Singapore Dream and Other Adventures: Travel Writings from an Asian Journey. Hermann Hesse

Shambhala 2018, 160 lpp.

Laiku pa laikam man patīk palasīt ceļojumu literatūru un 20. gs. sākuma ceļojums uz Āziju šķita pietiekoši kārdinošs, lai šo grāmatu paņemtu no bibliotēkas. Pēc tam ilgu laiku tā nostāvēja plauktā, līdz beidzot saņēmos izlasīt, jo kauns vēl vienu reizi pagarināt termiņu bibliotēkā.

“Singapore Dream and Other Adventures” sastāv no divdesmit viena ziņojuma par ceļojumu, dažiem dzejoļiem un stāsta par naivu misionāru. Rakstnieka 1911. gadā veiktais ceļojums uz Ceilonu (Šrilanka) un Austrumindiju (Malaizija, Singapūra, Sumatra) iedvesmoja viņu sarakstīt “Sidhartu” un citus romānus. Tolaik šīs teritorijas bija eiropiešu kolonijas un vietējie iedzīvotāji padarīti par kalpotājiem. Koloniālā “virskārta” nesaskanēja ar Heses priekšstatiem par Āziju un rietumniekiem kā “civilizācijas” nesējiem. Viņš priecājās par klusajiem, neuzkrītošajiem ķīniešiem, sirsnīgajiem malajiešiem, bet Eiropas stila arhitektūru nodēvēja sliktāku par netīrību un drudzi. Viņš visā meklēja autentisko, tāpēc šis ceļojums emocionāli izvērtās ne tieši tāds, kādu viņš gaidīja.

Būtībā šī plānā grāmata ir par to, kā, iedomāto austrumu sajūsmināts, rietumu vīrietis mazliet viļas Āzijā. Ceļojuma sākumā Hese par Āziju domā kā par teiksmainu, idealizētu vietu. Ceļojuma laikā viņš sajūsminās par tradicionālo arhitektūru, džungļiem, tauriņiem un vietējiem iedzīvotājiem, bet asi izjūt atsvešinātību un pat nepatiku pret Āzijā dzīvojošajiem eiropiešiem. Beigās Hese ir tā piekusis no karstuma un dizentērijas, ka atmet Indijas ceļojumam ar roku un dodas mājās ātrāk kā plānojis.

Ļoti meistarīgi vides apraksti, tos bija prieks lasīt. Tomēr kopumā atstāja pavirša tūrista iespaidu (lai gan Hese kā vērotājs un pierakstītājs ir rūpīgs un ieinteresēts, veidojas tāda jocīga disonanse), jo tas ir mazliet pārāka, gadsimtu sena eiropieša skatu punkts ar sev interesējošiem akcentiem. Heses darbu cienītājiem šī grāmata būs vērtīgs ieguvums, kas sniegs ieskatu slavenā rakstnieka humānisma pasaules uztverē.

Vērtējums: 3/5

Kalvīno, Hesse, Toro

Es varēju šo rakstu nosaukt par “īsajām atsauksmēm”, kas būtu pareizi, vai par “trim grāmatām, kas iemidzina”, kas būtu precīzi manā gadījumā, bet lai paliek šo trīs kungu skanīgie uzvārdi, kas sarindojās kā skanīgā skaitāmpantiņā.

Italo Kalvino, laba grāmataNeredzamās pilsētas. Italo Kalvīno. 

Neputns 2017. gads, 144 lpp.

Mēģināt pastāstīt par “Neredzamām pilsētām” ir kā mēģināt pastāstīt sapni: var pastāstīt “skeletu”, bet ne visas sīkās dīvainības un sajūtas, kas sapnī bija tik reālas un normālas, bet, atverot acis, tās gaist no atmiņas un palikušais šķiet bezsakarīgs. Es arī nevaru pastāstīt, jo atmiņā ir palikusi tikai nojausma par lasīto, viss pagaisis. Lasīju un teksts plūda caur mani līdz aizmidzināja. Atceros, ka teksts bija skaists. Atceros, ka bija dažādas pilsētas  (pilsēta iekārta virvēs, pazemes mirušo pilsēta, pilsēta virs mākoņiem….), ļoti atšķirīgas un vienlaicīgi tik vienādas savās galvenajās iezīmēs, kas kādu vietu padara par pilsētu.

