Mums neredzamā gaisma. Entonijs Dors

vēsturisks romāns

Zvaigzne ABC 2016. gads, 544 lpp.

Entonija Dora romāns “Mums neredzamā gaisma” jau labu laiku ārzemju grāmatu blogeru aprindās tiek slavēts kā ļoti labs, izcils, neaizmirstams un tamlīdzīgi. Romāns par aklu meiteni okupētajā Francijā ir aizkustinājis daudzu sirdis, ieguvis vairākus apbalvojumus un pēc grāmatas motīviem tapšot filma. Tāpēc nav brīnums, ka Dora veikums nonācis arī līdz latviski lasošajiem. Paskatīsimies, kas tad “lācītim vēderā”.

Romānu veido divas sižeta līnijas, kas vēlāk savijas kopā un aptver laika posmu no 2. pasaules kara sākuma līdz tā beigām, pēc tam pārlec laikā uz priekšu un pastāsta kā daži varoņi dzīvo pēc daudziem gadiem. Tāpēc noteikti neskatieties grāmatas pēdējās nodaļas. Pirmā sižeta līnija pieder padsmitgadīgajai aklajai Marīlorai, kuras tēvs ir Parīzes Nacionālā dabaszinību muzeja atslēgu meistars. Ļoti, ļoti talantīgs sava aroda pratējs, godīgs un mazliet naivs. Karam sākoties, viņam tiek uzticēts kāds muzeja dārgums un abi ar meitu bēg no Parīzes uz nelielu piekrastes pilsētiņu Senmalo pie pustraka tēvoča. Kas bija domāts kā dažu nedēļu patvērums kļūst par vairāku gadu neziņas un satraukumu pilnu dzīvi sešstāvu namā Senmalo vecpilsētā. Otrā sižeta līnija stāsta par Verneru – sīciņu vācu bāreni ar milzīgu interesi un talantu veidot radioaparātus. Viņš (vēl galīgi bērns!) nonāk elitārā vācu karaskolā, kur profesora vadībā izveido jaunu radio raidītāju atrašanās vietas noteicēju. Ilgu laiku Verners akli eksistē propagandas radītajā ilūzijā par to, kas ir pareizi, un tikai krietni vēlāk viņš saņemas lemt pats un dzīvot, pat, ja tas nozīmē mirt.

Katru reizi, kad paņemu lasīt grāmatu par karu, domāju, kāpēc sevi tā spīdzinu, jo parasti sižets ir smags un sāpīgs un man galīgi negribas visu to ārprātu laist caur sevi. Savādi, bet “Mums neredzamā gaisma” emocionālais smagums nespiež pie zemes, jo lasītājs ir nolikts novērotāja pozīcijā. Stāstījums veidots trešās personas tagadnē bez plašiem emociju izklāstiem vai morālu dilemmu analīzes. Cilvēki rīkojas saskaņā ar savu pārliecību un tā brīža apstākļiem; viņi ir personības, katrs ar savām sāpēm un sapņiem, bet autors neliek par radītajiem tēliem īpaši pārdzīvot. Šo vērotāja no malas sajūtu pastiprina lakoniskais teksts, īsie teikumi un nodaļas. Dors rūpīgi izvēlējies vārdus, lai ar pēc iespējas mazāk vārdiem pateiktu pēc iespējas vairāk. Kā dzīvi pretī pa ielu nāk francūži no maiznīcas, garām iet vācu karavīri, sals kniebj vaigos, debesīs mirdz zvaigznes līdz tās aizsedz lidmašīnas. Tad pienāk brīdis, kad jāizvēlas kā rīkoties un vai rīkoties. Par šo ir brīnišķīga epizode starp tēvoci Etjēnu un viņa saimniecības vadītāju. Vēl ir otra epizode, kurā Marīlora neuzskata, ka ir drosmīga, viņa vienkārši dzīvo un rīkojas, jo citu variantu nav. Būdama akla, viņa redz skaidrāk par redzīgajiem.

