Mazā hygge grāmata. Meiks Vikings

Mazā hygge grāmataZvaigzne ABC 2017. gads, 288 lpp.

Šķiet, ka šī mīlīgā grāmata tagad ir daudziem. Es uz šo grāmatu metu acis kopš 2017. gada grāmatu izstādes. Likās tāda ārkārtīgi mājīga un skaista. Tagad varu teikt, ka “Mazā hygge grāmata” tāda tiešām ir. No grāmatas lapām strāvo siltums un labsajūta, jo dāņi omulības un laimes sajūtas pilnas atmosfēras radīšanu ir pacēluši kulta statusā.

Man šī grāmata šķita ideāla lasāmviela gada tumšākajās dienās.  Paši dāņi par omulīgāko laiku uzskata tieši rudeni un ziemu, jo vēl lielāku labsajūtu par sēdēšanu ar draugiem pie kamīna, rada tikai sēdēšana ar draugiem pie kamīna, kad ārā plosās sniega vētra.

Meiks Vikings (tas tiešām ir īsts dāņu uzvārds?) strādā Kopenhāgenas Laimes pētniecības institūtā. Tā kā Dānija regulāri ir laimīgāko valstu topa augšgalā un dāņi gandrīz katrā teikumā iepin kaut ko ar hygge saistītu, tad viņš ņēmās izpētīt, ko īsti hygge nozīmē un kā savu dzīvi laimīgāku var padarīt arī citi. Protams, nebūs tā, ka kļūstot par kaislīgiem hygge principu īstenotājiem savā dzīvē, jūs viennozīmīgi būsiet laimīgi, tomēr sevis lutināšana un tikšanās ar draugiem noteikti nāks par labu emocionālajai veselībai.

Kā dāņi panāk labsajūtu? Īsumā: ļoti daudz sveču un saldumu; kopīga ēst gatavošana; mazas draugu kopas; viss, kas rada komfortu; klusinātas gaismas pārdomātās vietās. Paši par sevi šie elementi nav nekas jauns, nezināms vai unikāls tikai dāņiem. Toties dāņi ir tie, kas no šiem elementiem ir radījuši labsajūtas formulu, dzīvesstilu, ko viņi apzināti piekopj ikdienā.

Būtu maldinoši iedomāties, ka tikai hygge spēj padarīt kādu valsti vai tautu laimīgu. Ļoti svarīgas ir valsts rūpes par labklājības līmeņa celšanu, un Dānijā šajā sakarā tiek darīts ļoti daudz. Arī pārējās skandināvu valstīs ir līdzīgs labklājības līmenis, tomēr tieši hygge ļauj Dānijai atrasties priekšgalā. Tā uzskata Laimes pētniecības institūta darbinieki.

Grāmatā izmantotie zinātniskā pētījuma rezultāti un viegla humora caurstrāvoti padomi labsajūtas radīšanā rada vienlaikus izglītojošu un izklaidējošu saturu, ko papildina fotogrāfijas un ilustrācijas. Šo grāmatu var droši pāršķirstīt kopā ar draugiem pie kafijas krūzes. Varēsiet kopīgi pabrīnīties, cik kg sveču dāņi nodedzina gada laikā. Man patika “Mazā hygge grāmata”, jo tā mudina apzināti radīt ap sevi patīkamus apstākļus un atgādina, cik viegli to var izdarīt. Un galu galā – grāmata ir vienkārši skaista.

Vērtējums: 4/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.

Advertisements

Īsās atsauksmes #10

Šīs būs pārsvarā pavisam īsas atsauksmes. Kārtējo reizi gāju cauri savam grāmatplauktam, lai atbrīvotu vietu un atklāju dažas izlasītas grāmatas, par kurām neesmu uzrakstījusi. Tad papētīju izlasīto grāmatu sarakstu un atklāju vēl daudzas tādas sākot no 2011. gada. Tipiski man. Tad nu sākam.

