Kolekcionārs. Džons Faulzs

KolekcionārsJumava 1996. gads, 221 lpp.

Dēvēts par pirmo moderno psiholoģisko trilleri, šis ir stāsts par vientuļa ierēdņa slimīgu apsēstību ar jaunu mākslas studenti.

Var teikt, ka mana iepazīšanās ar Džonu Faulzu bija liktenīga. Viņa “Burvis” bija viena no labākajām 2013. gada lasīšanas pieredzēm. Es to grāmatu burtiski apēdu un vēl ilgi atmiņās atgriezos pie notikumiem Grieķijas salā. Sapratu, ka Faulzu lasīšu vēl un izvēle krita uz viņa pirmo romānu “Kolekcionārs”, jo kāpēc gan nepalasīt par psihopātu, kurš kolekcionē tauriņus un….sievietes.

Faulzs sācis drosmīgi – paņēmis psiholoģiski sarežģītu tēmu par garīgi traumētu, antisociālu vīrieti Frederiku (viņš sevi sauc arī par Ferdinandu) un nolaupītas sievietes Mirandas attiecībām. Pie tam stāstījums veidots pirmajā personā kā vīrieša dienasgrāmata. Lielisks pilnīgi amorāls, egoistisks, zemisks un bezjūtīgs prātiņš. Viņam pretī principiāla, pašpārliecināta jauna sieviete, pacifiste, kura nekrīt izmisumā un mēģina manipulēt ar šo vīrieti. Tam ir mainīgi panākumi un savā ziņā atgādina spēli “kaķis un pele”.

Frederiks sākotnēji šķiet dīvains, bet nekaitīgs. Viņa vientuļajā dzīvē ir divas kaislības: tauriņu kolekcionēšana un slimīga Mirandas apbrīnošana. Viņš grib Mirandu sev tāpat kā retu, skaistu tauriņu, tomēr saprot, ka nav nekādu iespēju tik nenozīmīgam un neizskatīgam puisim tuvoties māksiniecei no augstākās sabiedrības. Tad viņš loterijā laimē lielu naudas summu un pamazām izplāno kā realizēt savu sapni. Viņam piemīt izdoma, pedantiskas plānošanas prasmes un spēja, aci nepamirkšķinot, attaisnot savu nelikumīgo un necilvēcīgo rīcību. Sirdsapziņa, morāle? Kas tās tādas?

Pēc manām domām, daudzi cilvēki, kas šķiet laimīgi un apmierināti, darītu to pašu, ko es, vai ko līdzīgu, ja vien viņiem būtu laiks un nauda. Ļautu vaļu tam, ko viņi izliekas nosodām. Vara samaitā, teica viens no maniem skolotājiem. Un nauda patiešām ir vara.

Miranda ir pietiekoši izglītota un saprātīga, lai spētu viņa domu gaitu vairākas reizes iedzīt stūrī ar saviem argumentiem, tomēr par savas rīcības nepareizumu Frederiku neizdodas pārliecināt. Pareizāk sakot, daļēji izdodas, bet kā lai atsakās no sava sapņa? Viņš taču ir tik labs, rūpējas par viņu, dievina viņu, kāpēc gan lai viņa negribētu precēties un laimīgi dzīvot kopā ar viņu? Bez tam, viņš ir pietiekoši gudrs, lai līdz galam nenoticētu, ka Miranda nevienam neko nestāstīs par savu 2 mēnešu gūsta laiku.

Grāmatas otrajā daļā Frederiks lasa Mirandas dienasgrāmatu. Šeit es gaidīju drusku vairāk emociju, bet Miranda nav nekāda histēriķe, varbūt pat pārāk mierīga tādos apstākļos. Dienasgrāmata Mirandu atklāj kā diezgan augstprātīgu, egoistisku, pat seklu un naivu meiteni. Viņas jūtas un domas ir juceklīgas, var pat runāt par Stokholmas sindromu vieglā formā: “Mani sanikno ne jau viņa vēlēšanās izpatikt, bet gan tas, ka jūtos pateicīga.” Frederika daļa ir sarakstīta tik veikli, ka pat var viņam simpatizēt (jā, zinu cik tas ir slimi…), bet Miranda man neraisīja nekādas simpātijas. Tomēr ļoti cerēju, ka viņai izdosies savu sagūstītāju apmuļķot un aizbēgt, jo tas būtu pelnīti.

