Mana turku kafija. Laima Kota

Laima Kota, TurcijaDienas Grāmata 2012. gads, 218 lpp.

Nedomājot paņēmu bibliotēkā Laimas Kotas “Mana turku kafija” un tikai tad aptvēru, ka manī gruzd vēlme vairāk uzzināt par Turciju, kopš izlasīju Orhana Pamuka “Sniegu”. Domāju, ka latviešu rakstnieces dzīves iespaidi svešā zemē varētu būt gan interesanti un labi uzrakstīti, gan sniegt daudz informācijas. Tā gluži tomēr nav, bet grāmata palīdz saprast turkus ar eiropietes acīm.

Jāsaka, ka no citiem Laimas Kotas (bij. Muktupāvela) darbiem lasīju tikai “Mīla. Benjamiņa”, bet laikam nekādas iebildes pret autores izteiksmes stilu tolaik nebija. Šoreiz man ļoti acīs dūrās tāds emocionāli haotisks draudzeņu pļāpu līmenis. Man personīgi tas nepatika un nejutu nekādu vajadzību pēc autores domu atreferējuma izsaucienu līmenī. No rakstnieces gaidīju labāku valodu. Tomēr nevar aizmirst grāmatas nosaukumā minēto “mana”. Tā ir šīs grāmatas atslēga – tie ir autores pirmie iespaidi, viņas skatījums uz dzīvi Stambulā, notikumi un lietas, kas viņai tobrīd svarīgas. Tāpēc arī tik daudz papīra veltīts valodu skolas nodarbību drāmai.

Kāda tad ir Stambula un turki Laimas Kotas acīm? Laima ir samīlējusies un tas ir tā dikti mīlīgi, tikai šķiet, ka Turcija tiek skatīta caur rozā brillēm. Pieļauju, ka viņa ir laimīga tikt vaļā no ikdienas rūpēm, no mūžīgās atbildības par visu, tāpēc ir tik priecīga par Turcijā valdošo vīrieša un sievietes lomu sadalījumu. Eiropeiskā feministe var atlaist grožus un atpūsties. Intervijā Laima saka, ka jūtoties kā sultāniete.

Starp pļāpīgām klačām ir daudz sadzīvisku faktu par Stambulu un turkiem, kas ļauj mazliet iepazīt šo lepno tautu. Diemžēl rakstniece nav tik laba stāstniece un Stambulas kolorītu nesajutu. Tradīcijas, ģimenes lomas, tirgošanās, kultūra un reliģija – visa kā pa druskai, tādā līmenī, kā eiropiete to uzzina un ierauga, ieprecoties austrumnieku ģimenē. Šis ir arī noderīgs līmenis tiem, kuri dodas ceļojumā uz Turciju. Zināsiet, ka tirgū labāk nevajag apstāties un sākt pētīt preci, ja negrasāties to pirkt. Būs labāk saprotamas tējas dzeršanas tradīcijas, tradicionālie ēdieni un svētki, lakatu valkāšana. Par sociālo nodrošinājumu turkus var apskaust, bet viņu attieksme pret suņiem galīgi nesaskan ar manējo. Turki ļoti rūpējas par tuviniekiem, viņi nav individuālisti. Kāzas rīkot sanāk viss ciems. Stambula ir rietumnieciskāka, bet tik un tā galvenais ir ģimene.

Daudz kas paliek neiepazīts un būtu interesanti palasīt, ko autore par Turciju domā tagad – pēc 5 gadiem.

Vērtējums: 3/5

Advertisements

The Old Magic of Christmas: Yuletide Traditions for the Darkest Days of the Year. Linda Raedisch

Old magicLlewellyn Publications 2013, 312 lpp.

Domāju, ka ir pēdējais brīdis pastāstīt par “The Old Magic of Christmas”. Varbūt kāds vēl svin vai svinēs…. Grāmatu izlasīju īsi pirms Ziemassvētkiem, bet nebija ne laika uzrakstīt apskatu, ne izmantot grāmatā dotos padomus.