Hush, Hush

Hush, Hush. Becca Fitzpatrick

Simon & Schuster BFYR 2009, 391 lpp. Hush, Hush #1

Šo jauniešu fantāzijas romānu pieminēju pie sērijām, kuras neturpināšu. Izlasīju 2011. gadā. Tipisks jauniešu fantāzijas mīlas stāsts ar naivu, neveiklu meiteni un noslēpumainu puisi. Šoreiz puiša lomā ir lecīgs, roķīgs kritušais eņģelis. Tur bija kaut kāds konflikts starp eņģeļiem, bet neko sīkāk vairs neatceros. Bija izklaidējoši. Daļa sižeta un dialogu šķita kā nosperti no “Krēslas”.

Vērtējums: 3/5

2011. gadā kārtējo reizi izlasīju Lūsijas Modas Montgomerijas “Zilo pili”, bet tā ir viena no manām mīļākajām grāmatām un pelnījusi manu sajūsmu vismaz 500 vārdu garumā, tāpēc par to būs atsevišķs raksts. Šo grāmatu vēlreiz izlasīju arī 2013. gadā. Vēl divi parādi no 2013. gada ir “Vējiem līdzi” un “Among Others”.

Among Others. Jo Walton

Among Others. Jo Walton

Tor Books 2011, 304 lpp.

Šis romāns man ļoti, ļoti patika. Tik ļoti, ka nevarēju saņemties neko uzrakstīt. Stāsts par vientuļu meiteni ar bagātu iztēli, kura mīl lasīt fantastikas/fantāzijas grāmatas. Ai, tur bija tik daudz kā vairākos slāņos. Pieaugšana, vientulība, sāpes, draudzība, nesaskaņas ar pieaugušajiem un vienaudžiem, grāmatas un fejas. Oda 1980. gadu fantastikas romāniem un grāmatu dziedinošajam spēkam.

Vērtējums: 5/5. Spīganai un Sibillai par šo romānu ir plašākas atsauksmes.

 

Vējiem līdzi. Margareta Mičela

Vējiem līdzi. Margareta Mičela

Liesma 1991. gads, 462+483 lpp.

Šī ir manas mammas grāmatu kaislība un droši vien daudzām mammām bija līdzīgi. Tagad viņas eksemplārs (romāns divās grāmatās) stāv manā plauktā. O, es pilnīgi saprotu daudzu sieviešu sajūsmu. Drosmīgā, neatlaidīgā, spridzīgā Skārleta O`Hāra ir apbrīnas vērta pat tad, kad sastrādā dažas muļķības. ASV dienvidi, kokvilnas plantācijas, pilsoņu karš un pāri visam mīlestība.

Vērtējums: 5/5. Lieliska ir arī 1939. gada filma “Gone with the Wind” ar Vivjenu Lī un Klārku Geiblu galvenajās lomās. Uzjautrinošs fakts – Vivjena nav varējusi ciest Klārku, viņam smirdējusi mute.

Ar 2014. gadu ir baigi slikti, esmu pamatīgi slinkojusi ar rakstīšanu. Par dažām gribu uzrakstīt plašāk, tāpēc par tām kaut kad vēlāk.

30071

The Walking Dead. Book 1 – 3. Robert Kirkman

Image Comics 2004 – 2007, 304+304+304 lpp. The Walking Dead #1 – 36

2014. gadā man bija zombiju fāze, tāpēc iekritu “The Walking Dead” komiksā. Paspēju izraut pirmos trīs krājumus, pirms sašķebināja. Komiksa melnbaltais izpildījums un arī zīmēšanas stils man patika, patika arī sižets, pamatīga spriedze, komplicēti varoņi, bet apnika zombiji. Cik gan ilgi var skatīties uz pretīga paskata, agresīviem staigājošiem miroņiem?

Vērtējums: 5/5. Vairāk gan neturpināšu.

 

12294652

My Life Next Door. Huntley Fitzpatrick 

Dial Books For Young Readers 2012, 394 lpp. My Life Next Door #1

Feins un viegls jauniešu contemporary romāns par attiecībām ģimenē un pirmo mīlestību. Pat nešķita pārāk klišejisks, vai vāji uzrakstīts. Ļoti piemērots vasarai.

Vērtējums: 5/5.

