Īsās atsauksmes #12

Ar šausmām pamanīju, ka man par pēdējiem gadiem ir sakrājušās daudzas neuzrakstītas grāmatu atsauksmes. Tas nozīmē tikai vienu – laiks atkal ķerties pie īsajām atsauksmēm.

fantāzijas romāns, vēstules, maģija

Apburtā šokolādes krūze. Patrīsija S. Rīda, Kerolaina Stīvermēra

Zvaigzne ABC 2009. gads, 279 lpp. Cecelia and Cate #1

Šī ir jauka, neliela grāmatiņa ar divu jaunu lēdiju saraksti par skandāliem, kas saistīti ar burvestībām 19. gs. sākuma Anglijā. Galvenās varones ir māsīcas Sesīlija un Keita. Sesīlija paliek lauku muižā, kamēr Keita tiek ievesta Londonas augstākajā sabiedrībā. Meitenes apmainās aizraujošām vēstulēm, kas no augstākās sabiedrības garlaikotās ikdienas sīkumiem ātri pievēršas aizdomīgām personām un savādiem notikumiem. Neiztikt bez noslēpumaina un suģestējoša svešinieka un pāris ļaundariem. Viss, protams, beidzas laimīgi un ārkārtīgi romantiski.

Šis romāns radies neparasti – autores uzsākušas literāru vēstuļu spēli un tā nejauši radījušas “Apburto šokolādes krūzi”. Cik tur leģendas, cik patiesības, bet iznākums ir viegls, varbūt mazliet naivs izklaides romāns, kas man gāja pie sirds stipri vairāk nekā gaidīju. Daļēji Ostinisko noskaņu dēļ (reizēm gan varones runā un uzvedas diezgan mūsdienīgi), daļēji tāpēc, ka galvenās varones ir tik dzīvelīgas un darbīgas. Daļēji arī tāpēc, ka reizēm man gribas romantiskas muļķības vēsturisku romānu izpildījumā. Esot arī turpinājums, bet latviski nav. Tā nav liela bēda, jo romānu var uztvert kā noslēgtu.

Vērtējums: 3,5/5

Giver, jauniešu romāns, distopija, filma

Devējs. Luisa Lorija

Zvaigzne ABC 2012. gads, 192 lpp. The Giver Quartet #1

Kurš gan nezina “Devēju”? Īpaši pēc tam, kad iznāca filma. Man sanāca vispirms noskatīties filmu un jāsaka, ka šī ir viena no retajām reizēm, kad varu teikt – filma ir gandrīz labāka par grāmatu.

Tātad, stāsts par ideālu, kontrolētu pasauli bez emocijām un izvēlēm. Katram cilvēkam kopienā uz mūžu iedalīta loma. Jona 12 gadu vecumā tiek izraudzīts saņemt īpašu apmācību pie Devēja. Devējs vienīgais glabā atmiņas par patiesām emocijām, ko var sniegt dzīve. Vai tiešām labāk dzīvot, katru dienu iedzerot tableti, kas notrulina jūtas un visas alkas? Tāda mierīga, bezkrāsaina dzīve sākumā var izskatīties ideāla – ne stresa, ne agresijas, – tomēr Jona grib just un seko tas, kas parasti seko šādos distopiju stāstos.

Vienkārši uzrakstīts stāsts ar spēcīgu vēstījumu par cilvēka izvēles brīvību. “Devējs” tiek uzskatīts par vienu no visu laiku ietekmīgākajiem bērnu un jauniešu literatūras darbiem. Man bija doma lasīt arī turpinājumus, bet laikam to nedarīšu, jo Jona stāsts ir pabeigts.

Vērtējums: 4/5

spāņu literatūra, romantisks romāns, Barselona

Vēja ēna. Karloss Ruiss Safons

Zvaigzne ABC 2010. gads, 526 lpp. The Cemetery of Forgotten Books #1

Romāns, ko var dēvēt par grāmatmīļu saldo ēdienu, jo tajā ir slepena bibliotēka, daudzas grāmatas, rakstnieks ar traģisku dzīvesstāstu un grāmatnīca. Stāsts sākas 1945. gada agrā rītā Barselonā, kad Daniels Sempere dodas tēvam līdzi uz Aizmirsto grāmatu kapsētu. Tur viņš atrod savādu grāmatu “Vēja ēna”, kas viņam turpmāk jāsargā. Gadiem ejot ap šo grāmatu savijas satraucoši notikumi, pamazām atklājas skumji noslēpumi un pat tiek apdraudētas dzīvības.

