpus skatuves lomas.

Grāmatas galvenie varoņi Leonora jeb Malda, Aktieris, Vladis jeb Maikls, Lapsa un Gurds katrs ar teātri sadzīvo pa savam. Viens sapņo par teātra gāšanu, cits cenšas spēlēt savu lomu pēc iespējas labāk, izpildīt visus noteikumus. Vēl ir mīms, kurš sācis domāt un just. Es neteiktu, ka varoņi ir dziļi izstrādāti vai smalki aprakstīti, bet šoreiz tas nemaz nav svarīgi. Viņi ir tikai zobratiņi teātra mehānismā, domā un rīkojas atbilstoši un ticami.

Man patika teātra pasaule, patika ierobežotās zināšanas par to. Tas, ka teātrī un varoņu rīcībā varēja ieraudzīt tik daudz no realitātes. Gribētos gan noskaidrot dažas lietas par teātra tīri tehnisko funkcionēšanu. Piemēram, no kurienes ēdiens daudzu gadu garumā? Vai teātrī speciāli tika veidoti pārtikas krājumi 100 gadiem? Tomēr nepiesienos, jo tehniskās nianses nav izšķirošās stāsta ticamībai (atšķirībā no krītošās Augšlondonas stāvēšanas uz akmens pīlāriem). To “Lapsa dziļi ievilka elpu” gan varēja paravēt ārā un lietot mazāk.

Kā jau rakstīju, romāns lika krietni padomāt un pat mainīt domas. Sākumā lasīju lēni un visu laiku redzēju paralēles ar mūsu pasauli, vēlāk aizrāvos ar sižetu un aizmirsu par stāstu, bet “Mēness teātrī” galvenais ir stāsts starp rindiņām. Šīs aizraušanās dēļ, sākotnēji romāna nobeigumu uztvēru kā vilšanos – kur drāmas kulminācija, kur jēga, kur atrisinājums? Vēlāk sapratu, cik viss tomēr pareizi. Fantastiski! Kāda jēga, kāda drāma, ja sistēmai patiesībā vienalga un cilvēki paši sev radījuši šo būri, šo bezidentitātes eksistenci? Jau šo var uztvert kā maitekli, tāpēc neturpināšu, tikai teikšu – lasiet uzmanīgi, domājiet. Ieva ir radījusi ko krietni vairāk par parastu fantastikas romānu.

Vērtējums: 5/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.

P.S. Pievērsiet uzmanību grāmatas vākam. Artūram Bērziņam šoreiz ir izdevies.

Burvis. Džons Faulzs

Kabinets, 2001. gads, 704 lpp.

Darba un jaunu iespaidu meklējumi aizved jauno Nikolasu Ērfu uz Fraksosu, nelielu Grieķijas salu, kas šķiet pirmatnīga un brīnumaina. Drīz Nikolass sastop nomaļas villas īpašnieku, noslēpumainu un ekscentrisku miljonāru, un tiek ierauts dīvainu notikumu virpulī, kur zūd atšķirība starp realitāti un mītu, patiesību un meliem.

Nesaprotu, kā lai uzrakstu par grāmatu, kas man ļoti patika, bet par ko man bail, ka nesapratu visu un tik dziļi kā autors bija iecerējis. Mēģināšu kā pratīšu, bet vispirms sirsnīgs paldies Sibillai, kura man “Burvi” uzdāvināja pagājušajos Ziemassvētkos.

Sākums līdz brīdim, kad Nikolass Ērfs nokļūst Grieķijā, šķiet tāds nekas īpašs – egoistisks, pat narcistisks puisis, kurš īsti neko negrib darīt, un savāda austrāliešu meitene grib būt kopā, bet īsti nespēj. Vispār Nikolasa un Alisonas attiecības ir mokošas, visu laiku tāds mīl/ nemīl stāvoklis un vēlme vienam otru par kaut ko sodīt. Nikolass ir mērglis, tomēr es negribu piekrist, ka Alisona viņu attiecībās ir tikai un vienīgi cietējas lomā. Drīzāk šķiet, ka viņi abi nav spējīgi veidot veselīgas attiecības un patiesi mīlēt. Iespējams, ka izmisīgi meklējumi, atsvešinātība, dzīves apjukums, samākslotība un cinisms bija raksturīgs lielai daļai cilvēku 1950. gados.