Ļoti gribas pieminēt otrā plāna tēlus. Mazrunīgais milzenis Folkheimers – ārēji ideāla vācu kara mašīna, kurš nedomājot ziemas spelgoņā var gūsteknim atņemt ziemas drēbes un apavus, ja pašam der, vai nogalināt pa labi un pa kreisi. Galīgi nesimpātisks tips, bet tad autors parāda, kas ir zem viņa ārējās čaulas – klasiskā mūzika un biezi meži tēva saimniecībā, – un tēla melnums lasītāja acīs ieplaisā. Smalkais, vardarbīgajai pasaulei nepiemērotais Frederiks ar spēcīgu morālo kompasu aizkustina daudz vairāk par Verneru, kuram it kā būtu jājūt līdzi. Vēl ir dumpinieciskās franču kundzītes ar Etjēna saimniecības vadītāju priekšgalā. Tie sīkumi, ko viņas dara (pārgroza ceļazīmes, nosūta oficierim puķes, no kurām viņam alerģija) it kā neko nemaina, bet viņas iegūst sajūtu, ka nav bezspēcīgas, ka ir kaut ko darījušas, lai pretotos. Un Marīlora, aklā Marīlora, kuras mierinājums un glābiņš ir Žila Verna grāmata un velve pilsētas mūrī pilna ar gliemežiem. Lasiet un iedomājieties sevi viņas vietā.

Autoram var pārmest kara estetizāciju un nonivelēšanu. Izņemot atsevišķas vardarbības ainas un Senmalo bumbošanu, viss ir diezgan skaisti un pat sentimentāli. No otras puses, romāns nav strīdīgs, tas necenšas traumatizēt, parāda notikušo no citas perspektīvas, ir viegli lasāms un tāpēc patīk tik daudziem. Citējot Verna darbu, laikam ir gribēts ienest stāstā kādu smalku filozofisku stīgu, ko īsti neuzķēru. Mazliet mulsināja glabāšanā uzticētā dārgakmeņa mistiskais piesitiens. Manuprāt, pārspīlēts triks.

Ir grāmatas, kuras kļūst labākas pēc izlasītā apdomāšanas. Man tāda ir “Mums neredzamā gaisma”. Sajūsmā nelauzīšu krēslus, bet romāns liek aizdomāties un tikai pēc izlasīšanas nāk apjausma par stāsta skaisto traģiku. Stāsts, kas plašāks par grāmatas 544 lappusēm, tas ir vesels laikmets, veselas dzīves (un nav svarīgi, ka izdomātas, jo varētu būt arī īstas). Romāns, kas māca skatīties, domāt, ticēt, saglabāt cerību un nezaudēt cilvēcību.

Vērtējums: 4,5/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.

Advertisements

Rūgtās sēklas. Īans Tregilliss

Rūgtās sēklasPrometejs 2013.gads, 352 lpp.

Ir otrā pasaules kara sākums. Britu slepenais aģents Reibolds Māršs Spānijā redz kaut ko ārkārtīgi dīvainu – viņa acu priekšā uzliesmo informators un vēlāk ostā viņš ierauga meiteni ar vadiem galvā. Pamazām kļūst skaidrs, ka vācieši radījuši ko ārkārtēju, kas viņiem ļaus ātri uzvarēt karā. Lai to nepieļautu, Māršs vēršas pie sava drauga burvja Vila. Palīgā tiek piesaukti tumši spēki, taču palīdzības cenas ir ļoti augsta. Kurš uzvarēs un kurš zaudēs?

Pateicoties izdevniecības piedāvājumam, tiku pie interesantas lasāmvielas. Godīgi sakot, sākumā šaubījos vai man patiks stāsts par nacistu radītiem pārdabiskiem cilvēkiem, kuriem galvā ieurbti vadi. Bez tam šķita, ka kaut kur jau esmu par tādiem radījumiem lasījusi. Tagad domāju, ka varbūt kādreiz redzēju anglisko anotāciju, jo līdzīgu grāmatu neatceros lasījusi.

Alternatīvās vēstures burvīgums slēpjas faktā, ka pasaule nav jāizdomā no jauna un viss šķiet pazīstams. Atliek vien izmainīt dažus saskaitāmos, piemest klāt ko jaunu un mūsu vēsture iegūst jaunu pagriezienu. Būtībā tā ir spekulācija – kā būtu, ja būtu. Īans Tregilliss nolēmis paspēlēties ar ideju par nacistu vēlmi radīt pārcilvēku un viņu milzīgo vēlmi veikt zinātniskus (un neētiskus) eksperimentus kara gados.

