Pastaiga pa Valmieras apkārtni

DSC_0212

Sen neesmu stāstījusi par to kā mums ar suņuku iet, vai ne? Kādu laiku dakterējām sagriezto ķepu, bet par to varbūt citreiz pastāstīšu, un garās pastaigās nedevāmies. Šodien beidzot nostaigājām gandrīz 15 km un pašlaik suns pārlaimīgs guļ.

Pastaigas ar suni, kam interesē viss, prasa nemitīgu modrību un stingru roku. K ir diezgan labi samācījies iet blakus, bet ir reizes, kad enerģija spiežas pa ausīm laukā un vēja pūstā lapa jānoķer. Un tad vēl tie citi suņi….! Bet arī tas ir cits stāsts citai reizei. Cenšamies regulāri staigāt pa pilsētas centru, lai pēkšņi trokšņi un aktīvā kustība viņam ir ikdienišķa parādība, kas nesatrauc.

Valmiera ir brīnišķīga ar to, ka samērā nelielā attālumā no pilsētas centra ir lieliskas pastaigu vietas. Pa takām gar abiem Gaujas krastiem var klīst stundām ilgi. Ja paieties drusku tālāk, tad ap attīrītavām ir tīri patīkams priežu sils ar daudzām taciņām. Tieši tāpat ir otrā virzienā ap Baiļiem līdz pat Brenguļiem. Var arī ar riteņiem vai mašīnu aizbraukt uz Sietiņiezi. Priežu sili ar taciņām ir ļoti pateicīgi šādām pastaigām. Nav brikšņu un ļoti laba redzamība. Suns var labi izskrieties un tajā pašā laikā iespējams viņu pieskatīt un laikus pamanīt citus staigātājus. Tikai jāuzmana, lai neēd priežu čiekurus. Ja norij neatvērušos čiekuru, tas vēderā atveras. Bīstami.

DSC_0201Tā nu mēs šodien izgājām gar Kazu krācēm, pāri Vanšu tiltam uz Stacijas galu, tad pāri sliedēm uz industriālo rajonu. Mazliet par lepnu nosaucu to bomžatņiku, kas tur valda, bet pa starpām starp pussabrukušām padomju gadu rūpniecības ēkām, noliktavām, sūdiem un metāllūžņiem, rosās daudzi uzņēmumi. Tā kā tajā galā esmu diezgan reti, tad aizmirstās, ka Valmiera ir arī šāda. Pa vecajām pievadsliedēm izgājām uz dzelzeļa un pēc kāda gabala nogriezāmies uz pļavu, un cauri klusām privātmājām pa ozolu aleju devāmies uz attīrītavām un priežu mežu. Ak, kas mežā bija par skriešanu un lekšanu! Ak, kāda lidošana grāvī padzerties ūdeni! Ak, kas par kociņu ķeršanu! Beigās pārgājām pāri Dzelzītim un pa galveno ielu mājās. Aplītis ar pilsētas un meža elementiem, tā teikt. Ļoti daudz vimbotāju gar Gauju. Arī samērā daudz nūjotāju. Tas pie mums tagad populāri.

No kustoņiem neko daudz neredzējām. Strazdu pāris knosījās pa zālienu, kovārņu bars ķerstīja vārnu, kura gudri noslēpās eglē, bebriem vēl iecienītā slīkšņa bija aizsalusi un tikai tālumā pie niedrēm redzējām nolaižamies dzērvi. Arī skudras jau atkusušas un rāpo apkārt. Kad mostas ērces?

K novēl jums daudz brīnišķīgu pastaigu mežā.

 

Valmiera iededz uguns spēka zīmes Latvijai

Valmiera. Latvijai 97
Valmiera. Latvijai 97
Valmiera. Latvijai 97 Valmiera. Latvijai 97
Valmiera. Latvijai 97

Šovakar valmierieši sanāca kopā, lai izveidotu uguns spēka zīmes par godu mūsu valsts jubilejai. Kaut šīs gaišās zīmes spētu iedegt gaismu cilvēku sirdīs! Iedegt tā, lai mēs degtu par Latviju, lai mēs redzētu cik mūsu valsts ir skaista, cik daudz šeit ir labā, sargājamā, kopjamā un sasniedzamā.

Uz Sietiņiezi

Pa ceļam uz SietiņieziPa ceļam uz Sietiņiezi

Jaunās informācijas zīmes. Daudz, izglītojoši, patīkami

Jaunās informācijas zīmes – labi izdomātas.