 
 
 
 
 
6936382

Anna and the French Kiss. Stephanie Perkins

Dutton Juvenile 2010, 372 lpp. Anna and the French Kiss #1

Vēl viens no tās vasaras romāniem, arī viegls, romantisks un par pirmo mīlestību. Beigās drusku par saldu. Īpašais – galvenā varone ir apmaiņas studente Parīzē.

Vērtējums: 4,5/5. Izskatās, ka sēriju neturpināšu, jo pārējās grāmatas ir par citiem varoņiem.

 
 
 
20929886

The Big Set. Ilze Powell

Self published 2014, 206 lpp. Elize Lapsene Series #1

Cik atceros, šis bija ASV dzīvojošas latvietes debijas romāns. Chick-lit visā tās spozmē. Salda košļene un nekas vairāk. Atgādināja “Sekss un lielpilsēta” fantāzijas. Galvenajai varonei muļķīgs uzvārds.

Vērtējums: 3/5. Otro daļu nelasīšu.

 
 
 
 
Rons Adners "Skaties plašāk"

Skaties plašāk. Rons Adners

Jumava 2013. gads, 272 lpp.

Bāc, es vairs neatceros, ko lasīju un ko domāju. Atceros tikai, ka šī bija par ekonomiku, biznesa izaugsmi, inovācijām utml. Lasot bija interesanti, šo to ļāva saprast un uzzināt.

Toreiz ieliku vērtējumu 3,5/5.

 
 
 
 
20910157

Yes Please. Amy Poehler

Dey St. 2014, 329 lpp.

Ignorēju amerikāņu komiķus un daudzos komēdijseriālus, tāpēc Eimijas vārds man neko neizteica, tomēr salasījos labas atsauksmes un nenožēloju. Šī bija ļoti forša autobiogrāfiska papļāpāšana par dzīvi, humoru, filmēšanos un visu pa vidam. Atšķirībā no Elenas Dedženeresas izmisīgā sarkasma, “Yes Please” man tiešām lika smieties un raisīja simpātijas pret autori.

Vērtējums: 4/5. Audiogrāmata esot vēl labāka, jo to Eimija lasa pati.

 
S. J.J. Abrams

S. J.J.Abrams, Doug Dorst

Mulholland Books 2013, 456 lpp.

Skaidrs, ka nepienāks tāds brīdis, kad spēšu pienācīgi izteikties par šo fantastisko, sarežģīto romānu tik neparastā izpildījumā (lasītāju piezīmes lappušu malās, papildus materiāli starp lappusēm). Romāns norāva man jumtu un dažas epizodes satricināja līdz dvēseles dziļumiem. Domāju, ka aizšūtās mutes man rādīsies murgos, tomēr tā nenotika. Šis ir romāns, kas palicis ar mani kā rēta.

Vērtējums: 5/5. Ejiet, palasiet Asmodeus sakarīgo atsauksmi.

 

Uz tik pacilājošas nots beigšu savu garo parādu atskaiti. Paldies tiem, kuri izturēja līdz beigām.

 

Saruna suņu valodā. Džena Fennela

Džena Fennela "Saruna suņu valodā"

Zvaigzne ABC 2014. gads, 224 lpp.

No sākuma domāju veidot vienu rakstu par vairākām ar suņu audzināšanu saistītām grāmatām, bet Fennelas darbs uzprasījās pēc plašāka izklāsta. Grāmatas autore izstrādājusi savu suņu audzināšanas metodi, iespaidojoties no zirgu “vārdotāja” Montija Robertsa un dokumentālajām filmām par vilkiem, un šajā grāmatā dalās pieredzē kā viņa līdz savai atklāsmei nonākusi, kā pāraudzinājusi savu diezgan nevaldāmo suņu baru un pēc tam vēl daudzus citus suņus, kuru saimnieki lūguši palīdzību.

