Pilsēta un pilsēta. Čaina Mjēvils

fantastika, fantāzija, jauns romāns, detektīvromānsPrometejs 2018. gads, 336 lpp.

Katru reizi, kad redzu Čainas Mjēvila vārdu, turpat netālu tekstā ir arī vārdi “dīvains” vai “dīvainā daiļliteratūra”, un tagad sāku apjaust, kāpēc tā. Tik neparastu kriminālromānu kā “Pilsēta un pilsēta” vēl nebiju lasījusi, lai gan arī “Leksikons” bija neparasts, bet savādākā veidā.

Tās pilsētas, mjā. Regulāri bija deja vu sajūta, ka šīs vietas ir zināmas, redzētas, ka tādi politiskie un ekonomiskie apstākļi ir bijuši. Viss ir tik pazīstami un tomēr tik citādi. Iedomājieties – dzīvot mazāk attīstītā pilsētā un visu laiku izlikties, ka neredzi krietni labākos dzīves apstākļus turpat degungalā otrā pilsētā. Kur mēs to esam redzējuši? Kaut kā atgādināja Dzelzs priekškaru un sadalīto Eiropu. Tomēr romāns īsti nelasās kā distopija. Ir Bešela, ir Ulkoma – divas pilsētas, kas pārklājas, un ir vēl kaut kas starp šīm pilsētām. Ierašanās vienā vai otrā tiek strikti reglamentēta, otras pilsētas neignorēšana tiek sodīta. Šāda lietu kārtība stipri apgrūtina jaunas sievietes slepkavības izmeklēšanu.

Izmeklēšanu veic pieredzējušais inspektors Tjadors Borlū, kurš nemaz negrib ķēpāties ar šo lietu, tomēr fakti šķiet aizdomīgi un instinkts dzen uz priekšu. Ir viens patīkams sīkums – Mjēvils radījis detektīva tēlu bez traģisma. Arī viņa “kolēģim” Ulkomā dzīvē viss ir kārtībā. Ja skatīsieties mini seriālu “The City and the City”, tad tur gan BBC ir padevies dažām klišejām.

Jāsaka, ka romāna atrisinājums ir loģisks, bet atbilstoši neparasts, un esmu dusmīga, ka šim stāstam nav turpinājuma. Mana vēlme gan nav saistīta ar sižetu, tur viss smuki noslēdzas. Es vienkārši esmu ziņkārīga un gribētos vairāk saprast to vietu, kur beigās nonāk inspektors Borlū.

Kā jau teicu, pilsētu iedzīvotājiem nākas izlikties, ka neredz to, kas ir otrā pilsētā. Romānā to sauc par atmanīšanu. Šī regulārā atkārtošanās par to, ko Borlū mana un ko atmana un kāpēc, ap grāmatas vidu sāka apnikt, bet es saprotu, ka savādāk nebija iespējams – tā atmanīšana ir neatņemama radītās pasaules sastāvdaļa. Vispār lasīšana gāja lēni. Nav viegli aptvert šķērssvītrojumu, izspiedes, robežlaušanu un citas vides īpatnības. (Šajā brīdī iedomājos kā romāna tulkotājs Vilis Kasims ar pieri dauza klaviatūru, mēģinot iztulkot Mjēvila radītos vārdus, jo kaut kā neškiet, ka tas bija viegli. Tulkojums ir sanācis lielisks, paldies!) Man bija sajūta, ka netieku iekšā pilsētās, bet tad Ulkomā notikumi sāka risināties straujāk un grāmatas pēdējo trešdaļu izrāvu pieklājīgā tempā.

Pēc romāna izlasīšanas palika spēcīga pēcgarša. Negaidīju, ka grāmatas fantastiskā puse tā liks iespringt smadzenēm. Patika kā Mjēvils izaicina manu iztēli, kuru jau bija pamatīgi pārsteiguši Čajkovska saprātīgie zirnekļi. Ko es varu teikt – vairāk šādu labu, izaicinošu grāmatu.

Vērtējums: 5/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.