Romānā ir viss – noslēpumi, mīlestība, draudzība, naids, greizsirdība, spāniskas kaislības, politiskas briesmas, interesantas vēsturiskas detaļas, pakaļdzīšanās un visādi piedzīvojumi. Atmosfēra ir gotiski krāšņa, Barselonas ielas gandrīz ar kāju pēdām sataustāmas un notikumi liek asinīm satraukumā straujāk ritēt. Izlasīju dažās dienās ar lielu baudu. Man patika gan sižets (šo to uzminēju, bet ne viss bija paredzams), gan varoņi un autora stils. Tagad pat šķiet, ka varētu pārlasīt. Runā, ka turpinājumi neesot vairs tik labi.

Vērtējums: 5/5

klasika, obligātā literatūra, romantika

Džeina Eira. Šarlote Brontē

Liesma 1991. gads, 447 lpp.

Klasiskā klasika. Tik slavens romantiski vēsturiskais romāns, ka īsti vairs nav ko piebilst. Stāsts man šķita tik pazīstams, ka nākas secināt – agrā jaunībā pāris reizes jau būšu izlasījusi. Īsumā – bārene Džeina tiek izskolota labdarības skolā, pieņem guvernantes vietu Tornfīldā, iemīlas tās saimniekā misterā Ročesterā, kurš ir krietni vecāks par viņu un izrādās arī izmisīgi negodīgs. Seko traka melodrāma.

Vietām garlaikojos, bet kopumā, par spīti dažiem iebildumiem, “Džeina Eira” ir brīnišķīga lasāmviela, savam laikam drosmīga, pat feministiska, sliecas uz ārkārtēju melodramatismu, bet tas piedien gotikai. Džeina un Ročesters ir vieni no spilgtākajiem personāžiem, kādus literatūrā gadījies sastapt. Neteiktu gan, ka viņi vienmēr rīkojas saprātīgi, bet viņi ir sava laika tradīciju pārstāvji.

Vērtējums: 4/5

Advertisements

Herland. Charlotte Perkins Gilman

Pirmā publikācija 1915. gadā, grāmatā publicēts 1979.g., 176 lpp.

Trīs vīrieši pētnieki Dienvidamerikā dzird leģendu par Sieviešu zemi un pārsteidzošā kārtā to arī atrod kalnos grūti pieejamā vietā. Kalnos esošā ieleja izrādās pilnībā izolēta no pārējās pasaules vairāku gadsimtu garumā, un dažādu neveiksmīgu apstākļu rezultātā šai ielejā palikušas tikai sievietes. Par lielu pārsteigumu pētniekiem, viņi atrod ļoti sakoptu, plaukstošu vietu un labi attīstītu civilizāciju. Sākumā viņi netic, ka sievietes to visu varētu paveikt vienas, bet pamazām ir spiesti pārskatīt savus pieņēmumus par sievietēm un to lomu sabiedrībā. Caur ilgstošām un dziļām sarunām viņi iepazīst Herland un saskata savas civilizācijas trūkumus, kas agrāk viņiem šķita normāli.

“Herland” ilgu laiku aizmirsta, iespējams svarīgākā feminisma utopija, kas jebkad sarakstīta ASV. Sākumā darbs tika publicēts turpinājumos Gilman vadītajā avīzē, bet viņas uzskati un skartie jautājumi acīmredzot nebija interesanti vidējai ļaužu masai un darbs grāmatas veidā tika publicēts tikai pēc daudziem gadiem. Gilman atbalstīja feminisma idejas, tomēr ironiski, ka daļa feministu bija sašutušas par “Herland”. Viņas bija sašutušas par to trīs džeku neglaimojošajiem uzskatiem par sievietēm. Lieta tāda, ka darbu var lasīt divejādi: ar uzsvaru uz sieviešu ideālo pasauli un pārākumu pār vīriešiem, vai ar uzsvaru uz smalku satīru par vīriešu aprobežotību un atšķirībām starp dzimumiem. Ja nav humora izjūtas, tad kādai pārspīlējošai būtnei tiešām darbs var likties aizvainojošs (vismaz tā sākumdaļa).

Gilman trīs vīriešus ir radījusi ar atšķirīgiem uzskatiem, kas vēl labāk palīdz atklāt kontrastus un atšķirīgo domāšanu vīriešu un sieviešu pasaulē. Terijs ir mehāniķis, īsts mačo tips, ieraudzīju-uzvarēju tips, kurš par sievietēm nedomā augstākā līmenī kā par dzīves rotu un izklaidi. Džefs ir ārsts un botāniķis pēc profesijas, bet dzejnieks dvēselē, sievietēm pieiet ar dievināšanai līdzīgām sajūtām, Vandiks ir sociologs un no šī aspekta pieiet visam ko sastop ceļā, arī sievietes viņam lielā mērā ir tikai izpētes objekts. Džefs ir pilnīgā sajūsmā par Herland, Vandiks to uztver kā ļoti interesantu antropoloģijas projektu, bet Terijs ir nikns un vīlies, jo smuku, jaunu meiteņu vietā viņam jākontaktējas ar diezgan nenosakāma vecuma mierīgām, gudrām, aseksuālām sievietēm. Viņa vīrišķība Herland sievietes vispār neinteresē. Milzīgs trieciens Terija patmīlībai.