Ķeršos uzreiz vērsim pie ragiem. Man nav pamata apstrīdēt viņas metodes, it īpaši, ja tās tiešām palīdzējušas tik daudziem kā viņa stāsta, tomēr nav prātīgi akli ticēt visam, ko raksta cilvēks bez attiecīgās jomas izglītības un bez atsaukšanās uz pārbaudāmiem faktiem. Nav nekādas vainas pieredzei un intuīcijai, es arī uz tām paļaujos daudzās situācijās, tāpēc atļaušos tāpat kā Fennela balstīties šajos subjektīvajos faktoros un teikt, ka visi suņi nav vienādi un viņas audzināšanas metodes strādā, bet ne gluži to iemeslu dēļ kā viņa domā. Citējot Benu Goldeikru, “viss ir mazliet sarežģītāk”. Protams, ir pamatiezīmes, kas vienādas visiem (tāpat kā cilvēkiem), bet ir arī tik daudz atšķirīgā raksturos un uzvedībā. Bet tas tā, krietni svarīgāk ir tas, ka, manuprāt, viņa jauc paklausību ar dominēšanu, līdz ar to teorija ir greiza. Varbūt, ka tā cilvēkam ir vieglāk domāt un saņemt sevi rokās elementāras pieklājības iemācīšanai sunim, jo mums taču patīk valdīt, vai ne?

Fennela savu Draudzīgās saiknes metodi balsta uz pieņēmumu, ka saimniekam jāieņem dominējošā līdera pozīcija, citādi to ieņem suns un seko visādas problēmas – lēkšana augšā, pārmērīga uzmanības pieprasīšana, pavadas vilkšana, bēgšana, pat agresivitāte un mājas ārdīšana. Tas viss tāpēc, ka suns ieņēmis bara vadoņa pozīciju un tas viņam sagādā stresu, jo visu laiku jāpieskata saimnieks. Varbūt viņai ir taisnība, varbūt arī ne. Viens gan skaidrs – neaudzināts suns ir kā nagla pakaļā saimniekam un var sagādāt problēmas arī apkārtējiem cilvēkiem. Problēma tātad skaidra. Kā risināt? Jākļūst par līderi savam sunim. Pirmais solis – satiekot suni, tas pirmās 5 minūtes ir pilnībā jāignorē. Uzmanību var pievērst tikai tad, kad suns ir nomierinājies. Tālāk seko vēl vairāki soļi, kurus es te tuvāk neapskatīšu. Lasot autores pieredzi, tas liekas vienkārši elementāri. Viņa ienāk mājās pie cilvēkiem, kuri viņu paaicinājuši tikt galā ar savu suni, viņa uzreiz parāda, ka līdere ir viņa, paiet 5 – 30 minūtes un suns viņai klausa kā jēriņš. Sameklēju vienu video, kur viņa kāda TV raidījuma ietvaros ierodas mājās pie neaudzinātu suņu bara. Iespaidīgi, kā suņi nomierinājās, tomēr par cik % var uzticēties televīzijai?

Gadās arī stūrgalvīgāki eksemplāri, bet konsekventi rīkojoties, saimnieki apmēram dažu dienu līdz 2 nedēļu laikā varot tikt pie laimīga un labi audzināta suņa. Mums mājās sagaidīšana īsti nav problēma, tāpēc neredzu jēgu savu mīluli ignorēt 5 minūtes, kad viņš priecīgi sagaida mani mājās un pienes savu mīļāko mantiņu (kas, starp citu, arī esot suņa līdera izpausme, I kid you not). Tomēr, nenoliedzami, ignorēšana palīdz reizēs, kad suns pārāk aizraujas, vai viņa uzmanība nav konkrētajā brīdī vēlama.

Runājot par autores piesaukto alfa vilku mītu, jāmin “Dog Sense” autora John W.S. Bradshaw teiktais, ka šodienas vilki ir to seno vilku pēcteči, kuri izvēlējās nedzīvot kopā ar cilvēkiem un šodienas suns no vilka ir tālu. Būtībā sanāk, ka Fennelas teorija ir vēlamā uzdošana par esošo. Viņa labi saredz sekas un saprot, kā tās novērst, tikai izdara nepareizus secinājumus. Toties viņas padomi labi audzina dumjus suņu saimniekus. Bradshaw savu grāmatu balsta uz dažādiem pētījumiem par suņu psiholoģiju un izcelsmes vēsturi, plānoju to drīzumā lasīt.

