Romantika un sentiments

Nesen mani tā bija nomocījusi visa nopietnā literatūra, ka uz ātru roku veikalā paķēru grāmatu, kurai uz vāka rakstīts, ka tas ir sentimentālais franču romāns. Lai kas tas būtu, bet sižeta anotācija šķita pieņemama. Jau vēlāk, izmantojot brīvas 20 minūtes Alūksnē, ieskrēju grāmatnīcā un paķēru mīlas romānu, kas bija stipri nocenots. Abas grāmatas izrādījās katra savā veidā jaukas un izklaidējošas. Tieši tas, kas man bija vajadzīgs.

romantisks romāns, franču romānsMistera Daldrija neparastais ceļojums. Marks Levī

Kontinents 2013. gads, 370 lpp.

Grāmata – pārsteigums. Uzreiz teikšu, ka šo Marka Levī romānu izlasīju ar baudu un esmu nopirkusi vēl vienu nākamās nopietnās literatūras krīzes brīdim. Sentimentāls nozīmē sakāpinātu emocionalitāti, bet neko īsti pārmērīgu nemanīju. Nebija arī nekādu pārlieku dramatisku sižeta pavērsienu, kas bieži raksturīgi tādai vieglajai literatūrai. Ir daudz atmiņu, sevis meklējumu, bet viss viegli sagremojamās devās.

Man ļoti patika galvenie romāna tēli – smaržu izgudrotāja Alise un gleznotājs misters Daldrijs. Neuzbāzīgi, vienkārši, reāli cilvēki, katrs ar savu skumju pagātni. Bija patīkami vērot kā viņi sadraudzējas un pamazām atrod savu vietu dzīvē. Liela sižeta daļa risinās Turcijā, sniedzot ieskatu dramatiskos notikumos ap 1. pasaules kara sākuma laiku un armēņu genocīdu. Tādu īstu Turcijas smaržu, garšu un skaņu sajūtu gan autoram nav izdevies uzburt, bet fons tik un tā ir gana kolorīts.

Ar laiku nojautu, kā viss varētu atrisināties, bet tas romāna beigas man nesabojāja. Tiešām patīkami izklaidējos un atpūtos. Viss tā pa mierīgo, kas rūdītiem romantiskās literatūras lasītājiem varētu arī nepatikt, bet man bija tieši laikā. Varbūt tas ir franču šarms, kas iespiedies starp teksta rindām un mani apbūra.

Vērtējums: 3,5/5

mīlas romāns, romantisks romānsIk dienu, ik stundu. Nataša Dragniča

Zvaigzne ABC 2013. gads, 299 lpp.

Šī romāna izvēlei par labu spēlēja ne tikai cena, bet arī tas, ka autore dzimusi un augusi Horvātijā un arī romāna darbība pa daļai risinās šajā valstī. Tas, ka arī šajā romānā viens no varoņiem ir gleznotājs, ir patīkama sagadīšanās. Anotācija sola, ka šis ir neparasts mīlasstāsts, poētisks un pārlaicīgs. Tā tiešām ir. Šķiet, ka autorei ir dzejnieces dotības, jo teksts plūst un vijas skaisti, bet ne pārmērīgi, izcakināts īsos teikumos. Situācijas un pat varoņu teiktais atkārtojas cikliski. Savu odziņu piedod gan dzīve Horvātijas piekrastes pilsētiņā, gan Parīzes elpa. Nu gandrīz kā tāds skaisti dekorēts un gards eklērs. Bauda lasīt un neko nedomāt.

Diemžēl drusku par saldu un nereālu manai gaumei. Pasaka, kurā pie mazākā satricinājuma ģībstošu princi ar skūpstu modina skaista princese, kura būtu pelnījusi krietni labāku puisi pie sāniem. Mani kaitina, ka viss romāna sižets ir balstīts uz Lukas gļēvumu. Vienīgā un īstā mīlestība atrasta jau 5 gadu vecumā (šajā vietā es nemaz nebolu acis….mhm…), bet viņš to pakāš atkal un atkal, vienlaicīgi lienot zem brunčiem citām. Gan jau dzīvē tā notiek.

Tā kā tik reti lasu šāda veida literatūru, tad man ir maz piemēru ar ko salīdzināt. Ņemot vērā, ka teksts kā tāds ir baudāms un liela mīla pati par sevi skaista, kopumā es tīri labi izklaidējos un atpūtos.

Vērtējums: 3,5/5

Advertisements

Mana turku kafija. Laima Kota

Laima Kota, TurcijaDienas Grāmata 2012. gads, 218 lpp.