Lai cik psiholoģiski interesants būtu sižets un Frederika tēls (arī Miranda nav slikta), varoņu dialogi šķita kokaini. Arī “Burvī” man bija tā pati problēma (Nikolasa un Alisonas dialogi). Samocītas attiecības, samāksloti dialogi, tāda kā mūžīga nepatika un sāncensība vīrieša un sievietes starpā. Acīmredzot tā ir Faulza stila iezīme. Šoreiz, protams, attiecības starp Mirandu un Frederiku nevar būt draudzīgas, tomēr dialogi varēja būt dzīvīgāki.

Beigās vēlos pieminēt Faulza “apsēstību” ar Šekspīra lugu “Vētra”. Šīs lugas motīvus viņš cītīgi izmantoja “Burvī”, bet sāka to darīt jau “Kolekcionārā”. Miranda Frederiku sauc par Kalibanu (mežonīgs, ķēmīgs vergs lugā), “Vētras” mīlnieku pāris ir Ferdinands un Miranda. Man būtu jāizlasa Šekspīra luga, lai saprastu visas paralēles, bet ja kāds ir lasījis gan Faulzu, gan “Vētru” un var komentēt saistību, tad būšu dikti priecīga.

Vērtējums: 4/5

Divpadsmit. Džastins Kronins

DivpadsmitZvaigzne ABC 2014. gads, 632 lpp. The Passage #2

Eimija un pārējie cīnās par cilvēces glābšanu, bet varoņi nezina, ka noteikumi ir mainījušies. Ienaidnieks ir pilnveidojies, ir radusies jauna, tumša vara, un tās nākotnes vīzija ir vēl šausminošāka par cilvēku izmiršanu. Lai Divpadsmit kristu, vienam no izdzīvotājiem būs jāsamaksā visaugstākā cena. (no oficiālās anotācijas)

Kā šo grāmatu gaidīja! Var, protams, vien minēt kā uztvertu otro daļu, ja tā nebūtu tik ilgi jāgaida un svaigā atmiņā vēl būtu pirmā daļa “Pāreja”. Bet tagad mani (un ne tikai mani, twiterī pat izvērtās vairākas diskusijas) pārņēma apjukums. Grāmatas beigas apjukumu gaisināja, tomēr zināma vilšanās sajūta palika, jo gaidīju pirmās daļas pamatīgo stāstījumu.

Šoreiz Kronins pēc īsa, Bībeles stilā sarakstīta ievada, kas ļauj atsaukt atmiņā pirmās daļas notikumus (veikls gājiens, žetons par to), aizved mūs atpakaļ uz Nulles gadu – vīrusainie sāk savu uzvaras gājienu, cilvēki panikā mūk, armija mēģina kaut ko darīt. Gandrīz pusi grāmatas lasītājs tiek mētāts no viena nepazīstama personāža uz citu. Paši par sevi aprakstītie notikumi ir labi, tomēr nav saprotams, kāpēc par tiem tagad būtu jālasa un vai šos personāžus nepieciešams atcerēties.

Grāmatas otra puse tiek veltīta Pītera un Alīšas gaitām, parādās arī Maikls (Elektroniņš), Eimija un vēl pāris “Pārejas” personāži. Tomēr arī šeit notikumi ir fragmentāri. Beigās visi sižeta pavedieni saplūst kopā Iekšzemē, kur atklājas dažu amorālu ļautiņu vājprātīgais pasaules pārvaldīšanas plāns un notiek gala cīņa. Beigas attaisno visu iepriekš saraustīto sižetu, personāži un notikumi saliekas kopā smukā puzlē un top skaidrs, kāpēc tika stāstīts par Lailu Kailu, Kitridžu, Horesu Gilderu, notikumiem Laukā un visu pārējo. Viss iepriekš aprakstītais iegūst nozīmi un jēgu. Atliek vien atviegloti nopūsties, ka Kronins tomēr zina, ko dara.