Kā vedina domāt grāmatas nosaukums, saturs vēsta par to kā Ziemassvētki Eiropā tika svinēti senāk – no senseniem stāstiem par elfiem līdz ne pārāk senām kristiešu tradīcijām par svēto Nikolasu un Lūciju. Ja neskaita izgreznotos veikalu skatlogus un agresīvo iepirkšanās kultu, tad mūsdienās Ziemassvētku laiks ir sarāvies līdz dažām dienām. Vecos  labos laikos Ziemassvētku (vai ziemas saulgriežu) gaidīšana un svinēšana sākās oktobra beigās un turpinājās līdz februārim – būtībā visu tumšo laiku – kopā savijot vairākus svētkus. Grūti nošķirt pagānu un kristīgās tradīcijas, jo ar gadiem tās cieši savijušās. Tāpat reizēm grūti noteikt kādas tradīcijas pirmsākumus un iemeslus.

Senāk Ziemassvētku laiks bija maģisks, tumšs un draudīgs laiks, pat bīstams. Līdz ar tumsas iestāšanos labāk no mājas laukā neiet, lai netrāpītos pa ceļam Wild Hunt – mežonīgiem medniekiem, sen, sen mirušiem elfiem. Plaši izplatīti bija dažādi rituāli, lai pielabinātos dievībām un citām mītiskām būtnēm, un atbaidītu ļaunumu. Mājas gariņus Ziemassvētkos baroja ar rīsu putru, bet troļļiem mežā nolika gaļu. Skandināvijā (novembrī vai decembrī) svinēja Alfablot – svētki un ziedošanas rituāls elfiem. Savukārt Islandē Ziemassvētku nakts bija visbīstamākā no visām naktīm, neviens tad negribēja palikt mājās viens, jo varēja atnākt elfi un aizvest sev līdzi. Kamēr Skandināvijā baidījās no elfiem, Rumānijā lielākais bieds bija vampīri. It īpaši bīstama bija Sv. Andreja diena. Tad vakarā neviens negāja ārā, cieši aiztaisīja durvis un logus, un apmales ierīvēja ar ķiploku, jo šajā naktī vampīri cēlās no kapiem. Autore piemin, ka Latvijā un Lietuvā problēmas sagādāja vilkači, kuri sāka aktīvi uzdarboties pēc 12. decembra. Veļu laiks gan viņai paslīdējis garām.

Kad “teorija” apgūta, var ķerties pie praktiskām lietām. Autore piedāvā pamācības un skices kā pagatavot Baltās raganas loga zvaigzni, elfu loga ornamentus, Mārtiņdienas laternu un citus rotājumus. Kā gan bez ēšanas? Pēc receptēm varat pagatavot islandiešu sniegpārsliņu maizi, Mārtiņa radziņus un pareizo rīsu putru, lai pielabinātos savam mājas gariņam.

Taisnību sakot, praktiskie padomi bija negaidīti, lai gan interesanti un noderīgi, ja ir vēlme izmēģināt ko citu, nevis ierastās papīra sniegpārsliņas, speķa pīrādziņus un piparkūkas. Nez kāpēc biju gaidījusi akadēmiskāku pieeju, lai gan tādam pieņēmumam nebija nekāda pamata. Ja atmet manu muļķīgo alošanos, grāmata neliek vilties. Nekļūstot pārlieku nopietna un smagnēja, tā tomēr sniedz daudz informācijas. Diez vai bija viegli no lielās leģendu, mītu, senu nostāstu, pasaku un pierakstu jūras atlasīt materiālu vienai ne pārāk biezai grāmatai, pie tam tā, lai lasītājs nejustos pārgruzīts ar informāciju. Pat ja nav vēlme savā svinēšanas rituālā ieviest ko jaunu, grāmata ir patīkama un interesanta lasāmviela Ziemassvētku laikam, kas ļāva uzzināt no kurienes aug kājas dažām labām mūsdienu izdarībām.

The wearing of bells and other jangling things is a universal means of protecting the wearer from evil or simply opportunistic spirits.

Vērtējums: 4/5

Starp citu, autore līdzīgā garā ir sarakstījusi grāmatu par Valpurģu nakti “Night of the Witches: Folklore, Traditions & Recipes for Celebrating Walpurgis Night”.