Autore mīl suņus un rīkojas pēc savas labākās saprašanas, tāpēc grāmata nav zemē metama. Pats pozitīvākais ir tas, ka viņas metode ir pozitīva, pat ja man izrauj sirdi tā 5 minūšu ignorēšana. Cik nojaušu no rakāšanās internetā, viņas padomus ir pārņēmuši vai daļēji adaptējuši arī citi suņu “vārdotāji”. Iespējams, ir vērts “Sarunai suņu valodā” pievērst uzmanību, ja nestrādā citas pozitīvās audzināšanas metodes.

Kāpēc pievērsos šīs grāmatas lasīšanai? Pirmkārt, gribu labāk saprast savu suni. Ar spēcīga un aktīva drauga iegūšanu aktuāls kļuvis jautājums, kas notiek viņa prātā un kā mums vēl labāk saprasties. Otrkārt, paklausības lietas. Pa lielam viss ir labi, viņs ir ļoti saprātīgs, bet mīlulim jāmācās savaldīt emocijas un nevilkt pavadu. Viss tik interesants, viss tik aizraujošs! Ja suns pieaudzis svērs pusi no manis, tas kļūst īpaši aktuāli. Droši vien jau sapratāt, ka esmu skeptiski noskaņota un akli nesekošu autores padomiem, bet šo to izmantošu gan. Esmu atradusi dažus citus noderīgus video, kuru ieteikumus izmantojam jau nedēļu un ir rezultāti. Nu jā. Ja kāds tiešām pēc Fennelas metodes ir apmācījis savu četrkājaino draugu, es ļoti labprāt uzzinātu par jūsu pieredzi. Tāpat es labprāt uzzinātu jūsu domas un ieteikumus par suņu apmācību ārpus kinologu organizētām suņu apmācības skolām, respektīvi, ikdienas mājapmācību.

Vērtējums: 3/5

Sliktā zinātne. Bens Goldeikrs

Bens Goldeikrs "Sliktā zinātne"

Zvaigzne ABC 2016. gads, 352 lpp.

Interesanti, cik daudzi no tiem, kuri iegādājās “Slikto zinātni”, uzķērās uz nosaukuma, bez anotācijas izlasīšanas, sajūsmā, ka beidzot tiek atmaskota sliktā oficiālā medicīna un (no tā izrietošs secinājums) pastāstīts par alternatīvās medicīnas bezgalīgajām dziedināšanas iespējām? Ja šie cilvēki pēc pirmās vilšanās turpinātu lasīt, viņi uzzinātu daudz pārsteidzošu un nesaudzīgu faktu par to, kā mūs muļķo gan alternatīvās medicīnas darboņi, gan lielās farmācijas kompānijas un dažs labs oficiālās medicīnas pārstāvis.

“Sliktā zinātne” stāsta par to kā sabiedrībai tiek klāstīti kļūdainos vai pat neesošos pētījumos un sagrozītos pierādījumos balstīti secinājumi par veselību un uzturu. Dažkārt tas notiek neapzināti, jo cilvēki vēlas saskatīt to, ko vēlas un kam tic, vai arī vienkārši nepareizi saprot/vispār nesaprot iegūtos pētījuma datus. Tomēr bieži tas tiek darīts apzināti. Nauda nesmird, kā vēsta tautas gudrība. Ūdeni uz muļķības dzirnavām ļoti skaisti lej plašsaziņas līdzekļi, kuri alkst sensācijas, viņiem visu laiku jāziņo kas jauns, bet medicīnā pagājis lielo atklājumu laiks. Tad nu no kāda pētījuma tiek paķerta hipotēze, nevis secinājumi, vai arī tīši vai netīši pārprasti dati un pasaulē aiziet kārtējās blēņas. Piekrītu autoram, ka lielā mērā pie “zinātnisku” muļķību popularitātes un zinātnes noniecināšanas ir vainojama humanitārā izglītība, kas neļauj pietiekoši pārzināt pat salīdzinoši vienkāršus dabaszinātņu procesus. Tāpēc ir viegli noticēt tādām aplamībām kā ieteikumam ēst spinātus un tumši zaļos augus, jo tajos ir vairāk hlorofila un tātad daudz skābekļa, kas no mūsu kuņģa nonāks asinīs (šī sensacionālā atklājuma autore ir PhDr. Džiljena Makīta, es tikai pārstāstu).