“Divpadsmit” aizvien jūtamākas Bībeles alegorijas un Dieva iejaukšanās, autors liek varoņiem aizklīst filozofiskos prātojumos. Vīrusainie ir grēku plūdi, Nulle antikrists, Divpadsmit – apustuļi? Seciniet paši, kas ir Eimija. Cilvēki nespētu tikt galā ar savu izraisīto ļaunumu, tāpēc vajadzīgs kāds augstāks spēks, lai izglābtu cilvēci. Tās, protams, ir tikai manas un dažu citu lasītāju spekulācijas. Varbūt autors iecerējis pavisam ko citu un līdzības ir tikai nejauša sakritība. Taču augstāka spēka klātbūtne vienlaikus ir veids, kā autoram atrisināt katastrofu un cerība varoņiem un lasītājiem, ka kāds viņus sargā. Tomēr, savādā kārtā, “Divpadsmit” jūtama lielāka bezcerība kā pirmajā daļā, jo autors divas reizes spilgti parāda, kā viena cilvēku grupa bezkaislīgi izmanto otru cilvēku grupu kā ēsmu savu mērķu sasniegšanai. Kāda un vai var būt cerība uz labāku nākotni? “Vai ir kāds augstāks spēks, kam nav vienalga? Vai mēs esam tā vērti, lai mūs glābtu?”

Emocionāli man “Pāreja” patika daudz labāk un pateikšu kāpēc. Pirmajā daļā bija ļauts iepazīt personāžus, pavadīt kopā ar viņiem laiku, slēpties, cīnīties, ceļot, sapņot un mīlēt. Stāstījumā bija dvēsele un episkums. “Divpadsmit” pat pirmās daļas personāži šķiet atsvešināti tēli gandrīz vai ikdienišķu notikumu plūdumā. Notiekošajam ar Eimiju es vispār nesaskatīju nekādu loģisku pamatojumu, bet iespējams, ka tas iegūs jēgu trešajā daļā. Ir vēl citas lietas, kurām es nejutu īstu pamatojumu – Lailas spējas, reakcija uz Greja asiņu dzeršanu, bet pieņemsim, ka vīruss ir ļoti sarežģīts un dažāds vīrusa daudzums asinīs sniedz atšķirīgus fantastiskus rezultātus. Zinātniekiem tur vēl būtu gadiem ko pētīt un eksperimentēt.

Lineārs stāstījums triloģijā varētu mazināt lasītāju sūdzības par saraustīto sižetu, bet autors, acīmredzot, iet savu ceļu. Ja no “Pārejas” gaidījāt straujākus notikumu pavērsienus, vairāk darbības, tad otrā daļa jums varētu patikt labāk (Asmo patika). Ja jau pirmās daļas stāstījums šķita saraustīts, varu tikai minēt, ko teiksiet par otro daļu. Neskatoties uz to, ka vēlējos savādāku stāstīšanas veidu, no lasīšanas bija grūti atrauties. Tagad atliek vien pacietīgi gaidīt trešo daļu, lai uzzinātu, kā viss beigsies.

Vērtējums: 4/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības.

Phantom. Jo Nesbø

PhantomKnopf 2012, 378 lpp. Harry Hole #9

Kad Harijs no Oslo devās uz Honkongu, viņš nebija plānojis atgriezties. Tomēr notiek neiedomājamais – viņa mīļotās sievietes dēls Oļegs tiek apsūdzēts slepkavībā. Harijs atgriežas, lai veiktu neoficiālu, bīstamu izmeklēšanu un pierādītu, ka Oļegs nav vainīgs.

Par skandināvu literatūru man kaut kādā veidā izveidojies priekšstats kā par nelaimīgu, skarbu, pat brutālu, tāpēc to lasu maz. Šī iemesla dēļ trako sajūsmas vilni par Jū Nesbē kriminālromāniem mierīgi palaidu garām un vispār tikai šogad sāku skatīties skandināvu detektīvu virzienā. Piesardzīgi sāku ar Jusi Adleru-Olsenu. Iepatikās. Nolēmu turpināt. Pie šī konkrētā romāna lasīšanas gan “vainīga” Inese, kura man uzdāvināja “Phantom” Ziemassvētkos 🙂 Sanāca sēriju par Hariju Holu sākt gandrīz no beigām, nevis sākuma.