Pa ceļam uz Sietiņiezi

Glodene

Glodenei gandrīz nepaveicās.

Strautiņš

Mežacūkas pastrādājušasTaka uz Sietiņiezi

Sietiņiezis ir viena no manām mīļākajām vietām Valmieras apkaimē un dodos turp diezgan regulāri visos gadalaikos. Sietiņieža mežos var patīkami pastaigāties un paelpot svaigu gaisu. Šoreiz turp devāmies ar velosipēdiem. Bija tveicīga diena un es reibu no meža un pļavas smaržām.

Braucām pa dabā iezīmēto Valmiera – Cēsis velomaršrutu. Maršruts sākas pļavā pretī Bykolat. Sākumā tā ir tikai šaura taka pļavā un mežā, kas ar laiku pāraug meža ceļā. No Valmieras centra līdz Sietiņiezim un atpakaļ pa grants ceļu, kas ved uz/no Cēsīm, sanāk apm. 33 km. Mēs šoreiz izmetām lielāku līkumu pa vienu meža ceļu uz Rubenes pusi un beigās sanāca 40 km. Līdz rudenim ir slēgta pieeja pašam Sietiņiezim – LVM atjauno takas un kāpnes gar iezi.

Noderīgi: Cēsis – Valmiera velomaršruta kartePar Sietiņiezi

Līgo dienas izbrauciens

Bērzu aleja gar šaursliežu dzelzceļu. Valmiera.

Reiz te bija meža ceļš.

Pirms Daibes bija šī vieta.

Šaursliežu dzelzceļa tilts pār Anuļu pie Beitēm.

Kocēnos gatavi Līgo svinēšanai.

Kokmuiža Kocēnos.

Nolēmām Līgo dienā pabraukāt ar velo pa Valmieras tuvāko apkaimi. Neiztikām bez laušanās cauri krūmiem un garu zāli, jo vecais meža ceļš uz agrāko izgāztuvi, ko bija iecienījuši “bagātību meklētāji”, gandrīz izzudis. Varējām mierīgi braukt pa zemes ceļu, bet kurš gan tā dara… Tāds zigzagu aplis ~ 23 km garumā: bērzu aleja gar šaursliežu dzelzceļu, vecā izgāztuve, šaursliežu dzelzceļa posms no Beitēm līdz Kocēnu stacijai, skaistā Kokmuiža Kocēnos un viss cits, ko pa ceļam acis ierauga. Radās ideja iziet/ izbraukt vismaz daļu no šaursliežu dzelzceļa posma Valmiera-Ainaži.

Pirmais ieskats Valmieras integrētajā bibliotēkā

[upd] Šodien apmeklēju jaunās bibliotēkas telpas Cēsu 4. Pilsētas un bērnu bibliotēka atrodas pirmajā stāvā, augstskolas bibliotēka otrajā stāvā. Lejā pagrabā ir garderobe. Ja nu baidāties apmaldīties, tad vestibilā ir informācijas galds, kur darbiniece visu smalki izskaidros. Abas mazās bildītes ir no pirmā stāva: pirmā bilde ir no bērnu b., otrā bilde no pilsētas b. Telpas gaišas un plašas, viss ērti atrodams, jauno grāmatu palicis vairāk un tagad tās visas iespējams dabūt lasīt uz mēnesi, nevis 2 nedēļām kā agrāk. Ir arī galdi ar krēsliem, kur piesēst palasīt daudzos žurnālus. Izskatās, ka pagaidām līdz galam viss vēl nav iekārtots un augstkolas bibliotēkas grāmatas vēl kādas 3 nedēļas būs pieejamas tikai uz pieprasījumu nevis brīvi plauktos izliktas. Darba laiki: darbdienās 10:00 -19:00, sestdienās 10:00 – 16:00, svētdienās slēgts.

9. novembrī notika Valmieras integrētās bibliotēkas atklāšana, vakarā arī ikviens interesents tika aicināts apskatīt bibliotēku pirms tās atvēršanas 13. novembrī. Es diemžēl netiku, tāpēc bildes čieptas no šejienes (LETAS raksts). Lai gan bildes mazas, tomēr var redzēt, ka bibliotēkas telpas gaišas un plašas, iekārtojums moderns un būs arī klusi stūrīši, kur pasēdēt un palasīt.