Mazie troļļi un Lielie plūdi. Tūve Jānsone

MuminiZvaigzne ABC 2012.g., 54 lpp., sērija “Lasītprieks”. Pirmo reizi izdota 1945.g.

Pirmā grāmata ciklā par Muminu un citiem mazajiem troļļiem. Visus trollīša Mumina piedzīvojumus ilustrē autores pašas veidoti zīmējumi.

Muminu mamma ar mazo trollīti Muminu dodas lielajā mežā meklēt sev ziemai māju. Viņiem pievienojas Mazais zvēriņš un tulpju meitene. Mežs, protams, ir briesmu pilns, bet viņi veiksmīgi tiek mežam cauri, jūras krastā satiek Hatifnatus un dodas tiem līdzi jūrā, nonāk uz salas un dodas tālāk Mumintēta meklējumos. Sākas spēcīgs lietus un plūdi. Beigu beigās pēc visādiem piedzīvojumiem viņi atrod Mumintēti, nonāk skaistā ielejā un nolemj tur apmesties uz dzīvi.

Divas labākās atziņas:

  • tumsā viss liekas briesmīgāk nekā patiesībā,
  • nav jēgas celt troksni par sīkumiem.

Pārējie Muminu piedzīvojumi lasāmi “Komēta nāk”, “Burvja cepure”, “Mumintēta memuāri”, “Bīstamā vasara”, “Trollīša ziema” u.c., kopumā 9 grāmatās par trollīšiem Muminiem.

Lasīju bērnībā un ļoti patika. Tagad lasot, teksts un notikumi šķita mazliet par vienkāršu, bet jāatceras, ka tā ir bērnu grāmata un kā tādu es to ļoti labprāt iesaku mazajiem lasītājiem. Trollīšiem Muminiem lieku 4/5.

Advertisements

Vasaras grāmata. Tūve Jānsone

Izdevis apgāds “Atēna” 2005. gadā, 154 lpp. Pirmo reizi publicēta zviedriski 1972. gadā.

Visi pazīst Tūves Jānsones (Somijas zviedru rakstniece, 1914. – 2001.) trollīšus Muminus, bet viņa ir sarakstījusi arī 10 grāmatas pieaugušajiem. “Vasaras grāmata” ir viena no tām, bet tā ir iemīļota visu paaudžu lasītājiem. Romāns ir balstīts uz autores pašas piedzīvoto. “Vasaras grāmatu” lasīju 2008. gadā, piezīmes saglabājušās skopas, tomēr atceros šo kā vienu no foršākajām grāmatām, ko togad izlasīju.

Grāmatā darbojošos personu ir maz. Gados veca māksliniece pavada vasaru uz mazas saliņas Somu līcī kopā ar savu mazmeitu Sofiju. Abas mācās pielāgoties un sadzīvot. Daudz sarunu par dzīvi un dabu, humora un dzīves gudrību. Vasarīga grāmata. Līdzīgi kā ar Reja Bredberija “Pieneņu vīnu”, tā ir interesanta gan bērniem, gan pieaugušajiem. Lasīju un vēlējos, kaut man būtu tāda vecmāmiņa uz salas.

“Kad tu mirsi?” bērns jautāja.
Un vecāmāte atbildēja: “Drīz. Bet tas uz tevi it nemaz neattiecas.”
“Kāpēc?” mazmeita vaicāja.
Vecāmāte neatbildēja, viņa izgāja uz klints un devās tālāk uz ieplaku.
“Tas ir aizliegts!” Sofija iesaucās.
Vecā nicīgi atbildēja: “Zinu. Nedz tu, nedz es nedrīkstam doties uz ieplaku, tomēr tagad mēs to darīsim, jo tavs tētis guļ un neko par to nezina.”

Par Sofijas prototipu kalpoja Tūves Jānsones krustmeita Sofija Jānsone. Savukārt vecmāmiņas prototips ir pašas autores māte Signe. Grāmatai dodu 5/5 un domāju agrāk vai vēlāk pārlasīt.