Herland sievietes vīriešu uztverē nelīdzinās viņiem zināmajām: praktiskas, aseksuālas, bezbailīgas (jo nav jau vīriešu, no kuriem baidīties),  mierīgas, gudras, metodiskas, ar ātru uztveri, loģiskas, ļoti mātišķas. Vīrieši bija gaidījuši dezorganizētu sabiedrību, ķīviņus un intrigas, primitīvismu, ciku caku drēbes utt, bet viņi saskaras ar pilnīgi pretējo. Sabiedrība ir organizēta līdz pēdējam sīkumam, nav ne intrigu, ne ķīviņu, ne nenovīdības, bērnus pieskata tās sievietes, kuras ir vistalantīgākās šai jomā, drēbes ir līdz perfektumam ērtas, nekādu ārēju sievišķības pazīmju. Protams, pilnīgā nesievišķība ir liels trieciens vīriešiem un viņi to daudz apspriež. Džefs saka, ka ar gariem matiem viņas būtu daudz sievišķīgākas: we are so convinced that the long hair “belongs” to a woman. Terijam savukārt sievišķīga liekas adīšana. Džefs gan iebilst, ka skotu aitkopji arī ada… Un vispār “woman” in the abstract is young, and, we assume, charming. Viens no smieklīgākajiem argumentiem par dzimumu atšķirībām izskanēja no Terija mutes:

“They don`t kill birds, and apparently they do kill cats,” Terry declared. “MUST be men here.”

Pēc daudzām sarunām beigās tiek nonākts līdz domai, ka sievišķība ir tāda kā mākslīgi radīta parādība speciāli vīriešu ērtībai.

You see, with us, women are kept as different as possible and as feminine as possible. We men have our own world, with only men in it; we get tired of our ultra-maleness and turn gladly to the ultra-femaleness.

Ja vīriešu nav, šī “virskārta” pazūd un sievietes var būt vienkārši cilvēki. Tā kā Vandiks ir visanalītiskāk noskaņotais un mierīgākais no visiem trim, tad Herland sievietes viņu vairāk uzskata kā sev līdzīgu – par cilvēku: But surely there are characteristics enough which belong to People, aren`t there?.

Grāmatas lielākā daļa paiet sarunās salīdzinot abas pasaules. Caur šīm sarunām ļoti labi atklājas vīriešu pārvaldītās sabiedrības ačgārnības: neiecietība, bads, slimības, trūkums, nesaimnieciskums u.c. kļūdas. Tomēr arī sieviešu pasaule nav ideāla – viņas ir sasniegušas milzīgu progresu, uzbūvējušas ideālu “bērnistabu”, bet tālāk ko? Lai gan sievietes bioloģiski izmainījušās tā, ka reprodukcijai nav nepieciešams otrs dzimums un viss ir ideāli, viņas tomēr grib atjaunot divu dzimumu sabiedrību. Gribas jautāt – kāda velna pēc, ja viss ir labi? Iespējams, ka taisnība šai gadījumā ir Terijam:

“Life is a struggle, has to be,” he insisted. “If there is no struggle, there is no life – that`s all.”

Kad viss ir sasniegts, attīstība apstājas, nav vairs mērķa uz ko tiekties. Katram dzīvē vajag mērķi, vai ne? Vai nu Gilman gribēja parādīt, ka Herland ir sasniegusi attīstības griestus un atliek “mainīties vai mirt”, vai arī viņa smalki pasmējās par sievietēm, kuras tomēr nespēj iztikt bez vīriešiem.

Stāsta pirmā puse, kur vīrieši dalās savos uzskatos par sievietēm un pēc tam ir šokā, ka Herland ir pilnīgi savādāka kā viņi iedomājušies, bija interesantākā. Uzjautrinājos. Otra puse, kur sievietes stāsta par savu pasauli un uzskatiem un viss sāk vilkt uz pamācību pusi , un vīrieši pamazām aizvien mazāk grib lielīties ar savu pasauli vairs nav tik aizraujoša. Tā pamācīšana un moralizēšana bija drusku par daudz, lai gan idejas par bērnu audzināšanu bija lasīšanas vērtas. Izskatās, ka šai jautājumā Gilman iespaidojusies no Montesori idejām par bērnu spēlēm un izglītošanu.