The Mango Season. Amulya Malladi

Mango seasonBallantine Books 2004, 229 lpp.

Romāns aizved lasītāju uz Indiju vasaras svelmē pašā mango sezonas plaukumā. Karstums, emocijas un pretrunas sit augstu vilni, Priai pēc vairākiem ASV pavadītiem gadiem apciemojot savus radiniekus. Viņai ir jāizvēlas starp jūtām un tradīcijām, moderno dzīvi un gadsimtiem noteikto kārtību, savu laimi un vecāku uzspiestu pienākumu. Tas izrādās vēl grūtāk, kā viņa domājusi.

Noteikti jau esmu rakstījusi, ka ar indiešu literatūru man ir vēsas attiecības. Indiešu atšķirīgā pasaules uztvere, ikdiena un tradīcijas ļoti iespiežas literatūrā, un tā kā indiskais man nav simpātisks, tad arī par viņu literatūru nespēju priecāties. Tomēr man rodas aizdomas, ka viss ar laiku mainās, jo ārzemēs dzīvojošās indiešu rakstnieces romāns “The Mango Season” man patika, pat ļoti.

I never thought myself to be so Americanized that I would cringe from eating a piece of mango that had languished in that man`s basket where he had touched it with his hands…

Iespējams, ka trumpis, kas ļāva ar šo romānu tuvināties, ir galvenās varones Prias atsvešinātība no Indijas un tur valdošajām paražām. Septiņus gadus pavadījusi ASV, ieguvusi labu izglītību un darbu, viņa savā dzimtenē jūtas kā svešiniece. Līdz ar to izpaliek Indijas glorifikācija, tā vietā liekot daudz reālāku ainavu: netīrība, karstums, troksnis, burzma, kaulēšanās par katru sīkumu, neērtie un smagie sari, sieviešu tiesību ierobežošana, senilās un smacējošās tradīcijas, privātās dzīves trūkums. Tā kā autore studējusi ASV un tagad dzīvo Dānijā, tad iespējams, ka romānā ir šis tas no viņas pašas izjūtām un piedzīvotā.

“The Mango Season” sniedz interesantu ieskatu kādas plašas indiešu ģimenes dzīvē. Gandrīz visi ģimenes locekļi savācas vecvecāku mājās uz ikgadējo mango ražas sagatavošanu glabāšanai. Ģimenes sieviešu attiecības var raksturot kā nenovīdīgas, augstprātīgas un vēsas. Vīrieši valda pār viņām, tāpēc viņas valda pār sev vājākām vai neveiksmīgākām sava dzimuma pārstāvēm. Neveiksmīgās ir neprecētā māsīca (būt trīsdesmit gadus vecai un neprecētai ir noziegums) , no cita reģiona dzimtā ieprecējusies meitene (būt no cita reģiona, no citas reliģijas, citas kastas arī ir noziegums), arī galvenā varone dabū savu indes devu gan no mātes, gan radiniecēm, jo nesteidzas precēties. Atrašanos tur Pria raksturo kā staigāšanu pa mīnu lauku. Šādu attieksmi lielā mērā nosaka ģimenes patriarhs vectēvs, kurš gan laipnas dabas, tomēr ir ļoti konservatīvs, pie tam vēl šovinists. Kašķi ir pat par to, kura sagādājusi labākus mango. Bet ko tur brīnīties, ja lielāko daļu dzīves viņas pavada kopā rotējot starp dzīvojamo telpu un virtuvi. Pat tad, ja jaunās ģimenes dzīvo atsevišķi, tās vienalga lielu daļu sava laika pavada pie vecākiem vai vecvecākiem.

Uz mango gatavošanas fona risinās precību kaislības. Vispirms par mango. Līdz šim neesmu sapratusi kā lietot mango man pieņemamā veidā, vispār maz ko zinu par šo augli, tāpēc romāns par mango sezonu mani pievilināja. Katras nodaļas sākumā ir kāda mango pagatavošanas recepte (mango čatnijs, mango karijs, mango lassi un citas tradicionālas receptes), kas pēc tam kaut kādā veidā pieminēta stāstījumā. Manuprāt, veiksmīgs risinājums. Izrādās, ka mango ir daudz un dažādas šķirnes. Viena labāk der kaltēšanai, cita marinēšanai, vēl cita gatavošanai svaigā veidā.