Nedomājot paņēmu bibliotēkā Laimas Kotas “Mana turku kafija” un tikai tad aptvēru, ka manī gruzd vēlme vairāk uzzināt par Turciju, kopš izlasīju Orhana Pamuka “Sniegu”. Domāju, ka latviešu rakstnieces dzīves iespaidi svešā zemē varētu būt gan interesanti un labi uzrakstīti, gan sniegt daudz informācijas. Tā gluži tomēr nav, bet grāmata palīdz saprast turkus ar eiropietes acīm.

Jāsaka, ka no citiem Laimas Kotas (bij. Muktupāvela) darbiem lasīju tikai “Mīla. Benjamiņa”, bet laikam nekādas iebildes pret autores izteiksmes stilu tolaik nebija. Šoreiz man ļoti acīs dūrās tāds emocionāli haotisks draudzeņu pļāpu līmenis. Man personīgi tas nepatika un nejutu nekādu vajadzību pēc autores domu atreferējuma izsaucienu līmenī. No rakstnieces gaidīju labāku valodu. Tomēr nevar aizmirst grāmatas nosaukumā minēto “mana”. Tā ir šīs grāmatas atslēga – tie ir autores pirmie iespaidi, viņas skatījums uz dzīvi Stambulā, notikumi un lietas, kas viņai tobrīd svarīgas. Tāpēc arī tik daudz papīra veltīts valodu skolas nodarbību drāmai.

Kāda tad ir Stambula un turki Laimas Kotas acīm? Laima ir samīlējusies un tas ir tā dikti mīlīgi, tikai šķiet, ka Turcija tiek skatīta caur rozā brillēm. Pieļauju, ka viņa ir laimīga tikt vaļā no ikdienas rūpēm, no mūžīgās atbildības par visu, tāpēc ir tik priecīga par Turcijā valdošo vīrieša un sievietes lomu sadalījumu. Eiropeiskā feministe var atlaist grožus un atpūsties. Intervijā Laima saka, ka jūtoties kā sultāniete.

Starp pļāpīgām klačām ir daudz sadzīvisku faktu par Stambulu un turkiem, kas ļauj mazliet iepazīt šo lepno tautu. Diemžēl rakstniece nav tik laba stāstniece un Stambulas kolorītu nesajutu. Tradīcijas, ģimenes lomas, tirgošanās, kultūra un reliģija – visa kā pa druskai, tādā līmenī, kā eiropiete to uzzina un ierauga, ieprecoties austrumnieku ģimenē. Šis ir arī noderīgs līmenis tiem, kuri dodas ceļojumā uz Turciju. Zināsiet, ka tirgū labāk nevajag apstāties un sākt pētīt preci, ja negrasāties to pirkt. Būs labāk saprotamas tējas dzeršanas tradīcijas, tradicionālie ēdieni un svētki, lakatu valkāšana. Par sociālo nodrošinājumu turkus var apskaust, bet viņu attieksme pret suņiem galīgi nesaskan ar manējo. Turki ļoti rūpējas par tuviniekiem, viņi nav individuālisti. Kāzas rīkot sanāk viss ciems. Stambula ir rietumnieciskāka, bet tik un tā galvenais ir ģimene.

Daudz kas paliek neiepazīts un būtu interesanti palasīt, ko autore par Turciju domā tagad – pēc 5 gadiem.

Vērtējums: 3/5

Sniegs. Orhans Pamuks

Turcija, grāmata par Turciju

Atēna 2009. gads, 504 lpp.

Šīs grāmatas nosaukums vairākkārt mani vilināja no bibliotēkas plauktiem līdz Santa (kura starp grāmatu blogeriem varētu būt viszinošākā par Turciju) uzdāvināja Ziemassvētkos un nolēmu lasīšanu neatlikt. Ar Orhanu Pamuku tiekos pirmo reizi, tāpēc nezināju, ko gaidīt. Domāšanu, kas atšķiras no rietumnieciskās, man dažkārt ir grūti uztvert. Arī Turcija un turki man īsti nav pazīstami. Nevaru teikt, ka pēc “Sniega” es turkus, kurdus, armēņus pazīstu un saprotu. Ar vienu grāmatu noteikti nepietiek.  Kā saka viens no karsiešiem: “Tālumā mūs neviens nespēj saprast”, tomēr mazmazītiņu ieskatu turku mentalitātē var gūt.

Sižeta centrā ir mazpazīstams turku dzejnieks Ka, kurš ierodas pierobežas pilsētā Karsā. Daudzus gadus nodzīvojis trimdā Vācijā, Karsā viņš ierodas, lai uzrakstītu Stambulas avīzei par meiteņu pašnāvībām un satiktu savu jaunības mīlestību Ipeku. Iespējams, ka viņu vada vēl kādi neskaidri motīvi, bet tos nesaprot ne Ka, ne Orhans, kurš uzraksta “Sniegu”, lai pastāstītu par sava drauga liktenīgajām trim dienām sniegā ieputinātajā Karsā. Ka satiek Ipeku, atkal iemīlas (vai domā, ka iemīlas), sniegputeņa dēļ tiek slēgta satiksme, nogriežot Karsu no pārējās pasaules, tiek uzvesta skandaloza teātra izrāde un tālāk seko vispārējs neprāts.