Šo vilni, kas atplūst no atmiņām, pilsēta uzsūc kā sūklis un izplešas. Aprakstot Zairu tādu, kāda tā ir šodien, aprakstā vajadzētu ietvert visu Zairas pagātni. Taču pilsēta savu pagātni nestāsta, pagātni tā glabā kā plaukstas līnijas, ierakstītu ielu stūros, logu režģos, trepju lēnēs, zibensnovedēju antenās, karogu mastos, un katrs no šiem nogriežņiem savukārt ir iezīmēts ar skrāpējumiem, iecirtumiem, griezumiem, robiem.

Man šķiet, ka katram lasītājam “Neredzamās pilsētas” būs savādākas un, ja es šo grāmatu lasīšu atkal, tā būs jau cita grāmata. Šim krāšņajam urbāno sapņu virknējumam es tikpat labi varētu dot 5 zvaigznes, jo teksts ir apbrīnojams.

Vērtējums: 3,5/5

Hermanis HeseKūrviesis. Hermann Hesse.

Mansards 2014. gads, 182 lpp.

Darīšana ar kūrortu mani maldīgi aizvilināja uz domām, ka šis būs vasarīgs darbs. Tā vietā nīgrs rakstnieks-filozofs preperē savu Bādenes kūrorta pieredzi un tagad vairāk zinu par išiasu un podagru. Pati vainīga.

Man Hese palicis spilgtā atmiņā ar “Stikla pērlīšu spēli”. “Kūrviesī” bija daži ļoti spilgti vērojumi par cilvēka dabu un sākumā pat ziņkāres dzīta interese par Hesi kūrortā, bet tad vienkārši apnika un atlikušo daļu vairāk pāršķirstīju nekā lasīju. Man pietrūka pacietības iedziļināties un droši vien grāmatu lasīju nelaikā, par ko drusku žēl.

Vērtējums: 2/5

Henrijs Deivids Toro, klasikaVoldena jeb Dzīve mežā. Henrijs Deivids Toro.

Zvaigzne ABC 2004. gads, 280 lpp.

Par šo man galīgi nav žēl. Pāršļūcu ar acīm lielākajai teksta daļai, lai tomēr zinātu, kas tad ir tā “Voldena”. Varbūt šo tāpat kā “Uz kraujas rudzu laukā” jālasa agrā jaunībā. Tagad mani tikai kaitināja un uzdzina miegu Toro spriedelēšana par to kā būtu jādzīvo un cik viņš ir feins džeks. Viņš 1845. gadā aizņemas cirvi no kaimiņa un aiziet mežā uzcirst sev māju, kurā nodzīvo divus gadus. Piekritīsiet, ka kas tāds sola interesantu stāstu, bet mūsu jaunēklis ir tā aizrāvies ar filozofēšanu par visādiem tematiem, ka viss pārējais vienkārši noslīkst vārdu plūdos. Manuprāt, tekstā bija stipri par daudz ideoloģijas un stipri par maz dabas vērojumu, uz kuriem cerēju.  Protams, doma par sevis neapgrūtināšanu ar mantas raušanu ir simpātiska un dažas atziņas var pasmelties, bet es gaidīju ko citu.

Vērtējums: 2/5

 

Īsās atsauksmes #4

latviešu romānu rādītājsLatviešu romānu rādītājs 1873 – 2013. Raimonds Briedis, Anita Rožkalne

LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts 2014. gads, 319 lpp.

Šajā katalogā trijos sarakstos sakārtoti visi pašlaik zināmie latviešu romāni, kas izdoti periodikā un/vai grāmatā no 1873. līdz 2013. gadam. Meklēt var pēc autora, gada vai romāna nosaukuma. Sastādītāji priekšvārdā min, ka katalogs joprojām nav pilnīgs, iespējams, trūkstot kādi trimdas darbi. Lai nu kā, šķirstot grāmatu, jutos patiesi izbrīnīta, cik mums daudz romānu. Ir tikai daži kara gadi, kad romānu lauciņš ir gandrīz tukšs, labi, ja kāds romāna fragments izdots periodikā. Ir arī tādi romāni, kas izdošanu grāmatas veidā nekad nav piedzīvojuši. Raženi ir strādājuši Andrejs Upīts, Inguna Bauere, Alfreds Dziļums, Eduards Freimanis un daudzi citi. Krietni pamatīgāk visu izpētījusi Sibilla. Šo katalogu izmantošu par oficiālo informācijas avotu attiecībā uz pirmizdevuma gadiem Latviešu grāmatu gadsimtam.