Tagad par precībām, kas ir romāna centrālā tēma. Svarīgi ir saprast, ka ģimenei tas ir liels kauns, ja meita netiek laicīgi apprecināta. Pria ierodas apciemot savu ģimeni ar smagu uzdevumu – pavēstīt par savām gaidāmajām kāzām ar amerikāni. Zinot savas ģimenes uzskatus un saspringtās attiecības ar māti, viņa nav tik drosmīga, lai uzreiz “izmestu bumbu” un dienām ritot, viss aizvien vairāk samudžinās. Viņa nespēj atzīties arī, kad vecāki saorganizē tikšanos ar potenciālu līgavaini indieti, kurš ir gan smuks, gan gudrs, gan derētu viņai pēc visādiem citādiem ģimenes apsvērumiem. Atteikties no tādām precībām būtu patiešām muļķīgi.  “It`s like finding a job. The job you get is equivalent to your qualifications and what you want does not really matter.” 

Jā, jā, ļoti interesanta tradīcija, iesaku palasīt. Vienlaicīgi Prias māsīcai Sovmijai beidzot uzrodas kārtējais precinieks (iepriekšējie piecdesmit no viņas atteikušies). Pie tam šis padzīvojušais vīrs tiešām piekrīt viņu precēt. Viss būtu kārtībā, ja ne Prias emancipācija, kas iespaido arī māsīcu ņemt dzīvi savās rokās. Fonā risinās vēl divi, es pat teiktu – emocionāli vardarbīgi, notikumi. Viens ir ģimenes nevēlēšanās pieņemt meiteni Nīlimu no cita reģiona, ko Prias onkulis slepus apprecējis. Visi izturas pret viņu sliktāk kā pret suni. No šīs apkaunojošās savienības izriet otrs notikums – Prias tēva brāļa sieva Lata būtībā tiek piespiesta vēlreiz palikt stāvoklī, lai laistu pasaulē dzimtas turpinātāju un vectēva mantinieku. Pie vakariņu galda tiek apspriests, ka pēc iespējas ātrāk jānoskaidro mazuļa dzimums, jo vectēvam der tikai puika…. Ģimenei, protams, ir ļoti grūti “sagremot” Prias vēlmi precēties ar ārzemnieku, tomēr savādā un patīkamā veidā viņas uzdrošināšanās saliedē un uzmundrina pārējās apspiestās ģimenes sievietes. Ja viena var sacelties pret ierasto kārtību, tad kāpēc lai to nevarētu arī pārējās?

Lai gan daudz kas nav mainījies simtiem gadu, tomēr ne visas tradīcijas un ieražas ir nemainīgas. Jaunie indieši vēlas atbrīvoties no nospiedošām važām. Viņi vēlas mīlēt un precēt tos, kurus mīl. Viņi vēlas iegūt izglītību un strādāt un varbūt tikai pēc tam precēties. Viņi vēlas dzīvot paši savu dzīvi, nevis vecāku uzspiesto un kopā ar vecākiem. Tādas svarīgas pārmaiņas. Kā var saprast no romāna, ir cerība, ka sieviešu dzīve un brīvās izvēles iespējas Indijā mainās uz labo pusi, bet ir jābūt drosmīgam, lai ietu pret tradīcijām un konservatīvo ģimeni. Pat labi situēto Priu nomoka bailes: “I was afraid that if I told them about Nick, the wouldn`t love me anymore.” Viņa baidās, ka ģimene no viņas atteiksies, piederības saites tomēr ir ļoti spēcīgas.

Uzrakstīts vieglā, emocionālā veidā pirmajā personā, romāns tomēr labi ļauj sadzīves līmenī iepazīt indiešu sadzīvi un aizdomāties par sieviešu tiesībām. Viegla lasāmviela, kas sevī slēpj paaudžu konfliktu un modernā un tradicionālā sadursmi.

Vērtējums: 4/5