Advertisements

Nakts sardze. Sergejs Lukjaņenko

Sergejs Lukjaņenko "Nakts sardze"

Jumava 2005. gads, 455 lpp. Дозоры #1

Ir tādas grāmatas, par kurām nekas konkrēts nav zināms, tomēr tās šķiet pazīstamas. Tā man bija ar Sergeja Lukjaņenko “Nakts sardzi”, ko pamanīju, klīstot gar bibliotēkas plauktiem. Pamanīju un nolēmu, ka pienācis laiks izlasīt. Vēlāk sāku šaubīties, tomēr iesāku un ātri aizrāvos.

Lukjaņenko raksta viegli, vienkārši un ātri lasāmi. Vide šķiet ļoti pazīstama no agrāk skatītiem mentu seriāliem un kaut kādām filmām. Līdz saproti, ka neko nesaproti, ka redzamā Maskava ir tikai viens realitātes slānis, blakus pastāv citi slāņi, kuros uzturas Citādie. Nakts sardze, Dienas sardze, mijkrēslis, magi, vilkači, vampīri, raganas. Mūžīgā cīņa starp labo un ļauno. Jau kādus 100 gadus starp Gaismas un Tumsas spēkiem ir noslēgts pamiera līgums, izstrādāti stingri noteikumi par pieļaujamo iejaukšanos otras puses darbā, lai saglabātu spēku līdzsvaru. Pārsvarā abas sardzes uzmana viena otru un pārējos Citādos, tomēr neizpaliek bez šaha gājienu cienīgām intrigām. Grāmatas beigās lasītājs kopā ar galveno varoni Antonu var sākt šaubīties, cik patiesībā labi ir gaišie, vai tiešām mērķis attaisno līdzekļus.

Antons ir mazliet dumpinieks un nav sevišķā sajūsmā par saviem operatīvā darbinieka pienākumiem, jo uzskata sevi par nepiemērotu tādam darbam un vāju magu. Vēlāk pierādās, ka tieši šī šaubīšanās ļauj viņam domāt un rīkoties savādāk, atrisināt dažas intrigas un palīdzēt nodaļas šefam plānu īstenošanā.

Grāmata sastāv no trim saistītiem stāstiem. Katram stāstam ir noteikta centrālā problēma. Pirmo divu stāstu notikumi noved pie lielās intrigas trešajā stāstā. Pārsteidzoši, ka “Nakts sardze” nebeidzas ar cliffhanger. Protams, gaismas un tumsas pretstāvēšana turpināsies mūžīgi, tomēr grāmatas notikumus var uzskatīt par noslēgtiem.

Autors neielaižas dziļos skaidrojumos. Viņš raksta, ko varoņi dara, kādi ir, pamet pa kādai Nakts sardzes vēstures druskai, bet neskaidro kā tas viss ir iespējams. Daļai cilvēku ir kādas īpašas spējas, tad viņiem jāizvēlas gaisma vai tumsa un pa lielam viss. It kā pietiek un tomēr gribas zināt vairāk. Droši vien, izlasot “Dienas sardzi” un “Mijkrēšļa sardzi”, aina “izzīmējas” precīzāka. Interesants ir spēku līdzsvara princips – izdarot ko labu, tiek dota iespēja izdarīt ko ļaunu. Jo lielāks labais darbs, jo lielāku slikto darbu drīkst paveikt tumšā puse. Trešajā stāstā Lukjaņenko sapludina un sajauc labā un ļaunā robežas – gaišo plāns neko labs neizklausās un tumšie mīl, ne tikai savtīgi izmanto.

Vai var pastāvēt labais bez ļaunā? Ja nebūs ļaunums, kā tad mēs zināsim, kas ir labs? Grāmatas vidū man zuda interese, jo sapratu, ka būtībā abu pušu cīņa ir nebeidzama, uzvara neiespējama un varbūt pat nevajadzīga. Kamdēļ turpināt lasīt šo vāveres riteni? Tomēr sižets ir interesants un, atsākot lasīt, bez piespiešanās grāmatu pabeidzu, jo, kad “Nakts sardze” iesākta, grūti atrauties.

Kopumā jāsaka, ka Lukjaņenko radījis aizraujošu urbāno fantāziju ar cilvēcīgiem varoņiem, pat, ja viņiem risināmas pilnīgi cita līmeņa problēmas.

Vērtējums: 3,5/5