Tā kā literatūrā viss ir iespējams, tad vācu doktoram fon Vestarpam izdodas daudzu sāpīgu eksperimentu un operāciju rezultātā radīt vairākus bērnus ar neparastām spējām: Haike spēj kļūt neredzama, Klauss spēj iet cauri jebkuram priekšmetam (jāuzmanās gan neizkrist cauri zemei), Reinhards spēj visu aizdedzināt, Klausa māsa Grēta redz nākotni. Ir vēl daži citi. Ilgstošu un mokošu apmācību rezultātā ir radītas, no pirmā acu uzmetiena, neapturamas kaujas mašīnas. Varat iedomāties sākotnējās britu šausmas, kad viņi atklāj vāciešu veiksmi. Tomēr katram ir sava vājā vieta un šiem pārcilvēkiem tie ir akumulatori, kas ievietoti jostā un ar vadiem savienoti ar galvu. Ja akumulatori beidzas, viņi kļūst tikpat ievainojami kā jebkurš cits cilvēks.

Arī briti nav ar pliku roku ņemami. Sākotnēji projektam “Asinszāle” nav nekādi panākumi, jo nav īsti skaidrs ne tas, kas šie pārcilvēki tādi ir un kā viņi “darbojas”, ne arī tas kā viņus apturēt. Kad vācieši iebrūk Francijā un sāk bombardēt Lielbritāniju, britu vienīgais glābiņš ir burvji un viņu piesauktie eidoloni. Par eidolonu palīdzību jāmaksā asiņu cena un kādā brīdī jau sāk šķist vai tas ir tā vērts.

Burvju un eidolonu daļa ir ļoti interesanta un neparasta. Burvji ir starpnieki saziņai ar eidoloniem, pārrunu vedēji īpašajā enohiešu valodā, kas ar asiņu palīdzību piesaista eidolonu uzmanību un apmaiņā pret dzīvībām un dvēselēm eidoloni ir gatavi izdarīt kādu pakalpojumu. Paši eidoloni ir kaut kas ārpus laika un telpas – visaptverošs ļaunums, īstā realitāte, zvaigžņu gaisma, vissenākais saprāts, kuriem nīkulīgie cilvēki ir traucēklis un viņi labprāt visus iznīcinātu.

“Rūgtās sēklas” ir vīrišķīgs romāns. Šeit neatrast garus aprakstus un ciku-caku teikumus. Autors raksta lakoniski, pat atsvešināti, tomēr man viņa stils patika. Kaut kā visu laiku viņš pamanās pateikt būtisko. Lai arī nevienam varonim nejutu līdzi (tādu līdz jušanu varbūt autors nemaz nav paredzējis), tomēr no grāmatas bija grūti atrauties. Attiecībā uz varoņiem arī mans vienīgais iebildums – viņi ir šabloniski un plakani. Reibolds Māršs un Stīvensons ir tipisks slepenie aģenti, burvis Vils savukārt tipisks aristokrātijas pārstāvis. Savukārt vācu “brīnumbērniem” savu domu un jūtu praktiski nav. No šāda žanra darba dziļus psiholoģiskos portretus gan nav ko gaidīt.. Vilu gan uztrauc par kādu cenu tiek pirkta britu uzvara karā, savukārt Grētai ir kaut kādi savi plāni, tomēr kopumā varoņi ir tikai marionetes un notikumu izpildītāji.

Lai kā tur būtu ar varoņiem, kopumā romāns ir aizraujoša un patīkama lasāmviela. Noteikti gribēšu lasīt turpinājumu.

Vērtējums: 4/5

Papildināts 31.07.2014.: Ja lasāt šo grāmatu angliski, tad tur nav iekļauts ļoti zīmīgs un interesants fragments par doktora Gotlību un Grētu saistībā ar Klausa izglābšanos no nāves par mata tiesu. Angliski “What Doctor Gottlieb Saw” ir izdots atsevišķi. To var izlasīt šeit, vai arī meklēt Amazon vai citur egrāmatas veidā. Latviešu izdevumā šis stāsts ir iekļauts pēc izdevēju iniciatīvas.