Šo romānu Nesbē veidojis kā noslēgtu apli. Beigas ir sākums un, jaucot pagātnes notikumus ar tagadnes izmeklēšanu, viss saplūst kopā un noslēdzas tāpat kā sācies: ar žurkas izmisīgiem mēģinājumiem tikt garām mirstošam cilvēkam, lai nokļūtu alā pie saviem izsalkušajiem bērniem. Situācija tā pati, tikai cilvēks cits. Sākotnēji mazliet mulsināja dažādie notikumu skatu punkti, bet kopumā tie deva spriedzi un krietni dziļāku izpratni par notiekošo, nekā, ja stāstījums būtu tikai no bijušā policijas izmeklētāja Harija Hola puses. Ar visu to, ka lasītājam tiek sniegts plašs skatupunkts, es līdz beigām nebiju pārliecināta, kurš nogalināja Gusto. Manu uzmanību novērsa citi uzbrukumi un citi motīvi. (Noslēpumaino narkotiku tirgotāju bosu gan izkalkulēju pirms Harija atklāsmes.) Kad beigās atklājās patiesība, tas bija smagi un skumji. Tik bezjēdzīgas nāves. Ar Gusto, Oļegu un Hariju notiekošais spilgti parāda, kurp noved narkotiku atkarība. Nekas vairs nav svēts, vajadzība pēc nākamās devas stāv augstāk par ģimeni un mīlestību. Narkomānam vispār ir tikai viena mīlestība – narkotikas.

Patiesībā, ja nebūtu šo satriecošo beigu un autora veiklā spēlēšanās ar mani, es romānu vērtētu zemāk, jo tīri subjektīvi man lielākā daļa nepatika. Nepatika tāpēc, ka ļoti negribējās lasīt par narkomāniem, narkotiku tirgotājiem un korumpētiem policistiem. Autors tik ļoti sabiezinājis krāsas, ka šķita – Oslo ielās pārvietojas  vieni vienīgi narkomāni un slepkavas, nekā cita tur nav. Intereses pēc drusku pameklēju gūglē un, velns, vismaz 2002. gadā Oslo tik tiešām bija tā, kā Nesbē raksta. Romānā darbība gan risinās 2011. gadā.

Attiecībā uz Hariju Holu man nav skaidra viedokļa. Būtu jālasa no pirmās grāmatas, lai viņu labāk iepazītu. Pagaidām man ir skaidrs, ka viņš ir tāds kā spītīgs vientuļais vilks, kura izmeklēšanas metodes ne vienmēr tikušas kolēģu atbalstītas (vai nav klišejiski?). Viņš mīl Rakeli un tās dēlu, bet “Sniegavīrā” notikušais viņus satricinājis un šķīris. Harijam ir atkarība no alkohola, arī narkotikas viņam nav svešas, bet nu jau trīs gadus viņš ir tīrs. Vienmēr esmu uzskatījusi, ka Kristīne “Purva bridējā” rīkojās muļķīgi domājot, ka spēs glābt un pārtaisīt Edgaru. Arī Harijā es vairāk saskatīju Edgaru un tāpēc nespēju just īpašas simpātijas. Tomēr beigās man viņa bija žēl, jo vīrietis, kurš kā savu pieņēmis sveša vīrieša dēlu un viņa dēļ riskē ar savu dzīvību, ir cieņas vērts. Nojauta arī saka, ka ne sava gļēvā rakstura dēļ viņa dzīvē viss sagājis šķērsām.

In any conflict we instinctively take the side of those who look most like us.

Kopumā romāns atstāja ļoti nomācošu iespaidu un man jāatzīst Jū Nesbē meistarība. Domāju nākamgad izlasīt arī vismaz “The Bat” – pirmo romānu no šīs sērijas.

Vērtējums: 4/5

Fazānu slepkavas. Jusi Adlers-Olsens

Fazānu slepkavasZvaigzne ABC 2012. gads, 415 lpp. Afdeling Q #2

1987. gadā kādā vasarnīcā atrod nežēlīgi nogalinātus māsu un brāli. Izmeklēšanā noskaidrojas, ka slepkava meklējams starp smalkas internātskolas audzēkņiem no Dānijas bagātākajām ģimenēm. Viens no aizdomās turamajiem atzīstas un lietu slēdz kā atrisinātu. Pēc daudziem gadiem dokumenti nonāk uz Q nodaļas vadītāja galda. Dažu apstākļu sakritības dēļ Karls Merks uzsāk papildus izmeklēšanu. Aizdomās turamie kļuvuši bagāti un ietekmīgi, bet vienīgā sieviete jau gadiem pazudusi. Viņu meklē visi. Jautājums tikai – kurš būs pirmais, kurš uzvarēs medībās?

