Latvijas valsts izdevniecība 1960. gads. VIII sējums 535 lpp. un IX sējums 486 lpp. (protams, ne jau ar šo simpātisko grāmatas vāku).
Laikam pirmais ko izdarīju, paverot šo divu smago sējumu lapas, bija novaidēšanās – sīka druka uz nodzeltējuša papīra. Nevarētu teikt, ka lasīju lēni, bet pārtraukumi starp lasīšanas reizēm stiepās aizvien garāki un man bija sevi jāpierunā romānu izlasīt līdz galam, ko arī beidzot izdarīju pārlecot pār garajiem filozofiski, ekonomiski politiskajiem spriedelējumiem. “Annas Kareņinas” tapšana raksturīga visiem Tolstoja lielajiem sacerējumiem, kur sākotnējais nodoms darba gaitā tika idejiski padziļināts un pletās plašumā. Šeit vienas augstākās sabiedrības sievietes “privātā” dzīve kļuvusi par ieganstu vēsturiska mēroga sociāliem vispārinājumiem.
Oblonsku ģimenes namā viss sagriežas ar kājām gaisā, jo Dollija atklāj Stepana Arkadjiča (Stiva) neuzticību, savukārt Ščerbacku ģimenes namā pie daiļās Kitijas laiku kavēt ierodas Vronskis un Konstantins Levins ar precību nodomiem, kas sākotnēji neizdodas. Stacijā Vronskis iepazīstas ar Annu Kareņinu un iedegas pret viņu kaislē. Anna ir atturīga, tomēr pamazām atmaigst un sākas postoša mīlas dēka, kas noved pie Annas izstumšanas no sabiedrības un dēla zaudēšanas. Kitija tikmēr pārdzīvojusi pirmās mīlas sarūgtinājumu un laimīga apprecas ar Levinu, kurš aktīvi saimnieko savā muižā. Kamēr Kitija un Levins iekārtojas uz laimīgu kopdzīvi, Anna un Vronskis arvien attālinās un viss beidzas ar traģēdiju.
Tā īsumā varētu pārstāstīt šī garā romāna saturu. Es nezin kāpēc gaidīju smeldzīgu mīlas stāstu, bet rezultātā man tas šķita pat smieklīgs un izraisīja vien žēlumu. Anna ir, atvainojiet, stulba. Jā, var mīlestības dēļ pazaudēt galvu, bet tad arī ej uz visu banku un rēķinies ar sekām, nevis gribēt gan mīļāko, gan dēlu, gan šķiršanos, gan palikšanu ar vīru, gan lai viņai liek mieru, gan sabiedrības spožumu un cieņu. “Viņa nezināja, vai viņa bīstas no tā, kas bijis, vai no tā, kas būs, un nesaprata arī, ko viņa īsti vēlas.” Ar šo savu neizlēmību un mežonīgo greizsirdību viņa moka pati sevi un citus. Viņa negrib un nespēj būt laimīga, jo uzskata, ka darījusi ļauni un tāpēc nav pelnījusi laimi. Tiešām gribas viņai sejā iemest Vronska jautājumu: “Kāpēc mēs visi tā mocāmies, kad viss taču varētu būt tik labi?”
Vronskis vismaz nav tik neizlēmīgs un sevi šaustošs – viņš grib Annu, ir gatavs aizbraukt neskatoties uz to, ka zaudēs savu stāvokli armijā, viņš pat ir gatavs precēties. Tai pašā laikā Vronskis ir tipisks zelta jaunatnes pārstāvis – bagāts, izskatīgs un iznesīgs, kam mīlas dēka ar augstas sabiedrības dāmu var piešķirt papildus pievilcību. Sabiedrība, kurā šādas mīlas dēkas nav nekas neparasts, visi krāpjas un melo, Annas un Vronska savienība tomēr netiek atzīta, jo:
Tas nebija viens no tiem spožajiem un graciozajiem augstākās sabiedrības romāniem kādus viņa būtu atzinusi, bet gan kaut kāda gluži traka verteriska kaisle, kā viņai stāstīja, kas varēja pavedināt dēlu un muļķībām.