Pārlapojot Markusa Zusaka “Grāmatu zagli”

Grāmatu zagleKopš brīža, kad izlasīju un uzrakstīju par “The Book Thief” , esmu neskaitāmas reizes sajūsminājusies un ieteikusi to citiem. Patiesi priecājos, ka Zvaigzne ABC tikko izdeva šo romānu latviski kvalitatīvā Māras Poļakovas tulkojumā. Tagad “Grāmatu zagli” varēs izlasīt arī tie, kuri nelasa angliski vai krieviski.

Uzdrošinos apgalvot, ka romāns par meiteni nacistiskajā Vācijā, kura zog grāmatas, kļūs par klasiku, kuru lasīs gan pieaugušie, gan bērni vēl daudzus gadus. Kāpēc? Tāpēc, ka romānā ir dzīve – cilvēcīgums, ļaunums, prieki un bēdas, draudzība, mīlestība, ģimene, bailes, trūkums, taisnīgums un netaisnība, drosme, godīgums, nesapratne, karš, bērnības sadursme ar skarbo pieaugušo realitāti, cilvēka raksturi, kas atkailināti grūtību priekšā. Caur bērnišķīgiem zīmējumiem un stāstiņiem, Zusaks precīzi attaino kara šausmas un absurdumu. Iepriekš rakstīju:  Ir tik daudz grāmatu ar patiesiem un izdomātiem dzīvesstāstiem 2. pasaules kara gados, ebreju atmiņas par slēpšanos un koncentrācijas nometnēm, bet “The Book Thief” noteikti ir jāizlasa gan bērniem, gan pieaugušajiem vienalga vai ir lasītas 100, vai neviena grāmata par šo Eiropas vēstures asiņaino posmu. Atliek vien dziļi paklanīties autora priekšā par spēju drūmumu, badu un šausmas pasniegt ar tādu vieglumu un humoru. 

Pārlasot, ar smaidu atcerējos Nāves dziļo ieinteresētību un aizkustinājumu par mazo, drosmīgo grāmatu zagli. Joprojām domāju, ka Nāves kā protagonista izvēle ir ģeniāls un pats labākais veids, kā šo stāstu varētu izstāstīt. Nāve ir pārgurusi, pagalam no Staļina un Hitlera zvērībām, un Līželes dzīve viņai ir kā viena no retajām skaistuma un gaišuma paliekām šai sašķaidītajā pasaulē.

Daži citāti:

Kā jau bēdām mēdz būt, viss sākās ar šķietami laimīgiem laikiem. 

Acīmredzot cilvēkiem patīk, ja viņu acu priekšā kaut kas iet bojā. Smilšu pilis, kāršu namiņi – sāk viņi diezgan pieticīgi. Bet viņiem piemīt varens pāraugšanas talants.

… viena izdevība taisnā ceļā noved pie nākamās, tieši tāpat, kā risks noved pie jauna riska, dzīvība – pie jaunas dzīvības un nāve – pie jaunām nāvēm.

Redzu to kroplību un to skaistumu un nespēju saprast, kā viens un tas pats spēj būt abejāds. 

Ir skaidrs, ka “Grāmatu zagli” turēšu savā plauktā kā dārgumu un pārlasīšu vēl un vēl. Jā, liela daļa grāmatas ir skumja, bet tā sniedz arī daudz prieka un cerību.

The Book Thief. Markus Zusak

Izdeva Knopf Books for Young Readers 2006.gadā, 550 lpp. Latviski: “Grāmatu zagle”, Zvaigzne ABC 2013. g. Austrāliešu rakstnieka piektais romāns pirmo reizi publicēts 2005. gadā. Vairākas balvas kā labākajai bērnu grāmatai.

Nāve, noguris no kara, 1943. gadā pārvietojas pa Eiropu vācot dvēseles un pētot debesis, kuras viņš (lasot man radās sajūta, ka Nāve ir viņš) redz gan brūnas, gan pelnu pelēkas, gan sarkanas kā asinis. Kādu dienu viņš paceļ mazu, melnu grāmatu un atklāj, ka tā ir pamācība kapu rakšanā un vienlaicīgi kādas meitenes dienasgrāmata. Lai gan Nāve cenšas neinteresēties par cilvēkiem, tomēr šo meiteni atceras un, ieinteresēts, sāk lasīt viņas dienasgrāmatu.