Tā viņi mokās, līdz Nikolass pieņem piedāvājumu gadu strādāt zēnu internātskolā uz kādas Grieķijas salas. Sala ir gandrīz paradīze uz Zemes, ja vien cilvēks ir mierā ar sevi – plašums un miers, saules un jūras mirdzums, zeltains gaiss, zilpelēkas tāles, priežu un rozmarīna smarža, klintis un jūra. Nikolasa melanholijas uzplūdi pārtrūkst, kad viņš iepazīstas ar noslēpumaino Končisu, Burāni villas saimnieku. No šī brīža sākas satraucoši un aizraujoši notikumi, un lasītājs kopā ar Nikolasu tiek ierauts Končisa nostāstos, teatrālos uzvedumos un prāta mīklās tik dziļi, ka vairs nav skaidrs kam var ticēt un kam nē. Nikolass, Končiss, Džūlija un Džūna un pārējie iesaistītie piekopj tādu mīklu un melu taktiku, tik lieliskas paslēpes, ka elpa aizraujas lasot un grāmatu nav iespējams nolikt malā.

Mēs visi šeit esam aktieri, mans draugs. Neviens no mums nav īsts, nav patiess. Tikai dažs melo ik pa laikam, dažs – visu laiku.

Lai lasītāju un Nikolasu ievadītu Burāni notiekošajā mistērijā, bieži tiek vilktas paralēles ar Šekspīra lugu “Vētra”, kurā nelūgts viesis tiek pakļauts pārbaudījumiem cita burvja teritorijā. Stāstīt kaut ko vairāk par notiekošo Burāni nozīmētu atklāt daļu noslēpumu un to es nevēlos darīt. Es izbaudīju Burāni notiekošo spēli ar jūtām, priekšstatiem, realitāti un nevēlējos, lai tā beigtos. Es gribēju, lai Nikolass atsakās no savas muļķīgās iedomas, ka viņš mīl (jo patiesībā tai brīdī viņš mīl tikai sevi), un vienkārši izbauda notiekošo. Godīgi sakot, man ir sajūta, ka Nikolass ar savu egoistisko dzīšanos pēc sievietēm man izbojāja Burāni piedzīvojumu.

Villā notiekošo, Končisa un viņa palīgu rīcību ir grūti ielikt labi/ slikti rāmjos. Tieši par šo daļu mani māc šaubas, vai es visu sapratu. Iespējams, ka zemapziņā sapratu, bet nespēju paskaidrot pat sev. Tur ir paslēpti vairāki ētikas, morāles un filozofijas jautājumi. No vienas puses var diskutēt vai tā drīkst spēlēties ar cilvēku. No otras puses tā bija Nikolasa paša izvēle, neviens viņu nespieda iesaistīties, un viņa paša raksturs un rīcība ietekmēja notikumu attīstību – negodīgums, paštīksmināšanās un iedomība, puritānisms un egoisms. Katrā ziņā, tas ko Nikolass piedzīvoja uz salas, izmainīja viņu, darīja pieaugušāku, lika ieraudzīt savu “es”. Var nojaust, ka ar laiku viņš uz notikušo sāk skatīties citādi, bez niknuma, kā ieguvējs. Domājams, ka viņš beidzot ir apguvis “bausli”: “tev nebūs liekas sāpes darīt”. No autora priekšvārda var secināt, ka arī viņš pats pēc gadiem uz dažām lietām savā romānā skatās citādi. Tieši tāpēc domāju, ka šis romāns ir lasāms vismaz divreiz.

Man personīgi nepatika Nikolasa un Alisonas attiecības, tomēr tās spilgti atklāja Nikolasa raksturu un daļēji ir pamatā visiem grāmatas notikumiem. Tāpēc es pat nevaru teikt, ka tās ir vienīgais mīnuss šajā romānā. Galu galā par līdzīgām attiecībām var ik uz soļa lasīt un klausīties mums visapkārt un es nebeidzu vien brīnīties, kāpēc kopā cenšas dzīvot un radīt bērnus cilvēki, kuri kopā nesader un pat patiesībā viens otru pa īstam nemīl. Bet tā jau ir cita, bezgalīga tēma, ko labāk atstāt sieviešu žurnāliem. Literatūrkritiķi noteikti atraduši romānā citas problēmas un citus “melnos caurumus”. Atgriežoties pie “Burvja”, gribu teikt, ka nevaru pateikt neko sliktu un šī ir viena no labākajām grāmatām, ko šogad (un, iespējams, vispār) esmu lasījusi. Es vēl ilgi pēc izlasīšanas nevarēju noformulēt savas jūtas pret šo romānu, tāpat kā to nevarēja izdarīt Nikolass attiecībā uz piedzīvoto. Ļoti neparasts un ļoti interesants romāns. Iesaku nopietnu un domāt liekošu romānu cienītājiem.

Vērtējums: 5/5