Vērtējums: 4/5

CīrulīšiCīrulīši. Agnese Zapere

Zvaigzne ABC 2009. gads, 252 lpp

“Cīrulīši” ir viena no retajām bērnu grāmatām, kuras patīkami pārlasīt arī pieaugušajiem. Stāsts par trūcīgo, bet gaišo un labsirdīgo mūzikas skolotāja Cīrulīša lielo ģimeni ir patiesi sirsnīgs un jauks gabals. Ģimenē aug septiņi bērni, naudas maz, vajadzību daudz. Viņi izdomā dāvanas Ziemassvētkos, kas neko nemaksā un vispār ir labi un paklausīgi bērni. Gadās pa kādai ķibelei un tad vecākiem ar savu padomu ir jānāk talkā. Ir patīkami lasīt par sirsnīgām un saticīgām ģimenēm, lai gan skaidrs, ka stāsts ir idealizēts un visi notikumi ar morāles piedevu. Tomēr pamācīšana un moralizēšana nav uzbāzīga, tāpēc nekaitina.

Ilgu laiku domāju, ka Agnese Zapere ir latviešu autore. Šī iedoma radās aiz tam, ka notikumi risinās kādā Latvijas pilsētā 19. gs. beigās vai 20. gs. sākumā un visi vārdi ir latviski. Kā izrādās autore ir vāciete Agnes Sapper (1853 – 1922) un viņas populārākā grāmata ir “Die Familie Pfaffling”. Maldināšanā vainīga tulkotāja Ieva Celmiņa, kura 1936. gadā sāka tulkot “Pfafflingu ģimeni”, tulkojot aptvēra, cik vācu pilsētnieku dzīve līdzīga mūsējai un nolēma stāstu latviskot. Tā no Pfafflingiem sanāca Cīrulīši. Vēl tikai atliek piebilst, ka Rīgas kinostudijas filma “Ziemassvētku jampadracis” ir uzņemta pēc šīs grāmatas motīviem.

Vērtējums: 5/5

Jelgava 94Jelgava 94. Jānis Joņevs

Mansards 2013. gads, 312 lpp.

Tie, kuri nebija paspējuši, Joņeva darbu izlasīja pēc tam, kad “Jelgava 94” saņēma ES Literatūras balvu, tāpēc man ir pilnīgi lieki izplūst garākā aprakstā. Teikt, ka esmu sajūsmā par Joņeva šedevru, būtu maigi teikts. Esmu vienkārši autā, satriekta, pacilāta un apburta par viņa patiesumu, talantu, humoru, ironiju un spēju radīt aizraujošu pusdokumentālu darbu, kuru aizgūtnēm lasa pat tie, kuriem ar 90. gadu metāla kultūru nebija nekāda sakara. Man tā bija gandrīz paralēlās Latvijas atklāšana. “Jelgava 94” ir spilgta puķe smagnējā latviešu literatūras dīķī. Tikai viens mani baida – ka otra tāda romāna vairs nebūs. Ir taču tādi rakstnieki, kuri rada ģeniālu debijas romānu un viss pēc tam ir tikai atraugas.

Vērtējums: 5/5

Riekstkodis zem Ziemassvētku egles

Šogad izlasīju vairākus ar Ziemassvētkiem saistītus darbus. Laikam pie vainas rudenīgi pavasarīgie laika apstākļi, bet svētku sajūtu īsti nekur nesajutu. Kad Spīgana uzdāvināja “Riekstkodi” padevos kārdinājumam izlasīt arī to. Dikenss paķērās līdzi uz tā paša viļņa.

NutcrackerThe Nutcracker by E.T.A. Hoffmann. 1816.gads

Ziemassvētkos mazai meitenītei no visām dāvanām visvairāk iepatīkas Riekstkodis, kurš pusnaktī atdzīvojas kopā ar pārējām rotaļlietām. Riekstkodis nav parasts Riekstkodis, bet tikai meitenīte ir gatava to saskatīt. Kā īstā pasakā, stāstā ir labie un ļaunie, mīlestība un nodevība, un visādas brīnumu lietas.

Skaisti sarakstīta un skaisti ilustrēta šī grāmatiņa ir ideāla lasīšanai kopā ar bērniem Ziemassvētkos. Stāstā ir mazliet vardabības, mazliet sāpju, bet vienlaicīgi arī daudz prieka, stāstot par sirds skaidrību, labsirdību un līdzjūtību. Ne velti “Riekstkodis” grāmatas, filmas vai baleta veidā gadiem ilgi daudziem ir neatņemama Ziemassvētku daļa. Vērtējums: 4,5/5

christmas treeA Christmas Tree by Charles Dickens. 1850. gads

Raugoties kā bērni apbrīno krāšņi izgreznoto eglīti, Dikenss atceras savus bērnības Ziemassvētkus. Viņam prātā nāk dažnedažādas rotaļlietas. Mazajam Dikensam ļoti patika leļļu māja un Noasa šķirsts ar dzīvniekiem.