Kad izlasīta pirmā un trešā grāmata par Q nodaļu, tad pilnīgi noteikti ir jāizlasa arī otrā. Vēl jo vairāk tāpēc, ka anotācija ir ļoti intriģējoša.

Kāds noliek Karlam Merkam uz galda mapi ar teorētiski jau atrisinātu lietu: slepkavības notikušas pirms divdesmit gadiem, kāds vīrietis tajās atzinies un cietumā izcieš savu vainu. Kāda velna pēc tad lieta atkal izcelta laukā un kurš to izdarījis? Karls un Asads ir pietiekoši ziņkārīgi, lai noskaidrotu šo jautājumu. Tomēr lieta nešķiet uzmanības vērta, līdz brīvībā esošie līdzdalībnieki pacenšas atstādināt Karlu no izmeklēšanas. Tas nu viņam ir kā sarkana lupata bullim un Q nodaļa dodas “uzbrukumā” bijušo internātskolas audzēkņu bandai.

Saistībā ar Q nodaļu jāpiemin divas svarīgas lietas. Pirmkārt, viņiem tiek piekomandēta ekscentriskā sekretāre Roze, pret kuru jau pirmajā mirklī Karls jūt antipātijas. Tā īsti gan nesapratu, kāpēc viņam Roze nepatīk. Varbūt kaut kas izskatā, vai varbūt tāpēc, ka viņa neuzlūko savu priekšnieku ar maigu cieņas pilnu skatienu. Roze pieprasa cieņu pret sevi un dažus uzlabojumus nodaļas ikdienā, lai varētu labāk pildīt savu darbu, un patiesībā viņa savus pienākumus veic tik efektīvi, ka laipns paldies no Karla puses būtu tikai normāli. Bet nekā. Viņi rīvē viens otram kantes, krīt uz nerviem un rada spriedzi līdz šim mierīgajā Karla un Asada divvientulībā. Otrkārt, slepkavību nodaļā darbu uzsāk irākietis Samīrs un pēc dažiem neskaidriem izteicieniem var nojaust, ka Asadam pret Samīru ir naids. Viņa nepatiku pret Samīru atceros no “Vēstules pudelē”, kur tā kļuva izteiktāka, bet jautājums paliek atklāts – kāds tam iemesls?

Jau romāna sākumā iepazīstamies ar trim amorāliem vīriešiem un bijušo bandas locekli Kimiju, kura desmit gadus dzīvo uz ielas un slēpjas no viņiem. Ātri top skaidrs, ka agresīvie vīrieši baudu gūst sadistiskā veidā un uzskata, ka ir neaizskarami un ar naudu iespējams panākt pilnīgi visu – gan sarīkot ekskluzīvas medības, kur galvenā trofeja ir kāds eksotisks dzīvnieks, gan apklusināt smagi piekautos uzbrukumu upurus. Sākumā šķiet, ka arī Kimija ir upuris, bet vēlāk viss kļūst neviennozīmīgs. Kimijas rīcību jaunībā nav iespējams attaisnot, bet viņas rīcību grāmatas beigās var saprast. Interesants tēls.

Kas attiecas uz nozieguma izmeklēšanu, tad šoreiz tas mani nesajūsmināja. Tēma par sadistiskiem, bezatbildīgiem, ciniskiem bagātnieku bērneļiem, kuri vēlāk kļūst par varenām biznesa haizivīm un nesodīti turpina strādāt visādas cūcības, šķita jau vairākkārt dažādās variācijās dzirdēta un lasīta literatūrā un ikdienas ziņu izlaidumos. Es baidos izklausīties traka, bet gaidīju nevis dzīvnieku, bet gan cilvēku medības. Tas būtu patiesi amorāli un piedienīgi šai slimajai kompānijai. Tas radītu asumu un spriedzi romānā. “Fazānu slepkavās” bija vairākas vecas un jaunas slepkavības un uzbrukumi, tomēr man pietrūka noslēpumainības un aizrautības. Gribu gan uzsvērt, ka šie iebildumi ir pilnīgi subjektīvi, jo manas smadzenes prasa sarežģītākas mīklas par šai romānā piedāvāto.