Autors pārdomāti, izvērsti, pamatoti un ironiski analizē placebo, homeopātiju, dažus slavenākos Lielbritānijas “speciālistus”, vairākus zāļu un vitamīnu skandālus, un citas aizraujošas tēmas. Tāpat viņš pastāsta kā masu mediji un uztura konsultanti (nejaukt ar oficiāli atzītu izglītību ieguvušiem uztura speciālistiem) veicina muļķību izplatību un masu histēriju, kā apzināti vai neapzināti tiek sagrozīta statistika un kā atšķirt labu pētījumu no slikta. Būtībā – kā neticēt visam ko dzirdi vai redzi un kā atšķirt melus no patiesības. Sekojot autora padomam, vajadzētu kritiski pieiet arī viņa teiktajam. Man viņa teiktais šķiet loģisks, grāmata apstiprināja ar faktiem to, kur man līdz šim faktu trūka un beigās ir miljons atsauču, ja kāds grib rakņāties dziļāk. Domāju, ka epidemioloģijas pētniekam Benam Goldeikram var ticēt, viņš neslēpjas aiz tukšām frāzēm.

Attiecībā uz kritiku man ir divas piezīmes. Pirmā – personīga. Vēlos teikt, ka uz grāmatas beigām autors sāka mani pazaudēt – par daudz faktu smadzenēm, tāpēc iesaku grāmatu lasīt lēnām, nesteidzīgi, paralēli lasot ko vieglu un izklaidējošu. (To saka cilvēks ar humanitāro izglītību, eksaktā novirziena beidzējiem, visticamāk, šādu problēmu nebūs.) Otrā – mazāk personīga. Vietām autors tik daudz skaidro, atrunā visas konkrētā gadījuma nianses, atkārto savus uzskatus vai teoriju, ka tas sāk kļūt apnicīgi. Daļēji noteikti autors tā dara, lai kādam būtu mazāk iespēju viņu pārprast un iesūdzēt tiesā. Katrs iztirzātais piemērs kalpo nodaļas pamattēmas izskaidrošanai, tāpēc ar saturu viss kārtībā. Šajā brīdī arī laiks uzlielīt Viļa Kasima teicamo tulkojumu – nemanīju ne kokainas teikumu konstrukcijas, ne aizraušanos ar netulkotiem terminiem, ar ko mēdz sirgt latviski tulkotā populārzinātniskā literatūra.

Visskumjāk pēc grāmatas izlasīšanas ir apzināties, ka pārāk bieži “zinātnieki atklājuši” vai “pētījumā noskaidrots” ir pilnīgas muļķības vai vismaz puspatiesība. Nemaz nesāksim runāt par pašpasludinātu speciālistu ieteikumiem, labi? Man, kā cilvēkam bez grāda dabaszinātnēs, ir jāpavada daudz laika, lai saprastu, vai tiešām A palīdz pret B, kā tiek rakstīts presē, jo nekam vairs īsti nevar ticēt. Man šī laika nav, atliek vien paļauties uz savu veselo saprātu, iedziļināties tajā, kas patiešām svarīgs un nelaist tālāk blēņu stāstus. Tāpēc silti iesaku “Slikto zinātni”. Tā ir vērtīga (ne vienmēr viegli lasāma) lasāmviela ikvienam par muļķībām, ko mums baro pašpasludināti uztura speciālisti, krūmu dakteri, intuīcijā balstītu pierādījumu piekritēji, negodīgi farmācijas uzņēmumi un plašsaziņas līdzekļi. Īsumā – viss ir slikti, bet pēc šīs grāmatas izlasīšanas vismaz spēsiet noteikt, kāpēc ir slikti.

Vērtējums: 4,5/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.