Dikenss pļāpā līdz aizpļāpājas līdz spoku stāstiem, ko mēdza stāstīt ziemas vakaros pie kamīna. Tās acīmredzot ir ļoti jaukas atmiņas, jo viņš pamatīgi aizraujas un aizmirst par eglīti. Šīs viņa aizklīšanas dēļ stāsts diemžēl zaudē sākotnējo jēgu, tomēr man patika atmiņas par rotaļlietām un spoku stāstiem. Arī šis stāsts ir izdots grāmatiņā ar skaistām ilustrācijām, diemžēl manā eksemplārā tādu nebija. Vērtējums 2,5/5

Abiem stāstiem ir kopīga iezīme – tiem piemīt brīnišķa spēja uzburt bērna prieku par dāvanām un ticību brīnumiem. Stāsti ļāva man ar nostaļģiju atcerēties bērnību, kad mamma slepus zem eglītes lika dāvanas, mandarīni bija zelts, eglīte smaržoja reibinošāk un svecītes dega spožāk.

 

 

Household Stories by the Brothers Grimm. Brothers Grimm

Angliski izdota Lucy Crane tulkojumā ar Walter Crane ilustrācijām 1886. gadā, 269 lpp. Brīvi lejuplādējama no Gutenberga.

Krājumā atrodamas 53 klasiskās Grimmu pasakas: “Rapunzel”, “Hansel and Gretel”, “Snow White”, “Sleeping Beauty” u.c. Pasakas ilustrē 19.gs. Walter Crane zīmējumi. Kopumā Grimmi savāca un trīs sējumos 1812., 1814. un 1822. gadā izdeva vairāk kā 200 pasakas.

Brāļu Grimmu pasakas vairāk līdzinās pierakstītiem mutvārdu stāstiem: īsi teikumi, konkrēti, bez liekiem skaidrojumiem un izpušķojumiem. Parasti pasakās ir morāle, bet šeit morāles maz, nežēlības daudz, jo sākotnēji Grimmu pasaku mērķis bija izklaidēt pieaugušos pēc smagas darbdienas un raupji, skarbi stāsti bija daļa no izklaides (spoku stāsti, rupjas anekdotes nav tālu no Grimmu pasaku mērķa). Dažas pasakas ir vienkārši asprātīgas un izklaidējošas, dažās atrodama (naiva) morāle, dažās spilgti izpaužas antisemītisms.

Otra Grimmu motivācija bija nacionālisms, viņi šos stāstus uzdeva par vācu tautas (ar tautu saprotot zemniekus, dziļākās saknes) mantojumu, lai gan daļu stāstu viņiem izstāstīja kaimiņiene – tirgoņa sieva francūziete, kura visticamāk bija lasījusi Šarla Pero pasakas….Tomēr negribētos apgalvot, ka Grimmi tīši mānīja lasītājus, jo tāpat kā vairums literāro pasaku attīstījās no tautas pasakām, tā arī tautas pasakas iespaidojās no literārajām. Arī pasaku pārrakstīšana un uzlabošana ir saprotama, jo mutvārdu pasakas, ja pierakstītas burtiski vārds vārdā, bieži ir nebaudāmas – grūti lasāmas un uztveramas.

Kopumā “Children`s and Household Tales” (oriģinālais nosaukums) laika posmā no 1812. līdz 1864. tika izdotas 17 reizes un vismaz 7 reizes brāļi Grimmi pasakas pirms izdošanas rediģēja, papildinot ar kristīgiem simboliem un pamazām tās no īsiem, bieži brutāliem stāstiem pārvēršot bērniem pieņemamākās pasakās, bet joprojām tālu no romantiskajām Disneja versijām. Piemēram, “Hansel and Gretel” pirmajā versijā tēvs un māte kopīgi nolemj pamest bērnus mežā. Vēlākās versijās bērnu likteni lemj pamāte, bet tēvs beigās negribīgi piekrīt. Tas, ka vainīga ir pamāte, nav tik šausminoši, kā ja bērnus bojāejai nolemj pašu māte un tēvs.