Tolstoju uztrauca aktuālie tālaika dzīves jautājumi, kapitālisma attīstība un vadošo šķiru melīgums un liekulība. Šī liekulīgā sabiedrība lielā mērā vainojama pie Annas traģiskā likteņa, jo Kareņins nevar atļauties dot sievai šķiršanos, un mīlas dēka, kas izjauc ģimeni, tiek uzskatīta par lielu apkaunojumu. Sabiedrībai ir tik liela ietekme uz cilvēku privāto dzīvi un nosodījums tik graujošs, ka viņi nevar atļauties brīvi rīkoties. Dollija reizēm sapņo, kaut viņa varētu būt brīva kā Anna, tomēr drīz saprot, ka Anna patiesībā ir dziļi nelaimīga un savā puspajukušajā ģimenes dzīvē tomēr drošāk. Tomēr Tolstojs rāda, ka uzskati pamazām mainās, par ko īpaši satraucas Kitijas māte, nespējot saprast kā pareizāk izdot meitu pie vīra.
Levins ar savu prātīgo saimniekošanu muižā un precībām ar Kitiju kalpo kā tāds stabils pretstats Annas un Vronska kaislei, vēl vairāk izceļot atšķirības un konfliktus abu attiecībās. Man Levins un Kitija ļoti patika. Viņi atšķirībā no Annas un Vronska runā un patiešām arī dzird un saprot viens otru. Biju nenormāli lepna uz Levinu, kad viņš izmeta no savas mājas Vaseņku Veslovski, kurš mēģināja flirtēt ar Kitiju. Protams, visi ir “tā tak nevar, viņš tak ciemiņš”, bet Levins malacis “mana māja, netaisos noskatīties un mocīties”. Normāls džeks. Levins ar brāli Sergeju daudz spriež par tālaika aktuālajiem procesiem sabiedrībā un šīm vietām pārskrēju ātri pāri, tāpat kā izlaidu Sergeja un Kareņina pārdomas un filozofēšanu. Vairs nešķita uzmanības vērtas. Pastāv zināmas aizdomas, ka Levins pauž autora paša uzskatus daudzos jautājumos.
Par un ap Levinu ir, manuprāt, romāna labākie un pārdomu vērtie citāti:
- Es domāju, ka visas mūsu darbības dzenulis tomēr ir cilvēka paša laime.
- Stiva saka, ka Levins ir laimīgs cilvēks. Levins atbild: “Varbūt tādēļ, ka es priecājos par to, kas man ir, un neskumstu pēc tā, kā man nav.”
- Tik šausmīgi ir iedomāties, ka jebkurš svešs cilvēks var sabojāt mūsu laimi.
Varētu stāstīt un analizēt vēl un vēl, jo Tolstojs ir uzrakstījis daudzslāņainu romānu ar daudziem personāžiem un nelaimīgā mīlestība ir tikai viena no sižeta līnijām, kuru papildina, paspilgtina un savā ziņā iznākumu pamato pārējie notikumi un varoņu uzskati. Beigās sanācis vesela laikmeta Krievijas vēsturē atspoguļojums. Nekas vienkāršs arī nevarēja sanākt, jo Tolstojs savu 1870. gada ieceri auklēja, radīja un pārlaboja vairāk kā 4 gadus. Romānu turpinājumos sāka publicēt 1875. gadā, bet atsevišķa izdevumā 3 sējumos tas iznāca tikai 1878. gadā.
Lai gan ļoti gribētos, nezinu cik daudz būtu iespējams romānu saīsināt, jo tur viss ir kopā sajaucies un saaudzis. Protams, ja atmestu romāna sociālās apsūdzības raksturu, tas sanāktu krietni īsāks. Nenožēloju romānam veltīto laiku, tomēr sajūsmā neesmu. Tolstojs ir aizrunājies un pārāk izplūdis, tomēr nenoliedzami meistarīgs varoņu portretēšanā. Bet nu es arī esmu aizrunājusies, laiks pielikt punktu.
Vērtējums: 3/5
Marii grāmatplaukts 