Romāna darbība risinās 3 dienas, es to lasīju divas nedēļas un beigās man bija sajūta, ka es kopā ar Ka, Ipeku, Lazurītu un daudziem citiem esmu ieputināta šajā nabadzīgajā turku pilsētā ar bagātīgo vēsturi. Trijās dienās notiek ārkārtīgi daudz un vienlaikus sižets rit pagalam nesteidzīgi. Ka daudz domā par savām izjūtām, varoņi risina daudz un (rietumnieka acīs) ne vienmēr sakarīgas sarunas, lielā vairumā tiek dzerta tēja un rakija, skraidīts no viena nama uz citu un apbrīnots sniegs.

Karsas gaiss ir sprādzienbīstams. Kaut viens absurds iemesls un viss aiziet pa gaisu. Nekā savādāk laikam nevar būt, ja vienuviet dzīvo turki, armēņi, kurdi, ateisti un musulmaņi, saduras tik daudzas intereses, uzskati un tradīcijas. Izlūkdienests visur salicis mikrofonus, uz ielām spiegi civilajā, policija konkurē ar militāristiem, kurdi sēž tējnīcās, gaužas par bezdarbu un plāno teroraktus. Savukārt reliģiskās skolas audzēkņiem šķiet, ka kaut kas ir jādara, tikai nav īsti skaidrs kas. Visi visu par visiem zina un tādu dzīvi uzskata par pilnīgi normālu. Visi it kā draugi, bet stukačo kā traki. Tevi piekaus un vēl laipni pateiksi paldies, jo nenogalināja. Pilnīga eksotika. Lasīju, brīnījos un šausminājos. Īpaši spilgti atmiņā iespiedās slepkavība tējnīcā par kuras lieciniekiem kļuva Ka un Ipeka. Ipeka uzreiz devās mājās, bet Ka pie viņas bijušā vīra aprunāties, jo policiju nav vērts saukt – tie tāpat zina.

Sniegam romānā ir milzīga nozīme gan fiziskā, gan simboliskā līmenī. Nepārejošs sniegputenis atgriež Karsu no pārējās valsts, padarot to uz īsu laiku par noslēgtu, autonomu pasauli un tikai tāpēc ir iespējams viss tas, kas šajā romānā notiek pilsētā. Sniegs ir Ka iedvesmas avots un sniedz viņam ilūziju par attīrīšanos, skaidrību un iespējamo laimi. Viņš pat savu dzejoļu krājumu nosauc par “Sniegu” un dzejoļus izkārto sniegpārslā, bet jums pašiem jāizlasa romāns, lai uzzinātu, kāpēc tā. Protams, Ka un viņa dzejoļi ir izdomāti, bet Pamuka izvēlētais stils pasniegt romānu kā dokumentālu vēstījumu, ko Ka draugs Orhans balsta Ka autobiogrāfiskajās piezīmēs, vietu apmeklējumā un sarunās ar notikumu aculieciniekiem, rada spēcīgu realitātes iespaidu. Līdzīgi man bija ar “Garpa pasauli”.

Diez vai es sapratu kaut pusi no tā simbolisma, ko autors ielicis tekstā. “Sniegu” varu salīdzināt ar raibu moderno gleznu pie kuras stāvi, neko nesaproti, bet kaut kas tajā gleznā ir tāds, ka nespēj acis atraut un beigās atliek vien nopūsties “nesaprotu, bet skaisti”. Iespējams, ir Karsā/Turcijā jāpiedzimst, lai līdz galam saprastu vietējo mentalitāti un islāmu.

Es tikai pamazām tieku laukā no Karsas. Neviens no varoņiem tā īsti nepatika, varbūt vienīgi Ipekas māsa, lakatu meitene Kadife, jo viņai bija stingra pārliecība par savu rīcību. Pats romāns gan mani apbūra, mulsināja un izglītoja. Iespējams, ka tulkojums no vācu valodas izdevuma, nevis oriģinālā turku, ir par pamatu tam, ka dažās rindās īsti nespēju salīmēt vārdus ar jēgu, bet tas tā. Tagad zinu, ka “sniegs” turku valodā ir “kar”. Vienu rītu skatoties uz kliedzošām vārnām, pilnīgi muļķīgi iedomājos, ka tās ir turku vārnas, kas kliedz “sniegs, sniegs”.

Vērtējums: 4/5