Ja “Hansel and Gretel” nešķiet briesmīga, kā būtu ar “The Juniper Tree”, kur pamāte nocērt puikam galvu ar lādes vāku un pagatavo no puikas sautējumu (to pasakot savai meitai!)? Tēvam sautējums ļoti garšo: “No one else can have any of it,” he says. “Somehow I feel as if it’s all for me.” Ko?! Vai “The Twelve Brothers”, kur karalis ar divpadsmit dēliem nolemj – ja piedzims meita, viņš dēlus nogalinās, un uztaisa 12 mazus zārkus ar spilventiņiem…. Ak jā, oriģinālajā “Pelnrušķītē” (“Ashenputtel”), Pelnrušķītes pusmāsas cērt sev nost daļu pēdas, lai varētu uzvilkt kristāla kurpīti. Un tie nav vienīgie asiņainie piemēri.

Lasot acīs ļoti krīt labā-ļaunā un skaistā-neglītā pretnostatījumi, par ko arī rakstīju savu FaSciFi kursa eseju. Pārsvarā labs = skaists: skaistā un labā, strādīgā, bet apspiestā pameita satiek princi un pēc dažiem pārbaudījumiem viņi dzīvo laimīgi. Atceraties Pelnrušķīti, citi piemēri “The Three Little Men in the Wood” un “Mother Hulda” . Savukārt ļauns = neglīts: pamātei ir ļauna un briesmīgi neglīta meita, kas beigās saņem ko pelnījusi (bieži tā ir nāve). Tomēr dažkārt pasakas rāda, ka skaists var būt arī ļauns (Sniegbaltītes ļaunā pamāte karaliene, raganas meita no “The Six Swans”). Iespējamā morāle – lai gan izskats var maldināt, ja meitene ir pieticīga, strādīga un laipna, tad viņa tiks uzskatīta par skaistu un vienmēr tiks atalgota.

Pēc Otrā pasaules kara, Grimmu pasakas dažviet tika aizliegtas bailēs par bērnu garīgo veselību. Tomēr ne visi uzskata, ka šīs pasakas ir sliktas. Bērnu psihologs Bruno Bettelheim oponē, ka ļaunās pasakas mums ir vajadzīgas: […] fairy tales, by allowing children to attach their unsavory repressed desires to villains (dragons, witches) who were then conquered, helped the children to integrate and control such desire. Vācu valodas un salīdzinošās literatūras profesors Jack Zipes savukārt apgalvo, ka: […] the value of fairy tales is that they teach us not to adjust, because the oppressive society in which we live is something we should refuse to adjust to. (iesaku izlasīt visu lielisko The New Yorker rakstu “Once upon a time“). Varbūt, ka abiem taisnība, tomēr jāatceras, ka viens pauž Freidisma, otrs Marksisma uzskatus. Lielāka taisnība gan varētu būt rakstniecei, mītu un pasaku pētniecei Marina Warner, kura aicina neaizmirst Grimmu vēsturisko reālismu: tai laikā nāve dzemdībās bija bieža parādība, tēvi apprecējās otrreiz, ēdiena bija maz un visi cīnījās par izdzīvošanu. Viņa vedina domāt, ka šīs pasakas tikai paspilgtina skarbo realitāti. Lai kāda arī būtu Grimmu pasaku nozīme, tām bijusi liela ietekme Eiropas kultūras un uzskatu attīstībā, un joprojām daudzi mīl šīs pasakas.

Nobeigumam citāts no pasakas “King Thrushbeard” – karalim ir lepna meita, kura izsmej visus preciniekus un beigās karalis viņu atdod par sievu pirmajam satiktajam klaidonim. Viss, beidzas laimīgi un princese gūst labu mācību. Šī ir viena no retajām pasakām, kas man patiešām patika: varoņi ar raksturu, asprātīgi notikumi un laba morāle.

“I did all that to bring down your proud heart, and to punish your haughtiness, which caused you to mock at me.” Then she wept bitterly, and said, “I have done great wrong, and am not worthy to be your wife.”

Atceros pēc šīs pasakas 1984.gadā Vācijas-Čehoslovākijas (tolaik) uzņemto jauko bērnu filmu “Король Дроздовик”. Šī man šķiet netipiska Grimmu pasaka, kā balts zvirbulis, kas iemaldījies vārnu barā.

Krājumam 2/5. Lasīju tikai mācību nolūkos. Neuzskatu to par bērnu literatūru.