Kopumā interesants romāns par iedomātiem mūsu pasaules varenajiem un viņu visatļautību. Savā ziņā ļoti ticami. Tagad gaidu ceturto daļu. Pārņem viegls, patīkams satraukums iedomājoties kādu noziegumu autors pasniegs kā nākamo un kādas atbildes vai jaunus jautājumus tā varētu sniegt par Q nodaļas darbiniekiem.

Vērtējums: 3,5/5

Pāreja. Džastins Kronins

Pāreja

Zvaigzne ABC 2012. gads, 856 lpp. The Passage #1

Viss sākas ar Bolīvijas džungļos atrastu vīrusu, amorālu ASV militāristu un bēdu mākta zinātnieka vēlmi patēlot dievus. Katram gan ir savs mērķis – militāristi plāno ar vīrusu apstrādātus cilvēkus izmantot kā neuzveicamas kaujas mašīnas, zinātnieks – izskaust visas slimības un, tēlaini izsakoties, glābt pasauli. Projekts NOASS iet pēc plāna līdz brīdim, kad 12 ar vīrusu inficētie izlaužas brīvībā. Vēl ir ar vīrusu inficētā mazā Eimija – pēdējais militāristu eksperimenta upuris un viņa ir savādāka. Sākas īsta asinspirts, armija izrādās bezspēcīga pret vampīrveidīgajiem cilvēk-monstriem. Pēc gandrīz simts gadiem aiz augsta žoga ar prožektoriem Kalifornijas kalnos dzīvo pēdējie cilvēki. Kas noticis ar pārējo Ameriku un pasauli vispār, nav īsti skaidrs. Viņi zina tikai vienu – ja izdzisīs gaismas, ar viņiem ir cauri: deviņus apēdīs, desmito pataisīs par vīrusaino.

Zobi, alkas pēc asinīm, nemirstīga vienotība ar tumsu – ja nu tā nebija fantāzija, bet gan dziļi cilvēkā apslēptas atmiņas vai pat instinkti, sajūtas, kas pirms veselas mūžības tikušas iegravētas DNS, kāds tumšs spēks, kas paslēpts cilvēkā-dzīvniekā? Un ja nu šo spēku var aktivizēt, uzlabot, pakļaut kontrolei?

Tas, ko es tikko aprakstīju, ir tikai sākums. Rakstīt vairāk jau nozīmētu pamatīgu spoilerošanu. Vienīgi laikam jābrīdina – šai vampīrsāgā vampīri nav nekādi smukie un romantiskie varoņi. Jūs gaida asinskāri, nežēlīgi, pretīgi briesmoņi.

Nav īsti pareizi teikt, ka notikumi attīstās salīdzinoši lēni. Drīzāk stāstījums ir pamatīgs, no vairākiem skatu punktiem: kā īpašais aģents Volgāsts sameklē eksperimenta subjektus un mēģina rūpēties par Eimiju, ko domā 4. līmeņa apsargs, māsas Leisijas satikšanās ar Eimiju u.c. personāžu piedzīvotais pirms apokalipses. Tad vēlāk mēs notikumus skatām Pītera acīm un varam lasīt Sāras dienasgrāmatu. Personāžu un informācijas ir tik daudz, ka sākumā var apjukt. Par dažiem tiek pastāstīts vairāk, par dažiem gandrīz nekas. Autors neko daudz nepaskaidro nezinošajam lasītājam; jālasa uzmanīgi, lai visu saprastu. Tā ir to cilvēku dzīve un atmiņas. Viņi taču nesāktu sev paskaidrot to, kas viņiem zināms. Tāpat viņi nevar saprast un paskaidrot to, kas pašiem nav zināms un saprotams. Tas liek domāt un analizēt, un tieši tas man patika. Teiksim, par tiem cilvēkiem, kuriem vajadzētu būt mirušiem, bet tie atkal uzrodas: manuprāt, tas jau laicīgi vedina domāt, ka ar vampīriem viss nav tik vienkārši kā sākumā šķiet un, ka kolonijā mītošiem pēdējiem cilvēkiem varbūt ir maldīgi uzskati par aiz žoga esošo pasauli.