Dienasgrāmatu raksta vācu meitene Līzele Memingere (stāsta sākumā viņai ir 9 gadi), kuru māte atdod audžuvecākiem Hansam un Rozai Hūbermaniem. Hūbermani dzīvo Molhingas pilsētiņas trūcīgajā rajonā. Labsirdīgais un rāmais Hans strādā par krāsotāju un vakaros iet uz krogu spēlēt akardeonu. Viņa sieva Roza – ārēji auksta un nešpetna sieviete, kura lamājas trakāk kā jūrnieks – mazgā veļu pilsētas bagātniekiem. Pa ielām soļo nacisti, ebreji no pilsētas jau padzīti un lēnām tuvojas karš. Līzele pamazām pierod pie trūcīgajiem apstākļiem, sadraudzējas ar kaimiņu puiku Rūdiju, iet skolā, zog ābolus, iznēsā veļu. Jauka, klusa un saprātīga meitene. Viņai ir tikai viens noslēpums. Līzele zog grāmatas. Reti un bez ļauna nolūka. Kaprača rokasgrāmatu viņa izglāba no sniega pie mazā brālīša kapa, savu otro grāmatu no aizliegto grāmatu ugunskura. Reiz naktī pie Hūbermaniem ierodas ebrejs Maksis un kādu laiku dzīvo viņu pagrabā. Tas ir tik bīstami, ka to nedrīkst atklāt pat sirdsdraugam Rūdijam. Rūdijam ir sapnis par ātrāko skrējēju, problēmas Hitlerjūgendā un viņs vienmēr grib ēst. Hans krāso žalūzijas tumšā krāsā, Roza vāra lielā katlā ūdeņainu zirņu zupu, bet pagrabā sēž Maksis un raksta un zīmē grāmatu par savu un Līzeles dzīvi. Savukārt Līzele lasa visu, ko var sadabūt.

Jau sākumā Nāve saka, ka šis stāsts ir par vārdu spēku un grāmatu spēju pabarot dvēseli. Līzele katru iegūto grāmatu lasa un pārlasa, tās viņai ir maizes vietā. Maksis viņai uzraksta alegorisku stāstu par vārdu spēku nacistiskajā Vācijā. Grāmatas palīdz pat uzlidojuma laikā bumbu patversmē: Līzeles lasīšana nomierina satrauktos prātus un turpmāk viņu lūdz lasīt katru reizi, kad ļaudi spiesti slēpties no iespējamā uzlidojuma. Grāmatas palīdz stāsta varoņiem pārdzīvot drūmo laiku un saglabāt veselo saprātu.

Apbrīnojams, aizkustinošs un lieliski uzrakstīts stāsts, kurā papilnam melnā humora (Nāve smīkņā, ka vācieši ir sajūsmā par cūkām, jo Roza visu laiku saka “Schweine”) un daudz patiesu emociju. Nāves kā protagonista izvēle ir fantastiska, tā dod romānam un vēstures notikumiem citu, daudz cilvēciskāku un gaišāku (vai nav ironiski?) skatu punktu. Ebreju kolonnu apsargājošs vācu karavīrs, kurš smagi sit mazu meiteni par to, ka viņa iedod ebrejam maizi, šķiet briesmīgāks par Nāvi, kurš katru dvēseli saudzīgi paceļ rokās un aiznes debesīs.

Ir tik daudz grāmatu ar patiesiem un izdomātiem dzīvesstāstiem 2. pasaules kara gados, ebreju atmiņas par slēpšanos un koncentrācijas nometnēm, bet “The Book Thief” noteikti ir jāizlasa gan bērniem, gan pieaugušajiem vienalga vai ir lasītas 100, vai neviena grāmata par šo Eiropas vēstures asiņaino posmu. Atliek vien dziļi paklanīties autora priekšā par spēju drūmumu, badu un šausmas pasniegt ar tādu vieglumu un humoru.

Vērtējums: 5/5. “The Book Thief” stabili ierindojas manu mīļāko grāmatu sarakstā.