Vērtējums: 3,5/5. Katrā ziņā interesants darbs, iesaku izlasīt. “Herland” ir arī turpinājums, kurā Terijs atgriežas ASV un viņam līdzi dodas Vandiks ar savu sievu Eladoru. Domāju, ka Eladora varētu būt pamatīgā šokā no vīriešu “ideālās” pasaules.

 

FaSciFi septītā lekcija: Burroughs & Gilman

Septītā lekcija bija veltīta diviem pulp-fiction aizsācējiem un amerikāņiem: Edgar Rice Burroughs (1875 – 1950) “A Princess of Mars” (1912) un Charlotte Perkins Gilman (1860 – 1935) “Herland” (1915).

Pulp-fiction – plāni, uz prasta papīra iespiesti literārie darbi, daļa no avīzes, tāpēc publicēja pa nodaļām. Piedzīvojumi, mīlasstāsti, vardarbība, vienkāršs teksts, stereotipi. Paredzēti lasīšanai un pēc tam izmešanai. Sasniedza plašu lasītāju loku ar viduvēju intelekta līmeni. Šī nianse izskaidro Burroughs panākumus un Gilman neveiksmi. Gilman bija sociālā aktīviste, izdeva pati savu avīzi, kur daudz rakstīja par sabiedrības problēmām. Viņas “Herland” netika publicēta grāmatas formātā gadiem ilgi, jo nebija intereses un pieprasījuma – pārāk intelektuāla literatūra pulp-fiction patērētājam. Savukārt Burroughs ar 11 grāmatām par Barsoom un Tarzānu kļuva bagāts.

Svarīgākais no profesora stāstītā:

  • “A Princess of Mars” ir power fantasy, vīriešu idejas, militārisms, spēks, bet “Herland” – politiska utopija, sieviešu idejas, mātes stāvoklis, gudrība
  • power fantasy – literārs darbs, kurā lasītājs var identificēties ar noteiktu tēlu un vērot kā šis tēls atrisina visādas problēmas
  • Džons Kārters ir vesterna varonis – plašā nepazīstamā teritorijā vientuļš varonis saskaras ar lielākas grupas konfliktu un atrisina to; bez tam viņam neveicas uz Zemes, toties viņš gūst panākumus uz Marsa —> amerikāņu sapnis, tāpēc Burroughs darbi kļuva tik populāri
  • Gilman`s “The Yellow Wallpaper” īsais stāsts tiek uzskatīts par vienu no svarīgākajiem amerikāņu feminisma tekstiem
  • Gilman bija neparasta personība, viņa dzīvoja pēc “Herland” aprakstītajām idejām; uzskatīja, ka īsta utopija nav iespējama ar vīriešu nomācošo klātbūtni.
  • abi darbi saistās ar izpētes un valodas lietojuma tradīcijām: izpēti parasti veic vīrieši un tā ir saistīta ar attīstību, eiropieši savas valodas uzspiež visiem pārējiem, tomēr ideālā variantā pētniekiem/viesiem jāmācās apmeklēto vietu valodas.
  • varoņiem var piemist vai tie izmanto dažāda veida varu un sižets atklāj šo spēku funkcionēšanu.

Tā kā abi darbi būtībā ir utopiski, tad apskatījām šo jēdzienu un virzienu literatūrā. Utopija ir viens no zinātniskās fantastikas galvenajiem virzieniem, savukārt distopija – utopijas veids. Vienkārši runājot – utopijā viss ir ideāli un rožaini, bet distopijā otrādi – var būt ideāla valsts pārvalde, bet tā būs represīva utml.

Galvenās problēmas utopijas darbos:

  1. utopija vai distopija
  2. autoritāra vai anti-autoritāra pasaule
  3. pasaule: ekstrapolēta no mūsu sabiedrības vai esošo pasaules kārtību atceļoša
  4. tehnoloģiska vai anti-tehnoloģiska pasaule

Skatoties uz kādiem līdzekļiem cilvēki balstās, lai izdzīvotu, utopijas var sadalīt 4 vēsturiskos virzienos:

  1. Senā pasaule – ekonomika balstās uz vergu darbu
  2. Kristiešu renesanse – komūnas idejas, brāļi un māsas, darba dalīšana, kopīpašums, komunisma/sociālisma idejas, nav konkurence
  3. 19. gs. – tehnoloģijām ir izšķirošā loma, lai padarītu dzīvi labāku
  4. Pēc industriālās revolūcijas – roboti, mākslīgais intelekts, mašīnas valda pār pasauli

Galvenie jautājumi, uz kuriem cenšas atbildēt utopijas un arī šai lekcijā apskatītie darbi: vai mēs mainam sabiedrību jeb sabiedrība maina mūs? cilvēki ir slikti vai labi? vai tiešām mums ir vajadzīga laime?