“Pārejas” ideja nav nekas jauns – militāristi, baismīgs vīruss, apokalipse, saujiņa izdzīvojušo, cīņa ar monstriem. Patiesībā nekas tāds, kas mani īpaši aizrautu, tomēr man ļoti, ļoti, ļoti patika. Manuprāt, autors darījis pareizi, parādot laiku pirms, un laiku 90 -100 gadus pēc. Ja tiktu rakstīts kā vīrusainie plosās pa pilsētām un cilvēki mēģina cīnīties, vai mukt, tas būtu pavisam cits stāsts, daudz asiņaināks. Arī tagad tas ir stāsts par cīņu un izdzīvošanas mēģinājumiem, tomēr te ir vieta draudzībai, atmiņām, sevis un patiesības meklējumiem, mīlestībai, priekam un cerībām. Interesanti vērot, kā daži ir padevušies un nesaskata dzīvei jēgu, daži ir apmierināti ar dzīvi Kolonijā un neko vairāk nevēlas, bet daži citi domā, ka varbūt vēl pastāv cerība un gatavi doties nezināmajā pasaulē.

Pakļaut sevi briesmām, ja pastāv cerība, ka tas pie kaut kā novedīs, ir gluži kas cits.

Šie drosmīgie cilvēki ierauga sastingušu pasauli. Viņi pirmo reizi redz zvaigznes. Savādi iedomāties, ka zvaigznes varētu pietrūkt, vai ne? Vēl ir Eimija, Meitene no Nekurienes. Nevienam nav skaidrs, kas viņa īsti ir, tomēr viņa ir kā gaisma tumsā, kā tilts starp dzīvajiem un mirušajiem. Un vēl ir sapnis par resnu smēķējošu sievieti virtuvē, ko redz gandrīz visi….

Man personīgi bija interesanti lasīt par pamesto pasauli. Mašīnu vraki, pussagrautas ēkas, vēl ēdami konservi, vēja ģeneratori, degvielas krātuves, pusizlaupīti veikali un tā tālāk. Daļa lietu vēl ir izmantojamas, citām nākas meklēt alternatīvas vai izdomāt jaunu veidu. Piemēram, cilvēki izmanto lokus aizsardzībai un medībām. Medījamo dzīvnieku gan ir maz, jo cilvēkiem konkurenci sastāda vīrusainie. Lielākā daļa elektronikas pārvērtusies par bezjēdzīgiem krāmiem, vienīgā vērtība ir tikai elektrības nodrošināšanas iekārtām. Cilvēki dzīvo ne gluži akmens laikmetā, bet ļoti pieticīgi. Viens no lielākajiem priekiem ir atrast kārtīgus apavus. Labi ir atrast kasti ar grāmatām vai nomedīt zaķi.

Bija dažas pozitīvi pārsteidzošas vietas un dažas “kas pie velna?…” vietas, kuras te nepieminēšu, lai nebojātu lasīšanas prieku, bet visi it kā neiespējamie notikumi aprakstīti ļoti ticami un visi fakti (ja lasa uzmanīgi) ļoti labi saliekas kopā kā tāda milzīga puzzle. Tomēr ceru, ka otrajā daļā “The Twelve” Kronins pārāk neaizrausies ar pazudušo “atdzīvināšanu” – pārāk bieži atkārtots triks vairs nav interesants.

Kopumā Kronins ir radījis tādi riktīgi episku un vīrišķīgu darbu. Iespējams, ka lasot jums radīsies vēlme pierakstīt faktus un ļoti iespējams, ka pēc izlasīšanās sāksiet nepacietīgi gaidīt otro daļu. Gribas ticēt, ka “Pāreja” pie manis būtu nonākusi arī bez Zvaigzne ABC dotās iespējas, jo neizlasīt tādu darbu man būtu zaudējums. Man patika latviskais tulkojums, bet ja nesagaidīšu otrās daļas tulkojumu, tad lasīšu angliski. Starp citu, trešā daļa “The City of Mirrors” angliski plānota izdot 2014. gadā.

Vērtējums: 5/5