Ieraduma spēks. Čārlzs Duhigs

Ieraduma spēksZvaigzne ABC 2015. gadā, 448 lpp.

Enrike Iglesiass dzied par mīlestību un es jau 10 minūtes blenžu baltā lapā. Draud izpausties mans sliktais ieradums neuzrakstīt savus iespaidus par izlasīto mēnešiem un gadiem ilgi. Ar šo ieradumu es cīnos, bet diezgan nesekmīgi. Pēc “Ieraduma spēka” izlasīšanas man ir stipri lielāka izpratne, kāpēc tā notiek un ko es varētu darīt lietas labā. Ja vēlaties saprast, kāpēc nespējat ilgi turēties pie kādas apņemšanās vai vēlaties ieviest kādu jaunu un labu ieradumu, tad šī grāmata var palīdzēt saprast teorētisko pusi. Uzreiz brīdinu, ka “Ieraduma spēks” liks domāt.

Labā ziņa: Ieradumi ir tādi, kādus tos izvēlaties.

Sliktā ziņa: Ieradumi nekad nepazūd pavisam.

Liels daudzums zinātnieku visā pasaulē noņemas ar cilvēku un organizāciju ieradumu pētīšanu. Viņi ir nonākuši pie dažiem pārsteidzošiem secinājumiem un diezgan skaidras formulas no kā sastāv, kā veidot un mainīt ieradumus. Man ļoti patika, ka autors šos pētījumus pasniedz saprotamā valodā un klāt piedāvā reālus piemērus. Kā smaku iznīcināšanas līdzekļa pārdošana gandrīz aizgāja pa burbuli līdz atklāja īsto alku stimulu, kas liktu šo līdzekli pirkt. Kā, mainot spēlētāju ieradumus, treneris futbola komandu no pēdējām vietām pacēla līdz Superkausa uzvarētājiem. Kā, koncentrējoties uz vienu noteiktu ieradumu, dažiem uzņēmumiem izdevies gūt milzu panākumus. Ne vienmēr labās ieceres īstenojas un grāmatā ir skaidrojums arī tam ar piemēriem par Anonīmajiem alkoholiķiem un atkarību no azartspēlēm. Lielās tirdzniecības ķēdes un kazino izmanto datus par klientiem, lai ietekmētu un veidotu viņu ieradumus savā labā. Pats trakākais – pastāv ieradumi instinktu līmenī, kurus neapzināmies un nevaram kontrolēt.

Pētnieki ir noformulējuši ieraduma “sastāvdaļas” un nosaukuši to par ieraduma cilpu: signāls —> rutīna —> atalgojums. Šo cilpu darbina alkas. Izklausās ļoti vienkārši, vai ne? Tomēr ieradumi ir tik dažādi, tos veido un ietekmē daudzi aspekti, kas katram cilvēkam var būt atšķirīgi. Vieni ieradumi ir viegli atklājami un maināmi, citi ir dziļi iesakņojušies mūsos un vajadzīga palīdzība no malas, lai vispār saprast, no kurienes problēmai “aug kājas”. Lai kļūtu par organizāciju ieradumu mainītāju, diez vai pietiks ar vienu grāmatu. Lai mainītu vai izveidotu kādu savu personīgo ieradumu, ar šo grāmatu varētu pietikt. Protams, ja jums pietiks gribasspēka, bet arī to var trenēt. Autors pat beigās dod personīgo piemēru, kā viņš mainīja ieradumu pēcpusdienā iet uz kafejnīcu ēst cepumus un papļāpāt.

Manuprāt, laba un vērtīga lasāmviela, autors ieguldījis pamatīgu darbu faktu vākšanā un intervijās. Nešķita, ka viņš mēģinātu sniegt savu interpretāciju par tēmu. Vienīgi trešā daļa par sabiedrību ieradumiem varēja būt plašāka. Jāuzteic Jāņa Barona tulkojums bez stīviem anglicismiem. “Ieraduma spēks” ir viegli uztverama biznesa/sociālās psiholoģijas grāmata, kas būs interesanta gan jaunajai māmiņai, gan uzņēmuma vadītājam.

Vērtējums: 4/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.